Pirmo reizi Āfrikā. Ceļojums tiem, kuri visu jau redzējuši: cenas, iespaidi, padomi

Un tas viss Kenijā tiešām ir atrodams, taču vēl Kenijā ir arī reibinoši skaista daba, sirsnīgi cilvēki, patīkami zemas cenas un iespēja iegādāties jebko, ko fantāzija spēj iztēloties.

Kad kāda mana latviešu draudzene pagājušā gada vasarā pārcēlās strādāt uz Nairobi, nodomāju, ka viņa ir mazliet ķerta. Tik tāla zeme, tur noteikti nav droši, it īpaši blondai sievietei! Taču, saņemot drosmi un aizbraucot pie viņas ciemos, sapratu, ka pretoties Kenijas šarmam ir neiespējami. Jau ierodoties lidostā nakts melnumā, manāmas žirafu un zebru krāsojumiem rotātas vietējās lidmašīnas, sejā iesitas janvārī vēl nepiedzīvota suta, un pavisam drīz tumsu nomaina zibenīgs ekvatora saullēkts, atsedzot pārsteidzoši koši zaļu zāli. Lēnais imigrācijas process mūs iepazīstina ar nākamajās dienās tik pazīstamo mantru, ka Āfrikā nekas nenotiek ātri un laikus. Taču, kā viņi paši saka, “Hakuna Matata” – nekādu problēmu, Āfrikā neko nevar nokavēt.

Kenijas vēsture un tagadne

Kenijā, kas atrodas abās ekvatora pusēs, dzīvo vairāk nekā 120 ciltis, un vēl līdz 1963. gadam tā bija Lielbritānijas kolonija. Kopš tā laika britu ietekme vēl aizvien jūtama – automašīnas brauc pa kreiso pusi un angļu valoda ir viena no divām oficiālajām valsts valodām. Otra oficiālā valoda (ja tu tajā sasveicināsies vai atvadīsies, visi vietējie būs sajūsmā) ir svahili, kas ir viena no izplatītākajām valodām Āfrikā. Tajā runā 75–100 miljoni cilvēku. Šobrīd Kenija ir viena no attīstītākajām valstīm Āfrikā – vien 17 % iedzīvotāju neprot lasīt, turklāt galvaspilsēta Nairobi ir svarīgs Āfrikas biznesa centrs, kas regulāri piesaista finansējumu no Ķīnas, Omānas, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un citām valstīm. Lai gan statistiski valsts attīstība ir liela, Kenijā valda mežonīga nevienlīdzība. Apmēram 7,8 miljoni no 53 miljoniem iedzīvotāju pelna vien pāris eiro dienā. Šo nevienlīdzību nav iespējams vienkārši izlīdzināt augstās korupcijas dēļ. Taču ir arī gana daudz turīgu kenijiešu, kurus sastopam lidmašīnās un restorānos, kuri dzīvo apsargātās ēkās un strādā biznesa centros, tā apliecinot, ka Kenijas kontrasti ir vēl radikālāki nekā, piemēram, ASV.

Ar kājām labāk neiet

Stundu garajā taksometra braucienā no lidostas līdz mūsu Nairobi naktsmītnei, kas izmaksāja nieka desmit eiro, pa logu paspējam novērot ikdienišķu trešdienas rīta skrējienu. Skolu autobusi, motocikli, kas pārvadā vismaz divus pasažierus, daudzviet nav ietvju, tāpēc cilvēki pa šosejas malu dodas uz darbu, pārdevēji šosejas vidū mēģina mašīnās sēdošajiem pārdot jebko, sākot ar “selfijkājām” un beidzot ar ķiplokiem. Šķiet, tādu satiksmi un murdoņu Eiropā neesmu manījusi nekur.

Stundas laikā, ko pavadījām taksometrā, ielās redzējām vien pāris baltādainus cilvēkus. Tomēr pavisam cita aina pavērās, kad nonācām tirdzniecības centros, apmeklējām stāvizrādi un restorānus. Izrādās, lai arī Kenijā tūristu ir ļoti daudz, viņi vairās staigāt pa ielām, jo tur var gadīties nepatīkamas situācijas ar vietējiem un pat noziedzības risks. Tāpēc ceļotāji izvēlas pārvietoties ar Bolt vai Uber transportu pat tad, kad galamērķis ir desmit minūšu gājiena attālumā. Tūristi arī cits citam iesaka līdzi ņemt vairākus mobilos telefonus – tie esot vispopulārākā zagtā prece Kenijā.

Taču, ja neskaita kabatzagļu un ielu laupīšanas risku, pret vispārējo drošību Kenijā izturas ļoti nopietni. Lielāko daļu ēku un turīgu rajonu apsargā bruņots apsargs un augsts žogs ar dzeloņstieplēm. Pat iebraucot ar taksometru tirdzniecības centra stāvlaukumā, centra apsargs liek atvērt cimdu nodalījumu un bagāžnieku, lai pārbaudītu, vai netiek ievests nekas neatļauts. Kopumā Kenijā jutāmies droši, vienīgi telefonu no rokām gan neizlaidām ne uz sekundi.

Karaliskā dzīve par divtūkstošo gadu sākuma cenām

Valdošās nabadzības dēļ cenas Kenijā ir visnotaļ pieejamas, jo īpaši vietējiem produktiem. Kilograms pasifloras augļu par 1,50 eiro kilogramā, četri mango par 58 centiem, kokteiļi pat smalkā restorānā sešu eiro robežās. Vietējie tādus kā mēs uzlūko kā raženus naudasmaisus, tāpēc kaulēšanās prasmi mums nācās iemācīties ļoti ātri. Protams, nokaulēt līdz vietējo cenām iebraucējam nekad neizdosies (un būsim godīgi – mēs arī varam atļauties tās nedaudz “uzpūstās” cenas), taču kaulēšanos izbauda arī paši kenijieši un pēc tam cits citu apsveic ar sasniegto zemo cenu. Suvenīru bodēs gandrīz nekam nav norādītas cenas. Tas, lai pārdevējs varētu novērot, kā pircējs aplūko vairākas sev interesējošas preces, un tad piedāvāt īpaši izdevīgu piedāvājumu – “only for you, my brother” (“tikai tev, mans brāli”). Mans lielākais meistarstiķis bija nelielu bungu nokaulēšana no apmēram 74 eiro uz nieka 11 eiro. Esmu diezgan kautrīga un ieturēta, tāpēc biju sajūsmā par jauniegūto kaulēšanās prasmi un par šo gadījumu lepni stāstu visiem, kas ir ar mieru klausīties.

Arī mana Kenijā dzīvojošā draudzene šo cenu kategoriju nolēmusi izbaudīt pēc pilnas programmas. Mājās gatavot ir pat dārgāk nekā pasūtīt gatavu ēdienu vietējā Wolt ekvivalentā.

Oāze 60 kilometrus no Somālijas robežas

Pēc īsas Nairobi apskates ar vietējo aviokompāniju dodamies uz Lamu – kūrorta salu Indijas okeāna krastā un 60 kilometru attālumā no Somālijas robežas. Daudzu valstu tūristiem Ārlietu ministrijas pat neiesaka turp doties, turklāt došanās pa sauszemes ceļiem ir kategoriski aizliegta augstā terorisma riska dēļ. Ar lidošanu gan ir drošāk, un terorakti arī kādu laiku nav notikuši, tāpēc jūtamies sasmēlušies pietiekami daudz drosmes, lai dotos uz Lamu.

Pirmais šoks mūs piemeklē vēl reģionālo reisu lidostā pašā Nairobi. Tā vairāk izskatās pēc autoostas un centrāltirgus krustojuma. Arī lidmašīnas atgādina “pensionētus” Eiropas lidaparātus, un tās baisi kratās. Mūs ar draudzeni nosēdina tieši pie avārijas izejas, jo laikam izskatāmies tik pārbijušās, ka stjuarti laiku pa laikam par mums draudzīgi iesmīkņā un mierina, ka nekas slikts taču nenotikšot. Par laimi, nenotiek arī, un pēc pusotras stundas esam nonākuši Indijas okeāna pērlē Lamu.

Lamu pilsēta atrodas starp blakus esošajām Mandu un Sheilas pilsētām. Visa loģistika un pārvietošanās notiek ar ūdens transportlīdzekļu palīdzību. Jau no lidostas uz mājokli mūs ar laivu nogādā kapteinis Ramba Ramba, kuru, vēlāk izrādījās, patiesībā sauc Anvars.  Turpmāko dienu laikā iemantojam draudzību ar brāļu trio, kuri vada laivu ar pazīstamo Baby Shark (Haizivs mazulis) nosaukumu. Jā, ikreiz, iekāpjot šajā laivā, bija dzirdama nemitīgā Baby Shark dungošana. Brāļi visu mūžu dzīvojot Lamu, nekad nav bijuši pat Nairobi, toties ar laivu ir aizkuģojuši pat līdz Zanzibārai. “Hakuna Matata! Mēs dzīvojam šodienai, jo nekad nezinām, ko nesīs rītdiena,” – kenijiešu ikdienas mantra, ko mums regulāri atgādina, liekot brīnīties, vai brāļi patiešām ir uzticami laivotāji.

Lai gan ielās nav manāmas automašīnas, vietējiem netrūkst izdomas, lai pārvietotos citādi. Populārākais no tiem ir ēzelis, kam uztic stiept gan tirgotājus, gan viņu preces. Taču itin bieži manām arī motociklus, uz kuriem sasēdušās veselas ģimenes. Paspēju vien nodomāt, ka ēzelīši izskatās mīlīgi un diez cik viens tāds varētu maksāt (līdz loģiskākiem apsvērumiem par to, kur tieši es savā Rīgas dzīvoklī tādu liktu, es netiku), kad ēzelīša īpašnieks, jau noķēris manu skatienu, līksmi piedāvā ar viņam tik ierasto “braucamo” izvizināties. Kad atsaku, citi tirgotāji nekavējas man piedāvāt iegādāties visu citu, kas pie rokas, tostarp dzīvu vistu. Nedaudz vēlāk cits vietējais izplūst garā stāstījumā, ka gribētu mums pārdot savu māju ar desmit istabām pašā okeāna krastā. Par mājas esamību nepārliecinājāmies, taču skaidrs, ka Lamu iespējams iegādāties jebko.

Pati Lamu pilsētiņa ir diezgan necila. Arhitektūras apskatei pavisam noteikti piemērotāka ir tūristu apsēstā Sheilas pilsēta pārdesmit minūšu brauciena attālumā ar laivu, taču Indijas okeāna piekraste mani savaldzina gluži vai pirmajās minūtēs. Baltu smilšu pludmale gluži kā mājās, visapkārt palmas un ūdens, silts un dzidrs kā vannā. Reizēm tas ir viss, kas nepieciešams janvāra vidū. Visā pludmales garumā atrodas dažādas viesnīcas, kur par simbolisku samaksu iespējams izīrēt pludmales krēslu un dvieli un visu dienu laiskoties ar skatu uz žilbinošo okeānu.

Lūgšanu ielenkumā

Lielākā daļu kenijiešu ir kristieši, taču Lamu un visā Kenijas Indijas okeāna piekrastē pārsvarā dzīvo musulmaņi. Par viņu pārsvaru liecina arī regulārās lūgšanas, kas caur ruporu pieskandina visu pilsētiņu, kā arī mūsu mājas saimnieka norādes, ka alkoholu tik viegli nekur neatradīsim – to tirgo tikai divās vietējās policijas pārvaldītās iestādēs, kas drīzāk atgādina kādu nelegālu bāru nekā veikalu.

Esam paliela kompānija, tāpēc jau laikus esam nobāzējušies varenskaistā villā ar baseinu un skatu uz okeānu. Saskaņā ar musulmaņu paražām namā drīkst pārvietoties tikai basām kājām. Tas trīsdesmit piecu grādu sutoņā nav sarežģīts uzdevums. Tomēr nelielus pārsteigumus sagādā tas, ka villai nav stikla logu. Neviena paša! Lai gan ārpasauli aizsedz koka slēģi un aizkari, kas atvaira odus un citus knišļus, skaņas izolācija šeit neeksistē. Ikvakara muzikālajā noformējumā raudošu bērnu balsis blakus mājā, ko papildina regulāras lūgšanas ruporā, tirgotāju saucieni un ēzeļu blēšana saullēktā.

Ziloņiem un lauvām pa pēdām

Galvenais Kenijas tūrisma veicinātājs ir bagātīgā daba un dzīvnieku pasaule, ko interesenti steidz apskatīt dažādos nacionālajos parkos. Safari un tūrfirmas izvēle ir “stundu stāvu, domādama, kam lai sēžu kamanās” cienīgs izaicinājums, jo parku un tūrfirmu ir ārkārtīgi daudz un izvēlēties, ar ko kopā šķērsot pusi Kenijas, prasa ļoti daudz uzticības.

Mēs izlemjam par labu populārajam Maasai Mara dabas parkam, kur pārsvarā dzīvo pati masaju cilts, kā arī Amboseli dabas parkam, kas slavens ar ikonisko skatu ar ziloņiem uz varenā Kilimandžāro fona. Sākumā esmu pagalam entuziastiska vairākas naktis nakšņot turpat uz vietas teltī, līdz draugs man atgādina, ka nekad neesmu izrādījusi pārāk lielu interesi par dzīvniekiem – un ej nu sazini, kādi tur būs dzīvošanas apstākļi. Tad nu izlēmām vienai naktij budžeta teltī Maasai Mara parkā un ekstrēmi garam dienas braucienam uz Amboseli parku būs būt!

Uzreiz jāsaka – esmu ļoti priecīga, ka izlēmu izmēģināt abus parkus un abus ceļošanas ilgumus, jo tās bija pilnīgi atšķirīgas pieredzes. Ja Maasai Mara parkā redzējām gazeļu, zebru un strausu pārbagātību, piedzīvojām trakāko bezceļu braucienu pa applūdušām pļavām pēc saulrieta, kā arī dzīvojām bez elektrības un karstā ūdens lielāko diennakts daļu, tad Amboseli parkā redzējām izsapņotos ziloņus, Kilimandžāro atblāzmu, iespējams, visus parka flamingus, kā arī pavisam sakoptu vidi ar normāliem grants ceļiem un smalkām pusdienām. Vienīgais dienas safari mīnuss ir garais ceļš – Amboseli no Narobi atrodas piecu stundu brauciena attālumā, tādēļ celšanās trijos naktī un atgriešanās ap astoņiem vakarā, un desmit stundu kratīšanās pa Kenijas neapskaužami sliktajiem ceļiem ir neizbēgama blakne.

Īsts masaju cilts ciemats vai mārketinga paraugstunda?

Maasai Mara parka apciemošanu par papildu 20 ASV dolāriem apvienojam ar masaju cilts ciemata apmeklēšanu. Jau pirms brauciena internetā manīju dažādas atsauksmes, ka šie tūristiem paredzētie ciemati ir nedaudz mākslīgi izskaistināti (lasi – pasliktināti, lai iežēlinātu tūristus) un īstie masaju pārstāvji ir manāmi ceļmalās. Pa ceļam uz ciematu redzam dažādus tradicionālajos tērpos ģērbtus cilvēkus, kuri gana govis, kazas un aitas, ravē piemājas dobīti un dzīvo puslīdz civilizētā mājā, ko varētu sastapt arī Latvijas lauku vidienē.

Toties mūsu apciemotajā ciematā sagaida bars vietējo cilts vīru, kas akmenscietām sejām sniedz sasveicināšanās un riesta dejas priekšnesumu, iesaistot arī mūsu pulciņa dalībniekus. Pēc dejas cilts virsaitis lepni izrāda dzīvojamās mājas, kas būvētas no govju pļekām un māla. Masaju ciltī vīriem var būt vairākas sievas; viņi nodarbojas ar dzīvnieku medīšanu, kamēr katras sievietes uzdevums ir būvēt ģimenes māju un rūpēties par kūpošu pavardu. Mājiņā ir viena istabiņa, kas apgaismota ar vientuļu saules bateriju darbinātu spuldzīti, ko arī iedvesmojuši ieviest kādi zinoši tūristi. Pakāpeniski jau tiekam iežēlināti par to, cik viņiem grūti klājas, līdz beigās mūs aizved pie čaklajām cilts sievām plāna vidū, kas jau satupušas ar dažādiem rokdarbiem un deg nepacietībā tos pārdot. Dāmas varen ražīgas – vienā tumšā istabiņā spēj izgatavot pilnīgi vienādas pērlīšu kaklarotas, gan koka karotes, gan identiskus magnētus ar uzrakstu Kenya ar lauvu virsū. Ticu, ka kaut ko viņas gatavo pašas, pieklājības pēc pāris lietas arī nopirkām, un uzdejot ar masajiem arī bija jautra pieredze, tomēr pārējie garāmbraucot redzētie masaji kalpo kā kārtējais šaubu mākonītis par to, ka ne viss, ko tev rāda un piedāvā, ir īsts.

Kiberas emocionālā bagātība

Masaju patiesums neglābjami nobāl uz Kiberas iedzīvotāju fona. Kibera ir rajons Nairobi teritorijā, kas gan funkcionē kā atsevišķa pilsēta. Izveidots 19. gadsimta beigās kā rajons, kur izmitināt un izolēt konkrētus afrikāņus, tagad kļuvis par lielāko graustu rajonu visā Āfrikā, un tajā dzīvo apmēram miljons iedzīvotāju, kuri dienā nopelna vien pāris dolāru. Ēkas iegāde un būve Kiberā izmaksā vien 140–290 eiro, īre – līdz desmit eiro mēnesī. Kiberā neeksistē inflācija un nodokļi, taču tās augstais noziedzības un netīrības līmenis izraisa riebumu pat vietējos, kas izvairās rajonu šķērsot, ja vien iespējams. Vairākkārt apsverot, cik tas būtu ētiski un droši, saņemam drosmi un uzrakstām vietējam gidam, kurš šādu pakalpojumu piedāvā, ka vēlamies doties sestdienas rīta privātā tūrē pa Kiberas takām.

Mūsu gids Kolins Kiberā ir dzimis un audzis, taču tagad ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš apliecina, ka ir iespējams izkļūt arī no dzīves Kiberā. Ierasti cilvēki, kas piedzimst Kiberā, pelna tik maz un ir tik ļoti pieraduši pie ērtās dzīves, ka mūža laikā pat nepārvācas ārpus rajona robežām. Piekodinājis mums līdzi paņemt konfektes vietējiem bērniem, viņš kopā ar vēl vienu apsargu mūs vadā pa savām bērnības takām, sveicinās ar vietējiem un parāda visus vietējo iecienītākos skatu laukumus, no kuriem iespējams redzēt rajona postažu visā godībā.

Savādā kārtā pie Kiberas ātri pierodam. Jā, jāskatās, kur likt kāju, taču pārmaiņas pēc vairs nav krampjaini plaukstā jāiespiež telefons, jo par to neviens interesi neizrāda. “Jambo, muzungu! (Sveiks, balto cilvēk!)” lielākā daļa vietējo mūs sveicina un smaida. Kā skaidro Kolins, viņi mūsu parādīšanos redz nevis kā iespēju aplaupīt vai apšmaukt, bet kā cerību, ka kaut kas kādreiz mainīsies. Arī ubagot neviens neko nemēģina, gluži pretēji – katrs iedzīvotājs ir ieracies savos darbos un dara kādu vietējai ekonomikai vērtīgu darbu. Kafejnīcas, veikali, bāri un friziersaloni atrodami ik uz stūra, katrs naudu pelna, kā vien prot.

Vietējiem bērniem konfektes izdalām pat pārāk ātri – būtu zinājuši, būtu konfektēm pilno vēdersomu vietā līdzi ņēmuši veselus maisus, jo bērni ir sajūsmā par katru ledeni un pat palecas aiz prieka par guvumu. Dažiem esam arī pirmie baltādainie cilvēki, ko viņi sastop. Viņi bikli pieskaras pie rokas vai kājas, patausta manus un blondās latviešu draudzenes matus, sabīstoties no nepieredzētās tekstūras. Brītiņu paejoties mums līdzi, lai izpelnītos vēl kādu konfekti, sveicienu vai rokas mājienu, viņi atgriežas savās ierastajās rotaļās, ripinot kādu riepu vai spēlējoties tāpat vien savā starpā.

Ceļojuma detaļas

Biļetes pirkām nedaudz agrāk kā trīs mēnešus pirms lidojuma, pacietīgi sagaidot Turkish Airlines akciju.

Izmaksas: lidojums, dzīvošana, safari, iekšējie lidojumi un vakcīnas kopā izmaksāja ap
1300 eiro cilvēkam. Taču izmaksas var atšķirties atkarībā no safari veida, cik grezni vēlies dzīvot un cik daudz vēlies apskatīt.

Ceļojumā pavadījām 10 dienas.

Ieteiktu lietot aplikācijas: MPesa, Safaricom, Uber. Daudzviet Kenijā nepieņem bankas karti, taču var maksāt ar Kenijas Revolut līdzinieku MPesa. Lai atvērtu MPesa kontu, jātiek pie Kenijā reģistrēta telefona numura, tāpēc pie Safaricom sakaru operatora noformējām internetu un pieslēgumu.