Liene dalās reālā pieredzē par iepazīšanos tinderī. 5. sērija. "Hmmm, skaidrs, uz ko tas velk…"
Vai populārajā iepazīšanās lietotnē "Tinder" ir iespējams atrast īstu mīlestību? Savā pieredzē drosmīgi dalās reāla sieviete - 50+ gadu vecā Liene. Šodien - stāsta piektā sērija.
Soli pa solim dodamies līdzi aizraujošā reālas sievietes piedzīvojumā, sevi un izredzēto meklējot Tinder. Visi stāsti, tāpat kā tinderromāna autore, bez kuras klātbūtnes savulaik reti notika kāds smalko aprindu burziņš Rīgā, ir īsti un neizdomāti.
Mani sauc Liene, esmu savos 50 un plus – vecumā, kurā vairāk kā vēl nekad dzīvoju apzināti, piesātināti un ar pilnu elpu. Jau aptuveni gadu esmu brīvas sievietes statusā, turklāt arī vairs nedzīvoju Latvijā. Esmu bijusi laulībā un pēc tam uzreiz nopietnās attiecībās, tāpēc šī brīža brīvsoli vēlos izbaudīt un paildzināt, lai tā kārtīgi iepazītu frontes otro pusi – vīriešu pasauli.
Šī ir 5. sērija. Stāsta iepriekšējās sērijas lasi šeit:
Esmu atpakaļ neklātienes iepazīšanās platformā. Pēc nelielas vilšanās paralēli sarakstos ar vairākiem vīriešiem, uzturot diezgan vēsu un daļēji ieinteresētu sarunu. Skaidri saprotu, ka mans psiholoģiskais stāvoklis pēc pārdzīvotā un pārdomātā ir nostājies aizsardzības mehānisma fāzē un protestē.
Vīriešiem, kas ar mani šobrīd sarakstās, ir jākomunicē ar diezgan cinisku personu. Nevienam jau nav noslēpums, ka pretējo dzimumu pievelk tieši tas medījums, kas tā viegli nedodas rokās. Ierasti man netīk izmantot šo ieroci, bet šajā brīdī es to izbaudu uz visiem simts procentiem.
Pēc trīs kaislīgām dienām un naktīm es dzīvoju kaut kur tur, debesīs, un biju sadomājusies, ka šis stāvoklis būs paliekošs.
Ir grūti noticēt tam, ka tas, kas tev likās tik īsti un jaudīgi, otrai pusei ir tikai kā tāds sava veida pozitīvs ielāps, kura derīguma termiņš ir noteikts uz diezgan īsu laiku. Izrādās, ka viss sajustais un dzirdētais ir kā tāds pārcukurots sīrups – saķepis un tev neveselīgs.
Laikam esmu no cita laikmeta, jo vēl neprotu tā īsti saldi samelot. Visu laiku ieguldos nedaudz par daudz. Arī fakts, ka Riemens bija pirmais, kas man norāva jumtu pēc ilgāka atturības laika, klaji demonstrējot to, ka es ar viņu izdarīju to pašu, mani pietuvināja domai, ka, iespējams, mēs varētu turēties vairāk kopā un sākt kaut ko veidot, pat nevēlos noformulēt, ko.
Tātad nav tā, ka man ir jāmeklē kāds glābējs, manī ir pietiekami daudz spēka, lai glābtu sevi un dotu spēku arī kādam citam, tik jautājums – vai viņš to novērtēs. Ir jāvirzās tālāk, un, lai vai cik tajā brīdī šķiet neiespējami, ir jāparaugās uz šo situāciju no malas un jāpasaudzē sevi.
Mūsu attiecības turpinās – laiku pa laikam sarakstāmies, bija pat viens randiņš ar tikpat kaislīgu nakti.
Satura ziņā mūsu atkalsatikšanās bija ļoti progresējusi – zinot, kā mani saturīgi pārsteigt, Riemens noorganizēja pārdomātu pastaigu pa laikmetīgās mākslas centru, kur mēs stundām klīdām pa milzīgas atvērtās bibliotēkas telpām, izstāžu zālēm, kino kamerzālēm, instalāciju pagalmiem. Tas atkal bija viens ļoti intensīvs piedzīvojums – katrā klusākā izstāžu zāles stūrī bija skūpstīšanās pauze, daudz joku un stāstu par to, kas ar mums noticis šajā laikā. Pieredzējuši cilvēki laikam šo dēvē par draudzību ar pievienoto vērtību.
Tomēr es biju jau mainījusies, un to pamanīja arī Riemens, viņš atzina, ka vairs nemoralizēju un esmu nenoformulējami ēteriska. Tā arī ir – es jau viņam nestāstīju, ka skumjās pēc aplauziena ar viņu es sazinos ar citiem vīriešiem, starp kuriem ir arī mans Irish Man. Par manu īru turpināšu kādā citā reizē, bet tagad atgriežos pie sarakstes ar citiem vīriešiem, kas ir izvēlējušies mani un ar kuriem es izvēlējos turpināt sarunu.
Šobrīd no vēl nesen iekārojama mīlnieka Riemens man kļuvis par to akmentiņu, kuru es vēl aizvien rotaļīgi paspārdu, bet projām vēl neaizsperu…
Manas uzmanības centrā ir nonācis Pako. Jā, viņš lēnām un metodiski ir piestrādājis, lai iekarotu manu interesi.
Viņa profila bildes vēsta par to, ka viņš daudz ceļo, ir kopts un sportiskas miesasbūves. Viņa skatiens ir pārliecinoši rāms. Rakstītais liecina par to, ka viņš ir gudrs un izglītots, turklāt tendēts uz ezoteriskām tēmām. Arī viņš ikdienā nodarbojas ar jogu un, tāpat kā es, ir veģetārietis. Mēs abi esam vienaudži un ieinteresēti viens otrā. Viss notiek! Pēc pāris dienām Pako mani aicina uz vakariņām.
Viņš man ļauj izvēlēties mūsu pirmā randiņa vietu, savukārt es šajā ziņā pilnībā uzticos viņam. Tādējādi man ir iespēja iepazīt jaunas vietas un pavērot viņa gaumi. Rotaļīgi piebilstu, ka esmu jauniņā lielajā pilsētā, tāpēc vēlos to iepazīt ar viņa acīm.
Sapucējos savās labākajās tradīcijās – neko nepārspīlējot un pietiekami stilīgi, jo šis čalis jau nu pavisam noteikti to novērtēs. Tā arī ir – viņš pamana katru sīko detaļu, par katru ir kāds komentārs un arī kompliments.
Es nedaudz kavēju. Ienākot restorānā, uzreiz pamanu viņu.
No pirmā acu skatiena jau top skaidrs, ka tās nav tikai bildes, kas mani uzrunājušas, – dzīvē viņš izskatās vēl labāk!
Un tas caururbjoši rāmais skatiens liek notrīsēt ceļiem… Viņa acīs redzu, ka viņš ir sajūsmā par mani. Tā ir laba zīme. Tas nozīmē, ka ne tikai mūsu sarakste bijusi ļoti viegla un dinamiska, bet arī mūsu tikšanās “dzīvajā” būs tikpat baudāma.
Vakariņu un sarunas laikā viņš visu laiku atgādina, ka kopā ar mani jūtas ļoti viegli un nepiespiesti. To pašu saku par viņu. Viņš pavisam noteikti ir pieskārienu cilvēks. Pēc pirmā mulsuma pārvarēšanas mēs abi ļoti meistarīgi un sirsnīgi flirtējam. Viņš nevilcinās un sarunas laikā ļoti pārliecinoši un lēni sāk čamdīt manus svārkus, blūzi, manu ādu, sakot, ka viņam ļoti patīk manas ādas sajūta, tās tekstūra. Nekad neko tādu par savu ādu nebiju dzirdējusi – ir jauki uzzināt kaut ko jaunu par sevi.
Mēs abi viens otram pastāstām par līdzšinējo iepazīšanās portālu pieredzi un lēnām nonākam pie sarunas par iepazīšanās kultūru.
Pako ir lielāka pieredze šajā lauciņā. Šķīries pirms pieciem gadiem, ir trīs – nu jau gana pieauguši – bērni, jaunākajam ir 15. Kopš šķiršanās mēģina sevi izklaidēt, iepazīstoties ar sievietēm un rodot kādu saskares punktu. Atšķirībā no manis tādi lieli “aplauzieni” viņam nav bijuši. Tas laikam tāpēc, ka viņam ir ļoti laba intuīcija un prasme izvēlēties sev atbilstošas partneres. Interesants šķiet fakts, ka pat tik simpātiskam un harismātiskam vīrietim kā Pako ik pāris dienu sarakstei piesakās vien dažas, viena vai neviena meitene. Man ir kauns atklāt, ka ar visu manis rūpīgi izstrādāto filtru (par izglītību, valodām, sportiskajām aktivitātēm, nesmēķēšanu) man piesakās desmitiem vīriešu dienā, no kuriem izvēlos vien dažus, ar kuriem turpināt sarunu.
Jā, vīriešiem šajā paralēlajā sakaru pasaulē iet grūtāk. Ir diezgan jāpiestrādā, lai sastaptu sakarīgu partneri un uzturētu viņas interesi.
Turpretī sieviešu pusē viss notiek dinamiskāk un skaitļos iespaidīgāk. Palasot pētījumus, kas saistīti ar neklātienes iepazīšanās kultūru, uzzinu, ka lielākā daļa sieviešu, kas sevi ir izlikušas šajā tirgū, ir vai nu jau attiecībās, vai arī dara to tikai ar mērķi uzbužināt savu ego. Vien neliels procents sieviešu meklē pastāvīgu partneri vai vismaz gadījuma sakaru, kas uz brīdi apmierinās abas puses. Īpaši slīpētas mednieces pat tīši izmanto savu šarmu un apstrādā norūpējušos medniekus, lai tiktu pie glaunām vakariņām kādā viņu izvēlētā restorānā, un tad pazūd. Vēl viena blakne esot ķīnietes.
Pako apstiprina, ka tās esot aizņēmušas visas portāla nišas, viņu ir ļooooti daudz – tik ņem un izvēlies, kuru gribi!
Saruna ir ļoti interesanta, un tā turpinās, bet mūsu ķermeņu valoda plūstoši aicina to ievirzīt citā gultnē. Mums nekas nav jāsarunā, tik neliela detaļa: kurp dodamies? Izvēlamies braukt pie manis, jo es dzīvoju turpat netālu centrā, savukārt viņa dzīvesvieta ir piepilsētas privātmāju rajonā. Ilgi nevaram izkustēties, jo, iekāpjot viņa auto, beidzot esam prom no citu acīm un varam ļauties sakāpinātajai vēlmei izzināt vienam otru – iepazīt skūpstus, glāstus un citas smalkās nianses, kas mums katram ir tik individuālas.
Jā, šis ir kaut kas pavisam jauns un vēl līdz šim nesajusts – ārkārtīgi niansēts smalkums un maigums ikkatrā kustībā, kas mijas ar nepārtrauktiem čukstiem, kuru saturam es sākumā nepievēršu uzmanību. Tikai esot gultā un dzirdot kādas frāzes atkārtojamies, saprotu, ka šajā visā ir kāds savdabīgs, man vēl nepieredzēts vēstījums… Vēl tagad rakstot atceros to skatu, kad Pako seja ir tieši virs manas un ar katru kustību manī viņa jautājums kļūst arvien intensīvāks – vai es vēlos, lai šajā mirklī man… mutē būtu cita vīrieša loceklis?
Hmmm! Skaidrs, uz ko tas velk…
Pēc šī mums ir gara un niansēta saruna par tā sauktajiem Liberty Club. Pie mums tos laikam dēvē par svingeru klubiem.
Pako tos apmeklē regulāri un piedāvā man kļūt par viņa partneri šajās izklaidēs. Sakot, ka es viņam ļoti patīku, Pako vēlētos, lai es kļūtu par viņa pastāvīgu līdzi nācēju grupu izklaidēs.
Tā tur ir pieņemts, tos apmeklē pāri – vīrs ar sievu –, kas tādējādi uzspodrina savas attiecības, neļaujot tām iegrimt apātijas, melu un neieinteresētības fāzē, tie var būt arī mīļākie vai vienkārši grupveida seksa pārņemtie, kas atnāk divatā tikai tādēļ, lai tiktu tur iekšā. Mana pirmā reakcija ir noraidoša, jo vienmēr esmu bijusi pilnīgi pārliecināta, ka man pietiek ar vienu spēcīgu vīrieti, kuru neesmu gatava dalīt ar kādu citu. Taču, neraugoties uz manu pārliecību, kuru Pako nodēvē par aizspriedumainu, solu šo visu apsvērt, nesteidzoties padomāt un tad dot atbildi…
Turpinājums sekos.
