Indra Burkovska par sapņiem, ģimeni un filmēšanos Romā: "Vecumam piemīt savs šarms un foršums"

Alvīni piemeklē Alcheimera slimība, viens no vecuma demences veidiem. “Lielākā daļa filmu, kas atspoguļo saskarsmi ar šo slimību, to rāda izteikti dramatiskā gaismā, tāpēc man šķiet labs izaicinājums pastāstīt par Alcheimeru ne tikai caur asarām, bet arī caur smiekliem – gluži kā dzīvē,” par filmu saka tās režisore Elza Gauja, un aktieru pāris ar viņiem uzticēto uzdevumu tiek galā teicami.

Aicināta parunāt par filmu, Indra Burkovska brīdi gaiņājas pretī – viņa to vēl nav redzējusi un, tā kā filmēšana notikusi pirms pusotra gada, daudzas sižeta nianses jau esot piemirsusi. “Būs man ar Alcheimers tāpat kā Alvīnei,” viņa nosmej. Tad nopietni piebilst, ka nu jau kādu laiku vairs necenšas galvu piebāzt, atmiņu pārslogot ar būtībā nesvarīgām lietām – no tām atbrīvojoties, paliek vairāk vietas jaunajām. Tieši tāpat kā ar mantām. Nesen viņa ilgi glabātos izrāžu scenārijus izmetusi – ne pašai tie vairs vajadzīgi, ne bērniem, mazbērniem kādreiz noderēs. Un beigu beigās sarunai piekrīt, tikai laiks esot ļoti ierobežots – starp dienas un vakara izrādi Sudraba slidas.

Cilvēkmīlestībai jābūt kā katrā ieliktam talantam

 “Cik gadu šī izrāde jau ir repertuārā?” jautāju aktrisei, kad esam iekārtojušās Nacionālā teātra direktora Māra Vītola aktieriem atelpai un arī sarunām atvēlētā, no liekiem trokšņiem un cilvēkiem pasargātā telpā “direktora galā”. Tajā ir arī kafijas automāts, un Indra ātri sarūpē divas kafijas. Savukārt es no somas izvelku maktenu sārtvaidzi ābolu no pašu dārza – tiešām nesu to aktrisei, jo, skrienot no izrādes uz izrādi, vismaz ābolu derētu apēst...

- Nu jau ilgāk nekā desmito sezonu. Pagājušajā nedēļā vienas izrādes beigās apraudājos, jo mazie bērni skatītāju zālē pēkšņi sāka dziedāt mums līdzi. Mēs teju pat apklusām, jo viņu dzidrās balstiņas skanēja tik skaisti un mīļi... Bet tagad, lūdzu, kopā atcerēsimies filmas sižetu – jūs to svaigi lasījāt, tāpēc ar jums arī sāksim!

Abas nosmejam. Un man nav iebildumu “celt galdā” īsu sižeta atstāstu no saņemtās filmas anotācijas: kad Alvīnei un Ernestam darbā piedāvā iespēju par papildu samaksu iznēsāt loterijas kuponus lidojumam uz Romu, Alvīne, pēc dabas būdama ļoti enerģiska – reizēm izsprāgst nevaldāmos smieklos un priekā, citreiz skaļās dusmās – izdomā, ka visus kuponus varētu paņemt viņi paši, jo tajā saskata iespēju piepildīt savu sapni, proti, sudrabkāzu ceļojumā aizbraukt uz Itāliju. Jo paši par savu naudu viņi to atļauties nevar, bet zārka naudu tērēt negrib.

Ernests negribīgi piekrīt, un viņiem izdodas – pāris laimē divas biļetes uz Romu. Tikai prieku negaidot aizēno pēkšņas izmaiņas Alvīnes uzvedībā, aizmāršība darbā un mājās, kas nepielūdzami vēsta par demenci. Ernests visādi cenšas, lai pastā to nepamanītu, tomēr tas neizdodas, un Alvīni atlaiž no darba. Saprotot, ka sievas veselība neuzlabosies, viņš nolemj pamest darbu un aizvest Alvīni iecerētajā ceļojumā, bet izrādās, ka viņu biļetes ir anulētas. Bet Ernests, neraugoties uz to, ka nāksies iztērēt gadiem ilgi krāto zārka naudu, sievas sapni tomēr izlemj piepildīt. Jau Romā pienāk brīdis, kad Alvīne viņu vairs neatpazīst...

- Paldies, sāku atcerēties! Tiešām žēl ka neesmu redzējusi gatavo filmu, jo ar montāžu, uzliekot skaņu, var dieva zīmes uztaisīt... Vispār man ļoti patīk filmēties, jo tas neapnīk. Un tagad, atminoties darbu pie Pastkartes no Romas, ir sajūta, ka rezultāts būs labs.

Par ko, jūsuprāt, ir filma?

Ja pafilozofējam par tajā skartajām tēmām, par pasauli, kurā dzīvojam, Visumu un tā likumiem, tad jāatzīst, ka vislielākais brīnums ir dzīvība. Kā no mazas sēkliņas var izaugt ābele? Kas galu galā esam mēs, cilvēki, un kāpēc esam uz šīs planētas? Šie jautājumi vēl prasa atbildi. Savukārt visskaistākais, kas var būt šajā pasaulē, ir šo brīnumu – dzīvību visās tās formās – mīlēt. Un, manuprāt, Pastkarte no Romas būtībā ir par ļoti dziļu mīlestību. Tieši tāda dzīvo filmas galvenajā varonī Ernestā pret sievu Alvīni.

Šķiet, budismā minēts, ka pret maziem bērniem jābūt iejūtīgam, pret veciem cilvēkiem līdzcietīgam, pret vājajiem, slimajiem – savaldīgam. Tā arī Ernests – viņš tik ļoti mīl Alvīni, ka brīžiem pats sev cenšas iestāstīt, ka viņai demences nemaz nav, ka atmiņas zudumi – nu, tas tikai tā... Tāpēc brīdis, kad, Alvīne vairs viņu nepazīst, Ernestam ir vēl jo smagāks. Dziļš izmisums, apjukums, neziņa. Var tikai minēt, kas tajā brīdī viņā notiek un attiecīgi diktē darbību.

   Man šķiet, ka situācijās, kad ģimenē kādu piemeklē neārstējama slimība, tuvākie cilvēki šo realitāti cenšas attālināt. Prāts visu saprot, bet sirds cer uz izņēmumu, brīnumu.

   Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. Tāpat jebkuram jebkurā situācijā ievērot budismā pausto. Es vai traka kļūstu, ja vecāki neadekvāti izturas pret bērniem. Nesen biju lieciniece, kā viena mamma pa visu tramvaju kliedza uz savu bērnu. Nu, kā tā var?! Bērns pilnīgi noteikti šajā brīdī ieguva traumu uz mūžu. Bet viņš taču ir pasaulē nācis brīnums, viņš jāmīl! Cilvēkmīlestībai vispār jābūt kā katrā ieliktam talantam. Tikai mūsos pagājušā gadsimta kari, padomju laiks to mīdīt mīdījis, skolojis pret to izturēties ļoti nesaudzīgi, ar lielām aizdomām. Un tagad, pateicoties Ukrainā notiekošajam, tas diemžēl turpinās.

Sapņi piepildās. Jautājums tikai – kad

   Man nez kāpēc šķiet, ka jums ar filmā atveidoto Alvīni ir diezgan līdzīgi raksturi – arī jūs var izsprāgt kā smieklos, tā dusmās.

   Tāds priekšstats visdrīzāk izveidojies pēc manām lomām, bet dzīvē pēc dabas vairāk esmu īsta kurzemniece, Padurē dzimusi. Savu reizi jau mums visiem dažādas emocijas izsprāgst, bet ikdienā... Nu, nav mums dienvidnieku temperamenta!

   Bija periods, kad katru rītu sev uzsmaidīju un teicu – nevienam neļaušu sabojāt savu labo garastāvokli! Tāpat bijis, ka pēkšņi klausos, ko mana mute saka, un pati brīnos – vai tas tiešām nāk no manis? Izrādē Spēlēju, dancoju man jāsaka: “Par to mēs visu laiku domājam,” – kur to nozīmē izdzīvot. Es pēkšņi šo tekstu aizmirstu, bet dzirdu, ka mute saka: “Nu tāda ir dzīve!” (Smejas.) Mans kolēģis. jaunais, talantīgais aktieris Matīss Budovskis, to, protams, pamanīja. Kā šobrīd redzu apjukumu viņa acīs, un savā tekstā, lai es varētu attapties, meistarīgi viņš iestarpināja daļu mana – es gan visu laiku domāju...

Ar Alvīni man kopīga pastnieku lieta – mana mammīte bija pastniece. Bieži tiku viņai līdzi uz pastu gājusi, līdz ar to filmā skartajā pasta tēmā un pastnieces lomā man daudz kas šķita ļoti mīļš. Tāpat lieliski sapratu Alvīnes lielo vēlēšanos pabūt Itālijā, redzēt Romu, jo ceļot, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Es taču sākumā iestājos Ģeogrāfijas fakultātē tikai tāpēc, ka gribēju redzēt pasauli, un studijas ģeogrāfos šādu iespēju pavēra. Citādi krievu laikā tādas bija liegtas. Un tā arī bija, viss kurss aizbraucām uz Kaukāzu slēpot. Gan jau vēl visur kur būtu pabijusi, tikai pēc pirmā kursa no universitātes aizgāju, iestājos Teātra fakultātē konservatorijā.

   Pamatā ceļojumos braucam ne tik daudz pēc skaistiem skatiem, cik pēc jaunām, nebijušām emocijām.

    Lasot Zentas Mauriņas par Itāliju rakstīto, tam cauri vīd doma – ceļojot mēs varam viegli dot un viegli ņemt. Tā tiešām ir, un šī sajūta ir ļoti forša.

   Filmēšanas laikā lidmašīnā atcerējos, kā savu mammu vedu ekskursijā uz Maskavu. Viņa lidoja pirmo reizi un priecājās par to kā bērns. Un man tas bija pilnīgi saprotams. Cilvēks taču nevar saglabāt iekšēju mieru, ja katra ķermeņa šūniņa pirmreizīguma priekā un vienlaikus bailēs lēkā un jautā – kas nu būs, tu tiešām esi uznests augšā, starp mākoņiem?...

   Jā, un filmas režisore ir Elza, smalka, sīka būtne, un arī mana mamma bija Elza, tāda paša auguma. Tāpēc, filmas uzņemšanas laikā, bieži saucot: “Elziņ!, Elziņ!”, mammu atcerējos un arī tagad sarunā pieminu.

Filmas sižets liek padomāt arī par sapņiem. Dažādu iemeslu dēļ to piepildīšanu mēdzam atlikt, līdz ar to sapņi paliek tikai sapņi, un tāpēc paši pēc tam kožam sev pirkstos.  Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju teicis: “Nekad nedrīkst atteikties no saviem sapņiem! Sapņi baro mūsu dvēseli, tāpat kā ēdiens baro ķermeni. Un, lai arī cik reižu dzīvē nenāktos pārdzīvot neizdošanos un redzēt, kā mūsu sapņi tiek satriekti pīšļos, mums vienalga ir jāturpina sapņot.” Vienīgais, ko tam vēl var piebilst – atlikt sapņu īstenošu nevajag arī tāpēc, ka nekad nezinām, kas būs rīt... Kāda ir jūsu pieredze?

   Būtībā jau sapņi, vismaz ilgi lolotie, piepildās. Jautājums tikai – kad. Skolas gados domāju – cik es būtu laimīga, ja varētu strādāt Nacionālajā teātrī! Par to sapņoju arī studiju laikā, kursabiedrene man uzrakstīja kartīti ar Nacionālo teātri un vēlējumu: “Lai Tev aizvien tuvāk ir ieeja šajā teātrī, bet no aktieru puses!” Iet gadi, darbs Valmieras, Jaunatnes teātros, teātrī Kabata, arī Jaunajā un Dailes, un tad mans skolotājs Edmunds Freibergs uzaicina mani uz Nacionālo teātri spēlēt Ivanovā! Un nu jau drīz būs 20 gadu, kā esmu uz tā skatuves. Mans sapnis un kursabiedrenes vēlējums ir piepildījies! Un te atkal varētu sākt filozofēt par domu materializēšanos, vārdu un domu saikni ar Visuma saprātu un tamlīdzīgi. Mani interesē šīs tēmas, daudz kas izraisa apbrīnu, bet atstāsim to citai reizei.

Ja jauniem cilvēkiem par savu bērnību stāstītu, viņi tajā kā pasakā klausītos

   Vai sapņu realizēšanai, mērķu sasniegšanai labi visi līdzekļi? Arī Alvīnes krāpšanās ar loterijas kuponiem?

   Nekādas krāpšanās, negodīguma tur nebija! Doma paņemt visus loterijas kuponus sev kaut kādā ziņā pat norāda uz viņas iekšējo brīvību, avantūristes garu – ja reiz ir iespēja, kāpēc to neizmantot! Jo neviens jau rindā pēc kuponiem nestāvēja, nevienam viņa tos no rokām neizmānīja. Un, ņemot vērā Alvīnes lielo sapni sudrabkāzu ceļojumā doties uz Itāliju, beidzot savām acīm skatīt Romu, es viņas rīcību attaisnoju. Ernestam tas īsti nav pa prātam. Jo ir nianse, ko daudzi pat nepamanīs, – viņš jaunībā bijis akrobāts cirkā, bet cirka mākslinieki, manuprāt, ir visgodīgākie cilvēki pasaulē, jo tikai tādi spēj patiesi atdevīgi, ne par ko citu nedomājot, koncentrēties darbam. Negodīgie bieži raustās, lūkojās apkārt, viņiem viss šķiet aizdomīgi. No darba cirkā Ernests spiests aiziet pēc kājas traumas, tātad kādā mirklī viņam kaut kas misējās... Kopš tā laika Ernestam bail no augstuma, tomēr Alvīnes dēļ, kaut aiz bailēm nosvīdis, viņš kāpj lidmašīnā...

   Par tādu vīru var tikai sapņot! Kad Alvīnei nīgrs noskaņojums, Ernests liek lietā jaunībā apgūtos cirka trikus – pažonglē ar karotēm vai izvelk no piedurknes kādu bulciņu. Jums arī dzīvē ar vīru laimējies?

   Pat ļoti. Vai viņš no acīm nolasa manas vēlēšanās? Īstenībā jā. Tāpat man laimējies piedzimt tādā ģimenē, kāda bija maniem vecākiem, un piedzīvot bezgala skaistu bērnību. Ja jauniem cilvēkiem par to stāstītu, visi klausītos kā pasakā. Papam bija divi zirgi, kad uzsniga sniegs – tāds, kā bija decembra sākumā –, viņš vienu iejūdza kamanās, un mēs braucām uz mežu. Lai mums, meitenēm, nenosaltu kājas, tās likām speciāli sašūtos aitādas maisos. Manā bērnībā jau bija parādījušies pirmie Ķīnas termosi, līdzi varējām paņemt karstu tēju. Un, kamēr uz ceļiem neko nebēra, paps mūs arī līdz baznīcai aizvizināja kamanās.

   Mani vecāki kopā nodzīvoja gandrīz sešdesmit gadu – arī tas šodien izklausās pēc pasakas, vai ne? Līdz ar to arī man ģimene vienmēr bijusi ļoti svarīga.

    Mūža nogalē cilvēks nožēlojot nevis to, ko izdarījis, bet to, ko nav izdarījis.

   Es nožēlot varu vienīgi to, ko neesmu iemācījusies. Piemēram, šūt. Bet, domāju, vēl nav par vēlu, es taču vēl varu iziet kaut kādus kursus. Turklāt pilnīgi sveša tā lieta man nav, kad meita Rasa bija maziņa, ar mammas elektrisko šujmašīnu viņai šuvu jaciņas un vēl šo to. Bet tagad pat spilvendrānu vairs nemāku apšūt! Labi, ka teātra šuvējas izpalīdz.

   Viena mana vecāmamma kalpoja pie Pelču firsta, saskatījās un samācījās visādas smalkas lietas. Mūsu mājā nedrīkstēja būt puķainas spilvendrānas, tās viņa sauca par kulēm un uzsvēra, ka spilvendrānai jābūt smalkai, jo “kur tu savu galvu liec, tam jābūt kaut kam īpašam”. Un laikam arī manī ir kaut kas francisks – man mājās ir tieši tādas, es joprojām guļu uz vecāsmammas austiem palagiem Bet! Smukie trauki gan viņai vienmēr stāvēja skapī, tos galdā cēla un no tiem ēda tikai ļoti īpašos godos. Dažas relikvijas man mājās vēl saglabājušās. Vienkārši trauki gan arī var būt skaisti – vienkāršība, kā zinām, nav gara nabadzība, bet sūra darba rezultāts.

   Vispār jāatzīst, man pietrūkst daudz no tā, kas bija manā bērnībā, jaunībā. Arī īstas lauku cūkas gaļas. Kur lai dabū to garšu? Jūs arī pēc tās ilgojaties? Asinsdesu ar bērnības garšu vairs nedabūt, jo tās tagad taisa no asins pulvera? Es to nemaz nezināju.

   Atcerējos – vēl es nožēloju savu neizlēmību. Zinu, citiem šķiet, ka Burkovska, ja viņu neielaidīs pa durvīm, iekāps pa logu, bet tā nav. Es vairāk pa plūdumam dzīvoju.

Laimīgs tas, kuram vecums pienāk pie labas veselības

   Alvīne tai brīdī, kad izlemj visus kuponus paņemt sev, būtībā uzdrošinājās nostāties pret plūdumu.

   Tā ir. Un, kad filmējām Romā, biju šīs pilsētas tik ļoti apburta, ka man viņas izjūtas nemaz nevajadzēja tēlot.

   Būs, kas, iztirzājot Alvīnes rīcību un viņas slimību, teiks – ja nebūtu negodīgi rīkojusies, savu sen loloto sapni īstenojusi par zārka naudu, demence viņu varbūt nebūtu piemeklējusi. Ko jūs viņiem atbildētu?

   Ka arī es zinu atziņu – ja Dievs kādu grib sodīt, Viņš tam atņem saprātu. Tikai nu ne jau šis sods Alvīnei ar kuponiem! Medicīna ir visizcilākā zinātne, tā uz priekšu iet straujiem soļiem, līdz ar to krietni pieaudzis cilvēka mūža ilgums. Kopumā arī dzīves kvalitāte, tomēr ir slimības, pret kurām medicīna joprojām ir teju bezspēcīga, un viena no tām ir demence. Laimīgs tas cilvēks, kuram vecums pienāk pie pilnas atmiņas, bet kāpēc daļai tā tiek atņemta? Arī tas ir noslēpums. Tikai šajā sakarā kaut ko teikt par Dievu nebūtu prātīgi.

  Ticat Dievam?

   Domāju, ka jā. Un ne tikai tradicionālā līmenī, šad tad ķeksīša pēc aizejot uz baznīcu.

   Atceros mirkli no bērnības. Pagalmā bija iebraukusi kaut kāda neredzēta smagā mašīna, tajā krāva baļķus. Vecāmamma pa logu skatījās un teica: “Ak, tas gan man debesīs vectēvam būs jāizstāsta!” Tad cik daudz man viņai būs jāstāsta? Pa šiem gadiem viss tā mainījies, ka pat nezināšu vairs, ar ko sākt – ar mobilajiem telefoniem vai mākslīgo intelektu. Viņa tāpat neticēs, ka tas uz Zemes notiek! Un man ļoti žēl, ka vecāmamma nepiedzīvoja to mirkli, kad Dieva vārdu brīvi pieminēja pat televīzijā, kā arī to, ka Latvija kļuva brīva valsts. Bet ko viņa teiktu tagad, kad tepat blakus atkal ir karš? Mani tas iekšēji sagrauj. Kā mūsdienās cilvēkiem vispār var nākt prātā doma karot – vai varbūt mums līdzās mežoņi dzīvo?

   Vai tiešām vērts krāt naudu zārkam?

   Strīdīgs jautājums. Varbūt tikai pie vienkāršības jāpieturas. Kad kapos skatījos uz milzīgajiem granīta pieminekļiem, kādi uzlikti deviņdesmito gadu bandītiem, domāju – kas cilvēku galvās notiek?

   No otras puses... Kuldīgā dzīvojām blakus kapiem, mana bērnības draudzene bija kapu uzraudzes mazmeita, līdz ar to saklausījos visādus stāstus. Arī par sievieti, kura apglabāta bez zeķēm. Viņa taču katru nakti bija nākusi pie meitas un prasījusi, lai tās iedod... Un tā līdz dienai, kad meita parakusi kapiņu un bedrē ielikusi zeķes. Mēs tik maz zinām par mirušo pasauli!

   Mūžīgai dzīvošanai gan ticu – es taču turpinu dzīvot savos, mazbērnos, un tas man dod mierinājumu sāpīgajai atziņai, ka visi reiz nomirsim. Kad redzu kaut ko no sevis savās mazmeitās, tas mani bezgala iepriecina!

Ārsti atkal uzstutēja uz kājām

   Ar Jāni Jarānu iepriekš kopā bijāt strādājusi?

   Sen – teātrī, koncertprogrammās. Viņš ir ļoti labs aktieris. Ne visi dramatiskie aktieri var būt komiķi, bet komiķi mēdz būt ļoti labi dramatiskie aktieri, un Jānis tam ir pierādījums.

   Viņam ar Ernestu ir kas kopīgs?

   Filmēšanas beigās Jāni vispār tikai kā Ernestu varēju uztvert. Viņš ir ļoti mīļš, un tas dzīvē ir ļoti svarīgi.

  Filmas nobeigums, kā var spriest pēc anotācijas, ir skaists, romantisks un izraisa skumjas pārdomas par to, ko nezinām un nevaram mainīt. Alvīne un Ernests aizmieg uz soliņa ar skatu uz Romu... Kas notiks, kad viņi pamodīsies,? Tas droši vien paliks aiz uzraksta “Filmas beigas”. Es skatoties laikam sāktu raudāt...

   Apsoliet, ka pēc filmas noskatīšanās piezvanīsiet! Tad padalīsimies iespaidos – es arī gatavo filmas variantu jau būšu noteikti noskatījusies. Ļoti gribu redzēt! Tagad, par to runājot, es tiešām dikti taustos. Vienu no beigu epizodēm, jau sēžot uz soliņa, gan labi atceros – kad Ernests Alvīnei saka, ka šodien ir viņu sudrabkāzas, Alvīne atbild: “Jauki, es jūs apsveicu – jūsu sievai ir laimējies!”

   Zinu arī gadījumu iz dzīves. Sieviete, kurai jau bija demences pazīmes, aizgāja uz frizētavu. Vīrs sievu gaida mājās, bet viņa kā nenāk, tā nenāk. Izrādījās, viņa no frizētavas bija devusies uz dzīvokli, kur dzīvojuši pirms padsmit gadiem, un tagadējiem tā iemītniekiem uztaisījusi skandālu – svešinieki manā mājā ievākušies!

   Traģiskais mijas ar komisko – gan filmā, gan dzīvē. Tomēr gadās situācijas, kad cilvēkam vajag lielu spēku, lai pasmaidītu, pasmietos. Ir, kas to spēj, no malas pat nevar pateikt, cik slikti viņš patiesībā jūtas.

   Kas cilvēkam dod iekšējo spēku, kāpēc vienam tā vairāk, citam mazāk, arī tas ir noslēpums. Cik mums tādu jau sarunas laikā uzradies?

   Kāds kuram tas gals būs, mēs neviens nezinām. Man ģimenē visi ir ilgdzīvotāji, un es naivi ceru, ka ļoti no viņiem neatpalikšu. Ir jau bijušas visādas problēmas ar veselību, vienu brīdi pat tiku aizgājusi no darba. Bet ārsti atkal uzstutēja uz kājām, paldies viņiem! Tāpēc sev un citiem vēlēt veselību nekad nevar par daudz. Tomēr galvenais tiešām ir nomirt pie pilna saprāta. Un lai tas brīdis nav jāgaida kā atpestīšana no sāpēm.

   Kad tā notiek ar cilvēku, kurš, pēc citu domām, dzīvojis ļoti pareizi, teju vai šķīsti, visi brīnās – par ko viņam tas?

    Vēl viens pieplusējams noslēpums.

    Jums vēl nav pienācis tas mirklis, kad zāļu skapītis lielāks par ledusskapi?

   (Smejas.) Nē! Un ceru, ka nebūs. Manai vecaimammai bija divas zāles: kuņģa pilieni un menovazīns sāpošu vietu ierīvēšanai. Agrāk cilvēki daudz zāļu tējas dzēra, zināja, kam kura zālīte vajadzīga, un es arī uzskatu, ka tās ir ļoti laba lieta.

Tiem gadiem nav ne vainas!

 Cik kinolomu ir jūsu pūrā?

   Vairāk nekā trīsdesmit, un vienmēr esmu gatava filmēties vēl, jo, kā jau teicu, man šis process ļoti patīk. Un kas tik filmu uzņemšanas laikā nav piedzīvots, kur tik nav pabūts! Re, es pat Romā esmu filmējusies!  

   Joprojām esat Nacionālā teātra štata aktrise, tātad esat tam vajadzīga. Un šī sajūta – būt vajadzīgam – cilvēkam ir ļoti svarīga.

   Nenoliedzami.

   Mēs visi novecojam. Kā jūs ar to sadzīvojat?

   Pagaidām normāli. Tikai dienas laikā starp izrādēm gribas atgulties un kājas pacelt gaisā, izpurināt; agrāk tā nebija. (Nosmej.) Citādi tiem gadiem tiešām nav ne vainas. Un, ja agrāk domāju – ārprāts, ko es vecumā darīšu? – tad tagad, kad tas pienācis, par darāmā trūkumu nepavisam nesūdzos. Turklāt izrādās, ka vecumam piemīt savs šarms un foršums, es vairs pat negribētu būt jauna. Kādus divdesmit gadus gan varbūt varētu nosviest, bet vairāk ne.

   Daudzi uzskata, ka novecot jāmāk cieņpilni, kas nozīmē nekautrēties no krunciņām, kā, piemēram, Brižita Bardo. Bet ir, kas izmanto visas mūsdienu iespējas savu izskatu arvien atjaunināt. Kurš variants jums pieņemamāks?

   Dažkārt tiešām grūti saprast, kas cilvēkiem galvā darās... (Indra dziļi nopūšas un beidzot iekož ābolā.) Garšīgs. Āboli vispār ir brīnišķīgi augļi. Mans vīrs ir mednieks, un es labi zinu, ka nekas medījuma gaļu nedara tik mīkstu kā ābolu sula.

   Ko nozīmē sevi mīlēt?

   Droši vien darīt to, kas ļoti patīk. Kaut vai aizbraukt uz Romu!