Es mīlu dzīvniekus tik ļoti, ka zinu - viņiem būs labāk pie citiem saimniekiem

Tradicionāli ierasts dzirdēt, ka spiediens par ģimenes pieaugumu nāk no vecākiem un vecvecākiem. Sak’, gribas auklēt mazbērnus, jāgatavo nākamā paaudze, jūs vairs neesat tik jauni utt. Argumentācija par naudas pelnīšanu, ceļošanu un piecgades plānu šādos gadījumos dzirdīgas ausis nesasniedz. Tomēr mazliet citāds ģimenes pieauguma spiediens no draugiem mani pārsteidza nesagatavotu.

Nesen kādā ballītē paziņa visiem lepni rādīja fotogrāfijas no viņa sunīša dzimšanas dienas un stāstīja par kurioziem, ar ko suņa saimnieki saskaras ikdienā. Jautras pastaigas, priecīga strādāšana no mājām, pa laikam sabojāta kāda mēbele, taču lielākoties dzīve ar suni šķiet visnotaļ idilliska, tāpēc klausījos ar interesi.

Piepeši viņa pievērsās man un vaicāja: “Un kā ar tevi un tavu draugu? Jūs vēl neesat gatavi mājdzīvniekam?” Uz brīdi kļuvu mēma. Es un mājdzīvnieki?! Man nav nekas pret pūkainiem kustoņiem, ko sabužināt, atnākot mājās, taču manā dzīvesveidā tas nekādi neiederas. Ar draugu strādājam birojos no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, pēcāk līdz deviņiem vakarā man ir mācības, turklāt bieži braucam ceļojumos. Ar mūsu dzīves ritmu suns biežāk dzīvotu pie kāda cita vai arī būtu vientuļš un nelaimīgs, ko arī paziņai skaidroju.

“Ai, tas nekas! Tik daudz uzmanības tiem zvēriņiem arī nevajag. Nu labi, varbūt ar sunīti ir drusciņ grūtāk, tas jāved ārā. Bet kaķis! To taču vispār var atstāt uz nedēļu vienu pašu! Jums vajag kaķi,” viņa neatstājas, un man sāk aptrūkties argumentu, lai es paskaidrotu, ka es tiešām nevēlos mājdzīvnieku, nekļūstot viņas acīs par dzīvnieku nīdēju.

Tā sauktajai Z paaudzei jeb tiem, kuri dzimuši laikā apmēram no 1997. gada līdz 2010. gadam un gados jaunākajiem mileniāļiem, kuri dzimuši 90. gadu sākumā, mājdzīvnieku temats ir īpaši aktuāls. Dažādas aptauja un pētījumi liecina, ka vidēji katrs piektais Z paaudzes pārstāvis domā, ka augsto izmaksu vai globālās pasaules situācijas dēļ drīzāk izvēlētos ieviest mājdzīvnieku nekā radīt bērnus. Jaunieši mājdzīvniekus izvēlas arī tāpēc, ka tie šķietami prasa mazāk rūpju un atbildības nekā bērni. Tomēr ne visu dzīvē iegulstas bērni un pat ne dzīvnieki. Arī suns ir jāskolo, kaķis jāved pie vetārsta, un abi ikdienā prasa daudz uzmanības. Daži saimnieki pat atzīst, ka ar dzīvniekiem ir grūtāk nekā ar bērnu. Bērns pieaug, kamēr mājdzīvnieks vienmēr paliek trīsgadīga bērna saprāta līmenī. Nenoliedzami, ir daudz ieguvumu, izvēloties dzīvi ar mājdzīvnieku, taču tas nenozīmē, ka katram vajag mājdzīvnieku, tāpat kā ne visi vēlas bērnus. Taču vecākā paaudze turpina pārliecināt par pretējo un skandēt, ka tad, kad paaugsies, tu noteikti pārdomāsi. Vienalga, pārdomās vai nepārdomās, tā noteikti nav neviena cita darīšana. Tādēļ turpinājumā par iemesliem, ko paturēt prātā nākamreiz, kad, kāda iedvesmots un mudināts, sāksi domāt par mājdzīvnieka adopciju.

Nepiemērots dzīves ritms

Runā, ka pandēmija esot bijis jaunu mājdzīvnieku saimnieku renesanses laikmets. Mēs visi caurām dienām sēdējām mājās, iziet ārā jau likās kā ceļojums, un vientulību ne viens vien kliedēja vai nu ar Tinder, vai mājdzīvnieka palīdzību – kādu, ko samīļot pauzē starp Zoom zvaniem vai no rīta izvest ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Izklausās lieliski! Un pasaulē taču ir tik daudz dzīvnieciņu, ko izglābt, –  kāpēc gan kādu neielaist savās mājās?

Ticu, ka visi esam laimīgi, ka pandēmija ir beigusies un dzīve atgriezusies normālās sliedēs. Tomēr ne visiem pandēmijas laiskā idilles daļa ar darbu no mājām ir saglabājusies. Daudzi ir atgriezušies atpakaļ birojos. Dzīvesveids, kas liek vismaz desmit stundas dienā pavadīt ārpus mājas, ir grūti savienojams ar mājdzīvnieka uzturēšanu. Protams, var jau teikt, ka tikai egoisti un ar sevi pārņemti cilvēki nemēģinātu sarunāt ar darba devēju hibrīddarba režīmu, taču ne visi darba devēji ir uz to pierunājami, varbūt arī darbs tiešām prasa fizisku klātbūtni. Vai mājdzīvnieks, būdams mājās viens, ir ārkārtīgi laimīgs? Tas gan atkarīgs no šķirnes, bet visdrīzāk viņu cilvēka klātbūtne tikai iepriecinātu. Arī kaķis, kurš ir relatīvi patstāvīgs un atrod veidus, kā sevi nodarbināt, dažbrīd tomēr jāpabaro un jāizklaidē.

Ir zinātniski pierādīts, ka mājdzīvnieka klātbūtne mazina depresijas risku. Tātad ir  cilvēki, kuriem kaķis vai suns ir nepieciešams, lai fiziski justos labāk. Tie cilvēki arī patiešām izbrīvēs laiku savā ikdienā, lai būtu mājās, kā arī apmācīs un trenēs dzīvnieku, lai viņš būtu patīkams ikdienas kompanjons. Taču, ja mans “mājdzīvnieku mammas” bioloģiskais pulkstenis šobrīd netikšķ un mans mentālais stāvoklis ir pietiekami stabils, vai man jājūtas slikti, ka nevēlos savā ikdienā ielaist mājdzīvnieku? Un vai nav egoistiski pieņemt zvēriņu savai labsajūtai, ja to pašu nevaru sniegt tam pretī?

Lielai daļai Z paaudzes un mileniāļiem arī patīk vareni ceļot. Ir liela iespēja, ka lielāko daļu savu ikgadējo atvaļinājuma dienu mēs pavadām ārpus Latvijas, varbūt izbraucam arī maija vai Lieldienu brīvdienās. Daži drosminieki cenšas mājas mīluļus šajos ceļojumos ņemt līdzi (arī manas ģimenes suņuks priecājas par mašīnu izbraucieniem un kā mazs bērns aizmieg pirmajās brauciena minūtēs), tomēr lielākā daļa izvēlas savus lolojumus atstāt pieskatīšanai kādam citam. Regulāra ceļošana un mīluļa atstāšana citviet prasa ne tikai milzīgu uzticību līdzcilvēkiem, bet arī kādu, kurš vispār būtu ar mieru uzņemties aukles lomu. Labi, ja tuvo draugu vai ģimenes lokā ir kāds, kam mīluļa pieskatīšana sagādā prieku, taču, ja tādu nav vai ja ceļojumi pārāk regulāri, rodas tikai klapatas un skumdina dzīvnieku.

Mīlestība pār saprātu

Gribēt mājdzīvnieku ir viens, taču to atļauties uzturēt un skolot ir pavisam kas cits. Kurš gan bērnībā vismaz kādu brīdi nav gribējis mājdzīvnieku? Sevišķi jau mazu, mīlīgu kucēnu vai kaķēnu. Ar šī brīža prātu, atgriežoties pagātnes atmiņās, bieži vien kļūst skaidrs, ka mēs īsti nebūtu spējuši par to zvēriņu apzinīgi parūpēties. Mājdzīvnieks ir milzīgi izdevumi, rūpes un pastāvīga atbildība, un ne katrs cilvēks var atļauties sniegt tādu artavu. Labāk laikus apzināties, ka nespēj to visu nodrošināt, nevis impulsīvas rīcības dēļ papildināt patversmes dzīvnieku rindas.

Lai uzturētu mājdzīvnieka veselību un paildzinātu viņa mūžu, tas jābaro ar kvalitatīvāko pārtiku. Regulāras potes, līdzekļi pret parazītiem, daudzām šķirnēm arī frizieri, līdz gada skatījumā mājdzīvnieks var sastādīt līdzīgu izdevumu pozīciju kā bērna uzturēšana. Ir jau cēli teikt un domāt, ka īsts dzīvnieku mīļotājs savu pēdējo centu atdos dzīvnieciņa labsajūtai, taču neviens nedrīkstētu justies slikti, ja tomēr izvēlas fokusēties uz sevi.

Vēl viens aspekts – lielākajai daļai zvēriņu ir regulārā spalvu klātbūtne. Alerģiju pret spalvām neviens nav atcēlis. Pat ja tam cilvēkam, kurš saka, ka nevēlas mājdzīvniekus, nav alerģijas, iespējams, tāda ir kādam tuvam draugam vai ģimenes loceklim, kurš bieži viesojas. Taču arī bez alerģijas ir jāatzīst, ka mājdzīvnieki, ja vien tie nav tā sauktie “plikie kaķi”, atstāj apmatojumu it visur. Mājdzīvnieks sniedz  mīlestību un sirdssiltumu, taču tas bieži vien nāk komplektā ar spalvām vakariņu šķīvī, nopūkotu apģērbu un mēbelēm. Ja dzīvnieciņu mīl, to visu var pieciest, taču, ja var izvēlēties, kāpēc gan neizvēlēties vienkāršāko un pūkām neklāto ceļu?

Es mīlu dzīvniekus tik ļoti, ka zinu – viņiem būs labāk pie citiem 

Ir cilvēki, kuriem mājdzīvniekus ne tikai nevajadzētu, bet kuriem tie pat nedrīkstētu būt – un punkts! Visdrīzāk mēs katrs vismaz vienu tādu pazīstam, taču nepietiekami iedziļināmies visā “sižeta līnijā”, domājot, ka gan jau dzīvnieciņš ir laimīgs un pabarots.

Pirms gandrīz pieciem gadiem četrus mēnešus Parīzē netīšām strādāju par suņu aukli. Proti, ar dzīvokļa biedreni kopīgi mitinājāmies dzīvoklī, kura saimniece aizdevās uz Šveici pie meitas un mums pieskatīšanai uzticēja savu Jorkšīras terjera suņumeiteni. Kundzei bija arī papagailis – tas vienubrīd vēl pirms mūsu atbraukšanas jau bija paspējis pazust, atrasties, līdz beigās tika nodots pieskatīšanai kādam citam. Tas gan ir pilnīgi cits stāsts, taču jau sniedz ieskatu mūsu saimnieces dzīvnieku uzturēšanas paradumos.

Dzīvot šaurā dzīvoklī pašā Parīzes centrā arī mazam sunītim varētu nebūt pārāk ērti. Arī fakts, ka saimniece tevi atstāj ar divām jaunietēm, kas no mājdzīvniekiem neko daudz nesaprot, varētu iedzīt sunīti stresā. Tomēr kronis visam bija tas, ka saimniece sunīti nekad neveda ārā. Lai nokārtotu dabiskās vajadzības, tam pie balkona tika novietoti un regulāri mainīti paklājiņi, taču tas arī viss –  dienasgaisma sunītim bija liegta, bet mums tika stingri aizliegts pūkaino kamoliņu vest ārā. Manuprāt, šķietami jaukajai un gādīgajai kundzei sunīti pavisam noteikti nevajadzētu.

Taču ar to mūsu “jautrība” nebeidzās. Mēnesi vēlāk sunene sāka klibot un nevarēja pakustināt pakaļkājas. Zvanījām saimniecei, jautājot, ko darīt, taču viņa tikai attrauca, ka tā ar suneni reizēm notiekot un mums nevajagot par to satraukties. Kā, lūdzu?! Laiku pa laikam viņa mēdza arī čurāt asinis un palīst zem dīvāna tālākajā kaktā. Bail pat atcerēties, cik reižu es tā no rīta devos dienas gaitās, domājot, vai man vakarpusē nebūs no dīvānapakšas jāvelk ārā beigts sunītis. Taču laikam jau saimniecei bija taisnība, jo ik pēc pāris dienām sunene atjēdzās un atkal bija žiperīga.

Kad kādi saimnieces draugi pieskatīja suni mūsu prombūtnes laikā, tie aizveda viņu pie vetārsta, kur atklājās, ka mūsu suņu meitenei ir audzējs. Iespējams, visas problēmas, ar kurām saskārāmies, arī radās tieši no audzēja. Taču saimniece neuzskatīja, ka viņai kaut kas būtu jādara. Tā vietā draugi tika izlamāti par patvaļīgu suņa staipīšanu apkārt. Kā tas beidzās, nezinu, jo mans laiks Parīzē noslēdzās, taču es to nevarētu saukt par priekšzīmīgu suņa audzināšanu.

Reizēm šādas negatīvas pieredzes, gan garāmejot, gan arī piedzīvojot tiešā kontaktā bērnībā, var atstāt sekas nākotnē. Es labi zinu, ka nevēlos būt tā nevērīgā saimniece, kuras suni pieskatīju Parīzē. Tāpat arī apzinos, ka šobrīd nespētu nevienam suņa bērnam nodrošināt tādu dzīvi, kādu viņš būtu pelnījis, tāpēc labāk šādu atbildību neuzņemos. Ne visiem cilvēkiem vajag suni – pat ja pieejami visi līdzekļi, lai par to labi parūpētos.

Nekad nesaki nekad

Es mīlu dzīvniekus, bet ne tik ļoti, lai nemitīgi būtu nepieciešama viņu klātbūtne. Ja būšu ciemos un tur būs kāds suns vai kaķis, es pavisam noteikti mēģināšu to samīļot (uzsvars uz “mēģināšu” –  tikai pamēģini samīļot kaķi, ja viņš to negrib), kā arī mans mīļākais rituāls, atnākot ciemos pie vecākiem, ir sabužināt ģimenes pūkaino luteklīti. Taču šobrīd ar manu dzīvesveidu, reto būšanu mājās un prioritātēm es mājdzīvnieku nevēlos. Man pietiek ar draugu, paziņu un ģimenes zvēriņiem. Ir viegli teikt, ka kāds ir egoists, jo izvēlas savu dzīvi nepakārtot mājdzīvniekam. Mājdzīvnieka neesamība mūs nepadara par dzīvnieku nīdējiem vai egoistiem – tā vienkārši ir mūsu šī brīža izvēle, kas nākotnē noteikti var mainīties.