Mīlestībai nav robežu: latviete Agnija laimīgi precējusies ar palestīnieti Raidu, kuru iepazina internetā
Mīlestībai patiešām nav robežu – to pierāda Agnijas un Raida stāsts, kas aizsākās virtuālajā pasaulē un kļuva par dzīves lielāko piedzīvojumu. “Latvija ir mana valsts, un man nekad nav bijis vēlmes dzīvot kaut kur citur, līdz es iemīlējos Jordānijā dzīvojošā palestīnietī, apprecējos un pārcēlos pie viņa," saka Agnija.
Par Raida sievu Agnija Folkmane piekrita kļūt, kad bija pagājuši aptuveni četri mēneši kopš abu iepazīšanās internetā. Divus gadus mīlētāji turpināja sarakstīties un sazvanīties, tad satikās klātienē un pēc pusotra mēneša apprecējās. Jau četrus mēnešus Agnija dzīvo Jordānijā – laimīga, mīlēta un pilnīgi pārliecināta, ka blakus Raidam ir viņas īstā vieta.
Kopā saveda Elviss Preslijs
Agnija smej, ka viņas un Raida mīlasstāsts esot ļoti atbilstošs 21. gadsimtam – viņi iepazinušies internetā. “Mēs bijām vienā feisbuka grupā, kurā pulcējās Elvisa Preslija cienītāji.” Lai arī Agnija nav aktīva sociālo tīklu lietotāja un pati kaut ko publicējusi ļoti reti, viņa nav skopojusies ar īkšķīšu ielikšanu Raida publicētajām bildēm vai dziesmām, kas viņu uzrunāja. “Preslijs ir iedziedājis vairāk nekā 600 dziesmu, un ne visas man patīk, bet kādu dienu Raida ieraksti nopelnīja četrus manus īkšķīšus, tāpēc viņš uzaicināja mani draudzēties. Es uzaicinājumu apstiprināju.” Simpātiskais vīrietis atsūtīja Agnijai privātu ziņu, ka labprāt ar viņu iepazītos, un pievienoja tai vairākus Preslija dziesmu video. Kopš tās dienas abi Preslija fani sazinājās katru dienu. “Mēdzam pasmieties, ka mūs savedis kopā Elviss Preslijs, pats to nemaz nezinādams.”
Agnija nevar nosaukt vienu konkrētu dienu, kad piekrita kļūt par Raida sievu, jo viņu attiecības attīstījušās ļoti dabiski un laulība šķita tikai loģisks sarunu turpinājums. “Tā kā Raids ir musulmanis, viņam ir ļoti augsta morāle. Viņš jau mūsu iepazīšanās sākumā teica, ka neatzīst vienkārši kaut kādas nebūt attiecības starp vīrieti un sievieti, kas pārsniedz draudzības robežas; vienīgā iespējamā attiecību forma ir laulība. Jo laulība nozīmē, ka vīrietis ir gatavs uzņemties atbildību par sievieti, kuru mīl, un par attiecībām ar viņu.”
Pirmo reizi satiekas pusotru mēnesi pirms laulībām
“Topošo vīru dzīvē satiku divarpus gadu pēc mūsu iepazīšanās internetā, kad devos uz Jordāniju, lai kļūtu par viņa sievu.” Agnija gan atklāj, ka bija sev atstājusi atkāpšanās ceļu. “Mums bija noruna – ja, satiekoties dzīvē, ir vilšanās vai šaubas par pieņemto lēmumu, tas jāizrunā.” Lidojot pie Raida, viņa bijusi ļoti satraukusies par to, kā būs, kas viņu sagaida. “Taču, kad mēs pirmo reizi satikāmies, nekas nemainījās, tieši otrādi – tas, kas bija piedzīvots virtuāli, arī realitātē izrādījās īsts un patiess. Viens ciešs apskāviens un čuksts, un viss nostājās savā vietā. Tu beidzot turi rokās to, ko līdz tam varēji tikai dzirdēt, aplūkot telefona vai datora ekrānā. Turklāt Raidam piemīt apbrīnojama spēja ar savu patiesumu, atklātību un vienkāršību novērst vai nogludināt jebkādu saspīlējumu, nedrošību. Jau kopš pirmā mūsu tikšanās mirkļa man bija un joprojām ir sajūta, ka man ir jābūt viņam blakus.”
Pirmoreiz Jordānijas galvaspilsētā Ammānā Agnija ieradās un Raidu satika 2024. gada 11. jūnijā. Laulības līgums (kā Latvijā sarakstīšanās dzimtsarakstu nodaļā) reģistrēts 2024. gada 22. jūlijā – tikai pusotru mēnesi pēc tam, kad abi satikās klātienē. Kāzas rīkojuši neesot, vien oficiāli noformējuši attiecības. “Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Jordānijā mans vīrs ir viens, viņa ģimene – māte un trīs brāļi ar ģimenēm – dzīvo Palestīnā. Otrkārt, mums jau no sākuma bija pārliecība, ka laulība attiecas tikai uz mums, nevis uz pazīstamu un nepazīstamu cilvēku pūļiem, kas ir neizbēgami, ja rīko kāzas musulmaņu tradīcijās.”
Pēc laulībām Agnija lidoja atpakaļ uz Latviju un pavadīja te divus mēnešus, bet 28. septembrī ieradās Ammānā uz palikšanu. “Sākotnēji nebijām plānojuši dzīvot Jordānijā, jo vīrs jau pirms tikšanās ar mani bija nolēmis doties pie ģimenes uz Palestīnu, bet tagad visu ir izjaucis Izraēlas un Gazas karš. Tāpēc mēs esam tādā kā gaidīšanas režīmā.”
Ja ir kaut mazākās šaubas – nebrauc!
No cilvēkiem Agnija bieži dzird, ka viņa esot drosmīga, jo šādi rīkojusies, bet saka: “Es nejutos drosmīga!” Pirms devās pie Raida, viņa klausījusies dažus blogus un daudz lasījusi par sievietēm, kuras apprecējušās ar musulmaņiem un pārcēlušās uz Austrumu valstīm. Agnija ņēmusi vērā visbiežāk dzirdēto padomu – ja ir kaut mazākās šaubas vai pat tikai aizdomu aizmetnis, braukt nevajag. “Man šaubu vai aizdomu nebija, Raids pret mani bija pilnīgi atklāts un patiess. Neslēpa ne izjukušo laulību, ne trīs bērnus, ne problēmas biznesā (Raidam pieder piena pārstrādes uzņēmums, kas pašlaik gan ir slēgts dažādu no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ) un citas lietas. Turklāt, esot Latvijā, man jau bija sajūta, ka mēs dzīvojam kopā – mostamies kopā, ejam uz darbu kopā, brīvo laiku pavadām kopā. Šķiet, ilgākais laiks, kad nekomunicējām, bija pāris stundu, kad es biju teātrī vai koncertā.”
Agnija neslēpj, ka tik radikāli mainīt dzīvi nemaz nebija viegli. Ne velti pagāja divarpus gadi, līdz viņa nopirka biļeti uz Jordāniju. “Turklāt pirku to turp un atpakaļ. Tāds bija mans noteikums – jā, es braukšu pie tevis, jā, es būšu tava sieva, bet es atgriezīšos Latvijā, lai mana ģimene un draugi būtu pārliecināti, ka neesmu ne nolaupīta, ne pārdota, ne kā citādi piekrāpta.”
Dēlam, kuram tolaik, kad mamma iepazinās ar Raidu, bija 19 gadu, Agnija par iemīlēto vīrieti pastāstījusi neilgi pēc abu iepazīšanās, bet vecākiem tikai pēc pusgada. “Latvijā dzīvoju kopā ar vecākiem, un viņi bija pamanījuši, ka es daudz laika pavadu telefonā, ar kādu sarunājoties un sarakstoties. Mani vecāki ir kristieši, tiešām ticīgi cilvēki, tāpēc man bija ļoti liela nedrošība par viņu reakciju uz to, ka manā dzīvē ir ienācis vīrietis, turklāt arābs un musulmanis. Sabiedrībā taču ir tik daudz stereotipu!” Tomēr Agnija ticēja, ka, iepazīstot Raidu, vecāki pieņems viņas nākamo vīru, neraugoties uz valodas barjeru. “Es ar Raidu sarunājos angliski, bet vecāki angļu valodu nezina. Pirmā viņu saruna videozvanā notika tikai tad, kad biju jau Jordānijā. Es zinu, ka visa šī situācija ir prasījusi no maniem vecākiem un dēla lielus pārdzīvojumus un milzīgu uzticēšanos man un maniem lēmumiem, bet dziļi sirdī ticu, ka mana laimīgā seja un mirdzošās acis lēnām nomierina viņu satrauktos prātus.”
Eiropa sevi sargā no "briesmīgajiem arābiem-musulmaņiem"
Paziņas jautājuši, kāpēc Agnija devusies pie Raida, nevis viņš pārcelsies uz Latviju. “Pārcelties no Eiropas uz kādu Austrumu valsti ir daudz vienkāršāk. Eiropa sevi ļoti sargā no briesmīgajiem arābiem-musulmaņiem, tāpēc ir jākārto daudz dažādu formalitāšu, arī bankas kontā jābūt diezgan lielai naudas summai.” Vēl arī tas, ka Latvijas dzimtsarakstu nodaļā noslēgta laulība nav tas pats, kas Jordānijas šariata tiesā noslēgta laulība, respektīvi, laulībai ir arī reliģisks, ne tikai civils apstiprinājums.
Agnija ir pārliecinājusies, ka aizspriedumi un stereotipi, kas Eiropā un pasaulē valda par musulmaņiem un viņu pasauli, ir drausmīgi un ļoti bieži netaisnīgi, taču atzīst, ka pie tā lielā mērā vainīgi arī viņi paši. “Manam vīram arī nereti ir kauns un sāp sirds par to, ko musulmaņi dara un runā it kā savas ticības vārdā. Lielākajā daļā gadījumu tam nav nekāda sakara ar islāmu. Raids man ļoti daudz tika stāstījis par savu ticību un kultūru, par tradīcijām un tikumiem. Es nesaskatīju un joprojām nesaskatu tajā nekādu apdraudējumu sev, tieši otrādi – cieņa un mīlestība, ko saņemu katru dienu, nav pielīdzināma nekam citam.”
Turklāt Agnija strādā attālināti, un darba devējs piekrita, ka viņa darbu var turpināt arī no citas valsts.
Četri mēneši Jordānijā
Pašlaik Jordānijā tāpat kā Latvijā ir ziema, un, lai gan spīd saule, gaiss iesilst tikai līdz +12 grādiem, kas tur skaitās auksti. Mājām nav apkures; lai nesaltu, nākas izlīdzēties ar dažādu veidu sildītājiem, arī logi jātur ciet. “Ja logs ir vaļā, no tuvākās mošejas piecas reizes dienā var dzirdēt muedzina aicinājumus uz lūgšanu. Sākumā tas man radīja sirreālu sajūtu, atgādināja filmas par Austrumiem, kur pa atvērtu logu atlido Korāna dziedājumi. Man tie ļoti patīk! Jāsaka gan, ka nu jau esmu pieradusi un dažkārt pat nepamanu, ka tie skan.” Lai arī Agnijas vīrs nepilda visus musulmaņu rituālus, uz lūgšanu laiku tomēr tiek nolikts malā telefons vai izslēgta fonā skanošā mūzika.
Jāpierod bijis arī pie tā, ka atšķirībā no Eiropas svētdiena Jordānijā ir pirmā nedēļas darbadiena, bet piektdiena un sestdiena – brīvdienas. Agnijai tas īpaši netraucējot. Pāris reižu gan gadījies, ka svētdienā, sajūtot darbadienas noskaņu, ķērusies pie datora, bet tad attapusies, ka kolēģiem Latvijā taču brīvdiena. “Man nebija jāmācās, kā uzvesties musulmaņu zemē, jo Raidam bija tikai viens noteikums – lai, izejot no mājām, mans ķermenis būtu piesegts. Bet tas nenozīmē, ka man jātinas paltrakos! Jau Latvijā ģērbos līdzīgi, tāpēc šeit nekādas grūtības neizjūtu, tikai šortus un blūzes ar īsām piedurknēm valkāju mājās. Lēmumu apklāt vai neapklāt galvu vīrs atstāja manā ziņā. Izejot no mājas, biežāk izvēlos galvu apklāt, lai nepievērstu lieku uzmanību. Nevalkāju musulmaņu sieviešu galvassegu hidžābu, bet izmantoju lakatus no savas garderobes.”
Citādi ikdiena Ammānā daudz neatšķiroties no tā, kā pagājušas dienas Latvijā. Agnija turpina attālināti strādāt un diezgan daudz laika pavada internetā, lai sazinātos ar mājiniekiem. Raids saprot, ka viņa pametusi dzīvi Latvijā mīlestības dēļ, tāpēc respektē Agnijas darbu un nepieciešamību regulāri sazināties ar Latvijā palikušajiem.
Ramadāns kopā ar vīru
“Raids ir lielisks pavārs, un, lai gan man pašai ļoti patīk gatavot, biežāk to dara tieši viņš, es asistēju,” Agnija stāsta. Jordānijas ēdiens latvietei garšo, turklāt tur pieejami visi tie paši dārzeņi, kas Latvijā, kā arī vistas gaļa, kas viņai visvairāk tīk. “Nesen vīram teicu, ka savā mūžā neesmu ēdusi tik daudz rīsu kā šajos četros mēnešos, kopš dzīvoju Ammānā. Man grūti pieņemt arī Austrumu maizi, kas vairāk atgādina pankūku, līdzīgu lavašam, un pēc ciemošanās Ziemassvētkos Latvijā uz Jordāniju atvedu trīs kukuļus rupjmaizes.” Agnijai ļoti patīk mazie veikaliņi, kādi Latvijā lielo tirdzniecības tīklu dēļ nu jau gandrīz izmiruši. Jordānijā mazo veikaliņu īpašnieki dara visu, lai apmierinātu klientu vēlmes, un gadās pat, ka speciāli tev pasūta kādu preci.
“Šogad martā būs ramadāns. Neesmu musulmaniete, un tas man nav obligāts, bet, atbalstot vīru, no saullēkta līdz saulrietam arī es esmu nolēmusi neēst un nedzert. Vīrs gan saka, lai es negavēju viņa dēļ, bet tikai tad, ja pati jūtu pārliecību to darīt. Es nekādu pārliecību nejūtu, bet tik un tā. Viņš būs izsalcis, izslāpis, bet es paēdusi un padzērusi? Nē, es tā nevaru!”
