Psihologs: dusmas ir graujošas, aiz tām slēpjas aizvainojums, pārdzīvojumi, ciešanas
Dusmas, naids ir graujošas emocijas, bet agresijas izpausmes uz apkārtējiem vienmēr liecina ne tik daudz par pašiem apkārtējiem, cik par to, kurš dusmojas, par kaut kādiem viņa spēcīgiem (un ne vienmēr apzinātiem) pārdzīvojumiem. Pie tam dusmas itin labi var virzīt konstruktīvā gultnē un izvairīties no ārējas agresīvas iedarbības, pastāstīja psiholoģe, psihodrāmas terapeite Olga Popeiko.
"Īstenībā dusmas, aizkaitinājums ir ļoti jaudīgs dzinējs," saka Olga Popeiko. Viņa skaidro, ka aizkaitinājums ir impulss, kas mudina aktivizēties un kaut ko darīt, apmierināt kādu vajadzību (pilnīgi iespējams, ka ļoti pat pozitīvu — piemēram, vajadzību dot vietu sabiedriskajā transportā).
Problēma ir tā, ka aizkaitinājuma var būt par daudz un vajadzības ir pārāk nesaprotamas, varam nezināt, ko ar tām darīt, lai tās apmierinātu. Tā dēļ spriedze nerimst, krājas, vēsta portāls "Rus.lsm.lv".
"Kad cilvēks ļoti daudz tajā atrodas, viņa trauks, tā teikt, ir pilns, visa šī lieta tur vārās, un, kad vairs nav iespējams turēties, izšļācas strūklaka caur šādu [agresīvu] uzvedību."
Tāpēc principā negatīvas šādas reakcijas tukšā vietā nekad nemēdz būt, aiz tām vienmēr ir kāds ļoti spēcīgs cilvēka stāvoklis. Kaut ko viņš pārdzīvo — sāpes, zaudējumu (ne tikai fizisku — varbūt zaudējis sapni), idejas kaut kādas nespēj realizēt, izgāzusies viņa privātā dzīve," speciāliste skaidroja, kāpēc cilvēks var izgāzt negācijas šķietami bez iemesla.
"Tas nav par apkārtējiem, tas nekad nav par apkārtējiem. Tas vienmēr ir par tevi. [...] vienmēr ir kaut kas vairāk aiz tā. Aizvainojums, vaina, ciešanas, pārdzīvojumi, vientulība ir kāds cits, dziļāks iemesls, ko ne vienmēr ir pieņemts rādīt, stāstīt. Mēs aizsargājamies caur šādu agresijas uzplūdu — uz to, kurš ir vājš, kurš pagadās pa rokai, vai kur to var darīt. Mēs atrodam vidi, kur kaut kas tāds ir pieļaujams. Tajā pašā internetā," viņa apliecināja.
Speciāliste uzsvēra: lai gan aizkaitinājums liek rīkoties, tā intensīvās izpausmes - dusmas, dusmas, naids - ir graujošas.
Vai dusmu brīdī var palīdzēt dziļa un lēna elpošana, skaitīšana līdz desmit?
"Noteikti. Mēs izejam cauri visām sajūtām, visām emocijām visos līmeņos. Arī ķermeniskā līmenī. Aizskrēju, paelpoju, atlaidos, uz vienas kājas palēcos — tas viss ir jāpraktizē. Kad mēs veidojam praksi... Patiesībā tā vienreizēji var aizņemt minūtes 3-5. Savukārt, ja izdara vairākas reizes dienā, tas dod vienkārši apbrīnojamu ķermeņa atbrīvošanos no spriedzes. Relaksācija kustībā ir arī prakse, ar to jānodarbojas."
Bet kā reaģēt uz citu dusmām? Iespējams, ka nekā. Popeiko min piemēru: lai sasita plaukstas, vajadzīgas divas rokas. Attiecīgi, ja kāds ir rupjš, iesaistīties konfrontācijā nav obligāti. Bet tam ir svarīgi turēt iekšējo līdzsvaru un rūpēties par sevi, turēt iekšējo līdzsvaru.
"Lūk, es esmu šajā pasaulē un kurš cits rūpēsies par manu labklājību, veselo saprātu? Vecāki? Nē. Bērni? Nē. Cilvēks no ielas? Nē. Sabiedrība — nē. Darba devējs nē. Darba devējam vajag darbinieku, bērniem vajag labu mammu, vīram vajag lielisku sievu, vecākiem brīnišķīgu, mierīgu meitu. Kas rūpēsies par mani? Un tas ir mūsu katra iekšējais darbs. Bet mēs šo darbu esam pārlikuši uz internetu, grāmatiņām... redzams, ka cilvēki daudz lasa, bet iemaņu nav. Pūtīs vējš - mēs nogāzīsimies," dalījās psiholoģe.
