No azartspēļu atkarības līdz muzikālai atdzimšanai - Andra Ērgļa godīgākā intervija

Varbūt jau piemirsies, ka savulaik Ērglis bija Liepājas simfoniskā orķestra mūziķis, savukārt, kad viņš atveidoja Italo mūziklā Agrā rūsa, žilbinošā smaida īpašniekam tika solīta spoža nākotne muzikālajā teātrī. Radošajā biogrāfijā ir gan grupa Cacao, gan sadarbība ar Raimondu Paulu. Vīru apvienības Bonoparti.lv sastāvā Andris piedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursā, taču bijusi arī tāda reize, kad viņā klausījušies tikai pāris cilvēku. Gandarījumu pēc koncerta tomēr nenosaka publikas daudzums, jo strādāt uz pusslodzi šis mūziķis nemāk. Krekls allaž slapjš, un klausītājs aiziet apmierināts, jo Andris savu vietu ir atradis – pēdējā laikā piedāvājumiem koncertēt dažreiz pat nākas atteikt. “Halturēt nemāku,” viņš atzīst, un tas dzirdams katrā priekšnesumā.

Huligāns manī nav miris

Kad ir trīspadsmit, sešpadsmit, arī trīsdesmit gadu, cilvēkam šķiet, ka viss labākais vēl ir priekšā. Kā ir ar tevi šajā dzīves posmā – vai mēdz arī atskatīties, pārvērtēt, ko būtu vajadzējis darīt citādi? Vai arī ar pilnu gāzi uz priekšu?

Kad svinēju savus trīsdesmit, bija sajūta, ka esmu spēku pilnbriedā, tomēr es kļūdījos. Tagad, kad tuvojas četrdesmit divi, jūtos labāk nekā toreiz. Nezinu, ar ko tas saistīts. Varbūt ar to, kas tika sastrādāts jaunībā, bet ar tādām lietām viss ir cauri. Varbūt šo sajūtu veicinājuši arī tie cilvēki, kuri mani, lidojošo Ērgli, ir mazliet piezemējuši, iesakot rīkoties tā, nevis šitā. Līdz 30 gadu vecumam es viņu padomos necik daudz neieklausījos, bet īsts spēriens pa pēcpusi man bija kovida laiks. Nācās izvērtēt, kas un kā paveikts agrāk, un pēc pandēmijas tiešām daudz ko daru citādi. Pašam šķiet, ka labāk. Tas ir sakāms par visām dzīves jomām.

Tavs karjeras stāsts atgādina pasaku – no ganiņa par princi!

Turklāt karjeras virsotnē, ko sasniedzu 2007., 2008. gadā, nonācu ļoti strauji. Pat nesapratu, kas īsti ar mani notiek, tikai grābu un ķēru, ko var, pat nepaspēdams apdomāt, jo ritenis, kurā biju ierauts, griezās ļoti ātri. Tādā tempā pagāja pāris gadu, un mans akumulators nosēdās. Vairs nebija spēka, un tu ripo lejā kā tas akmens, nezinādams, cik tālu noriposi. Jā, esmu guvis pamatīgu mācību, nokrizdams līdz zemākajam punktam, bet es spēju piecelties. Te liela pateicība pienākas satiktajiem cilvēkiem, radiem, draugiem, kuri palīdzēja. Arī lika man apzināties, ko daru nepareizi. Pēc kovida un jubilejas koncerta pat nespēju līdz galam saprast, kas notiek. Agrāk burtiski dzinos pēc popularitātes un darba iespējām, bet tagad viss notiek it kā pats no sevis. Nezinu, kas to regulē, runā, ka Visums, bet tam es sevišķi neticu. Esmu taču kristīgs cilvēks…

Bet kam tu tici? Dzirdēts, ka tava vecmāmiņa bijusi romu tautības. Varbūt mācēja zīlēt, pareģot nākotni?

Nē, vismaz par to neko nezinu. Vectēvs bija latvietis, vecmamma romu tautības, tā radās mana mamma, tātad manī ir ceturtdaļa romu asiņu. Bet senčos no tēva puses ir arī poļi un vācieši, tātad, kā saka, esam īsti latvieši.

Vai dzimtas ciltskoks ir izpētīts?

Mammas uzvārds bija Rubeze, tēvs, protams, ir Ērglis, vecāmāte – Nikolovska. Šai Niklovsku radu saimei katru gadu notiek saieti, kuros man diemžēl ne vienmēr izdodas piedalīties. Turklāt mani jau neuztver kā vienkāršu radinieku, bet mūziķi, un skaidrs, ka aicina uzdziedāt. Es gan tādās situācijās – ne tikai intervijās – cenšos novilkt robežas, jo ir tēmas, par kurām nerunāju. Ja neesmu darbā, gribu atpūsties tāpat kā visi, nevis dziedāt.

Mediķiem laikam klājas līdzīgi, kad katrs radiņš grib aprunāties par savām vainām.

Jā, un es kā tiešs cilvēks saku, ko domāju, lai gan reizēm vajadzētu paklusēt. Bet nesanāk… Skolas laikā par to gadījies dabūt arī pa muti. Reiz radu saietā bija piekritis muzicēt mans tēvs, kurš, protams, ar laiku nogura, un tad viens varens lielzemnieks, ne vairs skaidrā prātā būdams, uzsauca, vai viņš nevar uzlaist vēl kādas piecas dziesmas. Tad gan kļuvu dusmīgs un atcirtu: “Klausies, Jāni, tu esi te atbraucis atpūsties, bet varbūt tu tagad, pusdivos naktī, gribētu kāpt traktorā un uzart kādu pushektāru zemes?” Mute momentā bija ciet. Es labāk saku acīs, ko domāju, nevis aiz muguras.

Cilvēkam raksturīgi rīkoties vai nu emocionāli, vai vadoties no saprāta, pat aprēķina.

Es nekad neesmu bijis aprēķinātājs, sevišķi attiecībās ar cilvēkiem. Vienmēr esmu centies, lai maniem mūziķiem viss ir labi. Esmu dzirdējis, ka honorāru gradācija starp solistu un pārējiem mēdz būt milzīga, bet es nekad tā nerīkošos, lai gan solistam, domājams, jāstrādā vairāk. Piemēram, es sniedzu intervijas, kas prasa laiku, bet pavadošās grupas dalībniekam, kurš uz skatuves sēž aiz manis, tas nav jādara. Arī koleģiālām attiecībām ar gadiem pievēršu arvien vairāk uzmanības. Jā, laikam mainos. Bērnībā biju dikti smaidīgs, nu, tāds jautrītis, savā ziņā arī līderis.

Varbūt arī palaidnis, kā šķita no malas…

Nu… varbūt, varbūt. Pirms pāris nedēļām gadījās satikt bijušos skolasbiedrus, un viņi teica, ka es esot kļuvis dikti nopietns. Starp citu, nesen sastapu arī savu draudzeni Lieni Šomasi, kura tāpat brīnījās, kur palicis tas nenopietnais Andris Ērglis. Ko padarīsi, mainās ne tikai frizūra, bet arī dzīve, un es cenšos izvērtēt, ko runāt un kā rīkoties.

Vai jauneklīgais dumpinieks kļuva pieaudzis dabiskā ceļā, vai arī tev nācās cīnīties ar savu patieso es?

Neapgalvošu, ka manī joprojām nemājo tas kādreizējais huligāns. Varbūt tas izpaužas arī braukšanā – nesaprotu, kāpēc, bet pēdējos mēnešos esmu ticis pie diezgan daudziem naudas sodiem. Tie gan ir piespriesti tikai par steigšanos uz koncertu vai jau pēc pasākuma, kad gribas ātrāk tikt mājās gulēt, jo nākamajā dienā atkal agri jāceļas. Kāja pat nemanot uzspiež pedālim... Reizēm aizdomājos, automašīnā klausīdamies mūziku. Kad paskatos spidometrā, jau ir par vēlu.

Vai seko modei un sapņo par elektroautomobili?

Esmu konservatīvs, man ir Audi, dīzelītis, salīdzinoši ekonomisks. Pikaps, ko sauc par garo pakaļu, sintezatoram un aparatūrai, jo daudz muzicēju viens. Tā atkal notiek, pateicoties kovidam, jo ir labi zināms, cik smagi mūziķiem tolaik klājās. Labi cilvēki man atgādināja, ka esmu taču pianists, beidzis mūzikas skolas klavieru klasi. Vispirms atrunājos, tad saņēmos. Pirmajā koncertā, protams, spēlēju drebošām rokām, tik liels uztraukums man pašam bija liels pārsteigums, bet nu jau divus trīs gadus daudz uzstājos viens pats. Programmu piemeklēju attiecīgajam pasākumam, klausītāju gaumei un vecumam. Par šo pavērsienu esmu ļoti priecīgs. Reizēm gadās dziedāt arī baznīcās.

Tagad jau tu varētu sarīkot koncertu pat ar paša sacerētām dziesmām – to gadu no gada kļūst arvien vairāk.

Par komponistu sevi nekad nesaukšu, bet, jā, esmu dziesmu autors, rakstīt sāku jau tolaik, kad Liepājā ar Jāni Strazdu mums bija grupa BERM. Biju paškritisks un, kad Jānis mudināja komponēt, sākumā atrunājos, jo šķita, ka melodija ir jau kaut kur dzirdēta. Ar laiku iestājās viedums un radās apstākļi daiļradei. Dziesmas bija noliktas plauktiņā, kur tās gulēja gadiem. Piemēram, dziesmas Tu melodija nostāvēja gadus desmit, līdz saņēmos uzrunāt Mārtiņu Kanteru, lai uzraksta vārdus. Tā sākās mūsu sadarbība. Lai es pats sacerētu dziesmai vārdus, vajadzētu ļoti lielu piespiešanos. Ar mūziku ir tā – es naktī guļu, ir divi, pustrīs, un galvā kaut kas skan. Tad ceļos un iedziedu telefonā, jo zinu, ka no rīta, ejot pie klavierēm, neko vairs neatcerēšos.

Biešu vagas un mopēds

Mūzika tev padevusies kopš bērnu dienām, tu ar prieku apmeklēji mūzikas skolu. Kā skolotāja dēls esi gājis tēva pēdās – jau daudzus gadus izglīto jauno bundzinieku paaudzi.

Tēvam darba stāžs ir vairāk nekā 30 gadu, un viņš nemāca dziedāšanu, bet gan darbmācību. Jaunlutriņu skolā viņš bija arī mans pedagogs. Tētim ir zelta rokas, tās diemžēl neesmu mantojis. Viena no manām bērnības traumām ir tāda – klasē no koka bija jāizzāģē virtuves dēlītis cūciņas formā. Strādāju no sirds, visi darbi tika nolikti rindiņā, un, lai gan mans dēlītis acīmredzami bija labāks, es saņēmu tādu pašu atzīmi kā klasesbiedrs. Droši vien lauku pagastā tā bija jārīkojas, lai kaimiņi nerunātu, ka skolotājs savam Andrītim liek labākas atzīmes nekā pārējiem. Tagad to saprotu, bet tolaik uz tēti biju drusku apvainojies. Viņš ir strādājis vairākās skolās, tagad strādā Kabilē un Vārmē, dzīvo netālu – Kuldīgas novadā. Lauku skolās situācija ir briesmīga, skolēnu skaits samazinās, aldziņa niecīga. Arī mana mamma strādāja skolā – par saimniecības pārzini. No viņas man bija vairāk bail, jo, ja gadījās neizpildīt kādu mājasdarbu, skolotāji sūdzējās mammai.

Laikam tev tolaik pat sapņos nerādījās, ka pats strādāsi skolā.

Jā, bērnībā gribēju kļūt par pavāru. Kopš agras bērnības vienmēr skatījos, ko virtuvē dara ome. Mammas mamma vairāk nodarbojās ar manu māsu Ingu, bet es vasarās daudz dzīvoju pie tēta mammas Birutas turpat Jaunlutriņu pagastā. No viņas esmu mantojis rabarberu klimpu zupas recepti – jāiejauc pankūkām līdzīga mīkla, tad jāapvāra rabarberi, un sanāk brīnišķīga vasaras zupa. Savu bērnību es tiešām izbaudīju. Pilnīgi lauki, sešarpus kilometru no centra, tuvākā māja bija puskilometra attālumā. Uz Saldus veikalu vecvecāki ar savu balto ņivu brauca reizi divās nedēļās – tā bija svētlaime. Sēdēju pie lodziņa un gaidīju, kad viņi atgriezīsies un es noteikti tikšu pie saldējuma. Vecvecāki strādāja kolhozā, arī viņiem pašiem bija saimniecība, un es labi zinu, ko nozīmē mēzt mēslus. Vai arī vecmāmiņa mani sūta izravēt trīs biešu vagas. Kopā ir sešas. Aizejam uz lauku, un vaga ir kādu kilometru gara, bet – ko padarīsi? Izravēju. Jāsaka, no vecvecākiem mantotais darba tikums pandēmijas laikā man ļoti palīdzēja.

Dzirdēts, ka tu aizgāji strādāt uz lopkautuvi.

Jā, kamēr daži sūkstījās, ka nezina, ko nu iesākt. Es no darba nebaidos, jāizbauda arī maizes garoziņa, jāapzinās, ka nauda nenāk viegli. Dažam dziedāšana un darbs uz skatuves liekas tīrais nieks. Kā teica mans vecaistēvs: “Kas tev nekaiš, uzkāp uz skatuves, patirinies un vēl naudu par to saņem!” Piedāvāju, ka došu viņam nedēļu laika, lai iemācās dziedāt kā es, jo varu saderēt, ka jau pēc vienas dienas varētu art ar traktoru kā viņš. Mute ciet…

Varbūt, laukos uzaudzis, pats esi ticis pie dārziņa?

Diemžēl vēl ne, bet man ļoti gribētos. Mans otrs opis, mammas tētis Teodors, bija mednieks un makšķernieks. No viņa tāpat kā no vecmammas Birutas arī saņēmu lielu mīlestību. Varbūt tāpēc, ka viņš vienīgais no lielās radu saimes bija profesionāli mācījies mūziku – spēlēja akordeonu ar visiem pieciem pirkstiem. Kad es jau mācījos mūzikas skolā, aizbraucis ciemos, zināju, ka vectēvs, pārnācis no darba, uzreiz liks nospēlēt, ko esmu iemācījies. Vectēvs bija visai strikts, tāpēc viņa priekšā ļoti centos. Viņš bija liels pedants. Zelta vērtē vectēvam bija viņa mopēds, kas garāžā spīdēja un laistījās – neviena dublīša! Man, protams, acis spīdēja, kā gribējās ar to izlaist kādu līkumu, bet man nedeva. Ar laiku, kad mūzikā veicās arvien labāk, izpelnījos Teodora uzticību. Beidzot pasauca mani maliņā un pasniedza garāžas atslēgas ar vārdiem, ka drīkstu paņemt mopēdu. Lielākas svētlaimes nebija… 

Bungas spēlē, nevis sit

Labākā skola, protams, ir pieaugušo piemērs, bet kā īsti tu nonāci skolmeistara amatā?

Tas notika jau Liepājā, kad mācījos mūzikas vidusskolas pēdējā kursā, un manā diplomā, protams, ir rakstīts “sitaminstrumentu spēles pedagogs”, ne tikai izpildītājs. Paša pieredze gan nebija veiksmīga, piemēram, Liepājā man nomainījās pieci dažādi pedagogi, tāda viena kārtīga nebija. Patiesībā mana vienīgā un īpašā skolotāja bija koncertmeistare Lina Andrejeva, kurai varu pateikties arī par to, ka dziedu, kaut gan viņa uzskatīja, ka esmu sitējs. To četru mācību gadu laikā viņa mani par labu priekšnesumu paslavēja laikam tikai vienu reizi, lai gan vēlāk kuluāros esot izteikusies, ka tieši es esot bijis viņas labākais audzēknis. Skolotāja ar mani nāca strādāt pat svētdienās.

Kādi ir tavi pedagoģiskie principi? Uzslavas patīk visiem skolēniem.

Man kā pedagogam šis ir jau divdesmitais darba gads. Pats nesaprotu, kā laiks tik ātri paskrējis. Kad pirms dažiem gadiem strādāju Aizputes mūzikas skolā, palūdzu palīgā Linu Andrejevu, jo Latvijā ir lielas grūtības ar koncertmeistariem un daudzi tīri tehniski nevar nospēlēt mūsdienu sarežģītos jaunrades skaņdarbus. Viņa joprojām ir izcila pianiste un piekrita spēlēt pavadījumu valsts konkursā. Protams, skolotāja klausījās, kā es stundā strādāju ar savu skolnieku. Pēc tam viņa pie direktora esot priecājusies: “Tā ir mana skola!”

Tad jau tu laikam esi bargais učuks!

Esmu prasīgais – neatkarīgi no audzēkņa talanta man ļoti svarīgs ir rezultāts. Vienmēr esmu teicis, ka man spēlēs visi skolēni, un līdz šim tas arī ir izdevies. Patlaban strādāju gan Dzērbenes vispārizglītojošajā, gan arī mūzikas skolā. Attālums mani nebiedē – septiņus gadus no Liepājas braucu strādāt uz Aizputi, esmu braucis uz Kuldīgu, Saldu. Vienubrīd strādāju četrās Kurzemes skolās vienlaikus, bet, būsim godīgi, tas nav viegls darbs. Tolaik man bija gandrīz 40 audzēkņu, pagāja laiks, līdz iegaumēju visu vārdus. Arī ceļi ziemā nav viegli izbraucami, ne vienmēr notīrīti. Kamēr tiec līdz skolai, jau esi pārguris no brauciena, arī atalgojums smieklīgs.

Kā ar sitaminstrumentiem? Vai tie skolēnu vidū ir populāri?

Nesūdzos, Dzērbenē man ir vienpadsmit audzēkņu. Ģitāras, protams, ir populārākas, diemžēl trūkst pūtēju – nez kas notiks pēc padsmit gadiem? Varu teikt, ka savus skolēnus audzinu par personībām. Priekšnesums sākas ar uznācienu. Esmu saņēmis uzslavas no kolēģiem, ka manējiem tas padodas. Uzejot uz skatuves, svarīga ir stāja – lai no malas neizskaties pēc nopērta suņa. Ja gadās kādu noti nospēlēt sliktāk, uz āru to nedrīkst parādīt, defekts jāpadara par efektu. Protams, skolēni ir dažādi, viens introverts, cits ekstraverts, un man jāatrod pieeja katram. Patīkami, ja rodas saikne un bērni grib mācīties; laikam izdodas atrast pareizos vārdus. Viens gadījums īpaši palicis prātā, jo tad tikko sāku savu pedagoģisko karjeru. Aizputē man bija audzēknis Edgars. Viņa pamatinstruments bija saksofons, bet papildus viņš pie manis mācījās sitaminstrumentu spēli. Progresēja tik strauji, ka bieži braucām uz konkursiem. Protams, gāja jau visādi, ieskaitot slinkumu un strīdus, – viss, kā talantīgam cilvēkam pieklājas. Pasniedzot viņam skolas beigšanas diplomu, teicu apmēram tādus vārdus: “Edgar, tu varbūt neesi sapratis visu, ko tev teicu šajos gados, bet paies laiks, un tu, cerams, sapratīsi.” Pēc desmit gadiem kādu vakaru saņemu īsziņu. Skatos, raksta mans bijušais audzēknis Edgars. Garš teksts, kas sākas ar vārdiem: “Labvakar, skolotāj! Pirms sākat lasīt, gribu teikt, ka neesmu dzēris.” Nu ko, daudzsološi! Lasu tālāk. “Es jau pusgadu strādāju par sitaminstrumentu skolotāju.” Gara vēstule ar vairākām pateicībām par to un to, un beidzas ar vārdiem: “Un tagad beidzot saprotu, ko jūs man savulaik gribējāt pateikt!” Atbildēju viņam ar milzīgu prieku, jo pirms desmit gadiem Edgaram ne prātā nenāca strādāt par skolotāju. Pietiek ar vienu šādu skolnieku, lai justu gandarījumu par savu darbu.

Vai arī pret saviem bērniem izturies kā stingrs skolotājs?

Es izvairos ar viņiem strādāt kā pedagogs. Vienubrīd mans Valters, kuram drīz būs sešpadsmit – viņš apgūst inženierzinātni Ventspils tehnikumā –, mācījās pie manis mūzikas skolā. Ātri vien sapratu, ka nekas labs tur neiznāks, jo bērns neatkarīgi no vecuma mani vienmēr uztvers kā tēti, nevis skolotāju. Ja teikšu skarbāku vārdu, viņš to uztvers trīskārt emocionālāk nekā no cita skolotāja mutes. Tā man bija laba mācība. Protams, arī mani bērni ir muzikāli apdāvināti. Meitai Esterei bija izcili panākumi klarnetes spēlē, bet ne jau visi ir radīti skatuvei – tam nepieciešama sevišķa psiholoģiska izturība, lai pārvarētu bailes, uzstājoties publikas priekšā. Viņai bija viss – gan skaists tonis, gan muzikalitāte. Vienubrīd centos meitu tā kā piespiest, mudināt nepamest mūziku, tad pats sev pateicu – stop! Lai pati izvēlas, ko darīt. Tā nu Estere, pabeigusi 12. klasi, dodas uz ASV, lai atrastu sevi tur. Latvija viņai varbūt liekas par šauru, kā jau 21. gadsimtā ierasts. Par jaunākajiem… Teodors apmeklē bērnudārzu, Mārtiņš mācās mūzikas skolas 1. klasē – protams, spēlē sitaminstrumentus.

Tu bērnībā esot bijis arī labs dejotājs – varbūt tev ir kāds sekotājs šajā jomā?

Mani pat aicināja uz šovu Dejo ar zvaigzni... Jā, visu bērnību piepildīju ar dejošanu – ar panākumiem, pat ieguvu pirmās vietas moderno deju konkursos. Arī sportā man labi veicās, sevišķi vieglatlētikā. Joprojām esmu aktīvs – spēlēju basketbolu, boulingu, tenisu. Cenšos uzturēt sevi formā, jo sports man ir kā svaigs gaiss. Bez tā nevarētu dzīvot, jo sportā aizmirstos no itin visa.

Vectēva Teodora bisi neesi mantojis – medībās neej?

 Mednieku biedrības biedrs neesmu, toties man ļoti patīk iet par dzinēju. Ļoti patīk mans Dunalkas kolektīvs, un labi, ka reizēm izdodas atrast laiku arī staigāšanai pa mežu.

Vajadzīgs kārtīgs pēriens!

Tu piedalies koncertos ar devīzi Liepājnieku zelta dziesmas un noteikti esi pieskaitāms Liepājas patriotiem. Šogad estrāde Pūt, vējiņi svin 60. jubileju, un tieši tur tu sāki savu dziedātāja uzvaras ceļu, kad ar grupu BERM festivālā Liepājas dzintars izcīnīji otro vietu jūs ieguvāt balvu par labāko tautasdziesmas apdari.

Vēl pirms tam, kad ar BERM uzstājos Liepājas mūzikas koledžas salidojuma ballē, satiku komponistu Zigmaru Liepiņu. Bija sabraukuši arī izcilākie skolas absolventi, Liepiņu ieskaitot. Zigmars pienāca mums klāt, paslavēja un piedāvāja savā studijā ieskaņot albumu. Piešķīra mums divus mēnešus laika, iedeva palīgā skaņu režisorus. Man toreiz bija astoņpadsmit, bet mans draugs Jānis Strazds burtiski sastinga, ieraugot studijā Hammond ērģeles un Moog sintezatoru. Albums gan vēl joprojām stāv atvilktnē, kaut ierakstījām kādas 16 dziesmas, tostarp manējās. Neskan nemaz tik slikti, balsī jūtams jaunības maksimālisms. Sekoja Liepājas dzintars 2003, spēlējām otrajā dienā kā pēdējie, pēc mums uzstājās Boriss Grebenščikovs ar grupu Aquarium. Nav slikti – iesildīt pašu Grebenščikovu!

Vai tad saslimi ar zvaigžņu slimību?

Var jau būt. Ja jaunam puikam pienāk klāt Mārtiņš Brauns un paslavē… Zvaigžņu slimība sākās, pašam nemanot. Man likās, viss ir lieliski, protams, ievilka arī bohēma. Pēc tam azartspēles. Manuprāt, viss notiek tāpēc, lai kaut ko mācītos. Kas zina, varbūt kāds augšā visu regulē? Būsim godīgi, kad piedzima meita, man bija 18 gadu – nu kas es par tēti? Šmurgulis! Ko nozīmē būt tēvam, sāku apzināties labi ja ap gadiem trīsdesmit, līdz tam tikai planēju pa skatuvi un dziedādams izbaudīju starmešu gaismu…

Un aplūkoji meiteņu kājas, par ko nebaidījies izteikties intervijās…

Nu ja... Tad slavas reibonī iegāju kazino un aizmirsos, remdējot kaut kādas sirdssāpes vai nogurumu. Tai mirklī tu nedomā par laimestu vai zaudējumu, vienkārši izbaudi procesu, līdz tā kļūst par atkarību. Vienam tās ir narkotikas, citam alkohols, man tās bija azartspēles, kas noveda pie parādiem un meliem. Mēģināju ar to cīnīties, trīs reizes devos pie speciālistiem, bet nekas nelīdzēja – pēc pusgada iekritu atkal. Dzirdēju arī frāzi – nu tad ej un karies! Varbūt bija jānogrimst līdz pašai apakšai…

Lai atspertos no dibena un celtos augšup.

Rezultātā iesaistījos visos iespējamajos sporta veidos, lai nedomātu ne par ko citu. Pirmie trīs gadi bija smagi, dzērāji zina, kas ir lomkas. Kad braucu garām attiecīgai iestādei, rokas burtiski drebēja, cik ļoti gribējās ieiet un uzspēlēt, bet noturējos. Pēc pāris gadiem pieņēma likumu, ka varu parakstīties, lai mani neielaiž spēļu zālē. Jau 2. janvārī ierados tuvākajā azartspēļu iestādē un to izdarīju – ja nu tomēr...

Tagad jau astoņus gadus jūtos vienkārši fantastiski! Un te jāsaka paldies manai dzīvesbiedrei Zanei. Kad sākām draudzēties, dažus mēnešus vēlāk viņa, stingra rakstura būdama, palūdza man visu atklāti izstāstīt. Burtiski vilka no manis ārā ar stangām, jo esmu cilvēks, kas visu tur sevī. Palēnām arī izvilka, pēc laika nolika man priekšā baltu papīra lapu: “Tagad saraksti visus parādus!” Rakstu, apgriežu lapu otrādi, turpinu rakstīt. Tad viņa pateica: “Mēs tiksim galā!” Ir tik svarīgi, ja aiz tevis ir kāda mugura. Atklāti sakot, cilvēkos esmu vīlies daudz, un tieši grūtos mirkļos tu saproti, kuri ir draugi, kuri – tikai paziņas. Jā, droši vien bija tādi, kurus pievīlu, taču uzskatu, ka cilvēcība manī nezuda nekad. Nauda taču ir relatīvs faktors, bet tā ļauj izvērtēt, kas kuram svarīgs. Tāpēc tagad daudz tuvu draugu man nav. Vēl lielu paldies varu teikt Zanes mammai, kuras diemžēl vairs nav. Tolaik, kad centos izvilkties ārā no mēslaines, daudzreiz sēdējām nakts sarunās, un viņa mani nemitīgi uzmundrināja, neļāva padoties. Ko tur slēpt, bija reizes, kad teicu, ka vairs nedziedāšu, jo nav spēka – krīze sākās arī manā karjerā. Sataisīti lieli mēsli, darba nav, viss slikti. Pēc tam vēl kovids, bet tā laikā jau sāku celties augšup. 

Satiki arī jaunu domubiedru – dziesmu autoru, grupas Neptūns ģitāristu Ingu Šplītu, ar kuru izdoti jau divi albumi.

Satikšanās ar viņu bija likteņa pirksts! Viņš man uzrakstīja feisbukā, sākumā pat negribēju lasīt, bet teksts bija tik saturīgs, cieņpilns. Piekritu satikties un uzreiz sajutu, ka mums ir daudz kā kopīga. Ingus savās dziesmās saklausīja tieši manu balsi, un nu jau esam daudz vairāk nekā sadarbības partneri.

Kopā pasēžat pirtiņā.

Ne tikai pasēžam, bet arī viens otru noperam. Pirts patīk mums abiem, un mani šīs lietas ļoti interesē, palasu attiecīgas grāmatas. Piedaloties kādās pirts kūrēs, vienmēr ar vienu aci palūkojos, ko pirtnieks dara. Aha, pamēģināšu pats! Un neviens par manu pērienu neko sliktu nav teicis.

Pirtī jau vajagot kaut kādu ezoteriku, latviskās gudrības…

Bet ne tikai, jo, pirmām kārtām, nepieciešamas labas rokas. Ingus arī teica – uzreiz var redzēt, ka per bundzinieks, jo ātri un vienā ritmā. Tad vēl karstā gaisa vēdināšana. Tā ir atkal pilnīgi cita pasaule, kurā varu aizmirsties.

Šplīts ir iedzīvojies Liepājā, kaut gan dzimis Kandavā, arī tu šogad piedalies koncertos Liepājnieku zelta dziesmas.

Vienalga, kur dzīvoju un kur strādāju, biju un palikšu liepājnieks. Dzimis esmu Aizputē, dzīvojis Kazdangā, tad Saldus apkaimē. Gribu būt mūziķis, kas pārstāv Liepāju, šīs pilsētas mūzikas pasaulē jūtos vislabāk. Kad izeju uz skatuves koncertos Liepājnieku zelta dziesmas, uzreiz sajūtu, ka zālē sēž melomāni, jo ne jau visas programmas dziesmas ir hiti. Piemēram, es dziedu Credo repertuāra dziesmu Lietus, kas, protams, nebija tik populāra kā Līvu hits Dzimtā valoda, kuru arī izpildu. Ceru, ka tāds strāvojums, kādu sajutu Pūt, vējiņos tūres pirmajā koncertā, būs arī citās pilsētās. Līdzīgu gandarījumu esmu izbaudījis arī savos jubilejas koncertos – par godu 30 un 40 gadiem. Pašlaik gatavojos koncertiem kopā ar Antru Stafecku un Mārtiņu Kanteru, šis jau būs trešais gads, kopš uzstājamies Ziemassvētkos – būs pilnīgi jauna programma. Ir plāni arī nākamajam pavasarim. Ja visi svin apaļas jubilejas, tad es izdomāju devīzi Andrim Ērglim – 42, un 24 gadi uz skatuves. Uz afišas izskatīsies labi!

Var teikt, ka darba netrūkst?

Nu jau ir par daudz. Žēl, bet dažkārt jāatsaka, pat neatceros koncertiem tik piepildītu vasaru, kāda bija šī. Kāds man tā arī teica: “Andri, tu esi zirgā!” Tas ir pierādījums principam – ja sakārto dzīvi un pats esi ar sevi mierā, tad viss notiek.