Liene dalās reālā stāstā par iepazīšanos tinderī. 6. sērija. "Piekritu vienai no savas dzīves dīvainākajām pieredzēm"
Vai populārajā iepazīšanās lietotnē "Tinder" ir iespējams atrast īstu mīlestību? Savā pieredzē drosmīgi dalās reāla sieviete - 50+ gadu vecā Liene. Šodien - stāsta sestā sērija.
Soli pa solim dodamies līdzi aizraujošā reālas sievietes piedzīvojumā, sevi un izredzēto meklējot Tinder. Visi stāsti, tāpat kā tinderromāna autore, bez kuras klātbūtnes savulaik reti notika kāds smalko aprindu burziņš Rīgā, ir īsti un neizdomāti.
Mani sauc Liene, esmu savos 50 un plus – vecumā, kurā vairāk kā vēl nekad dzīvoju apzināti, piesātināti un ar pilnu elpu. Jau aptuveni gadu esmu brīvas sievietes statusā, turklāt arī vairs nedzīvoju Latvijā. Esmu bijusi laulībā un pēc tam uzreiz nopietnās attiecībās, tāpēc šī brīža brīvsoli vēlos izbaudīt un paildzināt, lai tā kārtīgi iepazītu frontes otro pusi – vīriešu pasauli.
Šī ir sestā sērija. Stāsta iepriekšējās sērijas lasi šeit.
Esmu satikusi interesantu un visās izpausmēs ļoti niansētu vīrieti. Viņa vārds ir Pako. Mēs tiekamies bieži, jo viens otra kompānijā jūtamies neizskaidrojami labi un atbrīvoti. Pako ir harismātisks, viņa caururbjošais skatiens liek notrīsēt ceļiem, viņš ir ļoti maigs un uzmanīgs. Tagad es zinu, ka Pako man bija jāsatiek tādēļ, lai saprastu, ka man tā pa īstam un neizliekoties patīk pilnīgi pretēja tipa vīrieši. Savos 50+ esmu pilnīgi skaidri noformulējusi savu ideālo vīrieti: viņš ir izglītots un dzīvesgudrs, tāds, kas regulāri uzjautrinās, tāpēc man no smiekliem ap acīm būs skaistas grumbiņas. Viņam pavisam noteikti nav alus vēdera, viņš sevi uztur lieliskā fiziskajā formā, tāpat kā to daru es.
Man ir ļoti svarīgi, lai mans vīrietis nebūtu apstājies pašapmierinātībā no paveiktā vai sapelnītā, lai viņš vienmēr saredzētu vietu attīstībai.
Vecums ir diskutabls jautājums, jo man patīk arī jaunāki vīrieši, kā arī es patīku jaunākiem vīriešiem. Bet laikam jau prātīgi tomēr būtu satikt sava vecuma čali. Pēc dažiem eksperimentiem mana Vīrieša MUST BE sarakstā pievienoju iedaļu – zvērs gultā!
Pavērojot savas brīvā laika aktivitātes, vēlos sev uzdot jautājumu – kāpēc jāmeklē tas viens, ja var baudīt vairāku vīriešu uzmanību? Kādu laiku jau tā var dzīvoties, bet jebkurš pārsātinājums ātri kļūst neinteresants. Ir sajūta, ka vēlos atkal tā pa īstam iemīlēties, vēlos rūpēties, kā arī brīžam sajusties vāja un lutināta. Vēlos, lai mēs viens otram divatā būtu viss, lai mums nevienam nekas nebūtu jārāda, lai mēs viens otru papildinātu un rokās sadevušies dotos savos neceļos.
Ai, cik romantiski!
Tātad – kur mēs palikām?
Pako man izteica nepiedienīgu piedāvājumu, un es apsolījos par to padomāt…
Runa ir par tā sauktajiem Liberty Club jeb, kā pie mums tos dēvē, par svingeru klubiem. Pako tos apmeklē regulāri un piedāvā man kļūt par viņa partneri šajās izklaidēs. Atkārtojot to, ka es viņam ļoti patīku, viņš vēlētos, lai kļūtu par pastāvīgu līdzi nācēju grupu izklaidēs. Pako apsola ne soli no manis neatkāpties, sargāt un, ja man nepatiks, uzreiz vest prom.
Mana pirmā reakcija ir pret. Man tiešām pietiek ar vienu spēcīgu vīrieti, neizjūtu ne mazāko vajadzību pēc citiem kailiem ķermeņiem sev apkārt. Bet... kaut kāds ziņkārības velniņš urda un… neatkāpjas. Filmās esmu redzējusi Bakhanālija (auglības un vīna dievam Bakham veltīti svētki senajā Grieķijā un Romā) cienīgas izvirtības, turklāt saistītas ar Romas impēriju. Kāpēc, esot Romā, lai sev liegtu iespēju to redzēt dzīvajā izpildījumā? Uz maniem svaru kausiem nonāk ziņkāre apvienojumā ar bailēm no nezināmā.
Pa šo laiku, dzīvojot Romā, man ir uzradies draugs Džonijs – gejs no Lielbritānijas ar ilggadēju, krāsainu un bagātīgu pieredzes paleti. Viņš ir kā izdzīvošanas rokasgrāmata lielajā pilsētā, mans labākais draugs un draudzene vienā personā. Viņš uztur kārtībā un kopj manu mazo dārziņu, visu laiku to papildinot ar jauniem stādiem, mēs kopā ejam iepirkties, apmeklējam izstādes, kafejnīcas, klaiņojam pa ieliņām. Mēs viens no otra neko neslēpjam – stāstām visus savus piedzīvojumus līdz pat detaļām. Mums kopā ir jautri – esam pārsmējušies līdz elpas trūkumam, bet, pats galvenais, man blakus ir plecs, uz kura paraudāt.
Manas šaubas var apstiprināt vai izkliedēt tikai un vienīgi Džonijs. Zvans draugam…
Džonijs allaž joko ar pilnīgi nopietnu seju. Arī šoreiz pirmais, ko viņš atbild: “Nu neviens tevi tur neizvaros, ja pati negribēsi.” Viņš man īsumā izstāsta spēles noteikumus, savu stāstījumu papildinot ar atkāpi par to, kā tas notiek geju pasaulē. Tur tas viss ir tiešāk un daudz skarbāk. Par to es varētu uzrakstīt kādā citā reizē, bet nelielam salīdzinājumam… Teiksim, ja heteroseksuālas sievietes sludinājumu tinderī greznos dažas bildes, starp kurām būs portrets, pilna auguma attēls kleitā un vēl kāda no smukajām bildēm, tad geju portālos būs visa mantība tuvumā, no visām pusēm un leņķiem. Arī bildes no sērijas, kā mēs ar Džoniju tās dēvējam, “zeme, atveries!”. Ja es interesējos par vīrieša auguma garumu, tad geju pasaulē ir runa tikai un vienīgi par vienu citu garumu. Arī sarakste tiek uzsākta pavisam tieši, bez aplinkiem.
Atgriežoties pie maniem svaru kausiem, pats interesantākais, ko Džonijs man saka, ir tas, ka šī ir iespēja sevi izzināt vairāk.
Ja nu sevī atklāju ekshibicionisti un izrādās, man patīk, ka citi no malas vēro mani mīlējoties, vai pēkšņi es atklāju, ka vēlos to darīt ar vairākiem partneriem vienlaikus?
Neraugoties uz to, ka nevēlos neko tādu sevī atklāt, piekrītu un dodos uz vienu no savas dzīves dīvainākajām pieredzēm. Bailes no nezināmā pamazām noplok, tā vietā sāk palikt bail pašai no sevis.
Esam klāt. Apsardze, face control, bārs, kokteilis. Lai ļautu man atgūties, Pako ierosina ieņemt vietas bāra malā, jo tādā veidā ir iespēja pavērot cilvēkus, kā arī saprast telpu izvietojumu un šā kluba loģistiku.
Plašajā bāra telpā nevienu kailu ķermeni nemanu, kā arī neviens man virsū neklūp. Tiktāl viss labi.
Sāku vērot cilvēkus, kas brīvi pārvietojas telpā, draudzīgi sarunājas, tā teikt, socializējas. Atmosfēra ir saviesīga – kā jebkurā pilsētas kafejnīcā, bārā piektdienas vakarā. Mana acs uzreiz atpazīst precētos pārus un tos, kas izliekas par pāriem. Pārlaižu skatienu un noskenēju, vai šeit ir kāds vīrietis, kas būtu manā gaumē, un secinu, ka vienīgie kandidāti būtu pāris precēto vīriešu, kuri cieši turas kopā ar savām sievām. Pēc mirkļa saprotu, ka skenēšana notiek no visiem leņķiem, un, ja katra klātesošā personāža acu skatiens tiktu iezīmēts kā sarkans lāzera stars, tad visa telpa būtu aizpildīta ar krustu šķērsu sarkanām līnijām.
Pako ir ļoti uzmanīgs un, kā parasti, maigs. Cieši raugoties acīs, viņš mēģina nolasīt manu šā brīža sajūtu. Kad mēs tā ilgi viens uz otru raugāmies un klusām sarunājamies, aizmirstam par to, kas notiek apkārt, jūtamies brīvi, nepiespiesti, mēs šajā brīdī esam viens otram. Un man neko citu nevajag. Pēc kārtējā garā skūpsta paskatos pāri Pako plecam un saprotu, ka uz mūsu pusi tiek vērsti pietiekami daudz acu skatienu, lai es sajustos neomulīgi. Neizrādot savu uztraukumu, iečukstu Pako ausī, vai mēs tomēr nevarētu doties prom. Esmu kārtīgi uzsilusi un vēlos viņu visur citur, tikai ne šeit. Mierīgi glāstot manas rokas un raugoties cieši man acīs, viņš lūdz nesteigties un piedāvā mierīgi apstaigāt telpas. Es piekrītu.
Neuzkrītoši vēroju tipāžus, kas nenogurstoši raugās mūsu virzienā. Tie pārsvarā ir vīrieši, arī dažas sievietes.
Mans izdzīvošanas instinkts ātri ievērtē situāciju un secina – abi precētie pāri, kas, manuprāt, bija vienīgie adekvātie cilvēki šajā telpā, ir kaut kur pazuduši, mēs esam palikuši starp šakāļiem. Šķiet, visus šos cilvēkus vieno kaut kāda neveselīga aura, viņu skatienos sajūtu tādu kā konkurenci – kurš pirmais iegūs iespēju mesties virsū vienīgajai blondīnei telpā…
Lai kliedētu nepatiku pret notiekošo, pievēršos mums netālu sēdošam pārim. Es teiktu, ka starp viņiem valda dīls un viņi regulāri kopā apmeklē šo iestādi. Neticu, ka viņi ir precēts pāris. Viņa ietērpusies kaut kādā zirnekļa tīkla veidola apspīlētā triko, kas nu galīgi nepiestāv viņas ļenganajām aprisēm, jo pa visiem tīkla caurumiem ārā veļas tauku krunkas. Viņa ir iereibusi un pat ne drusciņ neuztraucas par to, kā izskatās… Nokarājies alus vēders, nošļucis dibens, kas zem tīkliņkostīma ir ietērpts stringos. Viņa uzvedas diezgan skaļi un izaicinoši, savukārt viņas vecis visu laiku lūr uz mani. Viņa tēlo, ka to neredz, un turpina savu etīdi. Aicinu Pako iet skatīties TĀS telpas.
Pako paņem mani aiz rokas un lūdz bārmenim nospiest pogu, lai mēs varētu atvērt durvis uz TURIENI. Turoties cieši Pako pie rokas, sekoju. Viņš apstājas, apskauj mani un mierīgi čukst, ka man nekas nav jādara, nav jāuztraucas, mēs tikai izstaigāsim, apskatīsimies un, ja vēlēsimies, kaut kur uzkavēsimies. Visapkārt ir diezgan tumšs.
Sveču gaismā var nojaust, ka esam kaut kādā alā ar labirinta veida kabatām, kurās visās notiek kustība.
No visām pusēm var dzirdēt baudas izraisītas skaņas – elsas, vaidus, pat skaļākus ekstāzes izbļāvienus. Saprotu, ka nupat esmu nonākusi īstā Bakhanālijā, slepenā valstībā, kas piedāvā iespēju iesaistīties baudkāres izraisītā orģijā. Esmu ieinteresēta redzēt, no kurienes nāk skaņas. Paejam uz priekšu, lai sasniegtu labirinta kabatu, no kurienes spraucas nedaudz vairāk gaismas. Mums priekšā stāv daži cilvēki, kas vēro četru cilvēku orģiju. Pieejot tuvāk, es saprotu, ka šie četri ir tie divi precētie pāri, kuri jau no paša sākuma man likās simpātiskie cilvēki šajā iestādē.
Šo nu gan es gribu redzēt. To pamana arī Pako, tāpēc apķer mani no aizmugures par zīmi, ka kopā te pastāvēsim un pavērosim. Mēs paliekam. Visapkārt notiek arī citas orģijas, bet mēs sākam sekot šo divu pāru sadarbībai…
Turpinājums sekos.
