Ko runā tīmeklī: vai ar bērniem nedrīkst iet uz kafejnīcu?
Līga Bulmeistere socālajā platformā “Threads” norādījusi uz sabiedrībā valdošu pretrunu: “Publikā. Jāveicina demogrāfija. Latvijai vajag bērnus. Realitāte. Ar bērnu nav jānāk uz kafejnīcu traucēt citiem. Ko viņi ar tām savām "3+ kartēm" bāžas visur.” Komentētāju reakcija brīžiem ir diametrāli pretēja.
Dace: “Man liekas dīvaina tā uzvedība koncertos, piemēram, izlaidumā, sīči visu laiku dragā gar skatuvi, uzlien uz skatuves vēl “paspēlē” klavieres, klaigā utt. Nu, ja nemāk uzvesties, tad ir jāiet ārā. Esmu tomēr atnākusi skatīties koncertu, nevis kā sīkie rīko sacensības. Un jā, man ir divi bērni, nekad neesmu atļāvusi skraidīt, lai gan dīvaini bija ieskaidrot, kāpēc tā nedrīkst, ja pārējie rīko sprintu.”
Kristīne: “Tak ļoti liela daļa sabiedrības pie mums vēl nav tikusi galā ar savām bērnības traumām kas nāk no PSRS laikiem, kur bija jābūt pareizam, tādam kā citiem, nedrīkstēja nekā izcelties un kur nu vēl savu viedokli izteikt, un tad to arī tagad spoguļo uz jauno paaudzi. Bērniem jāsēž mierīgi, jāuzvedas kā zaldātiņiem un nedrīkst neko skaļāk pateikt vai padauzīties, jo viņi savā bērnībā tā nedrīkstēja. Ļoti reti kuram tagad patīk bērni un ir gatavs tajos ieguldīties, izprast un pieņemt. Nav ērti.”
Solvita: “Tā mēs lēnā garā arī izmirsim, meklējot mieru un komfortu, atliekot un negribot radīt bērnus. Bērni ir forši un ne vienmēr ērti, jo nav vēl apdzisuši darbos un pienākumos, ielikti rāmīšos. Un kaut kad jau ir jāiet uz to kafejnīcu un teātri mācīties uzvesties un iekļauties sabiedrībā.”
Līga: “Visi taču saprot, ka robežām jābūt. Diskusija kā vienmēr sākas ar vienu – ka bērnu klātbūtne jāpieņem un vecāku ieguldījums jāciena, ļaujot arī viņiem, kaut kopā ar mazuli, iziet sabiedrībā, bet beidzas ar bērnu demonizāciju. Kad ekstra slikti piemēri tiek producēti kā masveida šablons.”
Gundars: “Tiem, kam traucē bērni, varbūt sakārtojiet savu dzīvi, nervu sistēmu un attieksmi. Un jā, paceļojot pa pasauli, daudzās valstīs attieksme pret bērniem ir fantastiska.”
Linda: “Kafejnīcas noteikti ir piemērotas ģimenei. Grūti iedomāties, kura nebūtu. Ja runā par restorāniem, tad jā, daļa pavisam maziem varētu nebūt piemēroti. Ja skatos uz saviem bērniem, tad būtībā no 4 gadiem mierīgi var nosēdēt. Divgadnieks īsti nē. Tāpat teātris un opera – nu nevar nosēdēt tik ilgi. Toties sabiedriskajā, ja kāds traucē ar trokšņošanu, tad nu paši vainīgi.”
Elīna: “Novēlu 3+ bērnus visiem, kuriem viņi traucē kafejnīcās, lidmašīnās, teātros, atpūtas vietās, sabiedriskajā transportā u.c. apmeklētās vietās. Lai tad situācija pati sevi noregulē un nākas ar sevi izveikt pārmetumu dialogu – kā gribas iziet no mājas visiem, kā gribas bērniem parādīt dzīvi, bet mēs taču traucēsim citiem.”
Edgars: “Tas, ka kaut ko vajag, automātiski nenozīmē, ka viss ir atļauts un var darīt, ko grib, nedomājot par citiem utt.”
Linda: “Un kā vispār atļaujas lidot lidmašīnā vai sabiedriskajā transportā braukt. Ar bērniem nekur nevajag iet, vislabāk jāaudzina dziļos laukos vai meža malā, kur netraucē pārējai sabiedrības daļai.”
Lilita: “Zinājāt ka, piemēram, Operā ir bērnu izrādes pašiem mazākajiem, un uz citām izrādēm neiet ar maziem bērniem.”
Ivo: “Jā, ir vietas, ko apmeklēt ar bērniem, un ir vietas, ko apmeklēt bez tiem. Tieši tik vienkārši.”
Eduards: “Kafejnīca nav vienīgā vieta, kur jāpadomā, vai vērts ņemt līdzi mazo. Es teiktu, krietni labāks piemērs ir teātri un citi kultūras pasākumi. 2–3 stundas gara izrāde vai koncerts bērna pacietībai ir nopietns izaicinājums. Jo īpaši, ja tā ir kāda nopietna izrāde. Nav īpaši forši, ja bērna pacietība neiztur, un sākas ārdīšanās. Izrāde sabojāta vecākam, kas to pats nevar izbaudīt, gan daļai skatītāju.”
Iveta: “Man nekas nav pret bērniem, bet bērnu uzvedība ir vecāku spogulis. Vakar koncertā jāklausās rikšojoši, bļaujoši bērnu bari, kuri nav iemācīti koncerta laikā uzvesties. Es samaksāju naudu, lai baudītu koncertu, bet paralēli klausos svešu bērnu spiegšanas un skraidīšanu.”
mns72018: “Dziesmu svētku noslēguma koncerta laikā daži sīkie nemācēja uzvesties – dauzījās, bļaustījās. Uzraugs palūdza viņu mammu iet izstaidzināt bērnus, lai izskraidās un nāk atpakaļ. Šī sacēla skandālu un pateica, ka nekur neies. Un tad brīnās, ka sabiedrība bērnus nemīl.”
Jugita: “Iz dzīves! Vilciens. Iekāpj māte ar 5gadīgu jaunkundzi un stiepj viņas velo. Jau iekāpjot meita sāk kaut ko pieprasīt – kaut ko ļoti vajag. Pieprasa skaļi un uzstājīgi. Mamma ar bērnu apsēžas vietā, kur var sēdēt divi cilvēki. Meita brēc pa visu vagonu, ka viņai kaut ko vajag. Mamma atsaka! Meita sāk reāli psihot un ar kājām no visa spēka sāk sist pa priekšā esošā krēsla atzveltni un klaigāt. Mamma ignorē. Kad es pagriezos un izskatījos neapmierināta, mamma sīko savāca un aizgāja pie durvīm.”
Ageila: “Neesiet naivi! Mērķis ir iedzīvotāju skaita samazināšana!”
Elmārs: “Ir izņēmumi, bet ļoti bieži nākas atzīt, ka suņi ir labāk audzināti nekā bērni. Un ja kafejnīcā nevar ar suņiem (jo traucējot citiem apmeklētājiem), tad bērniem nevajadzētu tur būt izņēmumam – arī viņi traucē citiem. Pat ja suns ieriesies, tas būs nekaitīgāk, nekā nonstopā ķērcošs bērns. Un vēl – pretīgākais nobeigumā: tās māmiņas, kas apēd tos apžļambātos atkritumus pēc bērna… pfeeee.”
dr_piezimes: “Manuprāt, viena no mūsdienu aktuālām tēmām ir neplānoti bērni, kurus vecāki nevēlas audzināt, sabiedrībā bļaujot, ka bērns ir īpašs, indigo, tāpēc viņš ir tāds, kāds ir. Brauc māmiņa trolejbusā, dziļi iegrimusi telefonā, divi mazi bērni, kas ļoti alkst mātes mīlestības, cenšas visādi piesaistīt viņu: bļauj, sit viens otru, spārda blakus sēdekļus visu laiku saucot mammu – ar cerību, ka tas liks viņai paskatīties, vienkārši paskatīties uz viņiem, reakcijas 0%.”
Un kā jums, vai tiešām bērni traucē?
