Sarkanais diedziņš ap roku: ko tas nozīmē, un kāpēc to lieto

Iespējams, pirmā no šovu elites pārstāvjiem, kas ap kreisās rokas plaukstas locītavu apsēja sarkanu dzīparu, bija slavenā dziedātāja Madonna. Tas notika pēc tam, kad viņa kļuva par kabalas – vienas no senākajām slepenajām ebreju kustībām – sekotāju. Madonna ir slavenākā kabalas studente un Ņujorkas Kabalas centra attīstībai jau iztērējusi 22 miljonus dolāru. Arī citas zvaigznes – Demija Mūra, Elizabete Teilore, Britnija Spīrsa un Lindsija Loena – atklāti pievienojās kabalas sekotājiem. 

Taču viss sākās jau daudz, daudz agrāk. Sarkano pavedienu ap roku sējuši dažādās kultūrās un tautās. Tas pieminēts pat vēdās, un, domājams, tieši no tām šī paraža izplatījusies, lai gan ar laiku daudz kas ir mainījies – kaut kas no senajām zināšanām ir zudis, kaut kas nācis klāt.

Sarkanais pavediens cauri laikiem

Saskaņā ar ājurvēdu tas ir talismans, kas veicina dziedināšanu enerģijas līmenī. Sarkanais dzīpars attīrot cilvēka karmu un domas, saistot ar dabu un augstākajiem spēkiem. Mūsdienu Indijā un citās Austrumu valstīs sarkano pavedienu sien ne tikai ap roku – dažkārt sievietes tādu nēsā arī ap vēderu. Indijā sarkanā dzīpara amuletu, ko dēvē par Moli, apsien, piemēram, ap meiteņu un neprecētu sieviešu plaukstas locītavu, lai pasargātu viņas no ļauno garu negatīvās ietekmes, kā arī svešinieku vai mazāk veiksmīgu radinieku skaudības.

Čigāniem par sarkano pavedienu ir sava leģenda par svēto Sāru, kura paglāba svētos apustuļus, tāpēc viņai tika dotas tiesības izvēlēties pirmo čigānu baronu. Sāra, kā vēsta leģenda,  no savas šalles esot izvilkusi sarkanu diegu, sadalījusi to un apsējusi ap roku vairākiem pretendentiem. Vienam no viņiem diegs esot sācis mirdzēt. Tas bijis Josifs, kurš  kļuvis par pirmo čigānu baronu.

Sarkanais dzīpars kā aizsardzības talismans bijis pazīstams arī senajiem slāviem un skandināviem. Slāvu pagāniskajā tradīcijā sarkanu dzīparu sēja ap sētas mietu iepretī mājai, lai tās iemītniekus neskartu slimības, nabadzība un strīdi. Vēlāk sarkanais dzīpars ieguvis individuāla amuleta nozīmi – to sēja ap delnas locītavu, vispirms sasienot mezgliņus un runājot īpašus buramvārdus.

Arī latviešu un mūsu kaimiņu tautu dziedināšanas rituālos sava vieta ierādīta darbībai ar pavedieniem, dziju un mezgliem. Šo siešanu uzskatīja par sasiešanu, sasaistīšanu, savienošanos, tostarp ar mērķi piesaistīt partneri uz ilgiem gadiem. Gan mezglu sasiešana, gan atraisīšana izmantota ārstēšanai, arī dzemdību problēmu gadījumos. Ja nevērās dzemdību ceļi, mezglus atraisīja, atsēja jostas un atpogāja pogas. Ja dzemdībās sākās spēcīga asiņošana, tad mezglus sēja, pavadot tos ar buramvārdiem. Dzemdētājai sēja sarkanu vilnas dzīparu ap labās plaukstas locītavu. Labās tāpēc, ka pēc ticējumiem tā ir dodošā roka, un mērķis bija apstādināt no dzemdētājas nākošo asins plūsmu. Šī darbība simboliski nosēja asins plūsmu un nomierināja dzemdētāju. Mūsu senču vecmātes ne tikai sēja sarkano pavedienu, bet arī skaitīja asins vārdus, piemēram: “Meita sēž jūrā, tin sarkanu dzijas kamolu. Asins stāv mierā!” Vai: “Jūras vidū sēž smuka meita uz akmens un šķetina zīda diegus, tā aiztur visas asinis.”

Sarkanu vilnas dzīparu, iesienot tajā mezglus, izmantoja arī rozes ārstēšanai. Savukārt mēness aptumsuma laikā īpaši vērptus pavedienus uzglabāja un vilka ap sētu mēra un citu smagu sērgu laikā. Sarkanus vilnas dzīparus gan latvieši, gan vācieši izmantoja mežģījumu ārstēšanai. Cik tas bija sekmīgi, vēsture klusē, bet vismaz šī darbošanās nomierināja slimnieku.

Latviskajā dziedināšanas tradīcijā izmantoja dažādu krāsu pavedienus – ne tikai sarkanus, bet arī baltus un zilus.

Kabala un sarkanais pavediens

Caur senajām latviskajām tradīcijām kļūst skaidrāk saprotama ebreju mistiskās mācības kabalas piekritēju piekopto tradīciju dziļākās saknes. Tas ir daudz vairāk par sarkanu diedziņu ap roku, ar ko nereti asociē  kabalas piekritējus. Kabalisti apgalvo, ka viņiem nav speciālu amuletu vai simbolu, ko spraust pie krūtīm vai nēsāt ap kaklu, bet sarkanos diedziņus, ko nēsā vai puspasaules, iedvesmojoties no Madonas un citām šovbiznesa zvaigznēm, viņi uzskata vairāk par modes lietu, nevis sakrālu simbolu.

Īsi par kabalu. Kabala ir ebreju izcelsmes vārds, cēlies no saknes kabel, kas tulkojumā nozīmē – saņemt. Kabala – tā ir mācības saņemšana, īpašu zināšanu iegūšana. Par kabalas izcelšanos ir vairākas versijas. Pēc vienas versijas, kabala radusies laikā, kad dzīvojis patriarhs Ābrahāms, par kura dzīvi varam lasīt Pirmajā Mozus grāmatā. Šajos aprakstos Ābrahāms tiek minēts kā pirmais kabalists, kuram Radītājs nodevis īpašas zināšanas, lai tās pavēstītu citiem. Daudzu gadsimtu garumā šīs zināšanas nodotas no paaudzes paaudzē mutvārdu formā, papildinot tās ar individuālo un unikālo katras paaudzes pieredzi.

“Kabalas mācība agrāk tik tiešām bija noslēgta, slepena. Zināšanas bija pieejamas lielākoties pašu jūdu kopienās vai dzimtās,” savulaik Patiesajai Dzīvei skaidroja filozofijas zinātņu maģistrs, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis. “Pie kabalas mācības netika pielaisti ne tikai svešinieki, bet bieži vien arī sievietes. Dažkārt zināšanu glabātāji sniedza šo mācību arī citiem, bet tad izvērtēja viņu īpašības vai dzimtas piederību. Runa nav par dižciltību muižnieciskā izpratnē, bet gan par piederību pie ģimenes, kurā agrāk jau bijuši kabalas pārzinātāji. Daļa ortodoksālo ebreju vēl tagad uz kabalu skatās šķībi, jo uzskata to par apšaubāmu mācību ar mistiskiem un okultiem elementiem, toties citi jūdaisti to vērtē kā ļoti vērtīgu un noderīgu.” Valdis Svirskis akcentēja vēl kādu aspektu: “Jūdaismā nav pārdzimšanas idejas, bet kabalā ir. Ebreju Torā nav ne mazāko norāžu par dzīvi pēc nāves vai reinkarnāciju, toties sengrieķiem eksistēja dvēseles pārdzimšanas ideja, un šī ideja ieauga arī kabalas mācībā.”

Kabalisti uzskata – lai ieietu Augstākajā pasaulē, nav nepieciešamas īpašas tehnikas vai domas.  Viss notiks pats no sevis saistībā ar pilnveidošanos un sava ego korekcijām. Ego korekcija ir Augstākā spēka iedarbības process uz cilvēku, nevis vardarbīgi ierobežojumi. Kabalas metodikā tiek izmantots Radītāja spēks, nevis tiek veiktas piespiedu darbības. Saņemot arvien lielāku spēku no augšas, cilvēks sāk mainīties.

Un tāpēc jo interesants kļūst stāsts par ebreju pirmmātes Rāheles kapa apvīšanu ar sarkaniem dzīpariem.

Rāheles Lābana mantojums

Bībele vēsta, ka Rāhele nomira 36 gadu vecumā, noasiņojot smagās dzemdībās, kad laida pasaulē savu otro dēlu Bendžaminu (Pirmā Mozus grāmata 35:16 – 20). Dzemdības notika ceļā, kad viņa ar savu vīru Jēkabu un viņa ļaudīm devās uz Apsolīto zemi no Kanaānas. Viņa tika apglabāta ceļa malā, un ap kapu vairākās kārtās tika apvīts sarkans vilnas pavediens. Vēlāk no šī pavediena tuvējie iedzīvotāji nogrieza gabaliņus, ko sēja kā sargājošu amuletu ap bērnu rokām – ar domu, ka Rāhele sargās amuleta nēsātājus.

Apsolītās zemes jēdzienam jūdaismā ir daudzas nozīmes. Tas ir arī stāsts par katru no mums – vai mēs katrs piepildām to labāko, ko Dievs mums sagādājis, vai darām īstos darbus, vai atsakāmies no tiem. Vai ļaujam uzvarēt sevī lopiskajam un dzīvnieciskajam, vai arī, konsekventi izdarot ētiskas izvēles, kļūstam par Cilvēku.

Rāhele nomirst pie pašām Apsolītās zemes robežām, nespējot tur ieiet. Garīgā nozīmē Dieva Apsolītajā zemē var ieiet tie, kas ir tīri, kas nav vairs saistīti ar elkdievību, burvestībām un citām neētiskām lietām. Kāpēc nomira Rāhele? Tāpēc, ka, pēc ticības skaidrojumiem, pārkāpdama šos ētiskos uzstādījumus, viņa vedusi līdzi savam tēvam nozagtus terafīmus. Bībele precīzi nestāsta par Rāheles nozagtajiem terafīmiem, bet tajā ir stāsts, ka jaunā sieviete tos noslēpusi zem kamieļa sedliem, kad viņas tēva Lābana ļaudis pārmeklēja viņas vīra Jēkaba vadītos ceļiniekus. (Pirmā Mozus grāmata 31:19, 30, 32., 34. 35.) Rāhele viltīgi iesēdās kamieļa sedlos un neļāvās sevi pārmeklēt, stāstot, ka viņai ir mēnešreizes. Pēc šī apraksta nojaušams, ka nozagtie terfīmi nebija lieli, iespējams, lelles izmēros.

Terafīmi ir īpaši okultām darbībām izgatavoti priekšmeti, kas sevī nes nāves enerģiju. To izgatavošanā izmanto priekšlaikus nogalināta cilvēka vai dzīvnieka līķus. Tā var būt kāda mumificēta pravieša galva, tas var būt trauciņš, kurā iemūrēta vabolīte, un tikpat labi tie var būt mumificēti mazi dzīvnieciņi, dzīvnieku mazuļi. Bībelē Lābans tos dēvē par saviem dieviem, tulkojumos ir sastopams arī apzīmējums svešo dievi.

 Aramietis Lābans bija Rāheles un viņas dvīņumāsas Leas tēvs. Jēkabs, kurš iemīlēja Rāheli, Lābanam bija nokalpojis septiņus gadus, taču kāzās Rāheles vietā Lābans pie vīra izdeva otru meitu Leu. (Pirmā Mozus 29:23) Toreiz līgavu sedza necaurskatāms plīvurs, un par sievastēva meliem Jēkabs uzzināja tikai nākamajā rītā. Par Rāheli viņam bija jākalpo vēl septiņus gadus.

Vai tāpēc Rāhele nozaga tēvam terafīmus? Ir versija, ka tam, kam piederēja Lābana terafīms, bija arī tiesības uz visu viņa mantojumu, tostarp garīgo, turklāt Rāhele caur Lābanu mantoja arī sava vectēva – Lābana tēva Betuēla – garīgās nostādnes, kas ģimenē bija atzītas par labām esam. Arī Betuēls bija saistīts ar okultām lietām, dziļām slepenām zināšanām, ar kuru palīdzību pakļāva un pārvaldīja cilvēkus. Betuēlu dēvēja par aku pārvaldnieku, simboliski saprotot aku kā pieeju dziļām zināšanām. Faktiski Betuēls darbojās kā vietējais šamanis.

Jēkaba nostāja attiecībā uz priekšmetiem, kas saistīti māņticību, ieskaitot gan rotaslietas, gan terafīmus, bija viennozīmīga – viņš lika saviem ļaudīm atmest svešos dievus, šķīstīties un mainīt savas drēbes. Cilvēki atdeva Jēkabam visu ar māņticību un elkdievību saistīto, ieskaitot auskarus, un viņš tos apraka zem ozola pie Sihemas. Bet Jēkabs (vēlāk Israēls) nezināja, ka viņa sieva Rahēle ir nozagusi tēvam terafīmus, un teica – lai, tas, kurš nozadzis viņa sievastēvam svarīgās lietas, mirst. Grūti izvērtēt, vai Jēkaba vārdi bijuši tik stipri, ka viņš nezinot nolādējis savu mīļoto sievu, vai tomēr Rāheles starp kājām noslēptajai spēcīgajai ar nāves enerģiju apveltītajai okultajai lietai bija sava nozīme.  

Rituāli, mezgli un vārdojumi

Jeruzalemē pie Raudu mūra nav iespējams izvairīties no  ļaudīm, kas piedāvā sarkanos dzīparus. Pēc ticējuma šos pavedienus nedrīkst iegādāties bez maksas, kā arī nedrīkst kaulēties par cenu. Tāpēc par mazu un taisnīgu samaksu var tikt pie dzijas gabaliņa – reizēm komplektā ar sertifikātu un pamācību, kā dzīparu  pareizi uzsiet.

Vieni apgalvo, ka viņu sarkanie dzīpari ir svētīti uz Rāheles kapa, citi atzīst, ka viņu pavedienus ieteicams aizvest uz Rāheles kapenēm un veikt rituālu svētīšanu. Patiešām, pie Rāheles kapa pulcējas cilvēki ar sarkanas dzijas kamoliem, kurus dziedājuma pavadībā tin ap kapakmeni un pēc svētīšanas sagriež. Citi, kas nopirkuši dziju, piespiež to pie kapa un svētī. Cilvēki tic, ka uz Rāheles kapa svētītie sarkanie pavedieni, pareizā veidā uzsieti, strādā kā enerģijas fabrika un aizsargā no visa ļauna, spēj piesaistīt veiksmi, veselību, laimi.

Jāteic, ka sarkanos pavedienus var iegādāties ne tikai pie Raudu mūra. Tos var nopirkt suvenīru veikaliņos, internetā vai arī uzmeistarot paši. 

Amuleta pagatavošanā no sarkanā dzīpara ļoti svarīgi ir mezgli un vārdojumi. Cilvēks, nēsājot šo dzīparu 40 dienas vai, līdz tas pats saplīst un nokrīt, visu laiku paralēli apziņas darbam saņem atgādinājumus par vārdiem un nozīmēm, kas iesieti katrā mezglā. Princips ir līdzīgs, kā mums bērnībā mācīja iesiet mezglus kabatlakatiņa stūros, lai kaut ko atcerētos. Sarkans dzīpars uz plaukstas pamatnes locītavas darbojas kā labāks atgādinātājs. Septiņi mezgli, ko visbiežāk iesaka siet šajā dzīparā, ir ne tik daudz maģisks skaitlis, cik cilvēka psihes spēja labāk koncentrēties maksimāli uz septiņiem objektiem vienlaikus. Turklāt sarkanā krāsa tīri fizioloģiski liek pievērst uzmanību. Saitīte atrodas tuvu miesai, un zemapziņa to uztver kā daļu no ķermeņa kontūras. Tā jēga un nozīme, kas tiek ielikta sarkanā dzīpara mezgliņos, atgādina par saistīšanos ar vārdiem, leģendu, citu cilvēku vai garīgo virzienu. Šie vārdi un nozīmes no pavediena sējēja uzreiz, bez kritikas filtriem, nonāk tā saņēmēja zemapziņā. Tāpēc ir nosacījums, ka šo saiti ieteicams siet tikai ļoti labvēlīgam un tuvam cilvēkam.

Rituāli un vārdojumi var atšķirties. Piemēram, vienā gadījumā saitītes sējējs pirms rituāla liek otram iedomāties savas vēlēšanās un pašam uzņemties par savām vēlmēm atbildību, bet ir arī diezgan tipiskas buramvārdu formulas. Tomēr ne visas rituālās darbības ir ar labiem nodomiem, piemēram, ar nevainīga dzīpariņa uzsiešanu var piesaistīt otra cilvēka mīlestību uz ilgiem gadiem, tā liedzot izvēles brīvību piesaistāmā dvēselei.  

Iesienam vārdus mīlestībai, veselībai, aizsardzībai

Austrumu zemēs ir zināms arī ticējums par sārto aukliņu. Ar to saistīta leģenda, ka katrs cilvēks ir piesaistīts savai otrai pusītei ar sarkanu dzīparu, kas neredzami piestiprināts uz katras rokas zeltneša. Tas katru dienu velk nākamos mīļotos vienu pie otra. Un nav svarīgi, cik liels var izrādīties attālums starp viņiem; agri vai vēlu viņi satiksies un ies pa dzīvi kopā. Viens ir leģenda, bet otrs – rituāls otra piesaistei. Otršķirīga paliek piesaistītā cilvēka paša griba, veselais saprāts un jelkādi Dieva plāni.

Ja cilvēkam jau ir attiecības un viņš vēlas tās nostiprināt, aprocē jāiesien septiņi mezgliņi, bet, ja sapņo piesaistīt otro pusīti, diedziņš jāsasien deviņas reizes. Sienot katru mezgliņu, iesaka atkārtot šādus vārdus: “Mezgliņu sasienu un mīlestību piesaistu (vai nostiprinu – atkarībā no situācijas). Viens mezgliņš, divi mezgliņi. Vārds. Atslēga. Slēdzene.”

Ir arī piesaistes buramvārdi ar nolādējuma elementiem. Var jau raustīt plecus par tiem, kas ir gatavi kaut ko tādu darīt, taču cilvēki ir dažādi, tāpat kā viņu priekšstati par to, ko drīkst, ko ne. Vienīgais par ko der atcerēties, – piesaistīt mīļoto var dažādos veidos, bet ne ar ko labu tas nebeigsies, ja tas notiek pret cilvēka gribu. Visos laikos pats galvenais vienmēr ir bijusi savstarpēja mīlestība.

Citā rituālā saitītes saņēmējs var lūgt palīdzību un aizsardzību no augstākajiem spēkiem, bet sējējs sienot skaita lūgšanu. Mezgliņi tiek sieti septiņi, jo cipars 7 simbolizē garīgumu un pārtapšanu. Tāpat šis cipars simbolizē vienu no kanāliem, ar kuru palīdzību Radītājs pārvalda pasauli, – tā saucamo izturības (mūžības) kanālu. No tā izriet, ka leģendārais sarkanais diegs ar septiņiem mezgliem veido saikni ar garīgo pasauli. 

Ar katru mezgliņu tiek izrunāta konkrēta frāze.  

1. mezgls: Visuvarenais Kungs, lai svētīta Tava valstība uz zemes un debesīs!

2. mezgls: Klanos Tavas varenības priekšā un saucu pēc Tavas žēlastības. 

3. mezgls:  Jo Tu esi žēlsirdīgs pret visiem, kas atnākuši pagodināt Tevi.

4. mezgls: Tu izdziedē slimos un palīdzi tiem, kam to vajag.

5. mezgls: Tava mīlestība ir patiesa, un nevienam, izņemot Tevi, nepieder spēja piedot it visu uz pasaules.

6. mezgls: Lūdzu, apsargā un saglabā tavu vergu …(tā  cilvēka vārds, kam tiek uzsiets diegs).

7. mezgls: Norobežo no nelaimēm un ienaidniekiem – redzamiem un neredzamiem. Jo tu esi Visuvarenais Kungs uz zemes un debesīs!

Otrs piemērs – atkal septiņas frāzes, pa vienai uz katra mezgla.

Pirmais mezgls durvis atver.

Ar otro mezglu patiesība atnāk.

Trešais mezgls darbu atļauj.

Ceturtais spēku palielina.

Ar piekto mezglu viss uzplaukst.

Sestais mezgls vārdus nostiprina.

Septītais mezgls vēlēšanos piepilda.

Lai notiek tā ! Āmen!

Vēl ir aizsardzībai  vārdi:  

Kā zivis uz zemes ir klātas ar ūdeni,

un ļaunai acij nav spēka pār viņām,

tā ļaunai acij nav spēka pār Jāzepa pēcnācējiem.

Acs, nelūkojas uz to, kas viņai nepieder,

nav ļaunas acs padotībā.

Tiek ieteikts, ka sarkanais diedziņš jāsien uz kreisās rokas, jo labā roka ir dodošā, bet ar kreiso roku mēs saņemam. Kā jau minēts, sarkanais pavediens jānēsā 40 dienas. Ja diegs pazūd ātrāk – tā ir laba zīme, jo kopā ar diegu ir aizgājis viss negatīvais.