Liene dalās reālā pieredzē par iepazīšanos tinderī. 4. sērija. "Mēs nespējām šķirties trīs dienas"
Vai populārajā iepazīšanās lietotnē "Tinder" ir iespējams atrast īstu mīlestību? Savā pieredzē drosmīgi dalās reāla sieviete - 50+ gadu vecā Liene. Šodien - stāsta ceturtā sērija.
Soli pa solim dodamies līdzi aizraujošā reālas sievietes piedzīvojumā, sevi un izredzēto meklējot Tinder. Visi stāsti, tāpat kā tinderromāna autore, bez kuras klātbūtnes savulaik reti notika kāds smalko aprindu burziņš Rīgā, ir īsti un neizdomāti.
Mani sauc Liene, esmu savos 50 un plus – vecumā, kurā vairāk kā vēl nekad dzīvoju apzināti, piesātināti un ar pilnu elpu. Jau aptuveni gadu esmu brīvas sievietes statusā, turklāt arī vairs nedzīvoju Latvijā. Esmu bijusi laulībā un pēc tam uzreiz nopietnās attiecībās, tāpēc šī brīža brīvsoli vēlos izbaudīt un paildzināt, lai tā kārtīgi iepazītu frontes otro pusi – vīriešu pasauli.
Šī ir 4. sērija. Stāsta iepriekšējās sērijas lasi šeit.
Mana ātrās iepazīšanās sāga iesākās ne tik veiksmīgi, cik gribētos. Iepriekš minēju savus pirmos divus klupienus, kas beigās izrādījās labas mācību stundas turpmākajai partneru izvēlei un nesteidzīgai to inspicēšanai.
Labā ziņa ir tā, ka tikpat operatīvi, cik komunikācija ar pirmajiem diviem vīriešiem tika uzsākta, tā tika izbeigta bez jebkādas atvainošanās vai turpmākās sarakstes.
Šajā spēlītē iesaistītie ļoti labi saprot, ka nav jēgas kaut ko reanimēt vai labot, jo pretējā puse tevi jebkurā mirklī var nobloķēt.
Iepriekš minēju arī to, ka šajā neklātienes iepazīšanās pasaulē bieži vien ir vērojama nevērīga, varētu pat teikt, virspusēja attieksme pret sarakstes partneri. Pat pēc pirmā randiņa liela daļa cilvēku vienkārši nozūd neatvadījušies, pat nepiepūloties pieklājīgi samelot… Tas ir kā paspārdīt akmeņus – mēs izvēlamies vienu, kādu laiku parotaļājamies un tad to aizsperam, pat nepaskatoties uz to pusi.
Riemens uzradās kā tāda nomaldījusies petarde, kas iekrita tieši tajā atvērtajā logā, kur to visvairāk gaidīja.
Pirmās sajūtas ir ļoti labas – ieinteresēts manī, gudrs, asprātīgs, simpātisks. Bildēs redzētais liecina par labu gaumi un aktīvu dzīvesveidu. Riemens ir viens no vadošajiem IT speciālistiem lielā uzņēmumā, un viņa darbs ir saistīts ar nepārtrauktiem komandējumiem, kuros viņš instalē un palaiž dzīvē kompānijas iekārtas visdažādākajās pasaules malās. Viņa profesionālā dzīve ir saistīta ar nepārtrauktu ceļošanu, kas ir bijis iemesls laulības šķiršanai.
Šajā nedēļā viņam bija klātienes darbi kompānijas centrālajā birojā Romā, un viņš bija ieskatījies lielpilsētas iepazīšanās sleju jaunumos un ieraudzījis mani. Viņš zibenīgi pieteica vēlmi iepazīties un tikpat zibenīgi saņēma apstiprinājumu. Mūsu sarakste, kas iesākās rīta pusē, jau pēcpusdienā vainagojās ar randiņu.
Šoreiz man bija vienalga – viss notiek sasteigti vai nesasteigti, jo bija sajūta, ka beidzot BŪS!
Jau pirmā patīkamā nianse liecināja par viņa nesaspringto dzīves uztveri – viņš man deva pietiekami daudz laika sagatavoties, bet arī tajā es neiekļāvos. Pēdējā mirklī uzrakstīju, ka piecpadsmit minūtes kavēšos, uz ko viņš atbildēja: “Gaidīšu tevi pēc trīsdesmit minūtēm!” Tas ir tik jauki, ka sieviešu sīkie netikumi tiek uztverti ar vieglumu un humoru!
Satikšanās vietu sarunāju netālu no mājām. Šoreiz, pēc diviem fiasko, dodos pretējā virzienā, lai izvairītos no “sarkanā paklāja” ieliņas draugiem. Šaurais akmeņainais ceļš ved kalnā, tāpēc prasa papildu piepūli. Un elpa jau tā ir satraukta... Smaidot dodos virzienā, kur jau no attāluma redzu VIŅU. Riemens smaida un vēro, kā es tuvojos. Vēlāk viņš man teica, ka pamanījis manu blondo galvu un stalto stāvu jau no tāluma un ieinteresēti pētījis mani nākam.
Randiņa plāna mums nebija, tāpēc vienojāmies, ka, lēnām pastaigājoties, atradīsim vietu, kur piesēst uz kādu vīna glāzi un iepazīšanos.
Riemens uzturēja sarunu. Viņš mani izklaidēja smīdinot un flirtējot, pa vidu neuzmācīgi uzdodot jautājumus, tādējādi ievācot informāciju par mani.
Pēc stundas mēs jau skūpstījāmies. Kaut gan abi jau bijām gana uzsiluši, turpinājām savu vieglprātīgo sarunu. Viņa roka lēnām un neatlaidīgi sāka izzināt mana auguma aprises. Ir tik satraucoši patīkami pavadīt laiku kopā ar tikko vēl pavisam nepazīstamu vīrieti, kas vienā mirklī kļūst ļoti tuvs… Sarunas laikā pieskārienu kļuva arvien vairāk, taču mēs vēl turējāmies, jo bija aizraujoši paildzināt nenovēršamo TO. Viss notika viegli, karstasinīgi un strauji. Mums kopā bija interesanti un arī jautri, jo no pusvārda sapratām viens otra jokus. Laiku pa laikam viņš klusēja, raudzījās cieši man acīs un teica, ka nevar novērst skatienu no manām zilajām acu zīlītēm, sakot, ka izplūst tajās kā jūrā. Šajos mirkļos viņš runāja spāņu valodā. Tas bija tik uzbudinoši… Mēs esam pilnīgi pretstati – viņš ļoti vīrišķīgs, spēcīgas miesas uzbūves, tumšiem matiem un acīm, kas bija gatavs apēst mani – blondo grēku.
Vienā mirklī, neko nesakot, viņš piecēlās, aizgāja uz bāru samaksāt par dzērieniem, pienāca, paņēma mani aiz rokas un teica: “Ejam!” Es ļāvos.
Man tik ļoti patīk sajust vīrieša nesatricināmo noteiktību. Mēs izgājām uz ielas, pēc dažiem soļiem viņš apstājās, spēcīgi pievilka mani cieši klāt, turot rokas uz maniem gurniem, un sāka mani skūpstīt jau pavisam bez jokiem… Lai gan viņa viesnīca bija netālu, gājiens uz turieni izvērtās diezgan garš, jo ik pa laikam bija jāietur skūpstīšanās pauze.
Šī tikko aizšķiltā dzirkstele strauji pārauga kvēlā ugunī, kā rezultātā mēs nevarējām šķirties… trīs dienas. Tas bija jaudīgi, ļoti intensīvi, dažbrīd izaicinoši un skarbi, dažbrīd ļoti maigi.
Pirmajā naktī pēc pusnakts bijām tik izsmelti un tajā pašā laikā uzlādēti, ka sapratām – ir nepieciešama kāda pauze.
Riemens ierosināja kaut ko pamainīt, jo mēs taču nevarējām visu laiku bez apstājas mīlēties. Tā arī darījām – viņš bija izsalcis, savukārt man ļoti gribējās dejot, turklāt darīt to ar savu tikko iepazīto mīlnieku. Ne visiem vīriešiem patīk dejot, bet Riemens ļāvās, un mums labi saskanēja. Sestdienas naktī Romas centrā izklaižu un deju piedāvājumu netrūka, tāpēc ļoti ātri atradām vietu, kur varējām apvienot ēšanu ar dejošanu.
Nonākot atpakaļ viesnīcā, mēs sev nodrošinājām nepārtrauktu fizisko slodzi visas nakts garumā, līdz rīta pusē, cieši apskāvušies, bezspēkā aizmigām. Arī brokastis tika aizstātas ar mīlas priekiem. Mēs abi bijām izsalkuši pēc tuvības, glāstiem, skūpstiem, pēc ugunīgas vīrieša un sievietes ķermeņa saplūšanas. Lai gan biju sev nosolījusies baudīt brīvību un dažādu vīriešu uzmanības apliecinājumus, arvien vairāk jutu, cik pārliecinoši labi jūtos tieši šī viena vīrieša spēcīgajās rokās.
Pēc ilgāka atturības laika mums abiem bija iespēja izbaudīt romantiskas filmas cienīgu scenāriju reālajā dzīvē –
rokās sadevušies, pastaigājāmies pa mazām ieliņām, ieklīdām dažādos pagalmos, skūpstījāmies, ākstījāmies, nesteidzoties un viens otru barojot, ēdām pusdienas. Nojaušot to, ka šī idille drīz beigsies, domās sevi pieķēru vēlmē apstādināt laiku un neatgriezties ierastajā dzīvē. Pēc divām dienām Riemenam bija jādodas mēneša ilgā komandējumā uz Kanādu, un, saliekot to kopā ar maniem ceļojumu plāniem, izrēķinājām, ka mēs netiksimies aptuveni divus mēnešus.
Arī visu pirmdienu bijām kopā, pat nepaskaidrojot neko saviem priekšniekiem un darbavietām, jo īsti nezinājām, ko teikt, un melot būtu dīvaini… Dienas vidū mani kolēģi atrakstīja, vai ar mani viss ir kārtībā, uz ko īsi atbildēju: “Jā! Rīt visu paskaidrošu.” Nākamajā dienā es bez melošanas pateicu, ka satiku čali, kurš mani vienkārši nelaida uz darbu, un es tur neko nevarēju padarīt... Zinot mani, kolēģi smējās un uzreiz piedeva, jo, ņemot vērā manu atbildības sajūtu, tam bija jābūt kam īpašam… Bija jau arī.
Šķiroties tēloju, ka viss ir labi un nav pilnīgi nekāda pamata ļauties skumjām.
Atnākot mājās, bezspēka labsajūtā iekritu gultā, domās mēģināju sagremot pēdējo dienu intensīvos notikumus. Deguna galā vēl jūtot viņa smaržu, izslēdzos un pamodos tik nākamajā rītā.
Pirmajās dienās pēc šķiršanās mēs sarakstījāmies un sarunājāmies video zvanos diezgan intensīvi, ierasti tas aizņēma garas nakts stundas. Apkārt notiekošais šķita nenozīmīgs, brīžam pat traucējošs, jo domās visu laiku biju tur – pie viņa. Ar pilnīgu pārliecību, ka man tas vairs nav vajadzīgs, biju izrakstījusies arī no iepazīšanās portāla.
Šī jaunā sajūta bija tik skaista un dziedējoša, ka man pat domās nebija vēlmes fantazēt par citiem vīriešiem. Un tad viņš pazuda…
Negribēju būt uzmācīga, pacietīgi gaidīju kādu ziņu, līdz nevarēju izturēt un pajautāju, kāpēc viņš mani ignorē.
Viņš sausi atbildēja, ka viss ir darbos un viņam nav laika skaidroties vai piedalīties kādā drāmā. “Labi,” es viņam uzrakstīju, “vairs netraucēšu, droši vari man rakstīt, kad tev ir laiks un vēlme”, uz ko viņš draudzīgi atbildēja, ka mēs noteikti sazināsimies.
Lai gan izlasītais bija kā auksta duša, centos to uztvert ar vēsu prātu, kārtējo reizi pārliecinoties, ka man ir tieksme idealizēt situācijas. Lai saprastu, kā ar šo visu tikt galā, mēģināju uz to paraudzīties no vīrieša viedokļa.
Nekas jau traģisks nav noticis – mēs varam un turpināsim tikties, tik jāatzīst, ka biju sadomājusies un pārsteidzīgi piešķīrusi mums pāra statusu.
Nonākot pie šīs atziņas, es vairs nedusmojos uz viņu un sapratu, ka man vēl ilgi un pacietīgi ir jāmācās neieķerties. Ir jāmācās flirtēt un manipulēt ar tādu pārliecību, lai tas man sāk sagādāt baudu. Es pamazām saprotu to, ka no katrām attiecībām, no katra sava vīrieša es varu mācīties un kļūt par patiesi neatkarīgu un pārliecinātu sievieti.
Uzgavilējot par to, ka esmu nobriedusi tiktāl, lai šādā situācijā nekristu panikā un nesadarītu kaut kādas muļķības, es ar vieglu rokas kustību paņemu savu telefonu un iereģistrējos atpakaļ iepazīšanās portālā. Dienā, kad iepazinos ar Riemenu, mani uzrunāja simpātisks vīrietis, kuru tobrīd ignorēju. Pako bija uzrakstījis vairākas ziņas, un rādās, ka bija ieinteresēts iepazīties ar mani. Ar dažu nedēļu nokavēšanos atbildu viņam: “Sveiks, Pako! Kā tev sokas?”, uz ko atbildi saņemu nekavējoties…
Turpinājums sekos.
