“Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe par palīdzības lūgšanu, vīriešu bailēm un nepalikšanu vienam
Latvijas onkoloģisko slimnieku atbalsta biedrība “Dzīvības koks” decembrī atzīmēja 20 gadu pastāvēšanu. Šajā laikā daudz kas paveikts, ir ieskicēti nākotnes plāni un sākta to īstenošana. “Kas Jauns Avīze “uz sarunu aicināja biedrības vadītāju Gunitu Berķi.
Viņas darbs ir novērtēts ar Tiesībsarga biroja atzinību, ko pasniedz konkursā “Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam 2024”. Gunita saņēma balvu nominācijā “Izglītotājs” kategorijā “Individuāls sniegums”.
Sešu dienu programma
“Lielākais, ko mēs darām – īstenojam valsts programmas sociālajai rehabilitācijai pacientiem un viņu tuviniekiem,” saka Gunita. Kad kādam atklāj vēzi, pārdzīvo ne tikai pacients, bet arī ģimene, emocionālais slogs ir ļoti liels, var pat runāt par līdzatkarību.
“Ir ļoti daudz jautājumu, kurus uzdot un kā runāt, kā uzvesties. Tā ir sešu dienu psihosociālās rehabilitācijas programma onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem. Mēs esam iedevuši apakšnosaukumu “Spēka avots”,” teic Gunita.
Viņa atzīst, ka sešās dienās, protams, nevar iziet pilnu rehabilitācijas kursu, bet tas ir vairāk nekā nekas. Liela nozīme ir grupu terapijai, notiek individuālās konsultācijas, lekcijas, ļoti liela uzmanība pievērsta fiziskajām aktivitātēm. Tas notiek Jēkabpils novada Kalna pagastā, Mārtiņa fonda rehabilitācijas centrā “Dūjas”.
Dignājas muižā top savs centrs
Uzturēšanās ir bez maksas, tā ir valsts programma. “Dzīvības koks” noslēdzis ar Labklājības ministriju pakalpojumu deleģēšanas līgumu. Notiek mākslas terapijas, fizioterapijas nodarbības, dažādas fiziskās aktivitātes, grupu terapija psihologa vadībā, individuālās konsultācijas, brauc ārsti onkologi, ir onkoloģijas māsas, sertificēts farmaceits stāsta, kā var no dabas izmantot dažādus augus.
Pastāvīgu darbinieku gan nav, tie mainās, lai neizdeg un darbs nekļūst par nastu. “Mēs veidojam aptauju, cilvēkiem patīk, visbiežāk raksta – es beidzot sapratu, ka neesmu viens. Negatīvi vērtējumi šo gadu laikā bijuši pāris reizes, kad cilvēks nav varējis pieņemt grupu terapiju,” saka Gunita.
“Dzīvības koks” ir arī finiša taisnē ar savu centru Dignājas muižā. “Tas ļoti ilgi top, bet ceru ka šogad savas programmas jau varēsim īstenot tur. Tas joprojām ir Jēkabpils novada pašvaldības īpašums, mēs jau 12 gadus par ziedojumiem atjaunojam veco pagastmāju, kas uzbūvēta 1927. gadā. Mūs atbalstīja arī Saeima, piešķirot līdzekļus, un pašvaldība,” stāsta Gunita. Šeit būs fizioterapijas zāle, nodarbību zāles, dzīvojamajās istabās vairāk komforta. Tur ir skaista daba – vide arī ļoti palīdz veseļoties.
No savas pieredzes
“Dzīvības koka” vadītāja par ļoti svarīgu uzskata brīvprātīgo mentoru kustību. Tie ir cilvēki, kuri paši izgājuši cauri onkoloģiskajām slimībām, gribētu to aizmirst, bet ir sapratuši, ka viņu pieredze var palīdzēt citam.
“Vienkārši jāprot būt atbalstam. Mums ir mentoru čatiņš, es aprakstu vispārējo situāciju – kurš šobrīd būtu gatavs uzņemties šo funkciju. Tiem, kuri piesakās, privāti sniedzu informāciju par cilvēku, un viņi savstarpēji sazinās. Apmulsuma, neziņas brīžos var palīdzēt mūsu mentori, kas kaut ko līdzīgu paši izjutuši. Ja nav komunikācija ar ārstu, tad mentors var pateikt priekšā – man bija tāda situācija, es jautāju to. Cilvēki ir dažādi, viens aktīvs, cits kluss. Kad nezini, kā viss beigsies, ir labi, ka blakus ir kāds, kurš palīdz visam iziet cauri,” skaidro Gunita.
Protams, onkoloģiskās slimības ir briesmīgas, bet ir arī pozitīvi gadījumi, un cilvēki dzīvo desmitgadēm. “Mums psihoemocionālajā rehabilitācijas programmā ir daudz pasniedzēju, kuri paši tajā piedalījušies, mainījuši dzīvi, kļuvuši, piemēram, par mākslas terapeitu vai fizisko aktivitāšu treneri. Viņi turpina darboties. Jo kurš labāk var palīdzēt, kā tikai tas, kurš zina, ko tas nozīmē,” teic vadītāja.
Vīrieši mēdz klusēt
“Dzīvības kokam” nav uzskaites par biedru skaitu, zināms tikai, cik pieteikušies uz jaunumiem – mājaslapas sadaļā ir apmēram 900. Uz ballēm ierodas ap 150 svinētāju.
“Gadā caur mūsu programmām iziet ap 300 līdz 400 cilvēku. Mums ir aktīvas reģionālās nodaļas Liepājā un Limbažos, nodaļas aizmetnis ir Jēkabpilī, Bauskā, Ventspilī, Daugavpilī. Darbs ir atkarīgs no cilvēku entuziasma, un nevienu nevar piespiest. Rakstām dažādus projektus, notiek sadarbība ar Tiesībsarga biroju, juristu, ar Reto slimību aliansi,” uzskaita vadītāja.
Visplašāk izplatītais ir krūts vēzis sievietēm, prostatas audzējs vīriešiem, plaušu, zarnu un dažādi ādas vēži. Gunita atzīst, ka ir viens projekts, kuru vēl nekādi nevarot palaist.
“Mums vajadzētu aktualizēt jautājumu par implantiem vīriešiem pēc prostatas vēža. Tā ir ārkārtīgi liela problēma, ja vīrieši uzzina, ka analīzes uzrāda, ka kaut kas nav kārtībā. Pat ja diagnosticē – kāpēc novilcina ārstēšanu? Tāpēc, ka vīrieši ārkārtīgi baidās no savas vīrišķības zaudēšanas. Tāpēc radās šī ideja. Tas ir projekts, kuru gatavojamies sākt, lai pārliecinātu, ka arī šos implantus vajag iekļaut kompensējamo tehnisko palīglīdzekļu skaitā,” stāsta Gunita.
Nevajag uzskatīt, ka vēža diagnoze momentā pārvelk nākotnei svītru. Gunita brauc pieredzes apmaiņā uz ārzemēm un Maltā konferencē dzirdējusi sievieti, kurai krūts vēzis konstatēts, kad meitiņa bijusi pavisam maza.
“Tad sievietei bija mērķis nodzīvot, kamēr meita pabeigs skolu, pēc tam, kamēr apprecēsies, tad, līdz piedzims mazbērni, un viņa visus mērķus ir īstenojusi. Protams, vēzis atgriezās, bija arī metastāzes, bet viņa tika ārstēta, dzīvoja, mēs tikāmies dažādās konferencēs, tikai visu laiku tam iet cauri, dzīvo ilgi un pēc iespējas kvalitatīvi, cik tas iespējams ķīmijterapijas laikā,” teic Gunita.
Beidzot sapratu, ka neesmu viens
Šis nav viegls darbs, nemitīgi jātiecas pēc finansējuma, medikamentiem, cieņpilnas attieksmes. Gunita ir pārliecināta: “To visu var mainīt, ko pierāda arī psihosociālās rehabilitācijas ieviešana. Kad mēs to uzsākām 2008.–2009. gadā, rakstījām vēstules, visi teica: ko jūs runājat, kāda psihosociālā rehabilitācija? Galvenais ir izārstēt, un cilvēks palēkdamies aiziet un dzīvo laimīgs. Bet mums no 2018. gada ir valsts programma. Tagad cilvēki daudz atklātāk runā par savām slimībām, un tas iedrošina citus, īpaši ja ir laba pieredze.”
Pēdējā laikā organizācija nedaudz piebremzējusi ar publiskām aktivitātēm topošā rehabilitācijas centra dēļ. “Tajā būs 13 istabas. Esam sapratuši – jo nelielāka grupa, jo viss kvalitatīvāks. Cilvēkiem vajag arī izrunāties, un ir atšķirība, vai grupu terapijā ir divpadsmit cilvēki pusotras stundas laikā vai septiņi. Tur ir ļoti skaista, dzeltena māja ar sarkanu jumtu lielā parkā, daudzas istabas ar skatu uz Daugavu. Paredzēta liela terase, kur arī notiks nodarbības,” atklāj Gunita. Plānots darboties visa gada garumā.
“Dzīvības koka” vadītājas vēlējums: “Būt gataviem palīdzēt citiem un, ja nepieciešams, pašam arī lūgt palīdzību. Mēs nevaram palīdzēt, ja nezinām, kam šo palīdzību vajag. Atbalstu lūgt – tas nav kauns. Sabiedrība kļūst aizvien civilizētāka, iecietīgāka, arī atvērtāka. Un arī pašam nebūt vienaldzīgam, nepaiet garām, ja redzi, ka otram ir grūti.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "“Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķa par palīdzība lūgšanu, vīriešu bailēm un nepalikšanu vienam" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
