Liene dalās reālā pieredzē par iepazīšanos tinderī. 1. sērija. "Sākums bija neveikls"
Vai populārajā iepazīšanās lietotnē "Tinder" ir iespējams atrast īstu mīlestību? Savā pieredzē drosmīgi dalās reāla sieviete - 50+ gadu vecā Liene. Šodien - stāsta pirmā sērija.
Lai arī šis ir laikmets, kurā iepazīšanās internetā šķiet ikdienišķa parādība un tinderis kļuvis par sugasvārdu, joprojām mēs gribam dzirdēt drosmīgas atzīšanās un īstus stāstus, kā tad ir būt tur – virtuālajā otrās pusītes meklēšanas pasaulē. Kā tas notiek? Cik tas ir droši? Un vai tiešām tur iespējams atrast īstu mīlestību?
Jauns.lv soli pa solim dosies līdzi aizraujošā reālas sievietes piedzīvojumā, sevi un izredzēto meklējot Tinder. Visi stāsti, tāpat kā tinderromāna autore, bez kuras klātbūtnes savulaik reti notika kāds smalko aprindu burziņš Rīgā, ir īsti un neizdomāti.
Mani sauc Liene, esmu savos 50 un plus – vecumā, kurā vairāk kā vēl nekad dzīvoju apzināti, piesātināti un ar pilnu elpu.
Jau aptuveni gadu esmu brīvas sievietes statusā, turklāt arī vairs nedzīvoju Latvijā.
Esmu bijusi laulībā un pēc tam uzreiz nopietnās attiecībās, tāpēc šī brīža brīvsoli vēlos izbaudīt un paildzināt, lai tā kārtīgi iepazītu frontes otro pusi – vīriešu pasauli.
Pavisam noteikti zinu, ka pienāks brīdis un es gribēšu sastapt savu Vīrieti, bet šoreiz negribu sasteigt. Pēc ilgiem gadiem beidzot sev esmu noformulējusi, tieši kādu es viņu redzu.
Allaž esmu bijusi uzticīga un pārāk rātna, pretī nesaņemot to pašu, tieši otrādi –
mana ziedošanās ģimenei un attiecībām nesniedza sajūtu, ka tas tiek novērtēts ar adekvātu attieksmi.
Gadiem esmu rijusi pret sevi vērstu netaisnību, to noklusējusi un rādījusi, cik mums tomēr viss ir labi! Laiku pa laikam jau arī bija labi, bet varbūt es pati sev to iestāstīju, jo patiesībā nezināju, kā tas ir – baudīt abpusēji cienošas, mīlošas un uz izaugsmi vērstas attiecības.
Esot vienai lielajā pilsētā, arvien vairāk jūtu nepieciešamību iepazīt jaunus draugus, domubiedrus vai pat lēnām un uzmanīgi uzmeklēt savu Vīrieti. Par to pēdējo un viņa meklējumiem jau arī ir šis stāsts…
Nemānot sevi, esmu sapratusi, ka manas aktīvās dzīves gadi rūk, tāpēc vēlos tos nodzīvot pilnasinīgi un neizliekoties.
Es nevēlos izniekot savu laiku kopā ar cilvēkiem, kas man nepatīk, kā arī darot lietas, kas mani neuzrunā.
Esmu drosmīga un gana komunikabla, tāpēc iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem man nesagādā grūtības, tomēr vienai doties uz salsas klubiņu vai kādu restorānu ir neomulīgi, jo ir taču jauki to darīt vismaz kāda drauga kompānijā. Lielajā pilsētā tādu pastāvīgu čomu man vēl nav, ir tikai kolēģi, tāpēc izvēlējos beidzot iepazīt iepazīšanās vietnes internetā. Lai gan dažādas šīs aplikācijas pastāv jau gadiem un, manuprāt, puse no maniem draugiem tajās ir pabijuši, 2023. gadā es tur iegāju pirmo reizi.
Latvijā man pat prātā neienāktu izlikt savas bildes un bio, jo, visdrīzāk, katrs desmitais tur sastaptais čalis būtu pazīstams…
Šeit, Romā, mani neviens nepazīst, tāpēc jūtos daudz komfortablāk eksponēt savu piedāvājumu un aplūkot arī citus. Pašreiz esmu savu neklātienes medījumu piektajā mēnesī un pavisam noteikti varu apgalvot, ka šis iepazīšanās veids ir rīks, kuru ir jāmācās apgūt, lai tas man sniegtu tieši to, ko es no tā sagaidu. Iepazīšanās portālos var sastapt ļoti daudz interesantu un pieredzējušu cilvēku, bet ir jāsaprot arī tas, ka šīs vietnes ir pilnas ar neveselīgi domājošiem tipiem un viltus profiliem.
Ir jāmācās lasīt starp rindiņām, ir jāprot uzdot īstos jautājumus un neatklāt pārāk daudz par sevi, līdz nav pilnīgas drošības, ka ar tevi nemanipulēs kāds anonīms svešinieks, slēpjoties aiz tīmeklī nozagtām bildēm. Par šo visu esmu gatava pastāstīt detalizētāk vēlāk, jo esmu sarakstījusies ar dažiem anonīmajiem viltus profilu radītājiem pēc viņu atmaskošanas.
Pārsvarā tie ir jaunieši, kas uzdodas par vecākiem vīriešiem un sarakstās ar sievietēm.
Es ļoti ātri vienu šādu notvēru, noturēju viņa uzmanību, lai tas nenobīstas, un beigās mēs pat esam sadraudzējušies. Laiku pa laikam sarakstāmies, viņš piekrita atbildēt uz manis uzdotajiem jautājumiem, kāpēc viņi to dara, kāda ir motivācija tērēt laiku uz viltus profila sarakstēm. Neslēpšu, ka man ir interesanti pastudēt visas šīs blaknes…
Jāatklāj, ka mans tinderstāsta sākums bija diezgan neveikls…
Kā tāda teicamniece saliku pietiekami daudz bilžu, kas vizuāli vēstīja par mana auguma aprisēm, personību, hobijiem utt.
Arī tekstuāli biju pārcentusies, atklājot par sevi nedaudz par daudz. Izveidoju savu pirmo profilu un palaidu to dzīvē. Pēc pāris stundām man bija tāds uzlidojums, ka es nobijos un “aizgāju pagrīdē” (viens no rīkiem – ieturēt pauzi). Kamēr biju uz pauzes, sāku studēt tos vīriešus, kas bija pieteikušies uzsākt ar mani sarunu. Atlasīju dažus, kas piesaistīja manu uzmanību, un uzsāku saraksti.
Mana profila teksts angļu valodā bija aptuveni šāds: “Esmu viena šajā lielajā pilsētā, tāpēc dažreiz jūtos vientuļi. Labprāt satiktu kādu līdzīgi domājošu personu (es rakstīju soulmate). Attiecību ziņā neko konkrētu neplānoju, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka šajā jautājumā neko saplānot nav iespējams. Esmu gatava vērot, kurp tās vedīs. Man patīk gudri un ar humoru apveltīti vīrieši.” Punkts. Varētu teikt, ka šis teksts nostrādāja labi. Vēlāk saņēmu komplimentus par sievietēm neraksturīgu neplānošanu.
Savos 50+ esmu pilnīgi skaidri noformulējusi savu ideālo vīrieti – viņš ir izglītots un dzīves gudrs, tāds, kas mani regulāri uzjautrinās
un man no smaidiem un smiekliem ap acīm būs skaistas grumbiņas. Viņam pavisam noteikti nav alus vēdera, viņš sevi uztur lieliskā fiziskajā formā, tāpat kā to daru es. Man ir ļoti svarīgi, lai mans vīrietis nebūtu apstājies pašapmierinātībā no paveiktā vai sapelnītā, lai viņš vienmēr saredzētu vietu attīstībai. Vecums ir diskutabls jautājums, jo man patīk arī jaunāki vīrieši, kā arī es patīku jaunākiem vīriešiem. Bet laikam jau prātīgi tomēr būtu satikt sava vecuma čali.
Šo piecu mēnešu laikā man ir bijuši dažādi sarakstes un randiņu stāsti – gan neaizmirstami temperamentīgi, gan arī komiski un pat dīvaini… Turpmākajās slejās apsolos ar tiem iepazīstināt. Šī neklātienes komunicēšanas māksla ir jāmācās, tā ir jāsajūt, un tikai tad tā sāks strādāt mūsu labā.
Visa iepriekš rakstītā sakarā man ir jāatklāj vēl viena sava uzvedības un rīcības modeļa šķautne. Mani allaž ir uzrunājuši stāsti, kuru centrā ir izglītota, neprecējusies sieviete ar brīvu dzīvesveidu. Agrāk viņas dēvēja par kurtizānēm. Mani vienmēr ir valdzinājusi šo sieviešu jauda ieinteresēt un savaldzināt ietekmīgus vīriešus un kļūt par viņu pavadoni, mūzu. Manuprāt, kurtizānes allaž ir bijušas interesantas, drosmīgas, brīvdomīgas un arī nedaudz netiklas. Tieši šādu es sevi redzu savā šajā dzīves posmā. Tā ir mana izvēle, un nevienam nav nekādu tiesību moralizēt vai iestāstīt man, ka es esmu nomaldījusies no takas vai pakritusi.
Esmu piekritusi eksperimentam savas brīvsoļa piezīmes piefiksēt, noformulēt un padalīties ar jums.
Es ļoti ceru, ka ar savu pieredzi varētu kādai vai kādam palīdzēt izkāpt no ieilguša un iestiguša melu lauka. Arī saskanīgiem pāriem manis rakstītais pavisam noteikti nebūtu TABU tēma.
Turpinājums sekos.
