VIDEO: viņa cīņasspars ir unikāls! Neredzīgs latviešu zēns izcīna sudrabu pasaules čempionātā džiudžitsā
Miša ir neredzīgs. Apvienotajos Arābu Emirātos notikušajā pasaules čempionātā džiudžitsā deviņus gadus vecais zēns sasniedza kaut ko šķietami neiespējamu – izcīnīja godalgoto otro vietu, sacenšoties ar pilnīgi veseliem bērniem.
Kā norāda treneris Kirils Poltoraks, šāds rezultāts ir unikāls, jo bērnu grupās nav atsevišķu kategoriju sportistiem ar redzes traucējumiem; tādas ir tikai no 18 gadu vecuma.
“Mihailam ir cīņasspars,” uzsver treneris, atklājot, ka zēns četras reizes nedēļā aizvada pusotru stundu ilgus treniņus bez jebkādām atlaidēm. Tas ir stāsts par kolosālu gribasspēku. Pats Miša ar smaidu atceras notikumus Abu Dabī, sakot: “Es uzvarēju sudrabu!” Lai gan cīņas laikā zēns pretinieku neredz, viņa neatlaidība ļauj pārvarēt tumsu uz paklāja.
Ceļš no nezināmā līdz pirmajām medaļām
Redzes traucējumi Mišam tika pamanīti jau zīdaiņa vecumā, vēlāk tika diagnosticēta reta un, visticamāk, ģenētiska slimība. Viņa mamma Jevgēnija Estere Briede-Biron teic, ka ar vienu aci zēns redz tikai gaismu, ar otru labākajā gadījumā kontūras. Lēmums pievērsties tieši džiudžitsam bija nejaušība – skolas sporta kluba treneris Kirils bija tas cilvēks, kurš nebaidījās uzņemties atbildību.
“Neredzīgu bērnu neviens tā īsti negrib ņemt sportā, jo treneri nezina, kā strādāt,” atzīst mamma. Tomēr eksperiments izvērtās panākumā. Treneris Kirils atceras pirmo nodarbību ar domu – ja sanāks, tad sanāks, ja ne, dzīvosim tālāk. Taču Mišas aizrautība bija tik liela, ka tagad viņš ne tikai trenējas, bet pat mēdz uzņemties atbildību par iesildīšanās vadīšanu visai grupai.
Dzīve ārpus sporta zāles
Par spīti tam, ka neredz, Mišas ikdiena ir piepildīta un dinamiska. Viņš mācās parastā skolā, apgūst angļu valodu, spēlē vijoli un ir kaislīgs “Lego” konstruktoru cienītājs. Mamma palīdz lasīt instrukcijas un apraksta detaļas, bet Miša tās sameklē ar tausti un pacietīgi liek kopā lielas figūras.
Ģimene nedzīvo izolācijā – viņi kopā apmeklē teātri, kino, baletu un mākslas muzejus, pat Luvru, kur pieejamas telpas neredzīgajiem. “Mēs dzīvojam parastu dzīvi,” saka Jevgēnija, raksturojot dēlu kā ļoti dzīvespriecīgu un pļāpīgu zēnu ar nereālu fantāziju. Tieši šis dzīvesprieks un drosme kalpo par iedvesmu ne tikai citiem bērniem ar īpašām vajadzībām, bet arī pieaugušajiem, kuriem dažkārt pietrūkst apņēmības spert pirmo soli.
Mātes mīlestība un nezināmā nākotne
Aiz spožajām medaļām un panākumiem slēpjas arī ikdienas rūpes un nedrošība par rītdienu. Mišas mamma atklāti atzīst, ka viņai ir bail domāt par nākotni un to, vai dēls spēs turpināt izglītību parastā skolā. “Tas ir jautājums, par kuru es cenšos nedomāt ļoti apzināti. Mums vajag dzīvot,” viņa saka. Spēku šajā ceļā dod pati dzīve un spēja saskatīt skaistumu sīkumos.
Mišas stāsts nav tikai par sportu – tas ir par raksturu, kas nebaidās no nezināmā. Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš nebaidās no žurnālistu pūļiem vai pretiniekiem, Miša kādā intervijā trāpīgi pajokojis: “Es viņus neredzu.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "VIDEO: viņa cīņasspars ir unikāls! Neredzīgs latviešu zēns izcīna sudrabu pasaules čempionātā džiudžitsā" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
