Maģija un senās zīmes, kas aizsargā Latviju un latviešus

Seno kultūrzīmju meklējumi aizved uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur tiekamies ar etnogrāfi, muzeja Krājuma nodaļas vadītāju, grāmatu „Gadatirgi Latvijā, Latviešu raksta zīmes, Latviešu ornamenti” un bērniem paredzētā izdevuma „Iepazīsti latviešu ornamentus!” autori Dainu Kraukli. Vecā klēts, kurā glabājas daudzu gadu garumā uzkrātās muzeja vērtības, smaržo pēc senatnes – koka, vilnas segām, varbūt salmiem. Grīdas dēļi daudzbalsīgi stāsta, ka reiz bijuši stalti koki, kuru galotnes šūpojušās vējā, bet zaros ligzdojuši putni.

Rotājoši, sargājoši

Pamata zīmes visām tautām ir gandrīz vienādas, atšķirības ir to kompozīcijā – izkārtojumā, ritmikā, skaidrojumos. Lai radītu priekšstatu par latviešu etnogrāfisko rakstu daudzveidību un zīmju saspēli, Daina skatienam atklāj garu cimdu rindu. Bagātīgā krāsu un sarežģīto rakstu pilnība ir pārsteidzoša. “Katrā cimdā ir savs āķis! Ņemsim, piemēram, lībiskos tāmnieku cimdus. Paskat, kā var rotaļāties ar rakstiem tā, lai zīmes uzreiz nav nolasāmas. Lai ieraudzītu, ir jāieskatās, jāiedziļinās.” Senču rakstītie cimdi aicina spēlēt paslēpes. Es grozu gan šā, gan tā: lūk, krusts, ziedlapiņas. “Dienvidkurzemei raksturīgi arī zoomorfie motīvi,” turpina Daina, un paiet labs brīdis, kamēr raibajā rakstu skaistumā ieraugu putniņus, kas kopā salikuši knābjus. “Ā, re,” iesaucos, kā atradusi apslēptu mantu. “Tieši šo ā es no jums gribu dzirdēt. Tik viegli saskatīt neizdodas, vai ne? Re, cik bagāti varam būt, ja nedaudz vairāk ieskatāmies vienā priekšmetā,” saka Daina.

Skeptiski jautāju, vai cimdos un jostās objektīvi atklājas daudzslāņains vēstījums, vai varbūt mēs to tagad saskatām, jo ļoti gribam. “Kā tur bija, neviens pa īstam atbildēt nevar, bet domāju, ka tajos laikos cilvēki nebija dumjāki par mums, varbūt pat gudrāki, jo zināšanas bija jāizmanto citādāk un plašāk nekā mums. Par Lielvārdes jostu mūsdienās neviens nepateiks, kas ir šis, kas ir tas. Ir tikai dažādu līmeņau minējumi. Lai spētu uzaust Lielvārdes jostu, vajadzēja būt augstas raudzes audējam, un, ja jau cilvēks bija izbūries cauri rakstiem, atšifrējis kodus, maz ticams, ka aužot neko no sevis neielika. Visticamāk, ka audēja nonāca azartā, tāpat kā mūsdienu mākslinieki, kas spēj precīzi atdarināt vecmeistaru šedevrus.”

Šajā ziņā latviskie raksti ir ārkārtīgi komplicēti, es teiktu, savādi, jo būtībā ir neredzami. Cimdos, jostās vai mutautos zīmes mūs ķircina: parādās un pazūd, atgādina vai turpinās citās zīmēs, ietver sevī zīmes ar citu nozīmi. Jo ilgāk skaties, jo vairāk saskati – vēstījums ir smalks, sarežģīts un vienlaikus skaidrs un tīrs. “Piemēram, Nīcas mutautos centrā ir mazs aplītis, kas apaudzēts ar daudziem rakstiem. Te var būt izmantots Austras koks, kura zaros sēž putni.”

Daina stāsta, ka jostas sendienās bija ne vien praktisks un rotājošs tērpa elements, bet tām varēja būt arī rituāla nozīme, tāpēc ieaustajos rakstos, domājams, saglabājies noteikts vēstījums. Daina rāda Krievānu Māras jostu, kurā daži pētnieki mēģinājuši saskatīt seno kalendāru. Josta, ko skatām un aptaustām, ir kopija. Oriģināls glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. “Kāzās un bēru godos cimdus deva par palīdzību, piemēram, zārka nesējiem, mielasta gatavotājiem. Dažviet laukos vēl mūsdienās saglabājusies tradīcija labdari atalgot ar cimdu pāri. Prievītes uzskatīja par sīkāku dāvanu, dvieli – par greznāku.

Kad 19. gadsimta otrajā pusē parādījās anilīna krāsas, visa Latvija uzplauka kā krāšņs puķu dārzs. “Pirms tam dziju krāsoja ar dabiskām krāsvielām, no kurām varēja iegūt maigus toņus – koši salātzaļas, zilas, oranžas vai rozā vienkārši nebija. Piemēram, no madaru saknēm iegūtā sarkanā krāsa nebija ugunīgā tonī, bet tuvāka ķieģeļsarkanajai. Anilīna krāsu parādīšanos var salīdzināt ar maza bērna prieku, kas visu laiku zīmējis ar brūnu zīmulīti, bet nu ieguvis rudzupuķu zilu, apelsīnu oranžu un cūku rozā.”

Manu uzmanību piesaista vienkāršs, saules formas puzurs – kartupelī saspraustas putna spalvas. Daina skaidro, ka mūsdienās savdabīgā puzura ģeometrija tiek dažādi interpretēta, lai gan senais saulgriežu rotājums ir viens no tiem, kuru līdzīgi kā Lielvārdes jostu līdz galam nav iespējams izpētīt. Smalkās rotas īpašā pievilcība ir tieši noslēpumā, ko tas neatklāj. Viena versija – puzurs ataino mūsu senču izpratni par Visuma uzbūvi, tas ir Kosmosa mikromodelis, pasaules koka izpausmes variācija. Var skatīt arī citādi – puzura vertikālā ass sadalās trijās daļās – pagātne, tagadne, nākotne, bet horizontālā – četrās debess pusēs. Centrā, kur asis krustojas, ir tagadne – brīdis, kurā esam.

Tiek uzskatīts, ka kinētiskajam objektam jākustas – ja tas ir sastindzis, telpā nav gaisa un necirkulē enerģija. Pēc svētkiem, kad puzuri bija attīrījuši māju, savācot nelabās enerģijas, un sakārtojuši mājas auru, mūsu senči tos sadedzināja. Minstinos – vai senais latvietis, veidojot telpas rotājumu, no putna oliņām un salmiem, domāja par Visuma modeli, laika un telpas sastapšanos vienā punktā? Daina ir pārliecināta, ka domāja gan, tikai ne tādiem vārdiem kā mēs. “Tieši tāpat kā mēs, senais cilvēks skatījās zvaigznēs un prātoja, kas ir aiz tām. Nekas daudz jau nav mainījies.”

Pētot un apčamdot bezgala skaistos, noslēpumainos tautas daiļamata meistaru darinājumus, nonākam pie galvenā jautājuma, ko šoreiz vēlos noskaidrot, proti, kādas maģiskas zīmes sargāja mūsu senču mājas. Latviešu folklorists Kārlis Straubergs (1890–1962) Augškurzemē pierakstīja tradīciju: bērnam piedzimstot, spāru galā pakāra kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņēma tikai tad, kad cilvēks, kuram zīme bija veltīta, nomira. Daina piebilst, ka, sākot būvēt māju, tās pamatvainaga paksī, baļķī izgreba padziļinājumu un ielika mazu pīlādža krustiņu.

“Neko iedarbīgāku par pīlādžzaru neesam izdomājuši,” iesmejas pētniece. Tieši tāpat kā mūsu senču zemnīcas un guļbaļķu namus, arī mūsdienu augstceltņu ar tehnoloģijām aprīkotos apartamentus sargā necils pīlādžu zariņš. “Pīlādža ogai, tāpat kā kadiķogai, galā ir krustiņš, tāpēc šie augi vienmēr uzskatīti par sargājošiem,” skaidro Daina.

Ļoti spēcīga baltās maģijas zīme, kas sargāja mājas, klētis, cilvēkus un lopus, bija lietuvēna krusts. To velkot, nebija svarīgi, cik tas ir proporcionāls un smuks, nozīme bija laikam, kurā tas vilkts, mērķim un sakoncentrētajam spēkam. “To vienmēr darīja vienatnē, īsti piemērotā brīdī,” Daina zinoši met ar galvu. Par vispiemērotāko bija atzīts saulgriežu laiks, kā arī katras nedēļas ceturtdienas, kas tika uzskatītas par buršanās dienām. Spriežot pēc teikām un nostāstiem, ceturtdienās, kas sakrita ar pilnmēnesi, raganas lidoja uz sabatu. “Īpašas gadalaika un nedēļas dienas bija saistītas ar izjūtu, ka šajā laikā dabā kaut kas notiek vairāk nekā parasti. Otrs svarīgākais nosacījums bija ievilkt lietuvēna zīmi ar vienu paņēmienu, pabeidzot tajā pašā punktā, kur sākts. Tātad beigas ir turpat, kur sākums.”

Krustu vilka no augšas uz kreiso pusi lejup, tad uz labo augšup utt. Interesanti, ka lietuvēna krustu zīmēja uz alus kausu vāku apakšpuses – varbūt lai pasargātu vīrus no piedzeršanās. Spēcīgāka bija zīme no astoņiem vai pat deviņiem stariem. Lietuvēna zīmi vilka uz priekšmeta, par kuru saimnieks bažījās, ko gribēja pasargāt. Savdabīga lietuvēna krusta vilkšanas forma ir ar acīm – ja cilvēks juta, ka spokojas, viņš ar skatienu sev priekšā uzzīmēja maģisko formu, pasargājot sevi no negatīvās enerģijas iedarbības. Lietuvēna krusts ierobežoja nelabā gara darbības areālu, bet nevienam citam ļaunu nenodarīja. Zināms, ka lietuvēna krusts izmantots, ārstējot rozi.

Kas tas tāds – lietuvēns? “Mistiska būtne, kas, visbiežāk naktīs, moka dzīvniekus un cilvēkus. No rīta saimnieks aiziet uz kūti, skatās, zirgs vai govs vienos sviedros – lietuvēns nojājis. Nakts murgi, slikts miegs, tika raksturoti kā lietuvēna mocības. Specifika bija sajūtā, ka cilvēka krūtis nospiež smagums, it kā kāds būtu uzsēdies virsū. Lietuvēna nojātais jūt, ka nav labi, bet ne pakustēties, ne piecelties nevar. Tad nu palīgā bija jāņem aizsardzības zīme. Lai govis mierīgi pārlaistu nakti, tām deva maizi, uz kuras uzvilkts lietuvēna krusts,” stāsta etnogrāfe.

Plaušas tīkami piepilda dzestrais, rudens aromātu piesūcinātais gaiss, kad pa plato aleju ejam dabā aplūkot aizsargzīmes. Līdz pat 20. gadsimta sākumam (un arī vēlāk) uz saimniecības un dzīvojamo ēku durvīm, sienām, visbiežāk – stenderēs, tika iegrieztas vai uzkrāsotas zīmes, kuru uzdevums bija aizsargāt no slimībām, sērgām, ļaunajiem gariem (velna, raganām, lietuvēna u. tml.), ugunsgrēka un citām nelaimēm. 19. gadsimta četrdesmitajos gados celto Kurzemes sētas māju jumta korēs ir pa jumja zīmei. “Jumta estētika rosina uz to, lai jumts nobeigtos ar jumja zīmi vai trīsstūri ar aso galu uz augšu,” saka Daina. “Jumja zīme gādā par auglību, dabā par jumi dēvē divas vārpas uz viena stiebra, divus dzeltenumus vienā olā, divus kopā saaugušus ābolus un pienenes, kā arī dvīņus. Jumis ir kas vairāk nekā parasti.”

Sēta ir bagātīga un plaša – ar lielu saimniecības ēku, dzīvojamo māju, klēti un pirti pie dīķa. Dzīve kā Blaumaņa lugās. Laidara galā ir krusta formas ventilācijas caurumi, kas ir estētiski un – galvenais – sargājoši. Ieejot mājā, godinot pieliecam galvu – durvis ir zemas. Saimnieku istabā mūs savā varā pārņem smaržas maģija – pie griestiem kaltējas zāļu tējas. “Spēka un ārstnieciskās tējas ne vien dzēra, bet piekāra kaut kur istabā, lai būtu labāka sajūta un lai tās caur ožu iespaidotu cilvēku. Mūsu senči zināja, kā iedarboties uz cilvēku, izmantojot visas maņas,” saka Daina.

Gaisa plūsmā vibrē puzuri, uz masīva galda svečturis, kurā nojaušama krusta forma. Mazās gultiņas ar bagātīgi izrakstītām segām, pūra lāde ar naivi piemīlīgiem attēliem, pamatīgs koka skapis. Nevajadzīgu priekšmetu nepārsātināta, tīra estētika. Māja, kurā attīstās cilvēku labākās īpašības. Etnogrāfe stāsta: “Mūsu senčiem rotāšanas izpratne bija sarežģīta, ar zemtekstu. Lai māju pasargātu no zagļiem, uz ārdurvīm vai skapī uzvilka to pašu lietuvēna krustu. Bija ticējums: ja zaglis ienācis mājā, kas aizsargāta ar lietuvēna krustu, viņš trešajā dienā atgriezīsies un noliks mantu atpakaļ.”

Lielo saimes istabu apņēmusi krēsla – reta parādība mūsdienu spoži izgaismotajās telpās, tāpēc nobrīnos, cik tā ir patīkama. Raupjš vienkoča krēsls ar izgrebtu sirsniņu uz atzveltnes, uz šūpuļa uzgleznots Austras koks – bez slepena vēstījuma. Skapi grezno rozā tulpītes un uzraksts 1864. “Jo koka priekšmets ilgāk kalpo, jo skaistāks kļūst. Ne skapim, ne galdam restaurācija nav bijusi vajadzīga. Postu parasti nodara ķirmji un grauzēji,” Daina ar plaukstu noglāsta smagnējo koka galdu. Koka faktūra iedarbojas spēcinoši. Naivo sirsniņu simbolika lauku sētās ienākusi vēlākos gados, ietekmējoties no muižās redzētā, spēļu kāršu simboliem. “Kad Krāslavas puses audējām no vietām, kur saglabājusies arhaiska vide, jautājam, kur viņas smeļas savus rakstus, sievas atbild, ka baznīcā,” min Daina.

Daina izceļ pītu grozu, ko rotā tādas kā puķes vai bumbuļi. O, patiesi! Ziedlapas taču griežas, jo tām ir lauzta ugunskrusta forma. Viņa piebilst, ka pavisam senos pinumos rotājumu tikpat kā nav, jo tiek kalpoja galvenokārt praktiskām vajadzībām. Rotāšanās nāca rokrokā ar turību – lai nodarbotos ar smalkām lietām, bija vajadzīgs brīvs laiks. “Sievietes vienmēr gribēja rotāties. Kad vien bija iespēja, viņas auda, izšuva un veidoja rakstus.” Etnogrāfe paskaidro, ka rakstus var saskatīt arī telpiski, piemēram, kā dejas soļus. Latvju raksti plaši tiek izmantoti, iestudējot Dziesmu svētku priekšnesumus.

Mūsu senči, būdami tuvāki dabai, labāk juta, kas viņiem kurā brīdī vajadzīgs, atšķirībā no mums, kas nepazīstam paši sevi, tāpēc maldāmies simbolu, krāsu, materiālu un tehnoloģiju mudžeklī. Mums gribas, lai kāds pasaka priekšā, jo savām sajūtām neuzticamies. Daina skaidro: “Ja izprotam zīmi un jūtam vajadzību pēc tās, zīme mūsos atbrīvo un iekustina kolosālus resursus. Ja ir vajadzība koncentrēties, varētu lietot apļveida zīmes, kas koncentrē enerģiju. Ja pietrūkst mērķtiecības, jāmeklē zīme, kas rāda virzienu. Ja trūkst enerģijas, visatbilstošākais būs ugunskrusts. Ja enerģijas ir pārpārēm, palīdzēs saules zīme, kas enerģiju harmoniski sadala uz visām pusēm.”

Bilstu, ka ugunskrusts aizvien tiek uztverts neviennozīmīgi, jo asociācija ar nacistisko režīmu joprojām ir stipra. “Tā ir mūsu psihes problēma, zīme jau ne pie kā nav vainīga. Jo vairāk mēs runātu par tās seno izcelsmi un plašo lietojumu ne tikai šajā kontekstā, jo ātrāk atbrīvotos no aizspriedumiem. Ļoti skaisti ugunskrusti pārpārēm atrodami arī krievu etnogrāfijā,” pastāsta Daina.

Māras krustu saimnieces vilka pavarda pelnos, lai ogles tajos līdz rītam neizdzistu un rīta agrumā būtu viegli iekurt uguni. Savs stāsts ir Austras kokam. Primitīvākajā formā tā ir kā augšupvērsts stars, ko var kuplināt bezgalīgi. Interesanti, ka tautasdziesmās tā parādās kā meitu zīme. Vīriešu apģērba rotāšanai to neizmantoja. Kāpēc? Jauni vīri veci tapa, to kociņu meklēdami... Daži pētnieki šo zīmi saista ar sievietes fizioloģiju. Patiesībā mums nav neapšaubāmu ziņu, ka mazais līkumiņš, kas atgādina čūsku, ir zalktis, tie ir tikai minējumi. Latviešu tautas mitoloģijā bieži minēts, ka zalktis, tāpat kā krupis un pele, ir citas pasaules pārstāvis, kas nes vēstis un lielo gudrību no viņpasaules. Teikas vēsta: ja mežā ieraugi baltu zalkti, tas jānoķer un jāapēd. Tad tu zināsi visu, ko runā putni, zvēri un koki.

Gar jūras malu dzīvojošo kurzemnieku raksti ir līdzīgi kā igauņiem. Tādējādi pēc rakstu izmantošanas biežuma var izsekot tautu radniecīgajām saitēm. Daudzslāņaina ir Ūsiņa zīmes interpretācija, kuras senākā versija vēsta par mēness zīmes transformēšanos, kas var būt gan augošs, gan dilstošs. Latviešu mitoloģijā Ūsiņš ir zirgu patrons, bet zirgi ir saistīti ar vīriešu pasauli. Mēness ir karavīru sargs. Ejot karā, vīri ņēma līdzi mēness formas amuletus. Daudzu pasaules tautu mitoloģijā mēness ir sievišķais debess spīdeklis, saule – vīrišķais. Mums ir otrādi. Tautasdziesmās saulīte kaitējas ar mēnestiņu, un šī pati spēle parādās rakstos.

Lībiešu krasta ļaudīm sevišķi patikusi zvaigznes zīme – auseklis, turpretī Latgales novados zīme nav bijusi tik populāra. Auseklis tika izraudzīts par Atmodas laika simbolu, jo zvaigzne ir tā, kas palīdz uzvarēt tumsu, tā ir vāja gaisma, bet rāda ceļu, dod cerību, ļauj mainīties. Aizejot karā, bāleliņa kumeļam bija zvaigžņu sega mugurā. Jo vairāk cilvēks zina, jo konkrētākas asociācijas var izveidot ar zīmi.

Mani urda jautājums, kāpēc pasaules vēsturē tik liela nozīme piešķirta krusta zīmei. Divas svītras – horizontāle un vertikāle, nekas vairāk. Daina skaidro: “Vertikāle ir vīrišķā simbols, tuvākais ceļš uz debesīm, saikne ar Dievu, horizontāle ir māte zeme, materiālā pasaule. Kas gan var būt vēl vairāk par to, kad abi spēki ir savienoti? Kad krusts iegūst zarus, tas tiek iekustināts, un rodas enerģija.”

Visizplatītākā aizsargzīme, kas pazīstama visos Latvijas novados, ir slīpais krusts, grāmatā Suitu identitāte raksta valodniece Janīna Kursīte un tradicionālās kultūras pētnieks Sandis Laime. Izrādās, šī zīme pieder pie senākajām aizsargzīmēm pasaulē, kas lietota kopš paleolīta jeb senā akmens laikmeta perioda (beidzās 8. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras). Saskaņā ar arheoloģes Marijas Gimbutienes hipotēzi slīpais krusts senatnē ir bijis Lielās pirmmātes aizsargājošā zīme. “Cik noprotams, mūsu senči nepieturējās pie maģijas likuma burta, bet mēdza spēlēties ar aizsargzīmēm,” raksta Kursīte un Laime.

Ekspedīcijas laikā pētnieki novērojuši, ka, piemēram, kādu alsundznieku klēti sargā durvju atslēgas mēlītē iešņāpti seši ar taisnstūra līniju apvilkti slīpie krusti. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados būvētajā Dižarāju klētī aizsargzīmes iegrieztas neparastā vietā – klētsaugšas durvju stenderēs un aplodā. Katrā stenderē nelielā augstumā virs grīdas iegriezta 10 x 10 centimetrus liela sešstaru saulīte. Ar cirkuli zīmētas saulītes manītas šur tur Vidzemē. Annužu klēts dziļumos pie griestiem pētnieki ieraudzījuši vairākus simtus gadu vecus baznīcā svētītus pūpolus drēbes maisiņā. Par svētītajām zālītēm mājas saimnieks Andrejs Knipens teicis: “Tas ir stāvējis no mēra laikiem un lai stāv vēl. (..) Un, ja es viņus izsviedīšu ārā, tad Dies’ kā kas ar manim notiks.”

19. gadsimtā celtajā Dūņu pirtī senatnes pētnieki atklājuši līdz šim nezināmu aizsardzības zīmi – vertikālu svītru, kas atradusies starp lietuvēna krustu un ugunskrustu. Lietuvēna krusts, kā zināms, sargāja no nelabajiem gariem, bet ugunskrusts, kura zari orientēti uz kreiso pusi, pēc dažu folkloristu domām, lietots pret ugunsnelaimi. Janīna Kursīte norāda, ka labās puses ugunskrustam tradicionāli bija saistība ar uzlecošo sauli, uguni tās aktīvajā izpausmē, savukārt kreisās puses ugunskrusts simbolizēja norietošo sauli, uguni tās pasīvajā stāvoklī. Vertikālā svītra pa vidu pastiprina abu pārējo zīmju ietekmi. Slīpo krustu suiti likuši arī citos priekšmetos – abrā, zirgu sakās, linu mīstīklā.

Vai viņiem tas tolaik bija svarīgi? Intuitīvā, zemapziņas līmenī pilnīgi noteikti. Turklāt latvieši jau senos laikos zināja arī daudz ko citu, piemēram, ka krāsām ir vibrācijas, kas aktīvi iedarbojas. To, daudzus gadus pētot ornamentus, secinājusi Daina un citē tautasdziesmas: Sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā, /Bez sarkana dzīpariņa es cimdiņus neadīju,/Kur palika sārti vaigi, sarkans rožu vanadziņš. Viņa skaidro: “Sārts nozīmēja veselību, spēku, skaistumu. Dikti mums to sarkano gribējās, tāpat kā ugunskrustu, kas ir īpaši stiprs, ja vilkts ar sarkanu krāsu vai uzlikts uz sarkana fona. Dzeltens senatnē saistījās ar sauli, zeltu, zīdu, arī zaļā bija vēlama un ieteicama krāsa. Savukārt brūns, melns, tumši zils bija sveša, kungu krāsa, ar kuru latviešiem bija rezervētas attiecības. Senāk zils tika saukts par netīru. Jaunākos laikos zilā kļūst par cerību un romantikas krāsu.”

Latgaļu sētā uz katras ēkas durvīm ar baltu krītu uzvilkts K + M + B. Tā ir jaunākiem laikiem raksturīga, ar kristīgajiem priekšstatiem saistīta iniciāļu kombinācija, kas veido triju ķēniņu – Kaspara, Melhiora un Baltazara – vārdu pirmos burtus ar krustu vidū. Ļaudis ticēja, ka aizsargzīme nodrošina ķēniņu labvēlību. Ja pa vidu nav krusta, ķēniņi netiek iekšā. Durvju svētīšanas tradīcija simbolizē ģimenes apņemšanos uzņemt Kristu savās mājās visu gadu. Zīmi ar dievkalpojumā svētītu krītu velk 6. janvārī, kad Baznīca svin Kunga parādīšanās svētkus, kas tautā tiek saukti arī par Triju ķēniņu un Zvaigznes dienu.

Piesēžam žogu cieši ieskautajā Latgales sētā un vērojam, kā ūdens laiski pil no jumta. Klusums, plakš piles, ieķērcas ar laicīgo esību apmierināta vārna. Kāda bauda! “Šādā vidē mēs sev uzdodam jautājumu, kas gan īsti ir labklājība un ko mums patiesi gribas,” spriež Daina. “Mēs esam pārņemti ar tehnoloģijām, bet tieši tās rada stresu. Manā bērnībā, kad automašīnu bija maz, visi brauca tad, kad nāca autobuss. To iespaidot nevarēja. Tagad visi stresā steidzas – ātrāk, ātrāk! Bet vai tāpēc mēs kaut ko būtisku padarām vairāk.”