"Bērnus negribu, man pietiek ar suni" - jauni cilvēki labprātāk izvēlas mājdzīvniekus, nevis uzņemas vecāku rūpes

Mājdzīvnieki ļoti bieži tiek lutināti, nēsāti uz rokām un fotografēti kā bērni, viņu bildes tiek sūtītas radiniekiem. Dzīvnieki it kā atraisa mūsu instinktu par kādu gādāt, saka psiholoģe, piebilstot, ka dažkārt pārmērīgas rūpes par mājdzīvnieku var maskēt cilvēka iekšējās bailes.

Par šo tendenci ir veikts daudz aptauju. Kā liecina viena no tām - cilvēki, kuri izvēlas audzināt mājas mīluli, uzskata, ka bērna audzināšana ir saistīta ar ļoti lielu stresu.

Var par to smieties un vainot jaunos cilvēkus bezatbildībā un nākotnes neplānošanā, tomēr, kā skaidro Motiejūne, tas tomēr parāda svarīgus sabiedrības procesus, atspoguļo politisko, ekonomisko un sociālo situāciju.

Kā liecina Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojums, Lietuvā dzimstība ir samazinājusies jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, tāpēc process notiek jau diezgan ilgu laiku, raksta lrt.lt.

90. gadi Lietuvai tāpat kā Latvijai bija milzīgu pārmaiņu laiks. Bērnu plānošana tolaik daudziem šķita riskanta, ir ģimenes, kas, iespējams, izvēlējās mazāk bērnu nestabilās ekonomiskās un politiskās situācijas dēļ.

Kā skaidro psiholoģe, arī šobrīd bērnu skaitu ģimenē ietekmē dažādi apstākļi. Viens no tiem ir tas, ka izglītotas sievietes dod priekšroku karjeras veidošanai. Nav noslēpums, ka pastāv dzimumu nevienlīdzība, un sievietēm bērnu radīšana bieži vien nozīmē izvēli – vai nu ģimene, vai karjera. Atgriešanās karjerā pēc bērna piedzimšanas kļūst ļoti sarežģīta, tāpēc ģimenes izvēlas bērnus pasaulē nelaist.

Protams, ir arī citi iemesli, par kuriem arī skaļi tiek runāts. Viens no tiem, pēc jau minētās aptaujas datiem, ir - ka jaunu cilvēku apziņā bērnu audzināšana ir saistīta ar pārāk lielu stresu. Tāpat cilvēki, kuri izvēlas mājas mīluli, nevis bērnu, vēlas vairāk laika veltīt sev, savām interesēm, ceļot un saglabāt sajūtu, ka viņi kontrolē savu dzīvi. Tomēr vienlaikus viņi vēlas par kādu rūpēties. Un šajā gadījumā dzīvnieks tiek izvēlēts bērna vietā, jo ir mazāk pienākumu. Dzīvnieku ir vieglāk atstāt, tā mūža ilgums ir īsāks, arī atbildības līmenis, salīdzinot bērnu un dzīvnieku, ir diezgan atšķirīgs.

Tajā pašā laikā - pētījumi liecina, ka cilvēka attiecībām ar dzīvnieku ir ļoti daudz kopīga ar cilvēka attiecībām ar citu cilvēku. 

Rūpes par dzīvnieku veicina psiholoģisko labsajūtu, cilvēkiem, kuri audzina dzīvnieku, ir zemāks stresa līmenis, viņiem paaugstinās laimes sajūta, un viņi jūtas mazāk vientuļi. Lai gan suns vai kaķis pilnīgi atšķiras no cilvēka, ļoti līdzīgi pozitīvie ieguvumi tiek nosaukti, kad runājam par cilvēku ilgtermiņa attiecībām. No otras puses, cilvēks arī ir dzīvnieks, un tas šo to izskaidro - piebilst psiholoģe.

Nav noslēpums - daudzi rūpēm par mīluli velta tiešām daudz enerģijas, iegādājas daudz aksesuāru, arī bieži atsakās kaut kur doties, aizbildinoties, ka nevēlas dzīvnieki atstāt vienu, jo "vienatnē Mona ļoti streso" vai "Riko skrāpē tapetes, ja neviena nav mājās". 

Vaicāta, vai šis cilvēkiem varētu būt veids, kā slēpt kādas savas problēmas, psiholoģe atbild: mēs vienmēr atrodam daudz veidu, kā izvairīties no problēmām. Un, ja godīgi, arī bērni dažkārt ir viens no veidiem – daži cilvēki nolemj radīt bērnus cerībā, ka tie uzlabos viņu attiecības vai kliedēs vientulību. Arī rūpes par dzīvnieku var būt arī veids, kā izvairīties no grūtībām.

Protams, iespējams, ka dažkārt mīluļa saimnieks izmanto savu mājdzīvnieku arī kā attaisnojumu kaut ko nedarīt. Piemēram, viņš vienkārši nevēlas satikt kādus cilvēkus, bet to atklāti teikt nav pieklājīgi, tāpēc viņš izmanto savu suni vai kaķi par ieganstu, ka "Luna stresā sagrauzīs mēbeles, ja es ilgi būšu prom".

Psiholoģe Motiejūne arī uzsver - runājot par pāra attiecību dinamiku, tajā tiešām ir posms, kurā gribas par kādu parūpēties. Daudzi tieši tad izlemj laist pasaulē mazuli, taču citi pāri šādam solim nav gatavi. Dzīvnieks savukārt viegli aizpilda tukšumu un apmierina šo vajadzību. Un rūpes par mājas mīluli mūsdienu sabiedrībā var kalpot par tā saukto "izmēģinājuma poligonu" pirms vecāku rūpju uzņemšanās. Sak, pārbaudīsim, kā tas ir - audzināt "bērnu".

Agrāk izpratne bija atšķirīga. Tad cilvēki uzskatīja - ja es sākšu attiecības, tad sekos kāzas un bērni. Šodien mēs to vairs neuztveram kā pašsaprotamu un apzināti izvēlamies savu dzīvesveidu. Mēs izvēlamies to, kas mums personīgi der, kādas ir mūsu vajadzības.

No otras puses, ne jau visi pāri apzināti izvēlas neprecēties un nelaist pasaulē bērnus. Iespējams, ka kāds negrib precēties, jo šis šķiet pārāk nopietns un biedējošs lēmums, kas rada trauksmi, varbūt partneri nav pietiekami sirsnīgi viens pret otru. Varbūt tas kādam no partneriem saistīts ar traumatisku pieredzi paša bērnībā vai nesenākā pagātnē. Iespējams, ka noteiktas lietas ir neapzinātas un attiecībās netiek diskutētas, tāpēc pāri izvēlas audzināt dzīvnieku, nevis atzīt to, kas slēpjas zem viņu bailēm.

Tajā pašā laikā lietuviešu psiholoģe arī atgādina, ka izvēle par bērnu laišanu pasaulē ir ļoti delikāta tēma, un nevajag rupji vispārināt un teikt, ka visi cilvēki, kuriem nav bērnu un audzina dzīvnieku, slēpj traumatiskus pārdzīvojumus. Tā nekādā ziņā nebūtu taisnība.

Nobeigumā speciāliste uzsver - tas, ka dzīvnieki mums kļūst par "bērniem", liecina, ka esam pietiekami tuvu mājdzīvniekiem, lai mīluļi varētu būtiski mainīt mūsu attiecības un veicināt mūsu labklājību.

Rūpes par dzīvnieku patiešām var piešķirt jēgu cilvēka dzīvei - jo četrkājainais draugs ir no tevis pilnībā atkarīgs. Tiem, kam ir nosliece uz sevi noniecinošām domām (es neesmu pietiekami labs, nevienam neesmu vajadzīgs, neredzu jēgu dzīvei), dzīvnieka audzināšana var kļūt par ļoti svarīgu izdzīvošanas faktoru.

Turklāt, pastaigājoties ar suni, mēs iepazīstamies ar citiem apkārtnes dzīvniekiem un viņu saimniekiem, komunicējam ar viņiem. Tādējādi dzīvnieka audzināšana var kļūt arī par sava veida hobiju, kas rada kopības sajūtu ar citiem.