Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Andra dzīvē leģendu netrūkst, par ko viņš gatavs pasmaidīt sarunā ar «Rīgas Viļņiem».  (Foto: Juris Rozenbergs)

"Esmu komandas spēlētājs!" - Andris Ērglis par karjeru, žaketēm, Paulu un Lapčenoku 2

Slavenības
2020. gada 25. septembrī 06:13 2020. gada 25. septembrī 06:13
  Ieva Valtere | Žurnāls "Rīgas Viļņi"
Viktoram Lapčenokam un Andrim Ērglim ir pārsteidzoši daudz kopīga: abi aizrāvušies ar basketbolu, tapuši pamanīti skanīgās balss dēļ, saņēmuši maestro Raimonda Paula ceļamaizi un karjeras sākuma slavenākajos foto redzami sasonā. Jā, un abi ir Mežāži, kas dzimuši 16. janvārī! Un nu – kopš 28. septembra – Andris būs satiekams muzikālajā koncertstāstā «Nora&Viktors. Zelta duetam 50», ar leģendārā dziedātāja svētību iejūtoties viņa tēlā.

Tiesa, arī Andra dzīvē leģendu netrūkst, par ko viņš gatavs pasmaidīt sarunā ar «Rīgas Viļņiem». 

Koncerta afišā teikts, ka tas būs par Noras un Viktora laiku. Vai par kādu no viņu dziesmām tev ir personisks stāsts?

Jāsāk ar to, ka Paula mūzikai, tieši Viktora dziedātajām dziesmām, ir liela loma manā dzīvē, jo mana karjera mūzikā taču sākusies, spēlējot ballītes. Bet šajā projektā, kas man patīk, būs arī mazāk dzirdētas dziesmas. Pat ir pārsteigums, ka tādas vispār ir; un tur ir, ko darīt, lai nodziedātu!

70.–80. gadu mūzika vispār, manuprāt, ir viena no visskaistākajām joprojām. Pirmkārt, tai bija dzīvs skanējums – ar muzikantiem. Ja nesanāca, spēlēja no sākuma, tā iegūstot augstu meistarību. Tagad ir daudz vienkāršāk – iegāji studijā, nesanāk, raksti no jauna vai pa taktīm. Ja no tāda viedokļa skatāmies, Viktors bija ārkārtīgi liels meistars, jo varēja nodziedāt pat piecu minūšu garas dziesmas bez kļūdām.

Šovasar nejauši pieredzēju Viktora uzstāšanos jūras krastā. Viņa spēja izdziedāt katru vārdu līdz pēdējai skaņai joprojām ir apbrīnojama…

Ja kāds pavēsta, ka mana dikcija ir līdzīga Viktora dikcijai, tas ir liels pagodinājums. Jo tā, kā var saprast Viktora dziedātus vārdus, nevar saprast nevienam. Latviešiem ir ārkārtīgi grūta valoda, ja ir runa par dziedāšanu. Visi tie vārdu salikumi… Beidzas ar s vai t un sākas ar s…

Andris bija arī tāds! LNT šovā "Divas zvaigznes". (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Noru Bumbieri atveidos aktrise Marija Bērziņa. Kā veicas sastrādāties?

Esam kaut kur uz vienas skatuves bijuši, bet šādi pirmo reizi uzstāsimies. Marija ir sava amata lietpratēja – labi zina, ko grib un kā grib. Varu daudz mācīties no viņas aktiermeistarību, un otrādi – viņa paņem šādas tādas mūzikas lietas no manis.

Jums ir ļoti grūts uzdevums. Ne parodēt leģendas, bet izstāstīt…

It kā esam Nora un Viktors, stāstām, izdziedam viņu dueta zelta gadus, bet tajā pašā laikā negribam pazaudēt sevi. Tā noteikti nebūs popiela! Taču robeža, kur beidzas nojausma un sākas pārspīlējums, ir trausla. Tāpēc mums ir liela profesionāļu komanda, kas palīdz šim projektam gatavoties.

Duets ir tavs formāts?

Esmu dziedājis ar tik daudziem partneriem, ka vieglāk laikam būtu nosaukt, ar ko neesmu dziedājis. (Smejas.) Uzaicinot mani uz interviju Rietumu radio, Valdis Skujiņš bija saskaitījis – nezinu, kādā veidā izracis, ka esmu dziedājis ar vismaz 12 partnerēm… Visi partneri ir teikuši, ka esmu dueta cilvēks.

Kādu spēju tas prasa no izpildītāja?

Pielāgošanās. Laikam esmu komandas spēlētājs, tāpēc jau basketbols patīk. Primāri, protams, esmu solists, bet man patīk arī dueti.

Vai gandarījums pēc labi nodziedāta dueta ir dubultā?

Ir laimējies sajust tādu nervu uzstājoties, kaut kas tur virmo, pat nevari izskaidrot. Vai balss saderība, dziesma, pavadošais sastāvs… vai cits kas nospēlējis. Duetam jābūt kā zobratam, ja, kas iztrūkst, nevar rasties sazobe.

Arī abpusēja enerģija ar zāli ir atraisošs faktors. Šajā sakarā atceros pāris jautru gadījumu. Līdzīgi kā teātrī, kad ir pēdējā izrāde, arī koncertuzvedumā mēdzam kolēģi cits citu nest cauri. Vienā no projektiem dziedāju ar Ievu Kerēvicu «Savādu vasaru». Man, dziesmai sākoties, jānāk laukā no skatuves malas. Dziesma nopietna. Jau sākusies. Ieva uztraukusies skatās apkārt, kad pēkšņi izlienu viņai no aizmugures… Mēs saskatāmies un tā sākām smieties, ka padziedāt nevaram. Sākas dziesma no sākuma, un atkal nevaram to iesākt. (Sirsnīgi un aizgūtnēm Andris atkal par to smejas.) Un šeit ir tā mijiedarbība. Tajā mirklī ļoti svarīga bija publika, kas atbalstīja mūs ar aplausiem un smejoties līdzi. Mēģinājām nodziedāt, viens uz otru neskatoties. Un bija vēl tāds gadījums ar Daini Skuteli, ar ko dziedājām dziesmu «Viesturs un Namejs» no «Indriķa hronikas». Uznācām nopietni, bet kaut kas nesaslēdzās – viņš uz mani paskatījās, es mazliet pasmaidīju, un viss… Jādzied vēl 10 koncerti, bet mēs nevaram viens uz otru tajā dziesmā skatīties. Knapi noskrienam aizkulisēs un tad laižam smiešanos vaļā, līdz vēderkrampjiem.

Ar Viktoru pašam sanācis tikties?

Jā, uz skatuves diezgan daudz, un uz to ceru arī šajā muzikālajā izrādē. Starp citu, Viktors ir pagodinājis arī manu mammu jubilejā – tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem. Mocījos domās, ko lai dāvina uz 50 gadiem. Gribēju ko atmiņā paliekošu. Zināju, ka manā radu saimē «dzīvajā» neviens Viktoru nav redzējis. Piezvanīju viņam, un viņš atsaucās. Mamma vēl šodien runā par to, ka viņas dzimšanas dienā bijis Lapčenoks, kas nozīmē, ka viņš līdz šai dienai ir stabila vērtība!

Taviem vecākiem ir kāda saistība ar mūziku?

Kad vecākiem radās doma par mani, viņi sadziedājās vārda abās nozīmēs. Viņi mācījās Kazdangas sovhoztehnikumā. Tajos laikos kolhozā vajadzēja pastāvēt arī kādai muzikālai apvienībai. Tā nu mans tēvs, muzikāls būdams, uzņēmās vadīt grupu. Piedalījās tarifikācijas skatēs, kurās ļoti labi gāja, tālāk jau varēja muzicēt pa Aizputi, visu Liepājas rajonu… un mamma dziedāja duetā ar manu tēvu un beigās «sadziedāja» Andri.

Kolektīvajā atmiņā tavs kā mūziķa sākums ir «Jaunais vilnis» un dziesma «Ripoja akmens»… Vai tiešām Raimonda Paula pirksts bija pirmais? Zinu, ka tev ir stāsts par slaveno zviedru roka pianistu Robertu Velsu.

Mani zināja tie, kas ņēma ballīšu duetu Ērglis un Strazds. Man bija kādi 19 gadi. Tas bija maizes darbs, neslikti pelnījām. Ballītēs nāca klāt un teica – ko tu te dari, tev uz lielām skatuvēm jādzied. Tajā laikā arī Liepājas Simfoniskajā orķestrī jau spēlēju bungas; kopā – 11 gadus nospēlēju. Ar orķestri no 2000. līdz 2004. gadam katru vasaru braucām pusotru mēnesi tūrē (un tie bija pat ap 30 koncertiem!) pa Zviedriju un Somiju kopā ar Robertu Velsu. Tas bija šovs, kurā tika ieguldīta ļoti liela nauda. Pēdējā gadā pēc izskaņas koncerta Malmē bija bankets. Tajā metām kautrīgumu pie malas un ar saimnieku atļauju sēdāmies pie mūzikas komplekta (es – pie klavierēm) uzraut kādu dziesmu. Dziedāju, sākot no «Līvu» «Zīlītes» un beidzot ar «Bītliem». Otrajā dienā zviedru bundzinieks pienāk man klāt un saka – eu, vecīt, mēs visi esam šokā, kā tu dziedi! Es, kā jau pieticīgais latvietis, – ei, nu ko jūs, es jau neko, nu beidz… (Smejas.) 2006. gadā Velsu uzaicināja uz Ķīpsalu, viņu noteikums bija, lai piesaistītu arī kādu latvieti. Velss uzreiz pateicis, ka viņam ir viens tāds... Ķīpsalā rausta plecus – mēs tādu Andri Ērgli nezinām. Bet Velss grib! Amizanti, kā pianists rakstīja Liepājas orķestrim – es gribētu, lai jūsu bundzinieks dzied manā koncertā Ķīpsalā tad un tad, vai viņš varētu… Bet ko es dziedāšu? Frenka Sinatras «I Get a Kick Out of You» un «You Raise Me Up». Par pēdējo biju sajūsmā, ka trāpīts desmitniekā – tas viss diapazons, dziesma tieši kā man! Kad Ķīpsalā nodziedāju, zāle emocijās uzsprāga, sauca mani atpakaļ, Velss kā joku no skatuves: «Es atvainojos, tas ir mans koncerts!» Protams, pēc tam šo dziesmu dziedāju arī «Jaunā viļņa» pirmajā dienā kā pasaules hitu.

2009. gadā kopā ar Ievu Kerēvicu un Madonas kori šovā "Koru kari". (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Un kurā brīdī tevi ievēroja Pauls?

Spēlējot orķestrī, par mani zināja Jēkabs Ozoliņš. Viņš uz džeza koncertu Liepājā uzaicināja Paulu, maestro saka (attēlo Paula balsi un intonāciju, kas lieliski sanāk): «Varbūt tev tur ir kāds solists?» Jā, ir viens padomā! Atnācu, jauns čalis, nodziedāju. Pauls pienāk pēc tam klāt un saka – žēl, ka tu esi aizrāvies ar to roku! – un aiziet. Domāju – nu ir cauri, nekā nebūs. Ance Krauze, kas sēž blakus, saka: «Eu, bet šis ir baigi labi, ka viņš pienāk klāt un kaut ko pasaka, būs kaut kas…» Gaidu, kad Pauls zvanīs, – pusgadu, divus… Nekā… Tā kādus trīs, četrus gadus turpināju ar savu grupu spēlēt roku, pa vidu piedzīvojot arī Velsa koncertu.

Līdz Paulam atkal koncerts Liepājā, un viņš saka Jēkabam: «Tu vari sarunāt TO solistu?» Būdams pieaudzis, nu jau to uztvēru ar vēsāku prātu, biju izsapņojis visu, kā varēja būt, bet nebija... Drīz – 2007. gadā – mani uzaicināja «Bonaparti», ar ko nokļuvu «Eirovīzijā» Helsinkos. Pēc trim dienām man zvana telefons. Paceļu. «Biedri Ērgli?» Pēc tiem diviem vārdiem saprotu, ka «te tev Raimonds zvana». Prasa, vai negribu «Jaunajā vilnī» piedalīties. Man kā ar āmuru pa galvu… «Tu zini, kā, aizbrauc uz to atlasi, visus izšvēpēja, šie prasa, vai tad neviens normāls nebūs, kas varēs Latviju pārstāvēt. Es redzu tevi.» Tā tiku «Jaunajā vilnī». Neviens par mani neko nezināja, biju kā melnais zirdziņš. Izskanēja pārmetumi, sak’, ko tas Pauls iedomājas – paņemt kaut kādu zaļknābi, kas «Eirovīzijā» vienu frāzi nodziedājis?! Tika arī Paulam, ne tikai man.

Jā… Tajā gadā aizbraucu uz «Eirovīziju», piedalījos «Jaunajā vilnī», iznāca Strazda megahits «Ripoja akmens», ar ko dabūju visas balvas, kādas tajā laikā vien bija. Man Cūkas gadā dzimušam tas bija veiksmīgs gads.

Tāda kā «cūkas» laime, gribi teikt?

(Smejas.) Raimonds Pauls arī dzimis Cūkas gadā.

Pie karjeras pirmsākumiem tipiskās frizūras – sasona – negrasies atgriezties?

Es to vairs neuzņemos. Kad nogriezu, dabūju no sievietēm uzklausīt tik daudz pārmetumu! Katru dienu mati bija jāmazgā, jāfēno, tāda ņemšanās! Sasons kopš 20 gadu vecuma bija būtiska mana tēla sastāvdaļa. Otrs ir žakete – ja nav žaketes, tad tas nav Ērglis. Par šo pārliecinājos šovā «Koru kari» – kad uzstājos uzvalkā, biju trijniekā, kad uzvilku ko stilīgāku – septītais vai devītais. Trīs reizes «karājos» pa beigām, līdz uzvilku uzvalku, – pirmais! Zemāk par trešo vietu uzvalkā neesmu bijis. Tas ir fenomens! Kā par matiem, tā par žaketi. (Smejas.)

Andris Ērglis. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Kā tev šķiet – vai labāks duets uz skatuves ir tāds, kas arī dzīvē ir «duets»?

Es nekad negribētu dueta partneri, kas ir arī mans dzīves draugs. Vēl jo vairāk, ja otrs ir greizsirdīgs. Sāc jaukt privāto dzīvi ar skatuvi, vairs nesaproti, kur ir tā robeža. Bet visu cieņu tiem, kas to var. To esmu īpaši sapratis, gatavojot šo koncertprogrammu. Taču nenoliedzu to, ka Nora un Viktors kā duets bijis unikāls, uz skatuves viņi nekad šīs rūpes un raizes neiznesa.

Runājot par raizēm, kā skatītāja priecājos, ka ir šāda programma, kurā nebūs nekā no Noras un Viktora dzīves postošajām negācijām, no kurām pēdējo gadu grāmatās, filmās un rakstos esmu nogurusi. Tas ir tas, pēc kā – gaiša un skanīga, ko tik daudzus gadus caur savu tēlu duets dāvāja klausītājiem, – esam noilgojušies. Arī tu, pirms piekriti sarunai, darīji zināmu, ka nevēlies runāt par savu attiecību dzīvi. Šis projekts ir kā patvērums mākslas valodai, kurā jums visiem ir, ko teikt…

Mans un Marijas, pavadošās grupas, kā arī aktiera Mārtiņa Egliena, kurš iejutīsies maestro un Ojāra Grīnberga lomās, uzdevums ir radīt patīkamu septiņdesmito gadu noskaņu, lai skatītāji aizietu ar iedvesmojoši vieglu un gaišu sajūtu. Un ļoti ceru, ka mums tas izdosies.

ANDRIS ĒRGLIS

  • Dzimis 1983. gada 16. janvārī Aizputē.
  • Beidzis Emīla Melngaiļa Liepājas Mūzikas koledžu.
  • Ar grupu «Berm» 2003. gadā ieguva 1. vietu festivālā «Liepājas dzintars».
  • 2006. gadā izveidoja grupu «Cacao».
  • 2007. gadā: ar apvienību «Bonaparti» piedalījās «Eirovīzijā»; ieguva 2. vietu «Jaunajā vilnī».
  • Soloalbums «Sirdspuksti» 2008. gadā.

Citi šobrīd lasa

"Sunītis nepieprasa tik daudz kā cilvēks, tikai mīlestību," - pie mājas mīluļa tikusi Ilze Jurkāne
Stipra doma un liela mīlestība. Ciemos pie Olgas Melderes - dziednieces, kura izglāba Jāni Jarānu no grādīgā
"Ļoti slikts apgaismojums policijas furgonā" - demonstrācijās izgāja arī Navaļnija sieva un māte
Skatīt visus komentārus

Максим Галкин показал секретный туннель под своим замком

"Я превратилась в телочку": Агата Муцениеце показала, как переоделась на снегу