Aktrise Inga Tropa uzskata, ka sirdij ir jāspēj piedot: "Tagad es mācos saskatīt vienkāršās lietas"

Tev ir ar kādu cilvēku tāda sajūta, ka esat pazīstami – kaut patiesībā neesat pat tikušies?

Sirds dziļumos, protams, es ik pa laikam izjūtu prieku un tādu saldi skumju aicinājumu – par to, ka šajā pasaulē vēl kaut kur mīt savējie cilvēki. Un ļoti bieži visnegaidītākajos brīžos tie savējie arī uzrodas. Pēkšņi tu viņus satiec.

Privātajā dzīvē tev tas savējais vēl jāsatiek?

(smejas) Tik ātri – un jau tāds jautājums!

Jā, citādi tu pēdējā laikā tik par Zemessardzi vien runā.

Tur šobrīd tāds mierīgāks posms. Es domāju Zemessardzi. Bet par to savējo… Es varētu atbildēt filozofiski – es neesmu viena, kaut mēs visi vienmēr esam vieni.

Bet – jā, man šobrīd ir mīlestības piepildītas attiecības. Un tās nāca brīdī, kurā to vismazāk gaidīju. Neilgi pēc šķiršanās (ar mākslinieku Miķeli Fišeru – red.). Negaidīti, jo, pazīstot sevi, es jau zināju, cik ļoti pieķeros cilvēkam. Manī ir ļoti liela daļa, kas no visas sirds tic – šis būs līdz mūža galam. Un tad ir īpaši sāpīgi saprast, ka ceļi tomēr šķiras. Un ir daļa manis, kas tad ļoti, ļoti sēro. Kad pirmo reizi to piedzīvoju, es ļoti ilgi sēroju, man bija ārprātīgi grūti.

Šķiršanās ar dēla tēvu?

Jā, tas bija ilgi un smagi. Pēc tam es piecus gadus nebiju vispār nekādās attiecībās. Jaunai sievietei tas ir daudz. Un jo īpaši tādā profesijā kā manējā, kur uzmanība ir ik uz soļa. Toreiz es sapratu, cik daudz manī ir ievainojuma. Bet, jā, tādi nu mēs satikāmies – divi ievainoti cilvēki, kuri vēl paši nebija sapratuši, cik dziļi ir šie ievainojumi. Toreiz šķiršanās bija ļoti sarežģīta. Patiesībā es joprojām neesmu gatava par to visu runāt, lai pasaudzētu dēlu. Tur bija daudz grūta. Un joprojām ir.

Bet par sevi es toreiz sapratu, ka man vajag šo ilgo laiku vienai, lai es neiekļūtu kaut kādās attiecībās, kur atkal izspēlēju līdzīgu modeli, sevī neko nemainot.

Tu taču biji tik jauna – tiešām to visu saprati?

Jā, es visu sapratu. Sava saasinātā jūtīguma dēļ es labi redzu to “lielo bildi”. Un tad viss reizē ir ļoti vienkārši un ļoti sarežģīti. Es sapratu to scenāriju, kas būs, ja es neko ar sevi nedarīšu. Jā, bija bailīgi, sāpīgi, nepatīkami, bet es izvēlējos iet garu terapijas ceļu. Un eju to joprojām. Jā, bet tie pieci gadi man bija bez jebkādām attiecībām. Pat bez seksuālām. Tas bija interesanti un veselīgi – tos zirgus sevī savaldīt, nevis atkal ļauties auļiem.

Tad nāca attiecības ar Miķeli. Un, protams, es atkal ļoti pieķēros. Kad tās beidzās, domāju: Inga, vai tiešām tu atkal tik ilgi sērosi? Un sapratu – jā, man sāp, ir jāizsēro. Atkal bija laiks, kurā biju viena. Bet šoreiz es neuzliku sev nekādus termiņus, domāju – ja būs, tad būs. Un, pavisam negaidot, vasarā starp daudzajiem darbiem es sapratu, ka esmu satikusi cilvēku, ar kuru izjūtu dziļu vēlmi pabūt vēl mirkli kopā. Vēl mazliet ilgāk parunāt, nu vēl mazliet… Tas notika darba projekta laikā, man nācās pārkāpt kaut kādus pašas izdomātus tabu, ka darbā jau nu gan ne. Bet es arī negribēju šim visam pretoties. Ja ir sajūta – šis ir mans cilvēks, tad jāļauj tam notikt. Tas izvērtās skaistā attiecību uzplaukumā, lieliskā darba procesā, un tā mēs joprojām katru dienu mostamies kopā. Tas man ir kā liels brīnums katru dienu. Pamostos – mēs joprojām esam kopā, un es ļaujos šim mirklim, kurā ir tik labi.

Tas skanēs pēc komplimenta, un tā tas arī ir – pateicoties darbiem, ko izvēlies iestudēt, jādomā, ka tu esi visai gudra sieviete.

Paldies. (smejas) Tad gan man jādomā, kas ir gudrība. Intelektuālā gudrība man piemīt, bet es esmu satikusi daudz, daudz intelektuāli gudrākas sievietes par sevi, kuras prot šo intelektuālo gudrību prasmīgi pielietot dzīvē. Man tā nav. Es esmu sirds tipa cilvēks. Mana gudrība drīzāk ir dzīves pieredze. Tas skaistais vārds – viedums. Diemžēl vai arī par laimi, man ir daudz sāpējis, bijuši ievainojumi, un sirds atkal un atkal gribējusi vērties ciet. Ne velti es iestudēju izrādi Ekspedīcija “Jāzeps”. Vai nu no ievainojumiem tevī piedzimst tīģeris, vai arī sirds saraujas akmenī. Bet nevienā no šiem stāvokļiem nav pilnvērtīgas dzīvošanas. Sirdij ir jāspēj piedot, atkal jāatveras un jāzied. Tas ir tas, ko allaž esmu darījusi. Tieši tas arī veido to sirds gudrību. Gan dzīvē, gan darbos es arvien vairāk saprotu, ka katrs pats sev mēs esam tas galvenais uzdevums. Strādājot ar sevi, šķetinot tos mezglus un pēc tam daloties ar izjusto un saprasto, ir iespējams dzīvot ar atvērtu sirdi. Turklāt, ja tas kādam var palīdzēt, viņa sirds ceļus ejot, tad tas ir jēgpilni.

Bet pašos pamatos viss ir ļoti vienkārši. Ikviens stāsts ir par dzīvību vai par nāvi. Un, ja vēl dziļāk paskatās, tad saproti, ka dzimšana un miršana ir viens un tas pats. Vienkārši nemitīgs transformācijas process, ļoti dabisks. Mans aicinājums ir šim procesam atsaukties un šo vēsti padot tālāk. Savā ziņā es esmu kā dziedātāja, kura nemaz nevar nedziedāt.

Tavs aicinājums varēja būt arī cits?

Es ik pa laikam uzdodu sev jautājumu, vai man vajag turpināt tieši šo ceļu. Neesmu īpašāka par citiem, arī esmu tikai cilvēks – kurš vienu dienu tiek ar sevi galā, bet otru dienu netiek. Bet šobrīd tieši mākslas pasaulē esmu atradusi to veidu, kā dziedāt savu dziesmu.

Lielākā daļa mākslinieku to kādā brīdī ir jutuši – ka mums vajag uzmanību, vajag apliecinājumu no malas, ka darām labi un pareizi. Bet manī tas vairs nav noteicošais. Es apzinos, kāpēc kaut ko daru. Un arī tāpēc rodas arvien vairāk jautājumu, ka varbūt ir vēl citi veidi, kā šo savu dziesmu dziedāt. Bet redzu, ka man vēl kādu laiku jādarbojas mākslas pasaulē, jo lielākoties jau savus darbus neizdomāju es pati. Mani uzaicina.

Kas tev dzīvē padodas visgrūtāk?

Sadzīviskās lietas. To es joprojām mācos. Un, starp citu, to mācos arī šajās jaunajās attiecībās. Mani pārsteidz, ka šis vīrietis, arī būdams radošs cilvēks, var būt tik stabili uz zemes. Jo par sevi es ļoti labi zinu, cik ātri un spēcīgi varu aiziet ideju pasaulē. Mans uzdevums ir iemācīties sazemēties. Bija laiks, kurā es vairs neredzēju un nenovērtēju mazās lietas. Es nesaskatīju to mazo lietu Dievu. Man likās, ka visa dzīve norisinās tur, ideju pasaulē, man allaž bija jākāpj tajā kalnā visaugstākajā… Jā, tagad es mācos saskatīt vienkāršās lietas. Cilvēciskās. Man pat dažkārt ir bail no tās vienkāršības. Jo pēkšņi rādīt sevi kādam tādu – tik vienkāršu – ir biedējoši, bet skaisti, jo paver telpu vēl dziļākai mīlestībai.

Un ko esi sākusi darīt? Putru brokastīm vārīt?

Nē, to es vienmēr esmu darījusi. Bet es, piemēram, esmu sākusi nevis cauriem vakariem lasīt grāmatas vai rakstīt projektus, bet kopā ar otru cilvēku pagatavot vakariņas, tad bez steigas sarunājoties paēst. Sarunāties arī par ļoti vienkāršām lietām. Kā tu jūties? Kā patiesībā jūtos es? Kā pagāja diena? Vai tu šodien esi paēdis? Tev mugura sāp – vēlies, es pamasēšu? Vai tu vari mani cieši apskaut un uz mirkli paturēt savās stiprajās rokās? Man ļoti ilgi tā visa iztrūka, es nemitīgi, acīm zibot, dzīvoju ideju un gara pasaulē.

No malas gan likās, ka jums ar Fišeru tik interesanta laulība. Tu taču viņu sauci par Miķelīti! Tādu vīru labākajos gados. Kādā intervijā lasīju, ka viņš lūdz, lai tu viņu nesauc par cilvēku, jo viņš nemaz neesot cilvēks.

Attiecības ar Miķeli bija skaista dāvana, esmu pateicīga par šo pieredzi. Tā ir daļa manis – man ļoti patīk būt ar šādiem cilvēkiem. Ja te šobrīd ienāktu kāds savādnieks, viņš noteikti uzreiz pienāktu tieši pie manis. Un mēs sāktu sarunāties. Mani fascinē tās paralēlās realitātes, kurās mēs katrs dzīvojam. Mani interesē, kā dzīvo cits cilvēks uz savas planētas. Jā, mani piesaista tādi neparasti cilvēki.

Un nekur jau tas nav pazudis. Es esmu tā, kas esmu. Jautājums tikai par to, kurai savai daļai dodu vaļu attīstīties tālāk. Un šobrīd tā ir daļa, kas manī atbild par tām vienkāršajām, cilvēciskajām lietām. Ka tieši tā grib augt un tikt nākamajā klasē. Līdz šim es kāpu ideju kalnos – bet tajā retinātajā gaisā man kļuva arvien vientuļāk. Un es sapratu, ka tas mani var aizvest līdz tam, kur varu sajusties kā no šīs realitātes nošķirts mākslinieks. Bet tas, manuprāt,  ir nepareizi, nevienam tādu mākslu nevajag. Redzot pirmās brīdinājuma gaismiņas, es sev teicu: “Tā, Inga, tagad tu vārīsi putru un pat biežāk, nekā pašai patiks! Mēģināsi vairāk ieklausīties otrā cilvēkā un pati sevī!” Un bez šī pārpasaulīgā garīguma. Man šobrīd arvien vairāk gribas runāt sirds valodā.

Kaut vai tā pati Zemessardze. Lai tur kaut ko izdarītu, ir stabili un ar abām kājām jābūt uz zemes. Cilvēki tur ir tik dažādi, bet kopā mēs esam komanda. Man viņi visi ir jāsadzird un jāsaprot, jāspēj rast kompromisi. Man tas šobrīd pašai ir ļoti vajadzīgs. Arī veidojot attiecības ar sev tuvajiem cilvēkiem. 

Dzīves notikums, kas tevi visvairāk ietekmējis? Varbūt pat lauzis.

Es saprotu, ko tu domā… Jā, protams, tas izvarošanas gadījums bērnībā – tas burtiski mani ir lauzis. Nevienam bērnam nebūtu nekas tāds jāpiedzīvo. Bet no otras puses – šis notikums ir arī veidojis mani. Tajā ievainojumā, ja tas tiek aprūpēts, var atrast gan spēku, gan vājumu. Kā čūskas inde – tā  var nogalināt un tā var dziedināt. Protams, to saskatīt, līdz šai atziņai aiziet ir grūts ceļš. Bet šī pieredze man ir devusi vēl papildu spēku. Nesalūzt. Nepadoties. Jā, tā ir veidojusi arī nobīdes. Tā ir devusi man ļoti grūtus uzdevumus, ar ko man gadiem ilgi nācies strādāt. Bet tajā vienalga ir liels spēks! Plus mukšana no šīs realitātes ļoti ir attīstījusi manu radošumu. Spēju saredzēt plašāk un dažādāk, ko profesionāli varu pielietot savos darbos.

Protams, tādi notikumi atstāj dziļu ietekmi uz psihi. Un tās plaisas varēja veidoties daudz dziļākas. Scenāriji varēja izvērsties dažādi. Es varēju arī tagad te nesēdēt un nerunāt ar tevi. Nedarīt neko no tā, ko daru, bet būt jau sen mirusi. Vai gulēt kādā klīnikā. Bet man paveicās – es šajās plaisās esmu spējusi tālāk audzēt jaunus dārzus. Turklāt man ir dāvāti cilvēki, kas ir ļoti palīdzējuši dziedēt šos ievainojumus. Nezinu, varbūt es esmu pārāk pozitīvi tendēta. Bet tāda nu es esmu – man patīk dzīvi apliecinošas domas.

Kāpēc tu nolēmi publiski izstāstīt par šo bērnībā piedzīvoto izvarošanu? Lai brīdinātu citus? Lai atbrīvotos pati?

Viss kombinācijā. Sapratu: jā, es varu turpināt iet savu bēgšanas, eskeipisma ceļu. Ne velti es Valmieras Vasaras teātra festivālā taisīju darbu par Jajoji Kusamu. Cilvēku ar ļoti dziļām traumām, kas tagad ir viena no pelnošākajām māksliniecēm pasaulē. Šī performance, manuprāt, bija ļoti veiksmīga. Un, pateicoties tai, es iepazinu mākslinieci, kas caur mākslu sevi dziedina, vienlaikus apzināti veidojot ap sevi tēlu, kas nav no šīs realitātes. Viņa arī dzīvo un glezno psihiatriskajā klīnikā.

Bet es pati nonācu līdz robežai, kurā sapratu: es šādu ceļu iet negribu. Jo es jau varētu būt tāda Alise Brīnumzemē, man ir spilgta iztēle, es varētu radīt brīnumu pēc brīnuma! Bet es pati priekš sevis sapratu, ka tas nav tas, pēc kā ilgojas mana sirds. Inga, tu mācīsies dzīvot un radīt šeit, uz Zemes!

Kāpēc es runāju par šo pagātnes notikumu? Tas, kas darīts darbos un ilgajās terapijās, man beidzot bija jānosauc vārdos. Citādāk es būtu iestrēgusi. Jā, tas nebija viegli. Bet tas man palīdzēja sevi pieņemt. Es atbrīvojos. Bija pienācis īstais laiks par to runāt atklāti. Un, ja mans stāsts var vēl kādu atbrīvot… Jo es tāda neesmu vienīgā, šādu sieviešu ir ļoti daudz. Un ne tikai sievietes, tie ir arī vīrieši. Es neesmu speciālists, kas var citiem palīdzēt. Bet es varu caur savu stāstu palīdzēt vēl kādam atbrīvoties. Jo tas ir ļoti smagi – stiept šo nastu sev līdzi. Es labi zinu, kā tas ir. Un kā tas žņaudz.

Jo tas ievainojums periodiski izlēca, gribēju es to vai nē. Īpaši agrāk tā bija. Kad pamodos no rīta un sapratu – Ingas atkal ir samainītas. Tas lūzums atkal bija atnācis vaļā. Agrāk es nesapratu, kas ar mani notiek. Man ir bijušas suicidālas domas. Es esmu arī mēģinājusi aiziet. Bet vistrakākais bija tas, ka man bija milzīgs kauns par to, kas ar mani noticis! Un es no visiem to slēpu. Daudzu gadu garumā es esmu sev mēģinājusi palīdzēt visiem iespējamiem veidiem: ar mākslu, ar terapiju, meditējot, ievērojot diētas, skrienot, kāpjot kalnos un brienot džungļos… Es mēģināju sevi dabūt veselu. Līdz sapratu: tas kodols jau visu laiku bijis vesels. Jo tas ir nesalaužams. Ne-sa-lau-žams! Bet, kamēr līdz šai apziņai aizgāju, es bieži biju tik izārdīta… Un, protams, šis lūzums apgrūtināja manu iešanu uz priekšu. Es nevarēju tikt uz priekšu tik ātri kā cilvēki bez tādas “lauztas kājas”. Un brīžiem es sev tāpēc šķitu nepilnvērtīga, pat kroplīga.

Ir noiets tik garš ceļš! Tiešām gadiem. Esmu sēdējusi meditācijās, kamēr dibens jēls paliek, un gājusi garus gabalus dienām ilgi, līdz kāju pēdas ir tulznās. Pilnīgā izmisumā. Lai iegūtu kaut kādu mieru, esmu burtiski līdusi caur ūdeni un uguni. Jā, arī pa stikliem staigājusi. Es esmu darījusi visu!

Un tagad saproti, kas palīdzēja vislabāk?

Viss kopums. Pat šķietami visbezjēdzīgākās lietas. Un pat tie brīži, kad esmu šajā ceļā kritusi – pat tas ir palīdzējis.

Vēl nesen šķiroties man uznāca ļoti destruktīvs posms. Atģidos: Inga, pēc visiem šiem gadiem terapijā tu atkal sevi iemet situācijās, kurās radi spiedienu uz savu traumu! Bet arī to kritienu man vajadzēja. Un man atkal vajadzēja sev piedot un turpināt nepadoties. Līdz kaut kādā brīdī atkal atgriežas miers. Tas atnāk. Vienmēr.

Ir kāds darbs, ko gribētu iestudēt, bet liekas, ka netiksi ar to galā?

Katrs darbs, ko sāku, man tāds šķiet. Pēdējais tāds bija Jāzeps. Caur šo darbu es ļoti mainījos. Un ne mirkli tas man nebija viegli. Es pati jutos kā Jāzeps. Un, protams, izrādē ir redzama tikai daļa no tā aisberga, no tā darba, ko kā režisore veicu domājot, lasot, pētot. Bet Rainis man bijis ļoti liels skolotājs. Protams, es pamanīju arī Raiņa cilvēcisko vājumu, un caur to viņš man kļuva tikai mīļāks.

Par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo savā kosmosā. Kurš tev ir īpaši tuvs?

Es domāju, tāda esi arī tu. Tagad runāju es, jo mēs esam tādā lomu spēlē, ka jārunā ir man. Bet es labprāt klausītos tavus stāstus. Katrs cilvēks ir kosmoss, kad atveras.

Kad biju maziņa, es staigāju no mājas uz māju. Nebija mobilo telefonu, vecāki bija vai nu drosmīgāki, vai nezinošāki, ka pasaule var būt arī bīstama. Un tā es staigāju – no rīta izgāju no mājas, vakarā pārnācu. Gāju no mājas uz māju. Sarunājos ar cilvēkiem. Visvairāk man patika būt pie veciem cilvēkiem. Pat tādiem jau tuvu nāvei. Jo viņiem bija vajadzīgs kāds klausītājs, bet kur nu vēl labāks klausītājs kā tāds nevainīgs bērns. Un tā nu viņi runāja, lai paši sev atšķetinātu visu piedzīvoto un izdzīvoto. Tās bija kā grēksūdzes. Šie brīnumaini skaistie dzīvesstāsti vienmēr sākās ļoti vienkārši: man iedeva kādu konfekti, ielēja tēju, un cilvēks sāka stāstīt… Aizrāvās. Un es arī aizrāvos! Es esmu redzējusi, kā cilvēka sirds tik ļoti atveras, ka tā sāk skanēt! Tā dzied, un cilvēks staro!

Es vairs neatceros šos stāstus, bet es atceros savas sajūtas. Un apjausmu, cik unikāls un brīnišķīgs mēs katrs esam. Katrs dzīvesstāsts. Un tas nav par to, kas ir pareizi, kas –nepareizi. Tas ir par to, kur izzūd slēpšanās un dzimst dziļa intimitāte pašam ar sevi, pilnīga sevis pieņemšana. Tas prasa drosmi. Tas dažkārt ļoti sāp. Bet es tagad atkal gribētu nonākt tādās sarunās. Tādas notiek. Un tās ir tik skaistas un atbrīvojošas.

Tev vispār ir bijusi bērnišķīga bērnība?

Domāju, ka nē. Nu, ja tevi četros piecos gados izvaro… Pie tam es taču to nemitīgi slēpu. Manī bija milzīga atbildības sajūta, tāda neveselīga. Es taču pirmo reizi ar vecākiem par to sāku runāt, kad man jau bija piedzimis Mihels! Līdz tam es sev biju radījusi amnēziju. Es tagad saprotu, kāpēc. Jo citādāk man bija pārāk grūti. Terapijās tās durvis lēnām, lēnām vērās… Nāca vienas atmiņas, citas un vēl… Es taču to ne tikai gadiem ilgi biju slēpusi, es vēl arī jutos vainīga par notikušo!

Tad tev noteikti bija ļoti vētraini pusaudža gadi?

O, jā! Es esmu priecīga un pateicīga, ka tagad te sēžu, ka esmu dzīva. Un vēl priecīgāka, jo tagad labi zinu – manī ir kaut kas dievišķs. Kā katrā no mums. Tā ir milzīga mīlestība un varens spēks.

Šis manas pieredzes ceļš man ir prasījis lielu iedziļināšanos notikušajā. Un, jo dziļāk to veicu, jo mazāk ir iespējams novilkt kādas kategorijas. Tie notikumi iestiepjas dziļi pagātnē. Mēs tos atkal un atkal nesam tālāk. Tā ir vesela notikumu virkne, ko ir iespējams pārtraukt. Jo vairāk to visu saskatu, jo mazāk paliek vietas dusmām, sāpēm, aizvainojumam, un dzimst piedošana. Turklāt dusmas tā tērē cilvēka resursus…

Vai tu zini, ka ļoti patīc saviem kolēģiem?

Cik brīnišķīgi ir ko tādu dzirdēt!

Tu to tiešām nenojauti?

Nojautu. Bet tas droši vien tāpēc, ka man arī patīk cilvēki. Manī ir daudz mīlestības, un man patīk ar to dalīties.

Man pašai ir teorija, ka tas ir tāpēc, ka es saviem vecākiem ļoti ātri rados. Kad starp viņiem bija ļoti spēcīga mīlestība, kaislība. Starp tiem diviem cilvēkiem tobrīd bija tāda jauda! Un tas viss man ir ticis mantojumā. Piemēram, mana jaunākā māsa ir daudz mierīgāka. Kamēr man ir iedota baigā jauda. Tā esmu es. Arī tad, kad tagad nāk kādas grūtības, es jau pie sevis nosmejos un saku – nu nesalauzīs mani nekas. Nesalauzīs!

Kā tavi vecāki satikās?

Mans tēvs bija militārists, jau gadiem ilgi strādāja Krievijā un uz Latviju brauca atvaļinājumos. Viņi iepazinās radu kāzās. Tēvs mammu noskatīja jau pirmajā dienā. Bet kāzas Latgalē, kā zināms, ar vienu dienu nebeidzas. Otrajā dienā bija jāiet sēņot, bet pa pāriem, jo visiem groziņu nepietika. Viņi tika pārī, tēvs vēl izdomāja apmaldīties… Ar to arī viss sākās. Ātri vien mamma saprata, ka dosies tēvam līdzi. Tur vispār tāds Markesa maģiskā reālisma cienīgs stāsts bija. Vecmamma uz baznīcu gāja, lai viņus izšķirtu, viss kas bija. Ātri zaksā sarakstījās, un mamma aizbrauca tēvam līdzi. Es tikai nesen uzzināju, ka tēvs pat nebija paspējis nokārtot atļauju mammai uzturēties militārajā objektā, cik strauji tas notika. Un tad kādu brīdi viņš mammu tur pat slēpa! Ātri pieteicos es. Lūk, šis stāsts – tā arī esmu es. Un man laikam ļoti gribas dalīties tālāk ar to divu cilvēku tā laika lielo mīlestību un ticību. Jo iedomājies, kā viņi ticēja?! Mīlestībai, dzīvei, dzīvībai, šai pasaulei un tam, kas starp viņiem radās.

Kā tu domā – kādu tevi redz tavs dēls?

Vislabāk, protams, būtu pajautāt viņam pašam. Lai gan pirmais, kas man tagad nāk prātā, ir nesens gadījums, kad viņš pēkšņi pats no sevis man teica: “Vispār labi, mamm, ka tu man esi tāda, kāda esi. Tu neesi kā citas mammas, bet tieši tas ir forši.” Vēl viņš piebilda, ka citiem mammas esot tādas “savecējušas”. Ja pareizi saprotu, ar to viņš domāja kaut kādu ieciklēšanos. Domāju, viņš citiem vārdiem pateica to, ka radošums man liek uz daudzām lietām paskatīties citādāk. Un ka viņam tā ir vērtība.

Mihels pats ir ļoti radošs. Piemēram, tagad viņš ir izstrādājis savu valodu. Ar visu rakstību. Protams, viņam ir arī ļoti grūts uzdevums – būt bērnam diviem vecākiem, starp kuriem nav tās vieglākās attiecības. Kad mēs šķīrāmies, viņam bija gadiņi trīs un viņš man teica: “Nepārdzīvo, mammīt, es jau pats jūs tādus izvēlējos!” Tas man ļoti palīdzēja tikt pāri šai grūtajai situācijai.

Šobrīd viņam svarīga ir vīriešu pasaule, attiecības ar tēvu. Un es to akceptēju.

Inga, ko tev patīk darīt?

Es tagad mācos slinkot. Daudzus gadus biju darbaholiķe, patiesībā jau joprojām mazliet esmu. Varēju naktis negulēt. Bet arī tam ir robeža, un es to pirms dažiem gadiem piedzīvoju. Vienā brīdī ķermenis pateica “stop”.

Es biju aizbraukusi uz džungļiem un tur vienkārši sabruku. Biju paņēmusi bezalgas atvaļinājumu, jo jutu, ka citādi nomiršu. Tas bija uzreiz pēc Zalkša līgavas iestudējuma. Ārsti, protams, izrakstīja zāles un procedūras, nosūtīja uz izmeklējumiem. Bet es sapratu, ka tas nav stāsts par veselību medicīnas aspektā. Ka man ir jāiet atpakaļ pie sevis. Pārāk daudz bija sakrājies, un es no tā visa muku radošajā pasaulē. Un muku arī tīri fiziski – aizbraucot uz džungļiem, kur kritu drudzī un nemaņā. Piedzīvoju ļoti spēcīgu pieredzi, uz dzīvības un nāves robežas. Bet tieši tur un tad es ieguvu daudzas atbildes un sāku mainīt fokusu.

Tātad man patīk slinkošana. Tas labi sader ar seriālu skatīšanos Netflixā. Un vēl es esmu sākusi skatīties šovus! Piemēram, Lauku sētu noskatījos. Es nekad neko tamlīdzīgu nebiju skatījusies, man tas bija kosmoss. Tik interesanti!