Īpašā bērna mamma dalās pārdomās par apkārtējo attieksmi. "Tieši tādēļ izvēlamies nebraukt ciemos!"
Karīna norāda, ka viņa ģimenē audzina īpašu puiku, un reizēm viņai nākas saskarties ar situācijām, kas sāpina. Ne tik tālā pagātnē viņa atvadījās no apkārtējiem un kāds zēns uz atvadām viņas dēlam uzsauca: "Atā! Uz satikšanos NEKAD!". "Tas manī raisīja daudz pāŗdomu un emociju," pauž sieviete.
"Iespējams, ka man reiz būs "bieza āda" un viss būs vienalga, bet tas nenozīmē, ka līdzīgā situācijā nesāpēs kādam citam vecākam, ka viņu īpašo bērnu kāds nepieņem. Jo viņš nemāk spēleties kā citi, jo viņš ir aktīvāks, jo viņš vairākas reizes uzdod vienus un tos pašus jautājumus, jo viņš ir emocionāli jūtīgāks utt.," vietnē "Facebook" norada sieviete.
"Īpašais bērns nav ērts ne bērniem ne pieaugušajiem... un frāze, kas nāca no bērna mutes "Uz satikšanos NEKAD!" ir greizās sabiedrības spogulis," uzskata Karīna.
Viņa norāda, ka vērtēšana un salīdzināšana sabiedrībā notiek visos līmeņos un cilvēki tiek dalīti, piemēram, "labajos" un "sliktajos", "melnajos" un "baltajos", nabagos un bagātajos, u.t.t. "Tāda sajūta, ka katrs dzīvo savā ilūziju pasaulē aizmirstot, ka mēs visi esam viens vesels šeit uz zemes. Ka miers uz pasaules sāksies ar mieru katrā no mums."
"Es negaidu atbalstošus komentārus... es gribu, lai jūs uzdodat sev jautājumu - Kā ir ar mani? Cik daudz es kādu nosodu, cik daudz es salīdzinu vai kritizēju, cik naida ir manī pret citādajiem...?" pārdomās dalās Karīna.
"Tieši šādas attieksmes dēļ mēs izvēlamies nebraukt ciemos un neiet sabiedrībā. Bet es ticu, jo vairāk par to runāsim, jo izglītotāka sabiedrība būs. Un tieši šādas situācijas un šie īpašie cilvēki ir visu mūsu skolotāji! Viss sākas ar katru no mums," norāda sieviete.
Karīnas pieredze raisījusi virkni emociju daudzos cilvēkos. Kāds iedzīvotājs norāda, ka "atceras gadījumu kad ar meitu nonāca BKUS kur bija jāpavada vairākas dienas". "Ar mums sadraudzējās puisītis no bērnu nama. Nāca pie mums spēlēties, mēs cienājām viņu ar končām. Puikam kā jau no bērnu nama bija liels uzmanības deficīts un viņš ļoti vēlējās būt pamanīts un mīlēts. Mums ar viņu vispār nebija problēmu bija mierīgs, harmonisks. Vecākie puikas gan viņu necieta un apcēla, bet ar tiem es ātri tiku galā. Kad rakstījāmies ārā meita visas galda spēles kas bija mums līdzi atdeva viņam ar tekstu: tēti, viņam noteikti vajag vairāk, ja mums vajadzēs mēs taču nopirksmi. Aizkustinoši līdz asarām," atminās vīrietis.
Kāda iedzīvotāja norādījusi, ka "ja arī kāds cits bērns jūtas nekomfortabli, un nesaprot aktīvo, vai citādo bērnu, nenozīmē, ka šis bērns ir slikts. Jo viņam obigāti ir tas jādara, ( jākomunicē ar otru ) jo redz, tā grib kāda mamma".
Tikmēr kāda cita norāda, ka "nekad pasaulē nebūs miers un nekad visi nebūs vienlīdzīgi". "Tā ir cilvēku daba – mūžīgā cīņa starp cerībām un realitāti. Pat ja mēs cenšamies panākt izmaiņas, vienmēr būs kāds, kurš izturas citādi, kuram ir citi mērķi vai vērtības. Un tas rada spriedzi. Bet tas arī ir tas, kas padara pasauli interesantu – katra cilvēka ceļojums ir citāds, un katrs no mums cenšas atrast savu vietu šajā haosā," norāda sieviete.
"Iespējams, ka tieši šajā nepilnībā mēs atrodam savu cilvēcību. Tas, ka mēs nekad nevaram pilnībā izprast pasauli vai cilvēkus, ļauj mums mācīties, augt un attīstīties, kaut arī mēs nekad nesasniegsim pilnīgu ideālu," pauž iedzīvotāja.
