Elejas Veronika atgriezās no viņsaules, lai palīdzētu cilvēkiem
Veronika Uršuļska jeb Elejas Veronika spēj saskatīt to, kas citiem nav ļauts, – gluži kā rentgens noskenēt cilvēka ķermeni. Šīs īpašās spējas ir viņas darbarīks, jo ar tām viņa palīdz cilvēkiem. Jo tāda ir bijusi Dieva griba. Saruna ar Elejas Veroniku - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Veronika vairākas reizes ir redzējusi Dievmāti un turējusi viņai piecu gadu vecumā doto solījumu – uzcelt baznīcu. Lai arī pašai ir jau 90 gadu, Veronika joprojām dara to, kas viņai ir uzticēts.
Mēs apsēžamies istabā pie galda, Veronika salej krūzēs kafiju un mudina apēst kādu maizīti vai cepumu. Viņa stāsta, ka cilvēkus vienmēr pabarojot, arī pēc dievkalpojumiem – mise beidzoties divos dienā, bet mājās visi dodoties tikai ap četriem, jo esot jāpaēd un jāparunā. Pa logu istabā iespīd silti pavasara saules stari, un Veronika sāk savu stāstu. “Par mani ir ļoti daudz rakstīts, un bieži vien cilvēki raksta, interpretējot pēc savas saprašanas, izejot no tā, kā uztver šo pasauli. Parasti jau cilvēks nespēj saprast, ka var būt kāds, kas redz daudz vairāk nekā citi. Bet tā ar mani ir – es, paceļot savu roku pret tevi, redzu tavu auru, tavu ķermeni un iekšējos orgānus.” Dzirdot Veronikas teikto, steidzos viņu mierināt, ka rakstīšu to, ko viņa man stāstīs, un, lai nebūtu pārpratumu, braukšu uz Eleju otrreiz, lai viņa var pārlasīt uzrakstīto pirms publicēšanas. Tā arī izdaru. Raksts tiek saskaņots, un mēs vēl nedaudz parunājam – par dzīvi, Veronikas spējām un to, kur gūt spēku, kad savējais atdots citiem. Kad dodos prom, istabā ienāk nākamie viesi, kas pie Elejas Veronikas ieradušies pēc palīdzības. Lai arī Veronika pirms pāris minūtēm teica, ka esot nedaudz sagurusi, viņa viesus laipni aicina iekšā, bet man, projām ejot, klusi pačukst, ka tāds ir viņas mūža mērķis – palīdzēt citiem. Un gaiši pasmaida.
Kāpēc man tādas dotības? Kādreiz domāju – vai tiešām Dievs mani ir šādi sodījis par to, ka man bija jāatgriežas uz šīs zemes? Piecu gadu vecumā man un tēvam iespēra zibens. Man joprojām ir apdegumu rētas, arī labā acs ir operēta. Pēc zibens spēriena cilvēki domāja, ka mēs ar tēvu abi esam miruši, un mani pieraka tēvam blakus zemē, lai līdz bērēm nepaliekam melni. Bēru dienā pa ceļam uz kapiem es esot piecēlusies zārkā sēdus. Mamma nokrita zemē un uzreiz palika sirma.
Esmu lasījusi, ka jūs atcerējāties, ko redzējāt, kad bijāt it kā mirusi.
Jā, un ļoti skaidri atceros vēl šodien. Vispirms bija milzīgs blieziens, un iestājās tumsa. Pēc tam es biju tādā kā dziļā, dziļā ejā, kas atgādināja aku, un pašā tās galā bija gaisma. Ejot pa eju uz augšu, redzēju, ka pretī nāk mana vecmāmiņa ar puisīti pie rokas. Viņa teica: “Dod brālītim roku!” Es viņai atbildēju, ka man nav brālīša. Izrādījās, ka viens no mammas bērniņiem bija miris. Vecmāmiņa izveda mani ārā no akas tādā kā brīnumskaistā pļavā. Tur cilvēki stāvēja vairākās grupās – vieniem mugurā bija gaiši zilas drēbes, citiem bēšas, vēl citiem pilnīgi baltas. Eņģeļi ar spārniem! Tad man pretī nāca ārkārtīgi skaista sieviete, tolaik nezināju, ka tā ir Dievmāte. No viņas nāca gaiša, silta gaisma, un pēc brītiņa parādījās Jēzus ar asiņojošām brūcēm rokās. Viņš Dievmātei teica: “Izved viņu un parādi, kas viņai būs jādara, jo viņu sūtīsim atpakaļ.” Un Dievmāte mani veda – mēs gājām pa tādu kā lielu laukumu, un kādā brīdī es ieraudzīju milzīgu ugunskuru, turpat netālu bija pamatīga eja, kā tumšs caurums. Cilvēkus tur pieveda ar melniem zirgiem un dzina iekšā. Prasīju Dievmātei – kas tas ir? Viņa atbildēja, ka tie cilvēki ir pašnāvnieki, kurus savācis Lucifers un ved savā ellē, bet viņi izcietīs savu tiesu, un tad Jēzus Kristus viņus paņems pie sevis. Pēc tam Dievmāte parādīja, kas man būs jādara. Viņa teica: “Tev būs jāpalīdz cilvēkiem. Tikai ne tagad uzreiz. Un tas ir tavs mūžs – tu nepiederēsi sev, bet man.” Pēc tam Dievmāte man prasīja, lai es viņai kaut ko apsolu, un es, būdama maziņa, teicu, ka uzcelšu viņai baznīcu. Un viss… Pēkšņi es pamostos zārkā.
Kas notika pēc tam?
Mani aizveda uz Irlavas slimnīcu. Tur mani apskatīja dakteris Katlaps. Ieraugot viņu, sāku kliegt, jo pirmo reizi redzēju, ka cilvēks ir vaļā, un visu to, kas viņam ir iekšā. Bļāvu: “Dakter, jums čūskas vēderā!” Mani ievietoja palātā, sasmērēja ar kampareļļu, jo man bija šausmīgi apdegumi, un uzlika tādu kā vāku virsū. Otrā rītā dakteris atnāca pie manis, un mēs kopā izstaigājām palātas. Es viņam stāstīju, ko redzu. Tolaik jau tādu rentgenu nebija, tāpēc viņš man atnesa anatomijas grāmatu, lai parādu, vai tas ir tas, ko es redzu. Viņš bija sapratis manas spējas. Dakteris Katlaps teica: “Meitiņ, tu nevienam nedrīksti teikt, ko tu redzi, jo tevi ieliks trakomājā, un no turienes tu ārā netiksi. Turi muti!” Tā es daudzus gadus klusēju.
Dziļi atklāto sarunu ar Elejas Veroniku, lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 10. aprīļa nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
