Par Aivara īslaicīgo simpātiju viņa līgava uzzināt nedrīkstēja... Amizanti pieredzes stāsti par aizvainotiem mīlniekiem

Lai gan spriedelēšana, ka neviens nevienam nepieder, bla-bla-bla, cilvēkam ir raksturīga, patiesībā mēs šo teicienu mēdzam attiecināt tikai uz sevi, proti, tas, ka es nevienam nepiederu, ir pats par sevi saprotams, bet man gan tas otrs pieder! Kur nu vēl neizsīkstošā vēlme partneri pāraudzināt un atradināt no dzeršanas, pīpēšanas, datorā sēdēšanas, meitās iešanas un citām nepareizībām. Ja ne globāli, tad vismaz ikdienišķā līmenī – lai hrestomātiskās netīrās zeķes nemet zem gultas. Arī atriebības alkas cilvēciski ir gluži saprotamas jūtas, un par to, kas ir vai nav cēli, šoreiz nespriedīsim. No komandējumiem nelaikā pārradušies vīri reizēm pārspēj visus anekdošu varoņus, bet pamestas sievietes reizēm ir briesmīgākas par stihisku nelaimi. Pie visa klāt nāk dažādas gan sadzīviskas, gan ar gaumi saistītas atšķirības. Gluži vai nepārvaramas neērtības var sagādāt pat tas, ka viens no laulātajiem ir pūce, bet otrs – cīrulis, par mūžīgo dilemmu, kas labāks, futbols vai teātris, nemaz nerunājot. Tad nu katrs cīnās, kā māk.

Atriebēju spožais fantāzijas lidojums

Pastaigājot pa grāmatnīcām, redzams, ka pasaulē dzīvo vesela autoru armija, kas pelna naudu (lielu naudu!), preparējot vīriešu un sieviešu attiecības un ražojot tonnām padomu, kas ar pretējo dzimumu iesākams, lai attiecības veidotos veiksmīgi. Padomi gan vieni un tie paši, tikai katrs nākamais autors tos maķenīt gramatiski pārveidojis, uzpucējis ar puslīdz ticamiem piemēriem, un – kārtējais krāsainais padomu sējums gatavs! Kad lasām, saprotam, ka nav jau tur nekā nepareiza, bet, ja mums jautātu, vai pazīstam kaut vienu pāri, kurš dzīvo ilgi un laimīgi, jo ievēro šos padomus, diez vai mēs kādu nosauktu. Jo tas viss labi izklausās teorētiski, bet praksē gadās ļoti visādi. Par tiem visādajiem gadījumiem arī būs stāsts. Un, tā kā ļaunas un nekrietnas darbības nav aprakstīšanas vērtas, pakavēsimies pie tām, kas var pretendēt uz kuriozu.

Vispirms gluži anekdotisks atgadījums, kas norisinājās vēl padomju laikos Maskavā. Vīrs pārradās nelaikā un pārsteidza sievu ar mīļāko, kurš – banalitātes kalngals! – bija viņa labākais draugs. Par nelaimi mīļākajam, vīrs fiziski bija daudz spēcīgāks, bet kauties vis viņš nesāka, nē! Vīrs ieaicināja draugu virtuvē un lika tam ēst un dzert, bet ēdienam piejauca pārcilvēcisku devu caurejas zāļu. Tad vīrs draugam (kurš bija pliks) lika uzvilkt uz kailas miesas putekļu mēteli, bet tā piedurknēm izbāza cauri slotaskātu; nu brūtgāna rokas bija nofiksētas putnubiedēkļa pozā (T burts), no kuras paša spēkiem atsvabināties nebija iespējams. Pogas palika vaļā. Šādi ietērptu brūtgānu tad arī izgrūda no dzīvokļa.

Liftā viņš ar savām izplestajām rokām iekāpt nevarēja; nekas cits neatlika, kā, prātīgi grozoties pa šaurajiem kāpņu laukumiņiem (kas arī nemaz nebija viegli, jo slotaskāts sagādāja lielas neērtības), lēnām klunkurēt lejup no divpadsmitā stāva. Astotajā stāvā sāka iedarboties zāles ar visām no tā izrietošajām sekām, bet asprātīgās konstrukcijas dēļ nabagam nebija pat iespējas sevi kaut kā notīrīt. Tā nu viņš, bez mitas ķēzīdamies, turpināja kāpt, līdz nokāpa, bet uz ielas (kur visi procesi turpinājās), visai interesantā skata piesaistīta – iedomājieties paši, nāk tāds, rokas perpendikulāri uz sāniem, mētelis vaļā, visa bagātība redzama –, viņu uz karstām pēdām savāca varonīgā padomju milicija. Sev par nelaimi, jo pēc tam dienesta bobiku nācies ne tikai mazgāt ar šļūteni un pārmazgāt ar veco labo hloru, bet vēl divas nedēļas vēdināt.

Protams, arī sieviešu atriebībai mēdz būt visdažādākās formas. Kāda asprātīga dāma, kuru bija atstājis karsti mīļotais vīrietis (un vēl palicis parādā naudu, turklāt promiedams paķēris viņas gredzenu un auskarus), izdomāja, kā bojāt kunga garastāvokli vesela gada garumā. Dārgais dzīvoja kopmītnēs, kur saņemtais pasts tika izklāts uz galdiņa pie ieejas (arī šis stāsts ir vēl no padomju laikiem), un to, sev adresētos sūtījumus meklēdami, pārcilāja visi. Tolaik apritē bija arī pasta atklātnes ar uzzīmētu marku. Tās varēja sūtīt bez aploksnes, tātad uz tām rakstīto izlasīt varēja jebkurš. Jā, un bijušā brūtgāna jaunā brūte arī dzīvoja šajā pašā kopmītnē. Tad sākās...

Pirmā atklātne no Ļvivas vēstīja, lai puisis obligāti aiziet uz veneroloģisko dispanseru pārbaudīties, jo Mašai atklāts sifiliss otrajā stadijā. Pēc mēneša no Tomskas (puisis pats bija no turienes) atsūtītajā atklātnē tika ziņots, ka mājās palikušās līgavas vecāki brauc uz Maskavu komandējumā, lai nu puisis neaizmirstot viņus sagaidīt. Pēc šīm divām pastkartēm, protams, skandāls tika sarīkots ne pa jokam, un uzjautrinājās visi kopmītnes iemītnieki. Puisim kaut kā izdevās attaisnoties, sak, provokācija, kurš tādus tekstus uz atklātnēm sūta u. tml. Tomēr dāma jau bija kļuvusi aizdomīga, tāpēc klusītēm čiepa no galdiņa visas puisim pienākušās vēstules, paturēja virs tvaikiem, atvēra, izlasīja un nolika atpakaļ. Ar to arī atriebēja bija rēķinājusies. Puisim sāka pienākt vēstules (jau aploksnēs) ar sīku jo sīku mājās palikušās līgavas grūtniecības norises aprakstu, kā arī pirkumu sarakstu zīdaiņa pūriņam. Atriebēja savu panāca – viņai izdevās ne tikai ilgtermiņā maitāt pārītim omu, bet izšķirt viņus pavisam.

Blēdīgā Ilzīte un citi zvēri

Kurš gan to nav darījis, lai dabūtu cauri savu? Lūk, daži mānītāju piedzīvojumi.

Dzīvoja reiz puisis. Ļoooti neglīts puisis, daži teica – savu mūžu neesot redzējuši tik neglītu cilvēku. Bet puisis bija lādzīgs, un viņam turējās nauda. Un puisim (lai būtu Varis) gaužām patika Ilzīte. Bet Ilzītei viņš gan ne. Tomēr Varis turpināja ap Ilzīti spietot. Reiz pusdienas pārtraukumā Ilzīte ķemmēja bodes un ieraudzīja savus sapņu zābaciņus, bez kuriem, kā saprata Ilzīte, turpmākā eksistence nav iedomājama! Tomēr naudas nebija, bet zābaciņi maksāja 200 eiro. Viņa apjautājās, vai nevarētu zābaciņus atlikt; samaksāšot vēlāk. Varot, tikai jāatstāj iemaksa. Ilzīte aizņēmās no kolēģes piecdesmit eiro un tos tad arī iemaksāja. Ieradusies darbā, Ilzīte piezvanīja Varim. Ja gribot, lai atnākot viņai pretī uz darbu – varēšot abi kopā kaut kur aiziet. Ak, un vai viņš, lūdzu, pa ceļam neizņemtu zābaciņus? Viņa gan esot iemaksājusi, bet varot gadīties, ka būs drusku jāpiemaksā. Protams, teica Varis, viņš zābaciņus izņemšot un piemaksāšot, cik vajadzīgs. Un bija taču cilvēks tos 150 eiro samaksājis! Tikai pēc tam apmulsis apjautājās, cik tad tie galu galā maksājuši. Bet sivēnaste Ilzīte tā arī ar Vari nekur neaizgāja – galva viņai sāpot. Kopš tā laika Ilzītes kolēģes puisi dēvēja tikai par Zābakvarīti. Laime, ka puisis tiešām bija turīgs un Ilzītes šmaukšanās robu viņa makā neiecirta, turklāt tagad Varis ir laimīgi precējies ar citu.

Nekaitīgāks piemērs (no veciem laikiem). Kāda dāma nevarēja ciest palikt pa nakti pie sava mīļotā vīrieša, tā teikt, lai mīla, kur mīla, bet zobi jātīra mājās un savā gultā ir vislabāk. Bet puisis gribēja, lai viņa guļ visu nakti viņa līkumā, un viss. Nonāca līdz tam, ka reiz viņš aizslēdza durvis un atslēgu noslēpa, uzvaroši paziņodams, ka nu reiz viss notiks tā, kā pieklājas. Taču dāmai tas gaužām nepatika, viņa, kā smejies, brīvs putns, un te – iesprostota krātiņā! Nogaidījusi, kamēr mīlnieks aizmieg, viņa pārbīdīja visus pulksteņus uz sešiem un metās šo modināt – sak, celies, tūlīt māte no naktsmaiņas pārradīsies, arī pašam uz darbu jātaisās! Puisis pretī nerunāja – juzdamies viegli paģirains un dikti miegains, pa galvu pa kaklu ņēmās klāt gultu un kārtot istabu, bet dāmu sabučoja un atslēdza durvis, lai skrien. Dāma ķiķinādama metās uz māju kā briedis, lai pagūtu nozust no acīm, iekams puisis saprot, ka kaut kas īsti labi nav. Dusmīgs gan vēlāk esot bijis – melnā tumsā, vilcienu gaidīdams, ilgi stāvējis uz perona, līdz lēnām sācis kaut ko apjēgt un noskaidrojis, ka pulkstenis ir trīs naktī.

Maķenīt riskantāk vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito sākumā gājis citai apņēmīgai sievietei, kura vairs nav varējusi izturēt, ka vīrs, kolīdz piedzeras, tā jūt nepārvaramu vēlmi sēsties pie stūres. Kārtējās dzeršanas laikā, kad vīrs atkal sācis grābstīties pēc mašīnas atslēgām un tiesībām, sieva tās pakampusi un metusies uz tualeti (sauso, jo laukos). Vīra acu priekšā viņa vicinājusi atslēgas virs poda un brēkusi – viss, reiz tai lietai jādara gals! Un pamanījusies tā nožonglēt, ka vīrs noticējis – atslēgas tiešām izmestas. Tomēr arī tas nav kalpojis par šķērsli, jo katrs sevi cienošs šoferis tādu žigulīti prot palaist ar jebkuru drāti – ko arī viņš gatavojies darīt. Tad nu sievai atlicis vien piedraudēt, ka atslēgām sekos tiesības. Nē, to gan viņš negribēja, tās jau būtu nopietnākas problēmas. Jāteic, sieva riskēja, jo šis vīrs nepiederēja pie tiem, kuriem sist sievieti ticība neļauj, taču sieva bija tik nokaitināta, ka viņu bija pārņēmusi tāda kā izmisuma drosme, un tad vairs nav bail ne no kā. Interesantākais, ka otrs iesaistītais to spēj sajust. Tā arī šoreiz – kā par brīnumu, vīrs pierāvās. Protams, bubināja – galīgi durna nupat palikusi, ko vēl sastrādās... Otrā rītā viņš bijis ļoti izbrīnīts, ka atslēgas stāv uz galda, tomēr tik daudz sapratis, ka šai jābūt pēdējai reizei, citādi nākamā izbeigs viņa ģimenes dzīvi.

Piedzīvojums ar viltus nelaiķi

Vēl pāris gadījumu par mānīšanos, ņemot talkā zāles. Četras jaunas meitas bija uzdomājušas uz vienu puisi, bet puisim patika piektā. Tas notika studentu-celtnieku vienībā, kur dzīvošana bija visiem kopīga. Lai vismaz vienai no četrām būtu izdevība mēģināt dabūt sapņu vīrieti sev, visas solidāri nolēma, ka jāneitralizē puiša simpātija. Pirms noslēguma balles draudzenes saberza vairākas dimedrola tabletes, biezā slānī uzkaisīja uz kliņģera virs pūdercukura un šo gabalu iebaroja sāncensei. Gaidītais efekts gan izpalika, jo sāncense nevis aizmiga, bet sazin kādā vīzē kļuva pārmēru aktīva. Gudrās draudzenes dabūja pamatīgi trūkties, jo visu nakti uztraucās, ka ar zālēm sabarotajai meitenei varētu notikt kas slikts.

Līdzīgs uztraukums piemeklēja arī kādu asprātīgu sievu, kura, skaidri zinot, ka vīrs uz divām dienām brauc nevis komandējumā, bet uz otru Latvijas galu pie vecas brūtes, pirms tam iemānīja viņam kafiju ar zirga devu caurejas zāļu (rādās, tas ir itin populārs paņēmiens). Viņa ļauni priecājās, ka necik tālu sprukstiņš vis netiks, jo nāksies vairāk laika pavadīt grāvmalēs nekā mašīnā. Tā arī notika, bet sieva bija pāršāvusi pār strīpu, un vīram kļuva pavisam slikti – caureja bija pārāk izteikta, kungam sāka atūdeņoties organisms, nācās pat pagulēt pie sistēmas. Viņš desmitiem reižu prātā pārcilāja pēdējo trīs dienu ēdienkarti, tomēr ne tu sitams nespēja saprast, ko gan tādu būtu apēdis. Sieva, protama lieta, stāvēja klusu.

     Visbeidzot pats ģeniālākais autorei zināmais šmaukšanās piemērs (humors gan melns). Pirms daudziem gadiem mazpilsētas puisis Aivars dienēja padomju armijā dziļi Krievijas vidienē. Pa dienesta laiku gadījās arī pabrūtēties, bet nekā nopietna. Tā, ar kuru viss bija nopietni, gaidīja Aivaru mājās. Un sagaidīja arī. Protams, par to, ka Aivaram armijā bijusi īslaicīga simpātija, viņa uzzināt nedrīkstēja. Pats Aivars domāja – kas bijis, izbijis, un punkts. Bet Krievijā palikusī jaunuve nekādu punktu likt negrasījās un bija mācējusi sadabūt arī Aivara adresi. Sāka pienākt vēstules un pat telegrammas, Aivars locījās kā zutis, bet krievu meitenes pārliecība, ka pribalts, kad būs iekārtojies, viņu precēs un ņems pie sevis dzīvot, bija nesatricināma. Par to, ko Aivaram maksāja mazpilsētā noslēpt aktīvo saraksti, lai runas neaizietu līdz līgavai, būtu rakstāms atsevišķs stāsts. Neatbildēt arī nedrīkstēja, jo meitietis jau bija draudējis, ka kāpšot vilcienā un braukšot tik šurp. Tad Aivars savu bēdu stāstu uzticēja tēvabrālim, kurš savukārt noorganizēja neaizmirstamu pasākumu. Sarunājis dažus darbabiedrus, kuri prot turēt muti (arī divas sievietes), un no kāda mūžveca onkulīša izdīcis istabaugšā turēto zārku – tolaik vēl dažam tāds bija –, viņš lika visiem saģērbties sēru drānās un apgādāties ar puķēm, ko arī visi izpildīja burts burtā, viens pat pamanījās atstiept kaut ko līdzīgu sēru vainagam. Aivaru uzpucēja melnā uzvalkā un baltā kreklā ar šlipsi, ieguldīja zārkā, sakrustoja rokas uz krūtīm un apspraudīja ar puķēm. Pārējiem bija ap zārku jāveido pakaļpalicēju grupa. Visi melnā tērptie biedri sastājās pusaplī un centās sēriem ģīmjiem blenzt uz zārkā gulošo. Vīrs, kuram vajadzēja bēres iemūžināt, lamājās kā traks, jo, ja brīdī, kad viņš spieda fotoaparāta slēdzi, nezviedza kāds no pavadītājiem, tad tieši tobrīd, spriedzi neizturējis, ierēcās pats mironis. Bēru bildes iegūt nebija viegli, tomēr beigu beigās tas tika nodarīts gods godam. Tagad atlika vien uzdoties par ciema amatpersonu un nosūtīt atpakaļ kārtējo vēstuli no Krievijas, pievienojot aploksni ar bēru bildēm un falšu izziņu, ka adresāts diemžēl ir miris. Un, ziniet, visas iesaistītās personas taču turēja muti! Pēc daudziem gadiem to izstāstīja un bildes parādīja pats Aivars.

Kad ragana tiešām palīdz

Dzērāju pāraudzināšana – visumā bezcerīgs pasākums. Izņēmumi ir tik reti, ka tikai apstiprina likumu. Es nerunāju par tiem, kuri pārstāj dzert no brīvas gribas, bet par tiem, kurus nabaga sievas naivi cer gan caur dakteriem, gan burvjiem atradināt no pudeles. Visi zina anekdoti: “Kaķīt, nu vēl kaut pilīti...” Stāstu ir ļoti daudz, metodes dažnedažādas, bet pārsvarā šie dzer kā dzēruši. Tāpēc izstāstīsim tikai vienu, tomēr – kā par brīnumu – veiksmīgu gadījumu. Vīrs, labs cilvēks, strādīgs, bet dzer kā sivēns. Sieva iet pie tantiņas – sak, vai tiešām man beigtu kaķi šņabī turēt? Tantiņa saka – kaķi ne. Paņem vairākus jaundzimušus pelēnus, ieliec burkā un trīs nedēļas paturi. Tad dod šņabi vīram, un, kad burka nāk tukša, noliec atlikušo priekšā ar visiem pelēniem, lai šis redz. Sieva tā arī izdarīja. Kad vīrs ieraudzīja šņabī peldošos no kauliem pusnolobījušos sprāgonīšus, viņš vēma tā, kā vēl nekad dzīvē nebija vēmis. Un tā bija pēdējā reize, kad viņš dzēra šņabi. Varbūt palīdzēja tas, ka sieva, lai remdētu vīra dusmas, paskaidroja – ragana tā vēlējusi, jo tad viņš pats vairs negribēšot dzert. Kas to lai zina. Citam varbūt nelīdzētu, šim līdzēja. Visticamāk, tas ir skaists izņēmums, kas apstiprina likumu.

Nobeigumā mazs kuriozs par tēmu, kā atradināt vīru no neciešamā paraduma mest zem dīvāna netīrās zeķes. Pēc sievu stāstiem spriežot, nereti tā dara arī tie, kuri paši sevi tur par smalkiem kungiem. Tāds bija arī šis, ar kuru sieva bija karojusi, kā nu mācēdama. Skaidrojusi, lūgusies, likusi netīrās zeķes viņam uz spilvena – nelīdzēja nekas. Tad viņa saņēma dūšu un, zinādama, ka nākamajā rītā vīram ir biznesa apspriede ar t.s. VIPiem, smirdīgās zeķu bumbiņas akurāti sarindoja viņa dokumentu somā virs papīriem. Viss īstenojās, kā bija iecerēts – vīrs uzlika somu visu acu priekšā uz galda un sprādzēja tik vaļā. Zeķu veidojumi izbira un aizripoja uz visām pusēm; par to, kā beidzās apspriede, ziņu nav. Sieva savukārt bija tālredzīgi pazudusi no mājām un atslēgusi telefonu. Ar vīru viņa atsāka komunicēt pēc nedēļas, bet par rezultātu stāstīt izvairās. Zināms tikai tas, ka abu laulība joprojām ir spēkā.

Morāles nebūs. Protams, var diskutēt – nedari otram to, ko negribi, lai dara tev; jādomā pozitīvi; jāprot piedot; pagriez otru vaigu utt. Neviens nedomā, ka atriebība būtu kaut kas slavējams. Tajā pašā laikā – visi ir dzīvi cilvēki, katram var aptecēties dūša, un pat vismiermīlīgākā cilvēka kausā var iekrist slavenais pēdējais piliens. Pareizās teorijas var palasīties un tām piekrist, ja tobrīd dzīvē viss rit daudzmaz mierīgi. Līdz sirds dziļumiem aizvainots vai līdz pēdējam novests cilvēks neiet uz grāmatnīcu pēc padomu grāmatas. Turklāt no šeit aprakstītājām situācijām, šķiet, ar rokasgrāmatas palīdzību nevarētu atrisināt nevienu. Ja nu vienīgi miermīlīgi pagriezt otru vaigu… Taču kāds tibetiešu autors saka – cik ilgi tad griezīsi, cilvēkam vaigi ir tikai četri.

Citus anekdotiskus gadījumus, intervijas, pikantus pieredzes stāstus un ekspertu komentārus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā speciālizlaidumā "Attiecības un sekss". Tas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.