Liene dalās reālā pieredzē par iepazīšanos tinderī. 8. sērija. "Viņš sajuta, ka es sāku iemīlēties, tāpēc..."
Vai populārajā iepazīšanās lietotnē "Tinder" ir iespējams atrast īstu mīlestību? Savā pieredzē drosmīgi dalās reāla sieviete - 50+ gadu vecā Liene. Šodien - stāsta astotā sērija.
Soli pa solim dodamies līdzi aizraujošā reālas sievietes piedzīvojumā, sevi un izredzēto meklējot Tinder. Visi stāsti, tāpat kā tinderromāna autore, bez kuras klātbūtnes savulaik reti notika kāds smalko aprindu burziņš Rīgā, ir īsti un neizdomāti.
Mani sauc Liene, esmu savos 50 un plus – vecumā, kurā vairāk kā vēl nekad dzīvoju apzināti, piesātināti un ar pilnu elpu. Jau aptuveni gadu esmu brīvas sievietes statusā, turklāt arī vairs nedzīvoju Latvijā. Esmu bijusi laulībā un pēc tam uzreiz nopietnās attiecībās, tāpēc šī brīža brīvsoli vēlos izbaudīt un paildzināt, lai tā kārtīgi iepazītu frontes otro pusi – vīriešu pasauli.
Šī ir astotā sērija. Stāsta iepriekšējās sērijas lasi šeit.
Kādu brīdi iepauzēju ar jaunām iepazīšanās sarakstēm, jo esmu satikusi divus pilnīgi pretēja tipa vīriešus. Man viņi abi ļoti patīk, ar abiem mums ir lieliska seksuālā saskaņa, un mums kopā ir ļoti interesanti. Lūdzu, nepārprotiet – ne jau kopā trijatā! Lai arī kā es gribētu, tomēr viņus abus kopā salaist nebūtu prātīgi… Vells par Īru zina, jo mēs neslēpjam viens no otra savas pieredzes, bet Īrs par Vellu gan nenojauš.
Un viņam labāk nezināt, jo viņš nav tik atvērts, es teiktu – drīzāk konservatīvs, ko viņš pats arī uzsver.
Pirmo es satiku Īru. Klikšķis bija no pirmās minūtes. Jau sarakstoties mēs uzķērām viens otra jokus, pēc dažiem teikumiem viņš mani sasmīdināja līdz asarām un pēc stundas jau bija pie manis. Un tas viss attaisnojās – nekas labāks seksuālajā pieredzē ar mani nebija noticis… Bet šeit ir atkal cits stāsts – ir jūtams, ka viņš savā dzīvē ir aplauzies tā, ka neuzticas sievietēm, tikai uztur īstermiņa attiecības kā sava veida sportu. Savukārt man viņš patīk tik ļoti, ka esmu gatava uzņemties sevis pieteikto slepeno izaicinājumu viņu “salabot”. Bet, kamēr es mēģinu salabot savu Irish Man, man ir jābūt pietiekami gudrai, lai nekoncentrētos tikai uz viņu. Tā ir spēlīte. Šajā dzīvē mēs visi manipulējam viens ar otru, vēlamies mēs to atzīt vai nē… Vēl jo vairāk, vīrieši taču ir mednieki, viņus tā pa īstam neuzrunā medījums, kas pats viegli dodas rokās.
Viņš man ir devis pietiekami daudz zīmju, ka es viņu interesēju arvien nopietnāk. Es to jūtu, tāpēc man tās mūsu “īstermiņa attiecības” ir gudri jāpagarina.
Tas ir pilnīgs kosmoss – kā mēs neklātienē satikāmies, cik ātri uzķērām viens otra komunicēšanas spējas, kā tās sakrita un cik ļoti viss sapasēja klātienē. Pirms viņa es nezināju, ka es TO daru skaļi, un tur neko nevar padarīt, tik nākamajā reizē aizvērt visus logus... jo taču ir kaimiņi un man tur ir jādzīvo. Mēs abi esam vienā vecumā, un izskatās, ka katrs, sava ceļa vadīti, esam nonākuši pie slēdziena, ka dzīve ir jādzīvo pilnasinīgi, pa īstam, netēlojot. Šis stāvoklis jau tā paver sen nejustas brīvības apvāršņus, bet, sastopot tādu pašu otru, mēs savas atklāsmes pavairojam un piedodam tām vārdos neizsakāmu jaudu.
Viņš ir ekonomists, ļoti gudrs un interesants vīrietis, kas nepārtraukti papildina savas zināšanas. Viņam ir 11 gadu veca meita, kas lielākoties dzīvo pie viņa. Viņš ir ļoti atbildīgs un gādīgs tēvs. Man tas ļoti patīk. Es nemēdzu jaukties citu privātajā dzīvē, tāpēc neesmu pajautājusi, kāpēc viņš nekad nav bijis precēts, kāpēc viņam ar meitas māti ir saspringtas attiecības. Es ceru, ka kādu dienu viņš pats man to pastāstīs.
Pašlaik ir tā, ka viņš piekļuvi savai sirdij ir aizslēdzis un atslēgu ir kaut kur paslēpis. Man jau gribētos atrast to atslēdziņu…
Šis man ir ļoti interesants uzdevums – lēnām, nemanot panākt, ka kādu dienu viņš pats man to iedos. Es tiešām to vēlos, jo saredzu mūs abus kopā. Man nav, kur steigties, esmu pacietīga un izbaudu šo spēlīti. Man patīk vērot, kā viņš mainās, kā viņš, pats neatzīdams, arvien vairāk iekāro mani. Es pamazām lieku lietā savas sievišķīgās viltībiņas, lai atraisītu viņā to dzīvnieku, kas ir gatavs mani saplosīt gabalos. Gultā viņš ir tik gribošs un spēcīgs, tiiiik mans… Man ne mirkli nav jādomā, kā justies, jo viss notiek pa īstam – mēs esam viens otram, ļoti saskanīgi un neizsakāmi kaislīgi.
Pēc tam mēs allaž nedaudz parunājamies, un tad viņš aiziet… Es palieku. Sapņaina un laimīga. Pēc tikko saceltās viesuļvētras manā klēpī vēl ir jūtams siltums. Es jūtu viņu ar katru sava ķermeņa daļiņu. Domās esmu viņa apskāvienos, mēs skūpstāmies, rotaļīgi runājamies, mūsu ķermeņi ir saplūduši, mums nav nekādas daļas par to, kas notiek apkārt, tik esam viens otram.
Tas viss būtu ļoti skaisti, ja tās nebūtu manas iedomas. Pēc mīlēšanās viņš allaž ir ļoti draudzīgs un jautrs, viņš mani smīdina, stāsta dažādas interesantas lietas, rāda fotogrāfijas, video, iepazīstina ar dažādiem informācijas avotiem. Man ar viņu ir ļoti interesanti.
Sākumā katra viņa aiziešana bija kā tāda mazā nāve. Es neizrādīju, bet ļoti pārdzīvoju mūsu šķiršanos.
Dažreiz viņa prombūtne pat nebija gara – jau nākamajā dienā viņš atkal bija klāt! Man jau no pirmajām mūsu tikšanās reizēm gribējās būt kopā ar viņu visu laiku – baudīt mazos dzīves notikumus, kopā gatavot, pastaigāties, rūpēties. Es nekad to vārdos neizteicu, bet viņš sajuta, ka es sāku iemīlēties, tāpēc vienā reizē man pateica, ka man nevajadzētu jaukt mūsu labās attiecības ar iemīlēšanos. Viņš man negrib nodarīt pāri un nevēlas, lai es ciešu. Viņam ir savs uzstādījums, un lai es nepārprotu, viņam nav citas sievietes.
Ko man ar to visu darīt?
Ar vēsu prātu saprotu, ka man ir jārīkojas, ir jānovērš uzmanību no Īra. Lai vai cik ļoti gribētos būt viņam uzticīgai, neviens šajā brīdī šo manu upuri nenovērtē. Lai nesajuktu prātā, man kaut kas ir jāiesāk, es nedrīkstu pieļaut, ka palieku neadekvāta un sava vājuma dēļ pazaudēju sev tik ļoti tīkamo vīrieti.
Ieeju sen neatvērtajā iepazīšanās aplikācijā un apskatos savu potenciālo kavalieru listi. Starp visiem uzreiz pamanu nu ļoooti skaistu vīrieti. Titulbildē viņš ir baltā atpogātā kreklā, viņš ir skaisti iededzis, ar glītu bārdiņu, uz acīm lāsītes un mutē sērkociņš.
Tik seksīgs čalis ir pieteicies manā listē un vēlas ar mani iepazīties? Uz mirkli aizmirstu par savu Īru un ķeros klāt smukulīša bio un bildēm.
No nelielā apraksta un attēliem saprotu, ka viņa darbs ir saistīts ar futbolu un viņš pusi no laika strādā Dubaijā un otru pusi – Romā. Man tas viss šķiet ļoti interesanti, un es akceptēju viņa interesi satikt mani. Viņš noreaģē diezgan ātri, pēc īsas un vieglas sarakstes mēs sarunājam randiņu tajā pašā vakarā. Man tika dots diezgan daudz laika padarīt savas lietas un kārtīgi sagatavoties. Es jau iegrimu savos darbos, kad viņš raksta – vai es negribu satikties agrāk? Atbildu, ka darbus esmu apdarījusi, bet man ir vajadzīgs laiks saposties, uz ko viņš īsi atraksta: “Please keep yourself simple” (lūdzu, esi vienkārša). Wooow! Tas man tiešām patīk! Man likās, ka šis princis ir pieradis pie šikām beibēm. Manā stilā nav ierasts pārpucēties, bet vēlējos būt vislabākajā savu tradīciju kondīcijā.
Ja Īram ir pilnīgi vienalga – vislabprātāk viņš mani redz kailu –, tad šim princim pavisam noteikti patīk detaļas. Es to jūtu jau no attāluma.
Norunātajā bārā ierodamies vienlaikus. Vispirms satiekamies ārpusē. Viņš uzreiz pamana mani un smaida – skatās man acīs, mutē cigarete, pie auss telefons. Pienākot pie manis, viņš ir pabeidzis sarunu, izņem no mutes savu cīgu un noskūpsta mani uz abiem vaigiem. Dzīvajā viņš izskatās nedaudz vairāk “palietojies”, uzreiz var redzēt, ka izliktās bildes bija vismaz 3–4 gadus senas, kas liecina par to, ka viņam ir vēlme patikt, izskatīties labāk. Reālajā dzīvē viņam jau ir sirmums gan matos, gan glītajā bārdiņā, zem acīm maisiņi, bet redzētais jebkurā gadījumā man ļoti patīk. Jau no paša pirmā mirkļa jūtu, ka mēs ļoti labi sapratīsimies. Viņš ir sliktais zēns, un tas ir tieši tas, kas man šobrīd visvairāk ir nepieciešams, – tikpat traks kā es, tikpat impulsīvs, viņš – melnīgsnējais princis, es – blondā vikingu sieviete Valkīra (kā viņš mani uzreiz nodēvē).
No pirmā mirkļa mums jau abiem ir skaidrs, ka pēc neilga laika dzirksteles šķīdīs un neviens to nevarēs apstādināt. Mēs ieejam bārā un, sēžot pie bāra letes, sākam savu iepazīšanos.
Jēziņ, izrādās, mans princis ir viens no FIFA (Starptautiskās Futbola federācijas) administrācijas.
Stāsti ir dzirdēti dažādi, uzreiz ir skaidrs, ka šim čalim ir miljons sieviešu, bet sarunā šķiet ļoti nosvērts un gudrs – no vienas puses, neslēpj, bet, no otras puses, parāda, ka viņam tās visas vecenes jau ir līdz kaklam. Viņš meklē kaut ko gudrāku, kaut ko nobriedušu un līdzsvarotu. Manā profilā viņš to esot saskatījis un dzīvē pavisam noteikti to apliecinājis. Mēs jau sen būtu viņa viesnīcas istabā, ja mums nebūtu tik interesanti vienam ar otru sarunāties. Protams, ka viņš palaida rokas jau pirmajās minūtēs, bet es neliedzos, jo man patika viņa pieskārieni. Man patika it viss – gan šī personība, kas jau 25 gadus administrē FIFA darbību, gan viņa pieredzes stāsti par viņa divām izjukušajām laulībām, viņa trim bērniem, par viņa aizraujošajiem piedzīvojumiem. Viņš ar interesi klausījās manu stāstu, uzdeva daudz jautājumu un lūdza man neko neslēpt.
Tāda ir mūsu vienošanās vēl līdz šai dienai – mēs stāstām viens otram visu, atbalstām viens otru un baudām mirkļus kopā.
Kāpēc es viņu saucu par Vellu? Nu tāds viņš ir manā iztēlē, kad abi esam kaili viņa istabā, – viņam vienā rokā ir cīga, otrā – loceklis, laiku pa laikam iešņauc balto strīpiņu no sava datora vāka, un vēl viņam patīk telefonā iefilmēt mūsu karstās epizodes. Kad mēs esam šķirti, viņš man pamazām tās sūta. Man tas patīk. Viņš man ir piedāvājis arī uzpīpēt un iešņaukt, bet uzreiz licies mierā, saprotot, ka mani tās lietas neinteresē. Viņš uzsvēra, ka es bez visām intensifikācijām esot trakāka par viņu.
Pagaidām mūsu jautrākais kopējais gājiens ir bijis kādā rītā, kad viņš ciemojās pie manis, – mēs visu nakti ballējām, klausījāmies mūziku, dejojām, mīlējāmies, līdz astoņos no rīta viņam aptrūkās alus. Viņš uzvilka manas drēbes, savukārt es, uzreiz noreaģējot, uzvilku viņa, un tā mēs, mīlīgi iereibuši, gājām pa manu rajonu pastaigāties. Vecāki jau veda bērnus uz skolu, bet mēs, negulējuši un skurbulī, samainījušies drēbēm, sadevušies rokās, apstājāmies uz katra stūra pabučoties, uztaisīt kādu selfiju un kārtīgi izsmieties.
Vells ir kļuvis par manu ļoti labu draugu. Viņš vienmēr apjautājas, kā man iet ar brūtgāniem. Es gan par viņa brūtēm negribu neko dzirdēt, man patīk viņš tieši tāds, kāds viņš ir – mīļš, gudrs, vienmēr draudzīgs un labs pret mani. Bet par to, kā mums iet gultā, pastāstīšu citā reizē. Tur ir kaut kas pavisam jauns un man nebijis. Viņš man ir samācījis trikus, kurus es lieku lietā un izmēģinu arī uz Īra. Mans nabaga Īrs pat nenojauš, kāpēc viņš ir ieguvējs…
