Bez vārdiem: paraolimpietis Rihards Snikus un viņa unikālā saikne ar māsu Elīnu

Elīna: Plānojam aktivitātes apmēram nedēļu uz priekšu. Rihardam treniņi parasti ir darbadienu rītos, ballītes – piektdienu vakaros un nedēļas nogalēs. Visvairāk pasūtījumu parasti ir maijā, kad ir izlaidumu laiks, un Ziemassvētkos, kad iekrīt korporatīvie pasākumi.

Likās ļoti interesanti, ka tev gan Instagramā vārds, gan dīdžeja vārds ir Dejas karalis, tāpat kā zirgam – King of the Dance. Kas bija pirmais?

Elīna: Daudzi domā, ka Rihards zirgu pats tā nosauca, bet viņam jau tāds vārds vienkārši tika iedots, kad viņš piedzima. Es saimniecei vaicāju, kāpēc zirgu tā sauc. Viņa saka, ka ar tādu vārdu jau nopirka. Tā saimniece, kas viņu tā nosauca, teikusi, ka kumeliņam bija tādas līgani skaistas kustības. Tad interesanti, kā iedomājas cilvēks tādu vārdu – Dejas karalis. Tas salikums ir tāds… unikāls. Un tā tas viss ir tik skaisti salicies.

Viens otru dēvējat par brāli un māsu, lai gan īstenībā tie raduraksti ir drusciņ sarežģītāki – Elīna, jūs teorētiski esat Riharda tante.

Elīna: Pati bieži vien par to aizmirstu, jo mums ir maza vecuma starpība! Bet tā sanāk. Mums ģimenes modelis bija tāds interesants, jo es saviem vecākiem piedzimu, kad manam tētim bija 50 gadi, tā ka es biju ļoti vēls bērns. Un tajā laikā visi pārējie bērni, tostarp Riharda mamma, jau bija lieli, savās dzīvēs, studēja un precējās. Mēs ar tēti, Riharda vectēvu, jokojām, ka starp mums abiem ir pusgadsimts. Tā jau jocīgi, jo, piemēram, ar māsām mēs nekad kopā negājām uz ballītēm vai kino. Viņas jau bija lielas sievietes, un man un Ričam viņu bērni vecumā bija tuvāki. Mums bija savi jociņi, un pārsvarā mēs abi, kas laiku pavadījām kopā, laukos augām. Vecākiem tur bija arī govis, viņi būvēja māju un bija darbos, audzēja arī kāpostus un cukurbietes. Vecāki strādāja, un es tikmēr pieskatīju Rihardu.

Nebija uzstādījumu no vecāku puses, ka Rihards jāžēlo vairāk vai jāsaudzē?

Elīna: Nekad neesmu redzējusi, ka kāds ģimenē uztvertu Rihardu kaut kā citādāk, neviens tādas lietas arī nerunāja. Kad es ar Rihardu dzīvoju kopā, es arī viņu neredzēju un neuztvēru kā cilvēku ar invaliditāti. Braucam mašīnā, mēs abi arī runājamies kaut ko. Parīzē piefiksēju, ka viņam reizēm apnīk, ka es tik daudz runāju. Bet tas tā ir tāpēc, ka Rihards jau man neatbild, tāpēc es viena pati runāju. Lai nav baigā klusuma, man visu laiku kaut kas jāsaka. Un tad tikai skatos, ka Rihardu sāk kaitināt, ko es varu tik daudz runāt. (smejas) Es atkal smejos: “Tu jau man neko nesaki!”

Vismaz brālis vienmēr uzklausa.

Elīna: Tas gan, man vienmēr ir, pie kā pieiet un pastāstīt, kas uz sirds. Es mēdzu tā ieiet viņa istabā, apsēsties un sākt stāstīt. Viņš sēž pie datora, nedzen mani prom. Es pēc tam jūtos labi, izkratījusi visu sirdi, bet, vai viņš klausījās un vai viņu tas interesēja, to jau es nezinu. (smejas) Rihardam var izstāstīt visu ko, viņš nevienam neko tālāk nestāstīs.

Bet jūs ļoti labi saprotaties arī bez vārdiem.

Elīna: Atkarīgs no tēmas. Rihardam ir žesti, ar acīm parāda. Reizēm ir tā, ka mēs saskatāmies un es saprotu, ko viņš domā. Protams, ja viņš kaut ko ir sarunājis, tad man vajag, lai viņš uzraksta ar roku vai telefonā.

Ikdienā vēl aizvien dzīvojat kopā?

Elīna: Mēs abi dzīvojam Baldonē, bet mūsu mājas ir pa meža taciņu kādu 800 metru atstatumā. Tur kādreiz bija govju ganības. Mums ar vīru un bērniem tur bija paredzēts savs brīvdienu namiņš, bet, kā mēs tur pavadījām vienus Ziemassvētkus, tā arī mēs palikām tur uz dzīvi. Bet mēs esam ļoti tuvu – Rihards var pie mums atbraukt ar velosipēdu piecās minūtēs. Tagad mēs pirmoreiz nepavadām katru dienu un katru vakaru kopā, bet tāpat tiekamies gandrīz katru dienu. Rihardu visur vadāju es vai mans vīrs, jo vecmammai nav autovadītāja tiesību.

Agrāk vectēvs bija aktīvākais vadātājs?

Elīna: Jā, viņš bija gandrīz vai kā taksometra šoferis. Veda vecmammu uz tirgu, viņai patika pirkt stādus un puķes. Tagad tikai saprotu, kāda viņam bija slodze. Visus no rīta kaut kur aizveda un tad atbrauca mājās pa dienu pagulēt. Es vienmēr domāju – kurš tad pa dienu guļ? Tagad pati, kaut kur aizvedu bērnus, Riču, pienāk deviņi vakarā, un tā vien gribas ātrāk aiziet gulēt, jo tu tiešām nogursti no braukāšanas. Saprotu arī sievietes, kurām mazi bērni, – tiešām ļoti daudz sanāk braukāt apkārt.

Kādas ir Riharda spilgtākās īpašības?

Elīna: Ir rakstura iezīmes, kas var būt gan labas, gan sliktas. Rihards noteikti ir mērķtiecīgs, jo viņu tieši interesē izaicinājumi. Ar sponsoru Toyota bijām Viļņā, tur bija iespēja palidot ar gaisa balonu. Citi sportisti negribēja, viņiem bija bail pirms Parīzes spēlēm satraumēties. Viņi arī brīdināja, ka, tā kā Rihards nevar stabili nostāvēt, tas sitiens, balonam nolaižoties, var būt smags. Es vispār neiekāpu, jo man bija bail, bet Rihards gan. Un bija priecīgs! Vēl viņš ir riktīgi spītīgs!

Rihards: Jā!

Elīna: Viņi abi ar vecmammu ir Auni, un es esmu Vērsis pēc horoskopa. Viņam ir sava taisnība. Ja tu viņam kaut ko ierosināsi, 90 % gadījumu viņš tieši tāpēc atteiksies to darīt, jo viņam pašam ir savs plāniņš un gribas lietas darīt tikai tad, ja viņš pats tās ir izdomājis. Vēl Rihards ir ļoti labestīgs un labi saprotas ar dzīvniekiem, arī kaķiem un suņiem. Viņam iekšā ir kaut kāda labsirdība, kas tos dzīvniekus ļoti pievelk.

Visu interviju lasi žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā!