Kāpēc piedot ir tik grūti - un kādi ir ieguvumi, ja nenēsājam sevī aizvainojumu
Piedošana ir māksla, ko ne katram izdodas apgūt, pat visas dzīves laikā ne. Bet ieteicams pacensties, jo piedošana, kā izpētīts, ir veselībai labvēlīgāka par aizvainojuma glabāšanu.
Kā var piedot
Pirms kāda laika psihologs, apzinātības pasniedzējs Ansis Jurģis Stabiņģis kādā no saviem ierakstiem, kas publicēts arī vietnē spiriterritory.lv, rakstīja, ka mums šajā dzīvē, iespējams, ir tikai viens uzdevums – nenodot tālāk ļauno. Ļaunumu viņš skaidroja kā jebko, kas rada ciešanas sev vai citiem – ne tikai darbību, arī attieksmi, domas un emocijas. Un parasti ļauno mēs sākotnēji saņemam no ārpuses – kāds kaut ko nodara, tas rada ciešanas, un tad mēs gribam atriebties. Lūk, šajā posmā svarīgi nevis nēsāt sevī šo atriebības kāri, ļaunumu, nedz arī atriebties, lai it kā līdzsvarotu labo un ļauno, jo līdzsvars jau netiek atjaunots, atriebšanās rada jaunas ciešanas, bet ir svarīgi piedot. Ansis Jurģis Stabiņģis raksta: “pabeigt ļaunumu sevī”, nenodot tālāk. Vienkārši varam teikt – piedot.
Ir vairāki paņēmieni, ko psihologi iesaka, lai piedotu saviem pāridarītājiem, jo teorētiski ir viegli piedot, bet praktiski nekāda piedošana nav notikusi, ja negatīvās izjūtas, domājot par pāridarītāju vai notikumu, joprojām saglabājas. Piedošana ir izdevusies, ja, kā saka amerikāņu psihoterapeite Ketija Makkoja, kas sarakstījusi vairākas godalgotas grāmatas un publicējusies izdevumos The New York Times, Woman’s Day un Glamour, vairs nejūtam vēlmi atriebties, vairs negaidām atvainošanos, jo esam samierinājušies ar pagātnes sāpēm un spējam mierīgi dzīvot tālāk.
Ieguvums ir noteikts
Kāpēc ir labi atbrīvoties no rūgtuma, ir izpētīts, turklāt pat dažos kontrolētos nejaušinātos pētījumos, kas tiek uzskatīti par visdrošākajiem, lai pārbaudītu cēloņsakarības, jo dalībnieki tiek sadalīti grupās pēc nejaušības principa. Šajos pētījumos secināts, ka piedošana ļauj samazināt trauksmi, depresiju un naidīgumu, vairot pašapziņu un apmierinātību ar dzīvi. Tā nāk par labu arī fiziskajai veselībai – uzlabo holesterīna līmeni, asinsspiedienu, samazina sirdslēkmes risku, sāpes. Turklāt ar vecumu piedošanas nodrošinātie veselības ieguvumi kļūst izteiktāki. Skaidrojums piedošanas ietekmei nav sarežģīts – pastāvīgas dusmas, ko sevī glabā aizvainots cilvēks, liek organismam ieņemt tā saukto “cīnies vai bēdz” pozīciju, kas ir saistīta ar vairākām pārmaiņām – ātrākiem sirdspukstiem, augstāku asinsspiedienu un asāku imūnsistēmas reakciju. Tas savukārt palielina iespēju ar laiku iedzīvoties sirds slimībās, otrā tipa cukura diabētā, depresijā un citās. Piedošana turpretī samazina stresa līmeni, un tas sekmē labu veselību.
No teorijas pie prakses
Lai piedotu, jāpieņem apzināts lēmums atbrīvoties no aizvainojuma un dusmām un jāveic vairākas darbības, kas ļauj šo piedošanu īstenot. Hārvarda Universitātes T.H. Čana Sabiedrības veselības skolas speciālisti (un ne tikai viņi, arī citi) iesaka piemērot REACH metodi. Tas ir saīsinājums no vārdiem Recall, Emphasize, Altruistic gift, Commit un Hold (latviski to varētu tulkot kā “Atsaukt atmiņā”, “Pievērst uzmanību”, “Būt nesavtīgam”, “Apņemties” un “Palikt pie savas izvēles”). Tātad pirmām kārtām notikumu iesaka atcerēties, un nevis tādēļ, lai sāktu sevi žēlot vai nosodītu pāridarītāju, bet gan lai varētu labāk saprast, kas īsti notika. Nākamajā solī – uzmanības pievēršanā – jāmēģina izprast pāridarītāja viedokli. Sliktais nav jāattaisno, taču var censties saprast, kas otru pamudinājis attiecīgi rīkoties, un tas ļauj situāciju uzlūkot mierīgāk. Tālāk jādodas pie saviem trūkumiem un jāatsauc atmiņā, kad paši esam nodarījuši kādam pāri un saņēmuši par to piedošanu. Tas palīdz apzināties, ka piedošana ir nesavtīga dāvana, ko var sniegt otram, neprasot neko par to pretim. Tad seko apņemšanās, kad ir jāapņemas piedot. Psihologi nereti iesaka to fiksēt rakstveidā, bet nenosūtīt adresātam, vai pārrunāt ar kādu, kam uzticamies. Visbeidzot ir saglabāšanas posms, kad sev jāatgādina, ka esam piedevuši. Sliktās izjūtas pēc šā visa īstenošanas nepazūd kā uz burvju mājiena, taču, ja to atkārto vairākkārt, tās var kļūt arvien mazāk izteiktas, līdz varam secināt, ka savam pāridarītājam vairs nevēlam sliktu. Izcils sasniegums, ja, gluži otrādi, bez jebkādas indes devas vēlam labu – tad piedošana ir notikusi.
Patiesībā der apzināties, ka līdz piedošanai, kamēr vēl neesam piedevuši, mēs būtībā atrodamies sava pāridarītāja varā – mūsu prāts, emocijas un domas ir pakļauti konkrētam notikumam, un priecīgākiem notikumiem vietas tajos nav. Kad atbrīvojamies no aizvainojuma un dusmām, atbrīvojas vieta citam.
Kāpēc piedot ir tik grūti
Gandrīz ikvienā skaidrojumā par piedošanas spēku psihologi stāsta, ka piedot nenozīmē aizmirst vai attaisnot pāridarītāju un nodarīto. Tas nekādā ziņā nenozīmē akceptēt ļauno. Tas nozīmē koncentrēties uz sevi un savu dzīvi, nevis uz ciešanām un pāridarījumiem. Kāpēc tomēr ir tik grūti piedot, ja, salīdzinot dzīves baudīšanu ar ciešanām, izvēle it kā būtu skaidra? Komandas darba, vadības un emocionālās inteliģences eksperts Maiks Robins, kura klientu vidū ir Google, Microsoft, eBay un daudzi citi, domā, ka ir trīs iemesli.
Pirmkārt, mums nav mācīts piedot. Iespējams, esam apguvuši, kā izvairīties no konfliktiem, varbūt kādam, kad viņš ir ticis sarūgtināts, ieteikts nedomāt par to un aizmirst, taču šie nav labākie padomi, kas palīdz piedot. Otrkārt, daudziem vienkārši nepatīk piedot, bet patīk dzīvot ar aizvainojumu. Tas ļauj justies morāli pārākiem un labākiem par pāridarītāju. Aizvainojums arī nomāc sāpes, un tomēr tas neļauj justies brīvam. Nereti cilvēki nepiedod arī tādēļ, lai saglabātu kādu, ko varētu vainot savās neveiksmēs. Tas ir kā attaisnojums, kāpēc dzīve nav izdevusies tāda, kādu viņi vēlētos. Treškārt, mēs baidāmies piedot, jo uztraucamies, ka tādējādi piešķirsim pāridarītājam atļauju rīkoties tāpat turpmāk. Taču tā nav pareiza piedošanas interpretācija. Mēs izvēlamies piedot, lai nenēsātu līdzi aizvainojumu, nevis lai attaisnotu cita cilvēka rīcību. Piedot nozīmē izvēlēties neiestrēgt vienā nepatīkamā notikumā, bet doties tālāk un dzīvot arī ar citām emocijām piepildītu dzīvi.
Drīkst raudāt spilvenā
Tā kā piedošana ir tik grūta, psihologi nereti iesaka sākt ar piedošanu pašam sev – piedot, ka tik ilgi uz kādu turējām ļaunu prātu. Seko dažādi vairāk un mazāk dzirdēti citi ieteikumi. Šie pieci ir Ketijas Makkojas padomi.
1. Veltiet laiku, lai izprastu savas sāpes. Piedot nenozīmē paraustīt plecus un teikt: “Ai, tas nekas!” Uztveriet savas izjūtas nopietni. Raudiet, skumstiet, dauziet spilvenus vai rakstiet dienasgrāmatā dusmīgus ierakstus. Izmantojiet paņēmienus, kas palīdz samazināt spriedzi. Runājiet ar uzticamiem draugiem vai ģimeni. Ja nepieciešams, meklējiet speciālista palīdzību. Apzinieties, ka jums ir tiesības justies aizvainotiem un dusmīgiem, taču neieslīgstiet šajās izjūtās, jo tā arī varat palikt iestrēguši vienā sāpīgā notikumā, kad jutāties aizvainoti, cietuši un bezspēcīgi.
2. Izmantojiet savas iespējas mainīt dzīvi. Tik daudzi cilvēki palaiž garām iespēju izlīgt ar saviem pieaugušajiem bērniem vai vecākiem, brāļiem un māsām vai draugiem, jo spītīgi gaida atvainošanos, ko, iespējams, nekad nesagaidīs! Citi tā arī paliek dusmīgi un aizvainoti un jūtas nodoti un cietuši, kad otrs cilvēks sen vairs nepiedalās viņu dzīvē. Pieņemiet lēmumu, ka paši varat mainīties. Jūs varat pirmie pasniegt roku un piedot.
3. Piedodiet sev un domājiet un runājiet par sevi labu. Tas ir īpaši svarīgi, ja atgūstaties, piemēram, no romantisku attiecību pārtraukšanas, šķiršanās, nepārtrauktiem konfliktiem, kas ir saistīti ar nepiepildītām cerībām, vecāku padomiem, kurus neprasāt, vai izjukušas draudzības. Lai gan vienmēr var vainot galvenokārt otru, šādās situācijās cilvēki mēdz ilgstoši vainot arī sevi, piemēram, domājot, ka veicināja šķiršanos, nepiepildīja vecāku cerības un sapņus vai pienācīgi neuzturēja draudzības saites. Ir svarīgi sev piedot un uzmundrināt sevi ar pozitīviem izteicieniem. Pārlieciniet sevi, ka notikušais ir laba pieredze, no kā varat mācīties, un turpiniet dzīvi. Sakiet sev, ka pārdzīvosiet sāpes un dzīve kļūs tikai labāka, jo varat izdarīt izvēli neieslīgt savās sāpēs.
4. Centieties otru saprast, ne dēmonizēt. Tas nesamazinās sāpes, bet var padarīt notikušo labāk saprotamu, ja ne pilnībā pieņemamu. Mūsu prasīgie un neapmierinātie vecāki, iespējams, atkārto to pašu, ko teica viņu prasīgie un neapmierinātie vecāki. Vai, jūtot, ka viņi paši dzīvē nav realizējuši savu potenciālu, iespējams, pauž neapmierinātību un cerības un tādā veidā mudina jūs kaut ko sasniegt. Draugs, kurš ir nemitīgi bremzējis no sasniegumiem, iespējams, pats jūtas nedrošs un dziļi šaubās par sevi. Bijušais partneris, kas ir pievīlis un nodevis, iespējams, iestrēdzis paškaitējošā uzvedībā, kas jebkurā gadījumā turpmākās attiecības padarītu neiespējamas. Izpratne neattaisno aizskarošu uzvedību. Tās ir konkrēto cilvēku problēmas, un tās ir jārisina viņiem pašiem, taču izpratne, nevis dēmonizēšana var palīdzēt atbrīvoties no dusmām un piedot.
Keitija Makkoja stāsta: ”Man ir sens draugs, aktieris, kam reiz bija diezgan vētrainas attiecības ar labi pazīstamu aktrisi, kurai tās vienmēr bijušas bēdīgi īslaicīgas un niknuma pilnas. Draugs stāstīja, ka viņi aizgāja uz dažiem randiņiem un izšķīrās pirms 30 gadiem, taču pat tagad, satiekoties nozares pasākumos, šī aktrise ir dusmīga un nejauka pret viņu. Manu draugu pārsteidz, ka šī sieviete tik ilgi dzīvojusi ar tik lielām dusmām. Tad nav vietas maigumam, piedošanai vai izaugsmei, un tas ir ļoti skumji.”
5. Saprotiet, ka piedošana visvairāk labuma dod jums pašiem. Otrs cilvēks, iespējams, nekad neuzzinās, ka esat viņam piedevuši, taču šī piedošana un atbrīvošanās no aizvainojuma un dusmām var atvieglot jūsu ķermeņa un gara slodzi. Pārstājot pārcilāt atriebīgas fantāzijas, jūsu dzīvē atbrīvojas vieta cerībai un līdzjūtībai, un to var piepildīt prieks.
