Tu centies draudzenei palīdzēt, bet nejūti, ka viņa ar tevi manipulē. Kā neiekrist?

Dzīvē tas izskatās tā – tu cilvēkam palīdzi, bet viņš, lai gan vārdos izsaka pateicību, ar visu būtni pauž tādu kā pārmetumu. Necik ilgi, un tu gandrīz sāc justies vainīgs par to, ka vairāk nopelni, ka tev ir veiksmīga laulība un laba veselība. Tev ir neērti, ka grasies lidot uz Romu, kamēr draudzenei nav naudas zābakiem. Tu centies draudzenei – upurim –  palīdzēt vairāk, nejūtot, ka ar tevi faktiski manipulē. Lūk, tādu stāvokli arī dēvē par upura varu. Cilvēks (šajā gadījumā – glābējs) gan jūt, ka īsti kaut kas nav kārtībā, taču neprot to nosaukt vārdā. Kā atpazīt upura varu un no tās atbrīvoties, palīdzēs saprast psihoterapeiti Valdis Briedis un Viesturs Rudzītis.

Glābēja spožajās bruņās…

Vispirms patiess gadījums no dzīves – ilustrācijai. Zitai ir mazliet pāri sešdesmit, un viņa ir visneuzņēmīgākais cilvēks, kādu Zitas bērnības draugs Jānis jebkad pazinis. Savu nevarību Zita ir izkopusi līdz pilnībai – lai kas būtu jānokārto, viņai allaž atrodas argumenti, kāpēc to noteikti nevarēs. Viņa sitas kā plika pa nātrēm, ikdienā knapi savelk galus, bet rēķinus vienkārši ignorē. Izņēmums ir elektrība, jo to var atslēgt; tik daudz Zita saprot. Par to, kas notiek pasaulē, Zita uzzina no televīzijas un drukātās preses. Draugs Jānis abonē diezgan daudz izdevumu un visu izlasīto atdod Zitai, kura žurnālus ar nepacietību gaida.

Jāpiebilst, ka jau krietnus divdesmit gadus Zita savu nevarēšanu aizbildina ar to, ka viņai nav datora, nav interneta, nav prasmju. Zitas elektrības rēķinu internetā maksā Jānis, kas būtu mazākā bēda. Lielākā bēda bija tā, ka Zitas bezpalīdzīgums gāja plašumā, – tad viņa nevarēja to, tad nesaprata šito. Jānī sāka krāties sapīkums. Galu galā, kad parādījās internets, Zita bija vēl pajauns cilvēks, arī tagad nav nekāda dementa večiņa. Lai nu sāk vien darboties pati – tā nosprieda Jānis un nolēma Zitai atdot savu vēl itin pieklājīgo klēpjdatoru, ierādīt pamatprasmes un nokārtot interneta pieslēgumu. Entuziasma pārpilns, viņš ar datoru padusē devās pie Zitas – sak, kā datoru ieslēgt un izslēgt varēs apgūt tūlīt pat, pārējo iemācīsies pakāpeniski, kad būs internets.

Zita nez kāpēc nemaz nepriecājās.  “Es nevarēšu,” viņa teica. Viņai, re, jau sen nav briļļu – salūzis rāmis.  “Labi, Zita, uzdāvināšu tev brilles dzimšanas dienā, tikai jāsagādā recepte.” Jānis piedāvājās arī samaksāt par vizīti pie optometrista, taču Zita nekādi netika līdz optikai – tad lijis lietus, tad piekususi, tad izkritis no prāta. Jānis pakasīja pakausi. “Ā, bet tev ir salauzto  briļļu  stikli, pēc tiem optikā var noteikt stiprumu. Sākumam nopirksim brilles kaut tirgū.” Labi, stiklus Zita sameklēšot. Pagāja mēnesis. “Zita, stiklus atradi?” – “Atradu, bet netīšām uzliku uz saiņa, kas bija sagatavots ārā mešanai; laikam izmetu…” Vēl pēc pusgada beidzot Jānis saprata, ka viņam vienīgajam vajag, lai Zitai būtu brilles, dators, internets un iespēja pašai nokārtot savas darīšanas. Zitai pašai to nevajag nevienā acī. Viss tāpat vien turpinājās, Jānis centās iejusties Zitas situācijā, pieņēma visas atrunas, līdz beidzot nogranda Lielais Sprādziens.   

Zitai pienāca pensijas vecums, un Jānis, protams, palīdzēja savākt vajadzīgos papīrus. Kā nojaušams, Zita pati nespēja nedz piezvanīt uz bijušo darbavietu kadru daļu, nedz aiziet uz arhīvu (tajā Jānis viņu iestūma ar stumšanu, jo tur nu reiz bija jāiet cilvēkam pašam). Kad pensijas lieta iekustējās, Zita zvanīja Jānim par katru nieku – līdz pat tādam absurdam, pa kurām durvīm, viņaprāt, jāiet iekšā tajā vai citā iestādē. Jānis guglēja, pētīja un Zitu navigēja, zvanījās un skaidroja, Zitas vārdā saņēma dokumentus, izdrukāja, nesa Zitai….

Lielo Sprādzienu inspirēja šķietami ierasta lieta – Zitai bija pašrocīgi jāiesniedz konkrēts dokuments, kuru, protams, viņa pati sagatavot nebija spējīga. Turklāt Zita mūžīgi mūžos visu darīja pēdējā brīdī (kas viņas glābējus neizsakāmi tracināja), tāpēc Jānim par šādu vajadzību bija pateikusi tikai iepriekšējās dienas vēlā vakarā. Jānim nākamajā rītā jau agri kopā ar kolēģi bija jābrauc uz citu pilsētu. Viņš piecēlās sešos, lai pagūtu sameklēt paraugu un sastādīt dokumentu, un Zitai atliktu to tikai parakstīt. Kad viņš ieslēdza printeri, lai dokumentu izdrukātu, printeris negaidīti uzkārās. Nu ir ziepes, Jānis saprata. Kolēģa auto jau gaidīja pie durvīm. Jānis mērkaķa ātrumā iedzina dokumentu zibatmiņā, paķēra komandējumam sagatavoto somu un izmetās pa durvīm.

Kolēģis, uzklausījis Jāni, izturējās ar sapratni. Viņi izdomāja, kur pa ceļam izdrukāt vajadzīgo papīru, un pēc brīža aizelsies Jānis ar mapīti rokā stāvēja Zitas pagalmā. Zita pašsaprotami paķēra papīru un nīgri noprasīja: “Kur žurnāli? Tu apsolīji!” Jānis tiešām bija sagatavojis arī maisiņu ar žurnāliem, taču steigā aizmirsis priekšnamā. “Atvaino, tiešām aizmirsu, ienesīšu rīt,” viņš solīja. Un tad sākās… Tik apsūdzošu sejas izteiksmi un tiesājošu toni Jānis pie Zitas vēl nebija novērojis.  “Es jau zinu, ka apgrūtinu; es jau tā cenšos nezvanīt!” paceltā balsī, ar neizmērojamu sašutumu ik vārdā Zita deklarēja. “Katrs domā tikai par sevi,” Zitas balss kļuva arvien skaļāka. Pagalmā, ausis spicēdami, jau lasījās kopā kaimiņi. Jānis, galvu nolaidis, stāvēja Zitas priekšā kā nogrēkojies bērns un apjucis taisnojās: “Es tiešām steidzos, līdz rītdienai taču nekas nenotiks…” – “Ha, mans vienīgais prieks, to pašu man nez kā jāizlūdzas! Nuja, esmu jau pieradusi, ka esmu pēdējā vietā…” Jānim nupat vairs nebija laika – kolēģis gaidīja. Ar vārdiem “rīt atnesīšu” viņš steidzās prom. “Vari nenest, iztikšu!” viņa mugurai vēl paguva uzšņākt Zita.

Jānis iekāpa kolēģa mašīnā, juzdamies kā ar samazgām apliets. Par ko? Kaut kas te bija ačgārni. Jānis jutās arvien sliktāk un sliktāk, šķita, ka viņam kāds uzkāpis uz rīkles. “Es te ar viņu  auklējos, bet viņa mani vēl strostē! Kas man bija jāatbild? Nē, Zita, tu nemaz neapgrūtini – zvani biežāk? Ko vispār uz tādu apsūdzību var atbildēt?” Un Jāņa sirdī ar zibspuldzes nesaudzīgo spilgtumu izgaismojās sakāmvārda “Nepateicība ir pasaules alga” dziļais patiesīgums. Dusmas auga augumā, Jānim pat šķita, ka tūlīt kļūs slikti ar sirdi. Tad pēkšņi kaut kas notrinkšķēja, pārtrūka un kā burvīgas zvanu skaņas galvā ieskanējās doma – vai man to vajag? Es taču drīkstu atstāt Zitu savā vaļā, tā vairs nebūs mana bēda. Urā! Rīt aiznesīšu žurnālus, un mēs mierīgi šķirsimies.

Mierīgi neiznāca. Sniegdams žurnālu maisiņu, viņš teica: “Tā, Zita, mēs šķiramies.” – “Ko, kā?” stostījās Zita. Jānis pats nesaprata, kas viņu notika, tikai pēkšņi izdzirdēja pats savu bļāvienu: “Tu mani iedzen zemē kaut kādu žurnālu dēļ, bet pati esi izlaidusies līdz pēdējam! Tēlo te bezpalīdzīgu nabadziņu! Viss, viss, viss, ņem beidzot pati kājas apakšā, man vienreiz pietiek!” Un Jānis no visa spēka trieca dūri pret sienu, tad pagriezās un aizgāja.  

Kopš tā brīža ir pagājuši divi gadi. Jānis savu soli ne brīdi nav nožēlojis. Viņam ir pilnīgi vienalga, kā ar sevi tiek galā Zita. Varbūt sēž ar atslēgtu elektrību, varbūt atradusi kādu citu, uz kā rēķina kultivēt savu nevarību, bet vismaz viņš vairs tas nebūs.

Lennebergas Emīla priekšrocības

Tamlīdzīgu sižetu var novērot visos slāņos un visu veidu attiecībās. Upura lomu uzurpē gan padzīvojuši vecāki, kuri nodarbojas ar emocionālo šantāžu – jūs tikai gaidāt, kad es nomiršu, man jūsu dēļ tūlīt būs infarkts, blablabla… –, gan pārauguši bērni, kuri negrib atbildēt par savu dzīvi, gan īdošas draudzenes, kuras kārtējo žēlabu opusu uzsāk ar vārdiem: “Kas tad tev – tev jau ir labi…” Un tu nez kāpēc sāc taisnoties. Kad draudzene izčīkstējusies, nebūtībā aizgājušas četrdesmit minūtes no tavas dzīves, un vienā brīdī tu līdzīgi Jānim nodomā – kāda velna pēc man to vajag…

Psihoterapeits Valdis Briedis skaidrojumu sāk ar neiepriecinošu faktu: “Tā funkcionē aptuveni 80 % cilvēku. Tas ir neapzināts komunikācijas veids, kuru cilvēki izmanto savu vajadzību apmierināšanai. To nedara tikai tie, kuri apzinās savas vajadzības un prot tās apmierināt. Sāls ir tur, ka viņi neko negaida no citiem un savas neizdošanās iemeslus nemeklē ārpusē, respektīvi, nevaino citus. Taču tādu cilvēku ir ļoti maz, varbūt pieci seši procenti.

Pirmā pazīme, pēc kuras var atpazīt tā saukto upuri, –  cilvēks stāsta, ka netiek ar dzīvi galā, tāpēc ka mamma nodarījusi pāri, kaimiņi uzvedas nepareizi un valdība slikti pārvalda valsti… Vaina ir tikai ārpusē. Viens no tipiskajiem manipulācijas rīkiem – vainot citus. Tu slikti uzvedies, tāpēc es iešu kārties.

Bet! Ir ļoti  svarīgi atzīmēt, ka upuris nav viena cilvēka traģēdija; tas vienmēr rodas objektu attiecībās. Kas ir upuris? Atbilde uz šo jautājumu mums pastāsta nevis par upuri, bet par sabiedrību, sociālo vidi, no kuras cilvēks nāk. Bez sabiedrības upuri nerodas. Īsts upuris nekad nav pasīvs cietējs, tam vienmēr ir aktīva pozīcija.

Psiholoģijā bieži atsaucas uz Karpmana trijstūri – upuris, varmāka un glābējs. Parasti šīs lomas attiecina uz dažādiem cilvēkiem, taču Karpmana trijstūra lomas nosacīti rotē; patiesībā viens cilvēks smuki iziet cauri visām lomām – rau, Jānis gribēja Zitu gan glābt, gan sadot viņai pa galvu, gan dusmojās, ka viņam dara pāri. Starp citu, tā sajūta, it kā kāds būtu uzkāpis uz rīkles, ir veģetatīva reakcija – citam spiež sirdi, citam aizžņaudz rīkli.

Te noteikti jāpiemin kāds slidens moments, ar ko grēko pat profesionāli psihologi, proti, nereti tiek sapludinātas divas dažādas vārda upuris nozīmes, piemēram, apgalvojot, ka upuri paši ir  vainīgi. Taču nevar vainot piekauto cilvēku, ka viņu piekāvuši piedzērušies huligāni, – tā ir pavisam cita lieta. Tāda tipa upuri kā Zita, protams, paši ir vainīgi, un Zitas vienīgā izeja – pārtraukt vainot pasauli un uzņemties atbildību par savu dzīvi.”

Daudzi domā, ka glābējam pirmām kārtām jāprot atšķirt, vai upuri vada nevarēšana vai negribēšana. Kā ir ar šo aspektu? Valdis Briedis: “Ja cilvēks nav pieradis darboties, viņš tiešām nevar. Turklāt viņam par savu nevarēšanu ir izveidojusies fundamentāla priekšstatu-uzskatu sistēma – es nevaru tāpēc, ka…; man nav spēka tāpēc, ka… Sākums meklējams 2–4 gadu vecumā, kad veidojas pirmās patstāvības izpausmes un mēs saskaramies ar pirmajiem ierobežojumiem. Piemēram, es gribu skriet ārā basām kājām sniegā, bet mani nelaiž. Loģiski, man būs pārdzīvojums.

Kā bērni parasti izpauž pārdzīvojumu? Uz iekšu. Tad atkarībā no radošā potenciāla attīstās bagātāka vai ne tik bagāta iekšējā pasaule. Nākamais moments. Daļa mazo cilvēciņu tomēr uzdrīkstas darboties uz āru, piemēram, Sprīdītis ņem savu mazo nastiņu un dodas pasaulē meklēt laimi. Lennebergas Emīls, iespundēts šķūnī, tā vietā, lai gremdētos pārdzīvojumos, griež no koka vīriņus. Lūk, viņš tādā stāvoklī nenonāks! Vienīgais veids, lai rastos drošības izjūta, ir sākt darboties jomā, kurā cilvēks jūtas nedrošs. Taču Zita ir radījusi n-tos literāros darbus, proti, sadzejojusi stāstus, kāpēc viņa to nevarēs. Tā, lūk, veidojas priekšstatu-uzskatu sistēma (modernā psiholoģijas valodā – psihes aizsardzības reakcijas racionalizācija-intelektualizācija), ar kuru pamatot savu nevarēšanu.”

“Ja es paskaidrošu, viņš sapratīs un mainīsies!”

Spriežot pēc Jāņa teiktā, šķiet, ka Zita ap savu nevarīgā nabadziņa statusu gluži vai saldkaisli tīksminās. Piemēram, attiecināja uz sevi Blānšas Dibuā sakramentālo frāzi: “Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešinieku laipnības.”

“Tie ir dažādie veidi, kādus cilvēks atrod, lai panāktu apmierinājumu,” pasmaida Valdis Briedis. “Viņi pārsvarā tiešām izmanto upura lomu, lai parazitētu uz citu rēķina. Tomēr upuris spēj manipulēt tikai ar varbūt mazāk destruktīvu, tomēr tādu pašu atkarīgo, kuram ir problēmas ar savu vajadzību apmierināšanu un robežu novilkšanu. Viņi pielaiž upuri par tuvu un ļaujas. Šis sižets uzskatāmi parāda, ka Jānim ar Zitu nebija skaidru robežu; viņš sāka darīt to, kas neatbilda paša vajadzībām. Glābējs pagūst iztēloties, kāds tas otrs ir nabadziņš, un tā rodas pārprastā empātija. Zita nāk ar savu pārdzīvojumu, tu sāc iejusties viņas grūtībās, tevī raisās saviļņojums. Vienalga, žēlums vai dusmas, bet reakcija ir! Jo tev lielāks pārdzīvojums, jo vairāk zūd uztveres lauks un ātrāk izšķīst tavas robežas – tu jau esi iesaistījies un veic viņas diktētās darbības,” glābēja ceļu soli pa solim apraksta psihoterapeits.

Te visi jāņi varētu iebilst – bet kā tad ar cilvēcisko momentu? Vai jūs pats nepalīdzētu? “Ja būtu nopietni apdraudēta cilvēka veselība vai dzīvība, palīdzētu. Citā situācijā vispirms pajautātu sev, kāda šeit ir mana vajadzība. Apmierinājis savu vajadzību, es varētu izvērtēt arī citu vajadzības. Uzsveru – tikai pēc tam, kad būtu apmierinājis savas vajadzības!

Ideālā variantā es palīdzu otram tikmēr, kamēr manī par to nekrājas neapmierinātība. Kolīdz tā sāk krāties, es no glābēja jau pārtopu par varmāku, jo uz viņu dusmojos. Palīdzu, bet… Medicīnisks piemērs. Brīvdienā pie daktera atskrien kaimiņš ar šausmīgām sāpēm, dakteris palīdz, bet pats vēlāk stāsta – es viņam TĀ iedūru, lai viņš riktīgi atcerētos, ka nevar tā sestdienā nākt… Savukārt, ja tu palīdzi, vienlaikus dusmodamies uz sevi, ka savas labās sirds dēļ atkal esi iekritis, tu pats kļūsti par upuri,” psihoterapeits visu saliek pa plauktiņiem.

Ne viens vien glābējs ir atdūries kā miets, labticīgi pūlēdamies aktivizēt kādu nevarīti – vai tas būtu iedomu slimnieks, kurš izvēlas palikt drošībā uz dīvāna, vai tipāžs, kurš ērti iesēdies upura lomā, sak, dariet jūs! Vai vispār ir kāda svira, kas liktu šādam cilvēkam pašam sākt kustēties?

“Tas, ka tu varētu upurim kaut ko ieskaidrot, ir mīts,” Valdis Briedis sagrauj hipotētiskās glābēja cerības. “Rigīdā turēšanās pie ierastajām darbībām un adaptācijas shēmām ir ģenētiski determinēta kā piesardzības gēns – es izmisīgi turos pie tā, kas man ir, viss pārējais ir svešais, kas izraisa trauksmi. Es tiešām citādi neprotu! Trakākais – ja tu to cilvēku konfrontēsi, mudinādams lietas labā kaut ko darīt, lielākoties kļūsi par negatīvo tēlu. Ja cilvēks gadiem pie tā ir turējies, viņš  taču nevar no tā šķirties; viņam nekā cita nav. Kāpēc alkoholiķim ir tik grūti šķirties no alkohola?

Tajā vietā paliks tukšums, tad man nebūs nekā! Šiem cilvēkiem raksturīgas arī visai destruktīvas attiecības ar sevi – viņi jūtas kā pīšļi un putekļi, tāpēc arī nespēj aizpildīt tukšumu. Pārtraukt to loku var tad, ja tu negaidi, ka tāda Zita kaut ko sapratīs. Ja tevī sāk krāties neapmierinātība, tad ir cauri. Teikt, ka Zita liek Jānim (māte meitai, trūcīgāka draudzene turīgākai utt.) justies vainīgam, ir ačgārni. Atceries – neviens tev nevar likt justies vainīgam, tikai tu pats!” uzsver psihoterapeits.

Trīs noliegumu likums

Vai ir kāda recepte tiem, kas metas glābt nabadziņus, kuri ātri vien uzsēžas viņam uz kakla? “Jā, ir – paņemt kartonīti un uz kartonīša uzrakstīt: nedomā, nerunā, nedari, ja tev neprasa! Bet, ja paprasa, padomā, vai tas atbilst tavām vajadzībām. Jo jēdzīga palīdzība ir tikai tāda, ja cilvēks palīdz, pats labi jūtoties (protams, tas neattiecas uz dzīvības glābšanu).

Pretējā gadījumā visi scenāriji ar upuriem, varmākām un glābējiem izspēlēsies pēc pilnas programmas un tik un tā novedīs pie neapmierinātības. Kad vēl strādāju slimnīcā, domāju, ka pie slimnīcas vajadzētu ierīkot face control un nelaist iekšā tos ļoti pārdzīvojošos glābējus. Nabaga vājiniekiem pēc tik intensīvas glābšanas ir diezgan grūti atkopties.

No otras puses, ja tu esi ievērojis šo trīs noliegumu likumu un pats labi jūties, tu jau vari pasaules grūtdieņus glābt un viņiem palīdzēt. Respektīvi, kamēr tu pats jūti apmierinājumu, lūdzu – dari! Tikai apzinies, ka tu nevienu nepāraudzināsi. Kaut ko varbūt var mainīt jaunākam cilvēkam, bet jābūt motivācijai. Ir viena ļoti skarba metode – kad cilvēks nonāk bedres dibenā, neliela daļa tomēr atsperas. Pārējie iet bojā,” varbūtējās ilūzijas kliedē psihoterapeits.

Te gribas piebilst, ka daudzi nabadziņi, kuriem palīdz, izlaižas – pierod pie visa laba un pieņem par pašsaprotamu, ka izdarīs kāds cits. Vai arī paģēr vairāk un vairāk – ja dēls varēja man iedot 100 eiro, noteikti varētu arī 200, bet, redz, žēl… “Jā, tas pieaug – es gūstu arvien vairāk un vairāk un esmu gatavs prasīt arvien vairāk. Mēs nepieminējām vēl kādu svarīgu lietu – visiem šiem cilvēkiem iekšā ir alkas, slāpes, milzīga sausuma sajūta kā tuksnesī. Tās alkas nekas nevar apturēt, un tieši alkas arī visu piesaista.

Tās ir reālas sekas tam, ka nav emocionālās tuvības, tur uzģenerējas tik daudz… Viņš sāk dzert vai lietot narkotikas, viņš mēģina aizpildīt tukšumu. To varētu aizpildīt, ja darbotos, bet… Diemžēl, jo ilgāk cilvēks atrodas šādā stāvoklī, jo viņa intelektuālās spējas, maigi izsakoties, kļūst pieticīgākas. Tur beigās paliek šaura, maza pasaulīte,” saka Valdis Briedis un  noslēgumā atgādina: “Atslēgas vārds – tas ir izplatīti! Man pašam ir jāsaprot, cik lielā devā es varu nodarboties ar citu cilvēku dzīvi un cik lielā devā man ir mana dzīve.”

Ļaunuma sakne – vēlme būt labajam

Viedoklis par Jāņa un Zitas gadījumu ir arī Viesturam Rudzītim. Pēc viņa skaidrojuma par drāmas trijstūri (pēc Rudzīša domām, drāmas trijstūris atšķirībā no Karpmana trijstūra eksistē tikai cilvēka uztverē), kāds varētu būt radies šajā situācijā, autore saprata, ka Jānis atrodas paradoksālā, bet itin bieži sastopamā situācijā, proti, Zita viņā saredz glābēja potenciālu, taču vienlaikus uztver arī kā vajātāju. Jānis nav vis labais, ar kuru kopā cīnīties pret ļauno pasauli. Nē, tiklīdz viņš Zitai palīdz, viņa kož. “Lai panāktu savu, tādi cilvēki kā Zita saka – tu esi brīnišķīgākā būtne pasaulē un būsi vēl brīnišķīgāka, ja man palīdzēsi! Tas ir ļoti motivējoši – man teiks paldies, es būšu labs!” upuru paņēmienus izgaismo Rudzītis. “Mēs visi gribam būt labie, tāpēc sākam spēlēt viņas spēli, lai nebūtu sliktie, lai mūs nekritizētu (es pašlaik runāju par melnbaltu shēmu, kuru piemērot situācijai, ja to niansēs nepārzina). Tas, lūk, ir mehānisms, kā tā upura vara darbojas. Zitas pat it kā piedraud – man pieder tiesības izlemt, vai tu esi melns vai balts. Ja gribi būt balts, tev jādara tas, ko es lieku. Un cilvēki uz to pavelkas!  

Jāsaprot, ka cilvēku varaskārei un izmantošanas vēlmei nav robežu. Tas, ka upura vara ir tik liela, motivē cilvēkus izdomāt zaudējumus. Es esmu upuris tāpēc, ka esmu homoseksuāls. Vēl labāk – es esmu upuris tāpēc, ka esmu sieviete. Cilvēki sacenšas, kurš būs lielāks upuris, sagudrojot zaudējumus tur, kur tādu nav. Kāds klients pastāstīja, ka viņa homoseksuālajai meitai esot draudzene, kura saka – mēs šausmīgi ciešam, jo nevaram aizbraukt uz Ēģipti un, rokās sadevušās, bučodamās staigāt pa Kairu; mūs droši vien piekaus… Viņa konstruē upura varu pret Ēģiptes valsti, faktiski pieprasa, lai Ēģiptes valsts mainītos un radītu apstākļus, lai viņas tur varētu izskatīties un justies kā lesbietes. Un tas nekas, ka tiem ēģiptiešiem, visticamāk, tas riebjas,” upura varas ačgārno dabu atklāj Viesturs Rudzītis.

Turpinot tēmu par glābšanas darbiem, psihoterapeits atgādina, ka to nosaka arī kristīgā audzināšana – visi, kas cieš, ir jāatbalsta. “Indijā, piemēram, tas absolūti nedarbojas. Tu esi kaut ko zaudējis, tu esi upuris – nu,  neko darīt, tā ir tava darīšana. Tāda ir tava karma, labojies, nākamajā dzīvē tev varbūt klāsies labāk…”

Kā jau minēts, Zita savam glābējam Jānim kož, tomēr satopami vēl rafinētāki upuru tipi, kuri ar savu nevarību atklāti spekulē un glābējam atbild ar melnu nepateicību. Vecīgajai mammai meitas darītais nekad nav labs diezgan – atnestie āboli par cietiem, kūkas par saldām, un vispār citas meitas savas mammas ved uz teātri. Kad mammu uz teātri aizved, pēc pirmā cēliena atskan standarta frāze: “Kur tu mani esi atvedusi, tas ir murgs, ne izrāde, tu to izdarīji tīšām! Vot, kad Harijs Liepiņš bija tajā lomā…”

 Viesturs Rudzītis: “Tieši tā – viņš jebkuru vaino ļaunprātībā, arī to, kurš dara labu! Šī vara darbojas tā, lai tu gribētu izlīst no ādas, kaut tikai izpatiktu zitām. Redz, ar cilvēkiem, kuri šausmīgi baidās tikt nosaukti par sliktajiem, var ļoti labi manipulēt. Diemžēl mums nav viena skatu punkta, no kura varētu paziņot – tā ir brutāla manipulācija. Nevis, piemēram, vēlme izārstēt savu zaudējumu un piepildīt tukšumu.”

Ņemsim melnbaltu, bet dzīvē reāli sastopamu piemēru. Divas sirmmāmiņas, abām bijis grūts mūžs, abas piedzīvojušas ne mazums zaudējumu. Viena ir labdabīga, neko daudz nesūdzas, ja nu tikai par veselību (bet nevaino ne ārstus, ne valdību), un neviltoti priecājas, ja kāds par viņu atceras, ar pateicību pieņem palīdzību, taču nevajadzīgi līdzcilvēkus neizkalpina. Gan kaimiņi, gan bijušie kolēģi ar viņu labprāt biedrojas. Otra, kā jau nojaušams, ir nīgra un īgna, viss ir slikti, visa pasaule viņai ir parādā, katru zvanītāju viņa vispirms izkaunina par to, ka tik ilgi nav zvanījis, bet katru ciemiņu – ka tik ilgi nav apciemojis. Ciemakukulis parasti tiek izbrāķēts mans kuņģis to netur stilā. Protams, interesentu kļūst arvien mazāk.

Viesturs Rudzītis: “Man ir kāds novērojums. Lestenē tagad ir piemiņas vieta arī tiem, kuri nav krituši, bet nodzīvojuši dzīvi, un mēs tur redzam daudz tādu dzimšanas-miršanas datu, kas liecina, ka cilvēks nodzīvojis garu mūžu, jau tuvojies simtam, piemēram, 1918. gadā dzimis un 2015. gadā miris. Cilvēki, kuri ir daudz pārdzīvojuši, nereti ir ilgdzīvotāji, ļoti bieži – smaidīgi un optimistiski. Tādi kā Zita Sibīrijā neizdzīvotu. Ja tu esi trenēts un motivēts pārvarēt dzīves grūtības, tu tās arī izturēsi. Ja tu tikai sēdi un gaidi, kad uzlabosies laika apstākļi un palielinās  pensiju, līdz deviņdesmit nenodzīvosi. Ģenerāla nozīme ir tam, vai bērnam pirmajā dzīves gadā izveidojas droša piesaiste. Un tas notiek tad, ja viņam ir kaut cik jēdzīga māte, kura nevis vaid un cieš no savām mīlas mokām, bet spēj tās nolikt malā un būt droša, smaidīga un mierīga attiecībās ar bērnu. Droša piesaiste ir pamatu pamats. Tālāk jau nāk sociālais aspekts un izglītība.”

Kā glābties glābējam. Verdikts

Atkal atgriežamies pie glābēja problēmas. Zitas glābšana beidzās ar to, ka Jānis pagriezās un aizgāja, jo beidzot aizglābās līdz tam, ka viņam tādu klapatu nevajag. Vai upura varai ir iespējama pretstāve?

“Protams, ne!” smejas Viesturs Rudzītis. “Tas ir neizbēgami, ka tu palīdzēdams vienā reizē pateiksi, ka ar desmit eiro vari izlīdzēt, bet ar simts ne, jo tev budžetā vienkārši to nav. Taču cietējs apvainosies un dusmosies – viņš domā, ka ir gan, tikai tu nedod.

Tādi konflikti ir uz katra soļa. Visiem cilvēkiem rokas kustas uz iekšpusi, tāpēc neizbēgami rodas konflikts. Tam, kurš kaut ko paņem un spēj noturēt, uz to ir tiesības; tas ir tikai taisnīgi! Iedosim desmit cilvēkiem katram pa desmit tūkstošiem un pēc gada paskatīsimies, cik katram ir naudas. Viens no tiem desmit atstieps divdesmit tūkstošus, ko būs paguvis sapelnīt. Vienam būs nulle, pārējiem būs kāda summa, kas ir mazāka par desmit tūkstošiem. Tas nozīmē, ka tiesības uz naudu ir tam vienam. Un sabiedrības interesēs viņam būtu jādod nauda, lai viņš to pavairo.”

Īsumā – kā glābējs var izglābties no sava upura? Viesturs Rudzītis: “Redz, arī konfliktā mums tās rokas darbojas uz savu pusi. Tev pašam jāprot ar to tikt galā – pārtraukt, aiziet. Dieva dēļ, nevajag cerēt, ka tādi konflikti kā Jānim ar Zitu norisināsies mierīgi, bez kreņķiem un emocionāliem satricinājumiem! Ja tu vienkārši aizej, tad tu to arī atrisini. Ja tev saka: “Tu esi slikta,” – un tu piekrīti: “Jā, slikta, nu un?” – arī tad tu to atrisini.

Būtībā viss ir pavisam vienkārši –  ja tu esi ar mieru būt sliktā, upurim vairs pār tevi nav varas. Ja gribi būt tikai laba, tad ir cauri – tad upuris ar tevi manipulēs, kā vien viņam ienāks prātā.”