"Izlasu apmēram 250 grāmatas gadā, iespējams, vairāk." Ko lasa Kristīne Ilziņa?

Lasīt iemācījos agri, gados četros jau brīvi lasīju, un pirmā “īstā” grāmata, ko izlasīju, bija ukraiņu rakstnieka Vsevoloda Ņestaiko grāmata Robinsona Kukuruzo piedzīvojumi. Iemācījos lasīt arī vecajā drukā un vēl pirmsskolas vecumā lasīju gan Bībeli, gan veco laiku ziņģu grāmatas, mācoties dziesmu vārdus.

Kopš tā laika lasu vienmēr un visur un varu sevi apzīmēt par vislasītāju – jo lasu gan pieaugušo, gan bērnu grāmatas, darba dēļ izlasu arī diezgan daudz manuskriptu, kuri ne vienmēr pārtop grāmatās. Šāda lasīšanas pieredze rada zināmu pārsātinājumu, neliegšos, taču “obligāti lasāmās” līdzsvaroju ar tām, ko lasu priekam un sevis izglītošanai.

Ja vēlos atpūsties ar grāmatu, ņemu ko nebūt no vieglā gala, kādu priecīgu romāniņu ar labām beigām – man patika, piemēram, austrāliešu rakstnieka Greiema Simsiona Projekts Rozija, ko varētu dēvēt par literāru priekšteci Andra Kalnozola slavenajam darbam Kalendārs mani sauc. Dzeju lasu par maz, jo dzejai ir jāpieslēdzas gan intelektuāli, gan emocionāli un pievakarē smadzenes ir pārsātinājušās ar dienā lasīto kokteili, taču vismaz daļu latviešu dzejnieku krājumu katru gadu izlasu –  gan sirdspriekam, gan zināšanai, kas notiek.

Vienmēr mani sapurina laba bērnu grāmata – un beidzamā, kuru lasot esmu aizkustinājusies un priecājusies, ir Dzintara Tilaka sirsnīgā un asprātīgā Raibi labā nometne, kurā darbojas ne vien zinātkāri un mazliet palaidnīgi pusaudži, bet arī gaisa balons un pat lācis! Tāpat mani kopš bērnības saista stāsti par dzīvniekiem, un jaunākie latviešu autoru pasaules līmeņa darbi ir gan Olitas Tidomanes Trīs runči un viņu cilvēks, gan Sandras Švarcas Suņu mamma, kuras abas tālu pārsniedz parastos dzīvniekmīļu stāstiņus, radot īpašu literatūras dimensiju. Rakstot angļu valodā, abas piedzīvotu pasaules slavu.

Gan darba, gan patikas dēļ lasu arī jaunāko latviešu prozu. Taču pasacīt, kuras 5–6 grāmatas man ir īpašas… tas ir daudz par maz! Katru gadu manam īpašo grāmatu skaitam pievienojas vairāki desmiti jaunumu. Daudz atkarīgs arī no šā brīža garastāvokļa – rīt šis saraksts būtu citādāks, bet tāpēc jau šīs grāmatas nebūtu sliktākas. 

Neesmu nopietni skaitījusi, taču izlasu apmēram 250 grāmatas gadā, iespējams, vairāk. Brīnišķīgs izgudrojums ir elektroniskā grāmata. Man ir kindle, un tagad, dodoties atvaļinājumā, salādēju to pilnu ar grāmatām, lai lidmašīnā būtu, ko darīt.

Mājās man ir daudz grāmatu un prāvu plauktu aizņem arī nopirktās, bet vēl neizlasītās. Japāņiem ir apzīmējums tsundoku – ka cilvēks, vislabāko lasīšanas nodomu vadīts, iegādājas jaunas grāmatas un tās nelasītas krāmē kaudzē… Taču no sirds cenšos, lai tas plaukts pārāk neaizaug!

Situāciju vēl sarežģī tas, ka mēdzu grāmatas pārlasīt, man ir dažas īpaši mīļas grāmatas, kuras uzmundrina tad, kad pasaule šķiet pārlieku naidīga. Viena no tādām ir Vizmas Belševicas tulkotais E. Gilberta romāns Dzimtais akmens, kura varoņi ir jauni arhitekti, ideālisti, kuri cenšas kļūt veiksmīgi un laimīgi divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu Amerikā.

Parasti lasu vairākas grāmatas vienlaikus un tās prāvā, ne pārāk stabilā kaudzē sadzīvo uz mana naktsgaldiņa. Šobrīd tur gozējas Ingas Pizānes Tas pats izmisums, tikai ar puķēm, Lekbergas un Fekseusa traki melnais detektīvs Kaste, grāmatu maiņas punktā atrastais Evas Helleres naivi dzēlīgi ņiprais sieviešromāns Vīrietis, kurš ir to vērts, apburoši atklātais un vienlaikus noslēpumainais Oskara Vizbuļa krājums Ja vīrietis prastu runāt, Luisa Sepulvedas Stāsts par kaiju un par kaķi, kurš viņai iemācīja lidot – šo pārlasu, lai izlemtu, vai lasīt priekšā mazdēliem, un Dinozauri. Lielā ilustrētā grāmata, lai iemācītos visus zauru vārdus izrunāt tikpat veikli, kā tas izdodas mazdēliem. Vēl arī Hobits un Reja Bredberija 451 grāds pēc Fārenheita, jo Bredberijam ir izdevies vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados diezgan precīzi raksturot to laiku, kādā dzīvojam šodien.

Trāpa tieši sirdī

Jana Egle. Dzimšanas diena

Stāsti ir žanrs, kas man sevišķi tuvs. Un stāsti, kas rāda cilvēkus “no iekšpuses” – viņu domas, sajūtas, sāpes un pagurumu, arī spītu, spēku un atjautu –, ir īpaši. Tie uzmundrina. Janas Egles stāsti vienmēr liekas kā ar sirds asinīm rakstīti, tie arī trāpa tieši sirdī un ilgi uzkavējas prātā.

Personiskais top vispārcilvēcisks

Dace Rukšāne. Krieva āda

Esmu no tiem, kas arī vēsturi mīļuprāt apgūst caur literatūru – un šis ir viens no romāniem, kas caur sadzīves un mīlestības prizmu, caur kaislībām un nevaldāmām emocijām rāda nebūt ne vienkāršo sadzīvošanu ar cittautiešiem. Personisks stāsts pārtapis vispārcilvēciskā.

Nocenzētas dzīves spožā gaisma

Ināra Kaija Eglīte. Kliedziens starp āboliem

Ināra Kaija Eglīte aka Toms ir brīnišķīga dzejniece un kultūras parādība. Viņa ir viena no septiņdesmito gadu Latvijas hipiju spilgtākajām pārstāvēm, viena no radošajiem, kuri minēti Eižena Valpētera brīnišķīgajā albumā Nenocenzētie. Taču Ināra Eglīte tika nocenzēta. Iedomājieties, kā ir būt dzejniecei, talantīgai un spilgtai personībai, ja tavus dzejoļus nedrukā un neizdod… Man ir prieks, ka šī grāmata beidzot iznākusi, aizpildot vienu no baltajiem plankumiem mūsu literatūrā. Šajā krājumā ir tik daudz rindu, kas vēl joprojām runā no sirds uz sirdi, no tā laika uz šo laiku…

Meistarstiķis

Vladis Spāre. Tu nevari dabūt visu, ko gribi

Romāns, kurā apvienots itin viss, ko es palaikam vēlos rast literatūrā: izteiksmīgi varoņi, traki dzīvesstāsti, Rīga kā darbības vieta, nedaudz līksma absurda un ironijas, spilgtas atnākošā un aizejošā laika iezīmes un nostalģiska atziņa, ka viss ir mainīgs un vienlaikus – nepārejošs. Grāmata, kuru mīl un pārlasa vai arī iesviež kaktā un nelasa!

Mūzika un dzīvesprieks

Mārtiņš Volfs. Banda

Dzīvesprieks un nostalģiska vēlme iecelt pasauli eņģēs apvienojumā ar vērīgu aci un labu stāstītāja talantu. Romāns par izdomātu latviešu rokgrupu, gandrīz tikpat slavenu kā The Beatles. Pozitīvs, jauks, taču nemaz ne naivs stāsts par deviņdesmitajiem, mūziku, mīlestību, draudzību un došanos pasaulē.

Satriecoši lieliski

Džena Andersone. Dadži

Mani kā lasītāju ir grūti pārsteigt. Taču, lasot Dženas Andersones stāstu Spēle no šī krājuma, es aizturēju elpu. Man patiešām (fiziski, nevis iedomās!) paātrinājās sirdspuksti, un es izdzīvoju katru trako mirkli kopā ar deviņgadīgo Dolāru. Šis ir pēdējā laika lielākais satricinājums manā lasītājas dzīvē. Un es pamēģināju to stāstu lasīt vēl dažas reizes. Efekts saglabājas.

Aktuāli! Stāsti par to, ko nedrīkst aizmirst

Kristīnes Ilziņas debijas prozas krājumam "Es neliecināšu pret jums" piemīt 20. gadsimta astoņdesmito gadu skanējums: laiks tieši pirms trešās Atmodas, procesi, kas noveda pie tās, kā arī pašas Atmodas izpausmju liecības. Taču tās ir neformālas, personiskas, individuālas liecības, kas neļaus aizmirst, kas ir brīvība un kāda ir tās cena. Autore atzīst, ka pamudinājums grāmatu uzrakstīt un izdot bijis 24. februāris, kad (tāpat kā daudziem) bijusi sajūta – tagad vai nekad. Notikumi, kas krājumā pieminēti, – gājiens pret metro, disidentu prāvas un citi – ir īsti, bet paši varoņi gan ir radīti, savijot un kombinējot personāžus, lai izveidotos interesanti baudāms saturs.