Ieva Rekšņa atceras 90. gadus: "Tolaik bija drausmīgi noziegumi"
Tie, kuri aktīvi sekojuši līdzi notikumiem 90. gados un 2000. gadu pirmajā pusē, zinās, ka policijas tēls sabiedrībā saistījās ar Rekšņu uzvārdu. Ģenerālis Juris Rekšņa pirms gandrīz trīs gadiem devies mūžībā, bet viņa sieva un uzticamā palīdze Ieva Rekšņa nu ir pensijā un atvēl laiku sen aizmirstiem vaļaspriekiem. Saruna ar viņu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunajā speciālizlaidumā "Kriminālā Latvija".
Atskatoties uz 90. gadu beigām, 2000. sākumu, vai tolaik vakarā, piemēram, pēc teātra izrādes, varējāt mierīgi doties mājās?
Salīdzinot ar mūsdienām, varu viennozīmīgi teikt, ka Latvija ir kļuvusi daudzreiz drošāka, un uzskatu, ka Rīga ir droša pilsēta. Tajā laikposmā laupīšanas uz ielām notika daudz biežāk. Tam pat bija savs nosaukums – gop-stop. Mēs diezgan atklāti par to runājām, rādījām statistiku. Toreizējā Policijas akadēmijas rektora sūdzības dēļ pret mani pat ierosināja krimināllietu, jo viņam ļoti nepatika, ka biju publiski atklājusi četru kadetu pastrādāto. Viņi bija uz ielas apstādinājuši cilvēku it kā, lai palūgtu uzsmēķēt, un viņu aplaupījuši. Pastāstīju par to sabiedrībai, un rektors teica, ka tā ir goda un cieņas aizskaršana. Prokuratūra pret mani ierosināja krimināllietu, kas tika izbeigta. Pierādīju, ka man ir taisnība, ka cilvēkiem ir jāzina tādas lietas.
Tolaik bija drausmīgi noziegumi. Piemēram, Rīgā bija parādījies cilvēks, kas izgrieza sirdis. Kā tagad atceros adresi – Eksporta iela 2a. Mammai un mazam bērnam gultā bija izgrieztas sirdis. Visi runāja, ka Rīgā parādījies maniaks. Tad Matīsa kapos atrada vēl vienas sievietes līķi. Sagadījās tā, ka todien Dailes teātrī notika Policijas dienas balle, uz kuru atbrauca Panorāma. Toreiz leģendārais ģenerālis Aloizs Blonskis teica, ka runāt ar žurnālistiem jāiet man. Sniedzu interviju, teicu, ka visdrīzāk Matīsa kapos noziegumu nav pastrādājis šis maniaks, vainīgs ir kāds cits. Izrunājāmies, un nākamajā dienā avīzē Vakara Ziņas bija raksts, kā policijas madāma vakarkleitā un frizūrā stāv un melo cilvēkiem. Par laimi, Matīsa kapu slepkavību nākamajā dienā atklāja, šis noziegums bija pastrādāts sadzīviska konflikta laikā. Pēc vairākiem gadiem, pateicoties DNS analīzēm, arī izgriezto siržu maniaku atklāja.
Skatoties ar šodienas pieredzi, iegūtajām zināšanām, jūsuprāt, kā rodas šādi maniaki?
Domāju, liela loma ir audzināšanai ģimenē. Laupīšanas un slepkavības mantkārīgos nolūkos rodas skaudības dēļ – kāpēc tev ir, bet man ne? Un pat līdz absurdam. Piemēram, apzaga dzīvokli, kur paņēma pusi pudeles šampūna, istabas čības un rīsu paciņu, jo nekā cita nebija. Protams, apzaga arī turīgas mājas, bet tur gāja rūdīti zagļi, savukārt parastas dzīvokļu zādzības bija ierasta lieta – it kā tev mājās nav nekā, ko ņemt, bet tāpat ielīdīs un kaut ko atradīs.
Pilnu sarunu ar Ievu Rekšņu, lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā speciālizlaidumā Kriminālā Latvija, kas no 17. aprīļa nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
