Dace Rukšāne par mielēm pēc politikas un jauno romānu: "Lielākās soģes ir citas sievietes"

Dacei Rukšānei 2023. gada sākums bijis darba augļu baudīšanas laiks. Janvārī rakstniecībai veltītā krājumā Rakstniecības laboratorija tika publicēta viņas eseja Izlīst no kastes, bet februāra sākumā dienasgaismu ieraudzīja romāns Džikī – otrais romāns triloģijā, kas sākās ar Krieva ādu pirms trim gadiem.

Iekšējais kritiķis un romāna balss

Kā tev veicās ar eseju Rakstniecības laboratorijai? Vai bija grūti aprakstīt, kā tu strādā? Un vai tas nesakrita ar Džikī rakstīšanu?

Kad 2021. gada Ziemassvētkos rakstīju 2022. gada apņemšanās, viena no tām bija nodot eseju līdz aprīļa beigām, otra – nodot Džikī septembra beigās. Periods līdz aprīļa beigām sakrita ar darbu Saeimā, un Džikī rakstīju divos no Saeimas brīvajos mēnešos, jūlijā un augustā, divus gadus pēc kārtas. Tad patiešām strādāju no rīta līdz vakaram, vēl dažreiz pa naktīm. Eseju uzrakstīju pavasarī – ātri un veikli, jo daudz no tā, par ko rakstīju, esmu pārrunājusi ar lasītājiem bibliotēkās. Man tikai bija jāizrevidē savu domu maišeļi, jo par daudzām lietām esmu domājusi, lasot citu autoru grāmatas. Mani interesē, kā to dara citi, kas ir viņu triki un paņēmieni, jo pašai rakstīt literāru darbu ir ļoti grūti, un es meklēju, kā to atvieglot.

Vai palīdz kāds no tiem?

Kādreiz, uz mirkļa iedvesmu. Tad es beidzu sevi lamāt un ķidāt un uz kādu brīdi varu atslēgties no paškritikas, rakstīt brīvi. Bet tad atkal atkrīt atpakaļ. Visu laiku tu sevi apšaubi, un tas ir tik drausmīgi.

Iekšējais kritiķis ir visskaļākais?

Jā, jā, jā. Tad, kad esi izgājis viņam cauri… Šodien izlasīju atsauksmi, kur bija rakstīts: “Baigi foršais romāns! Divas zvaigznes!”

Tas ir vietnē Goodreads?

Jā, Goodreads. “Netiku vaļā no sajūtas, ka teicēja varētu būt Mirrtante. Tā jau lasās ļoti raiti, vakara romāns.” Mirrtante viņa gluži nav, bet viņa nav arī mūsdienu sieviete. Viņa ir sieviete, kurai mūsdienās ir pie astoņdesmit gadiem, tāpēc viņa runā tādā balsī.

Tā jau arī ir – nevar prasīt mūsdienu sievietes balsi, kas skanētu tajā laikā. Tas būtu diezgan absurdi.

Es arī centos ievērot vārdus, kā tajā laikā runāja. Katram gadu desmitam ir atšķirīgi lamuvārdi un žargonvārdi. Toreiz neteica okei. Bija visādi davai.

Kā tu dzenāji tos vārdus, kā atradi?

Kā starts, lai saprastu, kur nobāzēties, bija lieliskie Ērika Niedras raidījumi, kas atrodami YouTube. Vienā raidījumā viņš iziet cauri trim gadiem, izstāstot, kas tolaik padomju Latvijā notika. Tas bija pamats. Pēc tam ķēros klāt atsevišķiem notikumiem, uzreiz līdzi pavilkās citi. Ļoti daudz laika pavadīju vietnē periodika.lv. Man palīdzēja draudzene Inita Saulīte-Zandere, kura tajā laikā rakstīja grāmatu Elegantā Rīga. Viņa šo vietni bija apguvusi tik labi, ka varētu, naktī pamodināta, ar aizvērtām acīm dabūt jebko no tās ārā. Bet tas, ka šo vietni uz pandēmijas laiku atvēra, ir vienkārši nenovērtējami tādiem rakstniekiem, kuri raksta kaut ko vēsturisku, jo tu vari, neejot uz bibliotēku, tikt klāt visādiem rakstiem, nepārrakstīt tos ar roku. Tas ir Covid-19 laika milzīgais pluss. Vēl es skatījos tālaika dokumentālās filmas, kaut ko no izrādēm, lasīju. Lai gan, jāatzīst, tolaik diezgan maz kas labs no literatūras bija, lielākoties patētiskā stilā sarakstītas grāmatas.

Tev viegli pielīp valoda?

Dažreiz nācās diezgan piedomāt. Man no Romāniņa laikiem pārmet krieviskās teikumu konstrukcijas. Tolaik ļoti daudz biju lasījusi literatūru krieviski, jo latviski iznāca maz tulkojumu, un to autoru darbiem, kas mani interesēja, arī angļu oriģināli vēl nebija pieejami, internets tobrīd nebija tik attīstīts. Tad nu gāju uz krievu grāmatnīcām un pirku, lai tiktu klāt labākajiem pasaules autoriem. Tagad šī problēma ir stipri mazāka, jo pie mums tulko diezgan daudz. Ik pa laikam kāds izdod labu, nesenu klasiku. Tagad jau es arī lasu angliski. Bet, jā, pie valodas visu laiku ir jāpiedomā. Taču Mirrtantes balsi es uztveru kā komplimentu – vismaz romānam ir kāda balss!

Man šķiet ļoti svarīgi, ka tu regulāri, katru nedēļu, raksti par kādu grāmatu SestDienā. Cik svarīgs tev šķiet literatūras process, sekošana tam līdzi?

Sekot līdzi ir diezgan viegli, ja paraksties uz jaunumu saņemšanu izdevniecībās. Publiskajā telpā gan parādās diezgan maz, ja speciāli neseko Satori vai LSM.lv, kur kultūras sadaļā cenšas uzrakstīt par jaunākajām grāmatām – bet ne par visiem autoriem un ne par visu, un ne visas izdevniecības ziņo. Tā kā pārsvarā iepērkos internetā, regulāri katru nedēļu skatos jaunumus grāmatnīcās. Man šķiet, ka ir jābūt informētam, īpaši par latviešu literatūru, un domāju, ka izlasu ļoti daudz no tā, kas iznāk. Ir autori, kurus nelasu, bet kuriem esmu devusi vismaz vienu iespēju. Pārsvarā divas, jo zinu, ka viena grāmata var neizdoties. Ja tās divas ir bijušas pilnīgas auzas, trešo nelasu. Ja vien kaut kur neparādās ļoti labas atsauksmes, jo var taču gadīties, ka pirmās divas ir auzas un tad uzrakstās kaut kas ģeniāls. Ir cilvēki, kas ir vienas grāmatas autori, tāpat kā ir mūziķi, kas ir vienas dziesmas autori. Latviešu literatūrā pašlaik tiek ļoti atbalstīta dzeja, proza mazāk. Nezinu, kāpēc tāds vilnis ir uznācis, bet daudzi prozaiķi sūdzas par to, ka dzejai tiek vērtas vaļā visas durvis, bet prozistiem ne. Arī mani dažreiz atbalsta, dažreiz ne, nekad nevar zināt, kas notiks.

Kā tev šķiet, vai latviešu literatūras process tiek pietiekami atspoguļots? Tādam cilvēkam, kurš neraksta recenzijas par grāmatām un pats neraksta grāmatas?

Domāju, ka galīgi nav pietiekami atspoguļots. Mums ir Satori, Punctum, Domuzīme, Kultūras Diena, tad ir jauno autoru izdevumi, Žoklis, Avīzes Nosaukums. Vēl Tvērums un Strāva. Bet tie gandrīz visi ir mazi izdevumi, kur jābūt īpaši ieinteresētam procesā, lai pie tiem tiktu. Labi, LSM.lv vienreiz nedēļā ir grāmatu apskats, ja klausās Latvijas Radio 1, ir Mazā lasītava, agrāk bija Cienījamie lasītāji – tas bija brīnišķīgs raidījums, skanēja labā laikā. Žēl, ka pazudis. Mazliet ir Radio Naba, Latvijas Radio 3. Bet vairāk jau nekā nav. Es tagad te tā saucu un skatos, ka tomēr ir kaut kas, bet…

Nezinu, ja dzīvotu, piemēram, Valmierā, vai es varētu viegli nopirkt Strāvu.

Žokli, piemēram, var pasūtīt Neputnā. Lai varētu nopirkt Valtera Dakšas izdotās grāmatas, tev ir jāseko viņam feisbukā. Neesmu redzējusi viņa izdevumus grāmatnīcās. Tās var iegādāties, tikai piesekojoties Dakšam un aizrakstot viņam mesendžerī. Nu kas tā par literatūras pieejamību? Izdod viņš labas, interesantas grāmatas, protams.

Taisnība, mums literatūra kļūst par pagrīdi.

Tāda viņa ir, jā. It īpaši pirmie mēģinājumi, jaunā literatūra, mūsu nākotne būtībā. It kā ir, bet viņiem ļoti, ļoti jācīnās, lai VKKF neatņem finansējumu. Un tad tu padzirdi, ka atkal viens projekts nograuzts, vairs neturpināsies. Skumji. Atkal tas stulbais salīdzinājums, bet Igaunijā literatūru atbalsta daudz plašāk un vairāk.

Divas mākslu pasaules – teksts un smarža

Kā noprotu, smaržas ir tavs hobijs, vai ne?

Jā, tas sākās pirms astoņiem gadiem. Beidzot pieķēros tam, ko esmu darījusi kopš piecu sešu gadu vecuma, – dedzināju dažādus augus un smaržoju dūmus. Skatījos, kā vībotnei atšķiras dūms no rudzu salmiem… Smaržas man sāka nākt caur dūmiem. Taču pirms daudziem gadiem pārcēlos dzīvot uz laukiem un sāku just apkārt dažādas smaržas. Uzdūros arī kādam brīnišķīgam blogam par smaržām. Blogs ir angļu valodā, un tajā ir apvienots ne tikai dievīgs smaržu apraksts, bet arī lieliska literatūra. Rakstītājs vai rakstītāja – nezinu, sieviete vai vīrietis, jo šī persona rūpīgi slēpj savu identitāti, – ir arī suņumīle vai suņumīlis. Blogā apkopota arī informācija par to, kur var nopirkt vai dabūt konkrētu smaržu paraudziņus. Tā atklāju, ka ir ne tikai parastās smaržas, ko var nopirkt parastajos veikalos, bet arī tās, ko sauc par nišas smaržām. Tās nav lielrūpnieciski ražotas, bet gan mazās ražotnītēs vai pat individuāli. Latvijā tolaik nebija veikaliņu, kur var nopirkt nišas smaržas, tagad tādi ir. Tad es daudz ko sūtīju no Amerikas, stikla mēģenītes ar vienu, diviem, trim mililitriem iekšā. Pētīju ne tikai to, kā smaržo, bet arī stāstus, pēc kādiem tās ir tapušas. Ļoti bieži aiz šīm smaržām ir vesels stāsts arī par to, kāpēc tās ir tieši tādas, kādas ir.

Kā tu teiktu, ko tev vispār nozīmē smaržas?

Man šķiet, tā ir vesela kultūra. Rakstniekam vai māksliniekam ir nepieciešama iztēle un noteiktas prasmes, kas palīdz tekstu dabūt līdz noteiktai kondīcijai, smaržu meistariem jābūt ļoti labai ožai, nepieciešamas prasmes, lai visas sastāvdaļas apvienotu tā, lai ir kaut kas sasmaržojams. Tā ir vesela māksla, kas dod cilvēkiem sajūtas, tāpat kā teksts. Ir cilvēki, kas nelasa, ir cilvēki, kam riebjas smaržas vai ir alerģija no tām. Bet ļoti daudziem patīk smaržas, tikai viņi neprot izskaidrot, kas viņiem tajā visā patīk. Es, piemēram, neprotu izskaidrot vizuālo mākslu – skatos mākslas darbus, un vai nu paķer, vai nepaķer, bet izskaidrot es nevaru. Literārus darbus es skaidroju, lai gan labāk būtu, ja man būtu atbilstoša izglītība. Ar laiku sāku iemācīties arī skaidrot smaržas.

Arī stāsta ietvarā, ja spriežam pēc Krieva ādas un Džikī?

Pirmajā man tas bija nejauši, bet pēc tam apzināti izvēlējos smaržu un šo stāstu. Man ir trīs bērni, un arī šī ir paredzēta kā triloģija. Pirmajam bērnam es iedevu vārdu, kas sākās ar A burtu, jo man vārds patika. Otrajam izvēlējos tāpēc, ka vārds patika, bet arī tāpēc, ka līdzīgi skan un var saprast, ka tā ir māsa. Un tad pamanīju, ka abiem vārdiem ir A burts, un trešo apzināti meklēju tikai tādu, kur ir A. Ar smaržām ir tāpat – pirmā man neapzināti iznāca, pēc tam jau apzināti meklēju. Es zinu sižetu un meklēju smaržas, kas atbilst. Vai otrādi? Tas notiek kaut kā paralēli.

Vai tu tiešām meklē racionāli? Lasi smaržu aprakstus un skaties?

Trešajai grāmatai, jā. Es zinu, par ko būs sižets, un tagad lasu smaržu vēsturi un radīšanas stāstu, un kāpēc šī smarža ir nosaukta tā, nevis citādi. Džikī man iekrita ar to, ka tā ir pirmā. Pirmā uniseksa smarža oficiāli gan skaitās Kalvina Kleina One, kas iznāca 1994. gadā, bet Džikī ir pirmā, kura tika radīta vienam dzimumam, taču to lietoja un mārketēja otram dzimumam, abiem dzimumiem. Oficiāli šīs smaržas neskaitījās uniseksa – toreiz vēl tāda vārda nebija –, bet bija domātas abiem dzimumiem. Piemēram, reklāmās bija attēlotas nevis sievietes, kas sēž pie galdiņa un dzer kafiju, bet sievietes zirgā. Tās ir vecākās šo smaržu reklāmas, ko atradu. Tas arī ir neparasti – sieviete zirgā.

Jo parasti tas neasociējas ar izteiktu sieviešu smaržu reklāmu.

Bet vispār nišas smaržas ļoti nereklamē. Tām nav mārketinga budžeta, bet tās ir dārgākas nekā parastās, jo netiek ražotas tik lielos apjomos, taču ieguldītais darbs ir tieši tāds pats, ja ne lielāks.

To pašu One var iegādāties teju jebkurā normālā smaržu veikalā, bet noprotu, ka ar nišas smaržām nav tik vienkārši.

Nav tik vienkārši, nē. Tur ir citi veikaliņi, citi izplatītāji. Ja zīmols kļūst lielāks, tad arī daļa nišas smaržu iekļūst lielajos veikalos. Piemēram, Toma Forda smaržas ilgu laiku uzskatīja par nišas smaržām, bet tagad tās ir nopērkamas lidostās. Piemēram, Guerlain, no kā ir Džikī, bija pieejamas tikai noteiktos specializētos veikalos, bet tagad jau esmu redzējusi lidostas taxfree veikalos. Ne Rīgas lidostā – Rīgā ir teju visas Guerlain smaržas, tikai ne Džikī. Manu Džikī eksemplāru, ar kuru smaržināju grāmatas prezentācijas viesus, atveda no Anglijas.

Tātad bija laikus jāieplāno, lai smaržas dabūtu?

Jā, Latvijā veikalā tā nemaz nevar dabūt. Bet varbūt uzražos papildu partiju, jo tās visā Eiropā ir izpirktas; tikai tik, cik palikušas veikalu krājumos. Tiešsaistē var pasūtīt tikai koncentrēto versiju, parfīmu, tas ir dārgs un maz – 30 mililitru.

Man patika, kā romānā rakstīji par to, cik sarežģīti ir tikt pie smaržām. Ne mirkli nezuda ticamība šim stāstam. Šķiet interesanti, ka dzīvojam laikā, kad it kā pieejams ir pilnīgi viss, un tomēr tā nav.

Stāsts par to, cik grūti astoņdesmitajos gados bija dabūjamas smaržas, asociējās ar manu stāstu, kā astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito sākumā es iegādājos kontracepcijas tabletes no Nīderlandes. Tētim radi dzīvoja Nīderlandē. Viņi aizgāja pie ārstiem, tika pie receptes un atsūtīja man hormonālo kontracepciju gadam. Latvijā laikam bija kaut kādas tabletes pieejamas, bet neviens man neieteica tās izmēģināt, jo bija trakas blaknes. Bet arī dabūt importa kontracepciju no Amsterdamas bija diezgan sarežģīti, jo zāles nevar sūtīt pa pastu, bija speciāli jāiepako, jāraksta, ka tās ir konfektes un tā. Tāpat arī manai varonei iet ar Džikī – grūti, padomju laikos jau nevar tik vienkārši dabūt importa smaržas.

Man tas šķita arī labs atgādinājums par to, cik privileģētā situācijā mēs daudzējādā ziņā tomēr esam.

Mēs esam privileģēti daudzējādā ziņā, tomēr arī Džikī es rakstu par privileģētu ģimeni. Tā nemaz nevarēja tajos laikos tik viegli tikt pie apbūves gabaliem vai vecām mājām. Tas vēl nav skarbais padomju laika attēlojums.

Džikī tu pieskaries arī seksualitātes dimensijām, kas pat demokrātijas laikos ir nenormāli sarežģīta tēma, kur nu vēl, ja runājam par Padomju Savienību. Manuprāt, rakstot par seksualitāti, autori bieži mēdz ļoti pārspīlēt. Man šķita lieliski, ka tev šī kaite nepiemīt. Džikī tev ir izdevies tik spēcīgi ieskicēt tēlu ticamību un palikt uz robežas starp literatūru un realitāti.

Man pašai tas vienmēr ir interesējis – tāpēc, ka tās ir vienas no aizliegtajām lietām. Tas, kas visus trīs romānus sajūdz kopā, ir aizliegtais auglis. Varbūt pat ne aizliegtais, bet kaut kas tāds, par ko tu saņem sabiedrības nosodījumu. Mūsdienās vēl daudz kas nav aizliegts ar likumu, bet, jo vairāk es skatos tēmas, kuras šādā kontekstā varētu skart, jo vairāk saprotu, cik plaša ir izvēle. Sabiedrība nosoda ārkārtīgi daudz ko. Man pat ir plašāka izvēle, nekā tas bija padomju laikos. Tagad visi var brīvi izteikties, visiem ir savs viedoklis, un tu tikai skaties un brīnies, par ko cilvēki ir sašutuši.

Ceļā uz brīvu, liberālu dzīvesvidi, kurā ir vieta visiem

Manās acīs tu jau ilgus gadus esi ļoti drosmīga sieviete, kurai pietiek dūšas runāt par neērto. Kāpēc tev nav vienalga?

Viens ir tas, ka es domāju par pietiekami brīvu un liberālu nākotni saviem bērniem, lai viņi varētu izdarīt savas izvēles un justies neapspiesti. Otrs, protams, arī par mazbērniem domājot, kuru gan pagaidām man vēl nav, bet kaut kad jau būs. Gribētu, lai viņi var izdarīt brīvas izvēles. Esmu redzējusi, ka citās valstīs, kur šo ierobežojumu nav, cilvēki jūtas daudz labāk un nekompleksaināk. Kad sāku runāt par depresiju, par to neviens vēl nerunāja. Tagad runā ļoti daudzi, un es ļoti lepojos ar viņiem. Tiem, kurus tas skar, kļūst vieglāk. Ja cilvēks varētu izvēlēties, kā dzīvot – vieglāk vai grūtāk –, protams, ka visi gribētu to vieglāko. Bet ne vienmēr ceļš uz vieglāko ir vienkāršākais un vieglākais. Es gribu brīvu, liberālu dzīvesvidi, kurā vieta ir visiem.

Arī cilvēkiem, kas sirgst ar depresiju un baidās par to runāt.

Domāju, ka daudzas pašnāvības, īpaši vīriešu, būtu varējušas nenotikt, ja cilvēki runātu par to. Man tviterī ir diezgan labs burbulis, kur ir cilvēki gan ar depresiju, gan ar cita spektra traucējumiem. Es pati daudz uzzinu, mazinās aizspriedumi. Kādreiz man prasīja padomus par seksu, tagad prasa, pie kādiem ārstiem iet. Padomus par depresiju es nedodu, jo neesmu ārsts, bet es iesaku ārstus un skaidroju mehānismus, kā var tikt līdz ārstiem, kā var dabūt valsts atbalstu.

Jo to jau cilvēki visbiežāk nezina, vai ne?

Visbiežāk nezina. Un tad, kad tevi tas skar, arī nav spēka meklēt. Lai tiktu no bedres ārā, visbiežāk kādam ir jāpadod roka, jo tu neesi spējīgs meklēt, tu esi iekšā bedrē.

Tu arī spēri soli vēl tālāk – vēloties mainīt sabiedrību, piekriti iesaistīties politikā. Man šķiet, ka tas ir grūts un sarežģīts lēmums.

Jā, tas nebija viegli. Mēs diezgan daudz par to diskutējām, es ilgi saņēmos un piekritu tikai pēdējā brīdī. Biju ļoti ideālistiski noskaņota – kā daudzi, kas iet politikā, kuri domā, ka ar vienu ideālismu varēs daudz izdarīt. Protams, pa šiem četriem gadiem iemācījos arī ļoti daudz par mehānismiem, kā patiešām ir iespējams kaut ko mainīt, ja ir neatlaidība. Lai daudz izdarītu, vajag daudz ekstraverta cilvēka īpašību. Bet pāris lietu es izdarīju, un par to personiski ir liels prieks. Man šķiet, mūsu spēks pabīdīja liberālo tradīciju daudz plašāk un iedeva daudz lielāku pārstāvniecību Saeimā, nekā bijis līdz šim. Kaut gan mēs tāpat nedabūjām vairākumu un nedabūjām cauri partnerattiecību likumu un Stambulas konvenciju, tomēr pakāpāmies par daudziem solīšiem tuvāk, jo pa šiem gadiem to Saeimā apsprieda vismaz četras reizes dažādos rakursos. Man izdevās panākt izmaiņas likumā, kas atvieglo tiesības cilvēkiem ar invaliditāti, ar kustību traucējumiem. Mēs izsitām likuma grozījumu kopā ar Inesi Ikstenu. Diemžēl Inese to nepiedzīvoja, viņa aizgāja tajā saulē, bet būtībā mēs to izsitām divatā – par spīti visiem, kuri teica, ka mēs to nekādā veidā nedabūsim cauri. Tagad tas ir likumā, un man prieks par to.

Kas tās ir par likuma izmaiņām?

Bija tā, ka agrāk mājā, kas ir kopīpašums, nevarēja uzbūvēt pacēlāju vai pandusu, vai invalīdu stāvvietas, ja tam nepiekrita teju visi mājas īpašnieki. Tas nozīmē, ka invalīdam ir jāapskrien visi deviņi stāvi, visi deviņi reiz četri dzīvokļi visās kāpņutelpās, kas ir mājā. Pārsvarā dzīvokļos nedzīvo īpašnieki, bet gan īrnieki; tas ir ļoti sarežģīti. Turklāt citi, kas dzīvo tajā mājā, saka, viņi tādu negrib – mums nekādi invalīdi nenāks! Mēs panācām to, ka vajag tikai saskaņot projektu un vajadzīga pašvaldības atļauja.

Tas ir ļoti būtiski.

Tas ir būtiski. Braucu apkārt pa rajoniem, tikos ar iedzīvotājiem, ar pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ar jauniešiem, un kādā vietā cilvēks ratiņkrēslā pateica, ka likumā ir kaut kāds stulbums. Es to izlasīju un neticēju savām acīm, ka tādas stulbības var būt. Izrādās, tā bijis jau sen. Taču mēs to dabūjām cauri.

Kā tu juties politikā, būdama sieviete? Kā tev šķiet, pret sievietēm politiķēm sabiedrība izturas bargāk nekā pret vīriešiem?

Man šķiet, ka sabiedrība noteikti bargāk izturas – visu laiku vērtē, ko esi uzvilcis mugurā, ko ne. Par Saeimas atklāšanas pasākumu kāda eksperte uzrakstīja: “Apģērbusies kā uz pēcpusdienas tēju pie draudzenēm.” Vēlāk jau iemācies ģērbties tā, lai neviens nepiesienas, bet tās pirmās Saeimas dienas ir diezgan trakas. Tas, ko es sapratu – lielākās soģes ir citas sievietes. Tik daudz indīgu uzbraucienu no sievietēm sociālajos tīklos kā tad, kad biju politikā, nekad mūžā nebiju saņēmusi. Gan par apģērbu, gan par diagnozi, t. i., depresiju… |Kā tu vari, rijot tabletes, iet uz Saeimu un kaut ko lemt? Tas mani pārsteidza, jo iepriekš nebiju pamanījusi, ka sievietes ir tik naidīgas. Politiskajā procesā savukārt ir tādi deputāti, kas ar tevi komunicē tēvišķīgi, jo tu neesi vecis. Aktīvākās partijas biedrenes, kas mēģināja tikt augstāk, atzina, ka ir tie stikla griesti – it kā jau neko neaizliedz, bet… Uz kaut kādiem mītiņiem, alus dzeršanu sievietes netiek aicinātas. Lai gan mūsu Saeima bija tā, kurā bija visvairāk sieviešu.

Kā tev šķiet, ar sieviešu lietu un vietu Latvijas sabiedrībā mums ir labi, slikti vai pa vidam?

No vienas puses, mums ir diezgan labi, jo, ņemot vērā to, ka sievietes ir ļoti izglītotas, stipri izglītotākas nekā vīrieši, viņām ir lielākas izvēles iespējas. Tāpat mums ir daudz sieviešu vadošos amatos. Kaut gan tajā pašā laikā valdēs sievietes redzam ļoti reti tur, kur ir liela lemšana un liels atalgojums. Ne jau tāpēc, ka viņas nebūtu spējīgas, bet tāpēc, ka tur arī ir veču darīšanas un lemšanas. No otras puses, tas, ka mums ir jācīnās par tādām debilām problēmām un tādām pašsaprotamām lietām kā olšūnu donorēšana vai Stambulas konvencija, atkal parāda, ka ir diezgan slikti. Viss atkarīgs no tā, kurā dzīves nogrieznī tu esi un kas ir tavas aktualitātes.

Kā tev šķiet, vai Latvijā cilvēki vispār gana daudz iesaistās politikā?

Protams, pietiekami neiesaistās. Ja man tagad prasītu, kāpēc neiesaisties politikā, es atbildētu – tāpēc, ka tas naids pret politiķiem, kas no cilvēkiem nāk ārā, ir tik spēcīgs. Pa šiem četriem gadiem, kurus pavadīju politikā, piemēram, ar mani pārtrauca komunicēt mediji. Iznāca Krieva āda, un bija laikam tikai viena intervija. Bet romāns bija populārs un ļoti pirkts. Kamēr biju Saeimas deputāte, mediji par mani kā rakstnieci neinteresējās. Bet nākamajā dienā, kad mani Saeimā neievēlēja, man bija četri zvani no medijiem. Par topošo romānu, par plāniem… It kā ar burvju nūjiņu es būtu padarīta par citu cilvēku.

Medijiem jau ir noteikumi par priekšvēlēšanu laiku un politiķiem.

Tas attiecas uz noteiktu īsu laika periodu, nevis uz četriem gadiem. Un tad tu brīnies, ka cilvēki negrib iesaistīties politikā. Kolīdz to izdari, tevi, kā saka, politiski iekrāso, un tas rada problēmas ne tikai komunikācijā, bet arī traucē atrast darbu. It kā politiķi būtu aplieti ar svaigu krāsu un visu, kam pieskartos, notašķītu.

Tas nozīmē, ka, aizejot politikā, tev ir jānoraksta sava profesija.

Atceros, kāda rakstniece plānoja iesaistīties politikā, bet sākās priekšvēlēšanu periods, un tajā viņai iznāca arī grāmata, kuru nebija iespējams reklamēt. Šī iemesla dēļ viņa aizgāja no politikas, līdz galam tajā neiesaistījusies.

Kāpēc mums sabiedrībā ir tāda attieksme pret politiķiem?

Grūti pateikt, kāda tā ir citās valstīs. Zinu, ka, piemēram, Igaunijā politiskajās partijās iesaistās daudz lielāks procents cilvēku. Kāpēc mums ir šis naids? Es nezinu. Man pirms Saeimas nebija tāda naida, lāgiem gan es prātoju – kāpēc šis vai tas tik stulbi runā? Bet pēc Saeimas es saprotu – jebko var izraut no konteksta. Piemēram, es tviterī ierakstīju, ka vīkendā esmu izlasījusi divas grāmatas, abas divas lieliskas, iesaku tās citiem. Atbilde bija – vai tev, Rukšāne, nav jāatbild par valsts lietām? Izrādās, tev ir laiks lasīt grāmatas! Vai valstij trūkst problēmu, ka tu lasi grāmatas?

Vai ir kas tāds, ko tev nepajautāju, bet par ko tu būtu gribējusi parunāt?

Ja es te sākšu runāt par visu, kas man palaik aktuāls, mēs šo sarunu nekad nebeigsim.