Drīz vēlēšanas... ko mācīties no Ungārijas un Bulgārijas pieredzes?

Demokrātijai ir arī pavisam reāls ienaidnieks – monstrs, kas saucas Putina Krievija. Tas nemitīgi asina nagus cerībā demokrātiju vismaz ievainot.

Vēlēšanas Ungārijā Maskavas polittehnologiem izvērtās par īstu auksto dušu. Nevis vienkārši zaudētas pozīcijas, bet ciesta pamatīga sakāve. Negaidītā promaskavisko spēku uzvara Bulgārijā ir tikai vājš mierinājums – eksprezidents Rumens Radevs nespēs un, visticamāk, arī neplāno pacelt nokritušo Orbāna karogu.

Arī Latvija pilnām burām traucas vēlēšanu virzienā. Politiskās diskusijas pamazām no oponentu kritikas transformējas personiskos apvainojumos, politiķi aizvien nekritiskāk seko sociālo tīklu vēsmām, cenšoties notvert valdošo virzienu, lai nekavējoties to pasludinātu par savējo, bet kaut kur Kremļa kabinetos kāds kaļ plānus, kā Latvijas Saeimā iestumt kādu Trojas zirgu vai vismaz salaist matos visus ar visiem. Ko mums mācīties no Ungārijas un Bulgārijas vēlēšanu pieredzes, lai nesarīkotu svētku ballīti Maskavā? Saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoru, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru Māri Cepurīti.

Sāksim ar Ungāriju. Krievija ir zaudējusi būtisku sabiedroto, turklāt izgāzies viņu “investīciju plāns”, kurā tika ieguldīti lieli resursi. Kurš no šiem zaudējumiem Krievijai ir sāpīgāks – Orbāna kā ietekmes aģenta zaudēšana Eiropā vai pašu polittehnoloģiskā koncepta izgāšanās?

Skatoties kopumā, lielākais zaudējums ir tas, ka Viktors Orbāns vairs nav pie varas, vismaz tuvākajā termiņā. Attiecībā uz pašu konceptu jāsaka – Krievijā ir izveidojies modelis, kur drošības dienesti Putinam vienmēr aiznesīs informāciju, jebkuru iznākumu pasniedzot kā zināmu panākumu. Pat ja viņi zaudē, tas tiek norakstīts uz pārāk lielu Eiropas Savienības vai citu faktoru iesaisti, kas savukārt kalpo kā motivācija pieprasīt vēl vairāk resursu nākamajām operācijām. Iejaukšanās konceptu viņi turpinās attīstīt, jo, pat ja viņu atbalstītais kandidāts neuzvar, Krievija regulāri gūst papildu labumu, graujot uzticību demokrātijas institūcijām un vēlēšanām kā tādām. Viņu vēstījums ir skaidrs – tās vēlēšanas ir diezgan netīras, tāpēc nepārmetiet mums par to, ka mēs esam autoritāri! Šis birokrātiskais aparāts ir izveidots, un viņi to noteikti turpinās uzturēt.

Pēc eiforijas par atbrīvošanos no Orbāna pēkšņi Bulgārijā uzvar prezidents Radevs, kuru daudzi sauc par vietējo Orbānu. Cik pamatots ir šis salīdzinājums? Vai Radeva prokrieviskā retorika tiešām nozīmē arī attiecīgus darbus, vai arī tā ir tikai priekšvēlēšanu taktika elektorāta piesaistīšanai?

Bulgārijas gadījumā populārs ir salīdzinājums, ka Radevs ir kaut kas pa vidu starp Orbānu un Slovākijas premjeru Fico. Bieži tiek teikts – viņš centīsies runāt kā Orbāns, bet darbos vairāk izskatīsies kā Fico. Praksē tas nozīmē, ka Bulgārija, visticamāk, nekļūs par nākamo Ungāriju un nebūs izteikts prokrievisks spēks Eiropas Savienības iekšienē. Drīzāk sagaidāms, ka viņi spēlēsies ar attiecībām gan ar Krieviju, gan Ukrainu, izmantojot šantāžas elementus, lai iegūtu sev labumus no Eiropas Savienības, līdzīgi kā to darīja Slovākija. Attiecībās ar Krieviju viņi būs atvērtāki dialogam, īpaši energoresursu jautājumos, taču nebūs izteikti bloķējošs spēks lēmumos par Ukrainu. Pati Radeva partija ir ļoti raiba un jauna, bez stingras ideoloģiskās pozīcijas, un tās kampaņa lielā mērā balstījās uz Radeva personīgo atpazīstamību un sociāli kreiso ideju miksli ar patriotismu un nacionālismu.

Jāpiebilst, ka Bulgārijas un Ungārijas situācijas ir ļoti atšķirīgas. Ungārijā bija ilgstošs varas monolīts, bet Bulgārijā – bezvaras stāvoklis un politiskā šķelšanās.

Pavisam noteikti. Cilvēkiem primāri ir iekšpolitiskie, sociālie un ekonomiskie jautājumi, ārpolitika spēlē otrā plāna lomu. Bulgārijā valdības nestabilitāte un proeiropeisko spēku augstā korumpētība bija iemesls, kāpēc tika meklēta alternatīva. Pastāv bažas par to, cik Radevs būs gatavs reālām izmaiņām, jo Bulgārijas institūcijas tiek vērtētas kā relatīvi vājas un viegli pakļaujamas kontrolei, kas ilgtermiņā ir liels izaicinājums. Krievija ar savām ietekmes operācijām šo iekšējo polaritāti aktīvi ekspluatē, cenšoties “samaisīt katliņu” sev izdevīgā virzienā.

Vai šajās vēlēšanās bija novērojamas kādas jaunas metodes, ko Kremlis izmanto ietekmēšanai? Varbūt tika izmantots mākslīgais intelekts vai specifiski sociālo tīklu rīki?

Radikāli nekas jauns nav parādījies, taču ir redzama evolūcija. Kā būtisks fenomens jāmin vēlēšanas Rumānijā 2024. gadā, kur, pateicoties “TikTok” un sociālajiem medijiem, kandidāts, kurš iepriekš aptaujās neparādījās, pēkšņi kļuva par līderi. Tā ir mācība arī Latvijai, jo arī pie mums “Telegram” un “TikTok” ir ļoti populāri rīki. Tāpat pirms vēlēšanām tika izplatīts milzīgs daudzums ziņu vietējās valodās caur tā saukto “Pravda” tīklu. Tiek izmantots arī mākslīgais intelekts. Par dažām ietekmes operāciju niansēm, piemēram, Krievijas militārā izlūkdienesta mēģinājumiem ietekmēt procesus Ungārijā, mēs, iespējams, uzzināsim tikai pēc laika.

Viena no tēmām Ungārijā un Bulgārijā bija enerģētiskā atkarība no Krievijas un biedēšana ar cenu kāpumu, ja ciešās saites tiek sarautas. Vai šis jautājums varētu atgriezties arī Latvijas vēlēšanu kontekstā, un kādas vēl paralēles mēs varam vilkt?

Enerģētikas un izmaksu jautājumi noteikti varētu parādīties. Lai gan mēs no Krievijas resursiem esam atteikušies, varētu tikt aktualizēta retorika par to, ka vajadzētu “trubu taisīt vaļā”, lai nafta un gāze nāktu tieši no Krievijas un mēs paši varētu izvēlēties lētāko variantu. Krievijas informatīvajā telpā atteikšanās no viņu resursiem jau tiek atainota kā lielākā kļūda, kas kaitē Latvijas ekonomikai. Citas tēmas, kas veicina polarizāciju, ir Stambulas konvencijas izraisītās debates par “tradicionālajām vērtībām”, un Krievija sevi pozicionē kā to aizstāvi, kā arī Ukrainas vektors – jautājumi par to, kāpēc ieguldīt naudu Ukrainā vai sniegt priekšrocības bēgļiem, nevis vietējiem iedzīvotājiem. Tāpat aktuālas būs debates par izvēli starp “ieročiem un sviestu” – ieguldīt aizsardzībā vai sociālajās programmās.

Latvijā ierasts politiku dalīt prokrieviskajos un latviskajos spēkos, pieņemot, ka Kremļa ietekme iespējama tikai “krievu galā”, taču vai šāds viedoklis nav mazliet naivs? Vai Kremļa ietekme arī tā saucamajās latviskajās partijās ir neiespējama?

Kopš iepriekšējām vēlēšanām politiskais spektrs ir mainījies. Tradicionālās “krievu partijas” ir cietušas sakāvi, bet parādās jauni spēki, kas izmanto populistu pieeju un uzrunā maksimāli plašu elektorātu, nešķirojot pēc valodas. Šeit arī slēpjas lielākais potenciāls Krievijai veidot saspēli, jo populisti piedāvā ātrus un vieglus risinājumus sarežģītiem jautājumiem, ko ir ļoti viegli izplatīt tālāk. Krievijai ir izdevīga šķelšana, un viņi var izmantot pat pilnīgi pretēju nometņu vēstījumus, lai vairotu polarizāciju, kā tas bija 2016. gada ASV vēlēšanās. Viņi ir pietiekami gudri, lai saprastu, ka visu likt uz vienas kārts nav pareizā stratēģija.

Var nopirkt pāris politiķu, lai viņi sabiedrībā iemestu radikālus naratīvus un radītu haosu…

Gribas domāt, ka Latvijā mēs esam tālāk no brutālas uzpirkšanas, taču noteiktu politisko spēku un to naratīvu pastiprināšana ir pavisam reāla taktika. Krievijas arsenāls ir plašs – no balsu uzpirkšanas, kā tas bija Moldovā, līdz pat apmācītām paramilitārām grupām, kas varētu izmantot pēcvēlēšanu nestabilitāti. Latvijas gadījumā lielākais risks ir tieši sociālo tīklu nevadāmība – “Telegram” un “TikTok” platformās valstij ir minimālas iespējas ierobežot nepatiesas informācijas izplatību.

Kā viena no būtiskākajām problēmām Ungārijā un Bulgārijā tiek minētas vājas un korumpētas institūcijas, kas ļauj viegli ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Vai mēs esam labākā pozīcijā?

Latvijas gadījumā galvenais darbalauks ir institūciju koordinācija. Ir svarīgi, lai krīzes situācijā vēlēšanu laikā būtu skaidrs sadalījums, kurš par ko atbild un kurš komunicē ar sabiedrību. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās problēmas ar vēlēšanu sistēmu radīja nekompetences sajūtu tieši komunikācijas trūkuma dēļ. Svarīgi, lai brīdinājuma saņemšanas un reakcijas ķēdīte būtu maksimāli īsa.

Nereti šķiet, ka mūsu drošības dienesti klusē, kamēr kaimiņvalstis regulāri ziņo par veiksmīgām operācijām un spiegu aizturēšanu. Šāds klusums liek domāt, ka šie dienesti neko nedara, un tas mazina sabiedrības uzticēšanos.

No vienas puses, pēdējos gados drošības dienestu aktivitāte un aizturēto personu skaits ir ievērojami pieaudzis. No otras puses, pretizlūkošanas darba specifika paredz, ka primārais uzdevums ne vienmēr ir tūlītēja aizturēšana. Bieži vien mērķis ir kontrolēt personu, lai saņemtu informāciju par to, kas ārvalstis interesē, vai pat mēģinātu viņu pārvērst par dubultu aģentu. Tomēr atklātība ir nedaudz pieaugusi, Latvijas drošības dienestu pārskatos tagad biežāk tiek identificēti Krievijas dienestu darbinieki.

Vēl viens faktors ir mediji. Latvijā tie ir visnotaļ noplicināti un ar ierobežotiem resursiem. Cik liela ir iespēja manipulēt ar medijiem šādā situācijā?

Tradicionālo mediju loma pakāpeniski mazinās, un arvien lielāka nozīme ir tam, kā sabiedrība patērē informāciju sociālajos tīklos. Mediji tagad drīzāk kalpo kā sākotnējā naratīva veidotāji, kas pēc tam tiek reproducēti sociālajās platformās.

Noslēgumā pieminēšu Marka Galeoti frāzi, ka Putina mērķis nav likt mums visiem mīlēt Krieviju, bet gan panākt, lai mēs neticam nekam un nevienam. Kā jūs to redzat?

Tas ir viņu papildmērķis jeb bāzes scenārijs. Ja viņi nevar ietekmēt citu valstu politiku sev izdevīgā virzienā, viņi atkāpjas uz uzticības mazināšanu – vēlēšanu sistēmai, demokrātijai, informācijas avotiem. Taču aktīvā politika rāda, ka viņi vienmēr cenšas sasniegt vairāk – tieši ietekmēt lēmumus tādā virzienā, kas ir izdevīgāks Krievijai un neizdevīgāks Briselei vai Vašingtonai. To mēs redzam gan Moldovā, gan Ungārijā, gan arī pašlaik Armēnijā, kur tiek aktivizēti ekonomiskie, reliģiskie un nacionālistiskie sviras punkti, lai destabilizētu valsti. Krievija vienmēr cenšas sasniegt maksimumu, ja tai to ļauj.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Drīz vēlēšanas... ko mācīties no Ungārijas un Bulgārijas pieredzes?" atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.