Vīrietis un sieviete. Vai tiešām mēs esam tik atšķirīgi?
Lai cik stipri mēs būtu pārliecināti, ka dzimumu atšķirības ir mākslīgs, sociāls veidojums, jo būtībā visi esam vienīgi cilvēki, lai cik ļoti gribētu, ka apkārtējie pamana tikai mūsu prātu un garīgo bagātību, no tā čiks vien sanāk. Gluži vienkārši tāpēc, ka neesam ne datori, ne kaktusi, bet gan vīrieši un sievietes (ar retiem izņēmumiem) ar hormoniem, feromoniem, instinktiem, zemapziņu un visu pārējo dabas sagādāto šīs dzīves ceļojuma komplektu.
Mēs zinām, ka ģenētiskā dzimumu atšķirība slēpjas hromosomu pāros – XY vīriešiem, XX sievietēm. Tomēr uzreiz jāteic, ka X un Y hromosomu kombinācijas neietekmē domāšanas veidu. Smadzenēm nav dzimuma, gluži tāpat kā citiem orgāniem – sirdij, aknām, plaušām. Turklāt katram indivīdam smadzenes ir unikālas, un tajās nav atrodamas nekādas dzimumu atšķirības. Tas nozīmē, ka iemesls jāmeklē citur.
Mēs visi nākam no miljoniem gadu tālas pagātnes, kur esam pavadījuši lielāko savas attīstības laika daļu, tāpēc meklēsim tur. Tiek uzskatīts, ka vēsturiski sieviete ir bijusi mājas pavarda glabātāja, bet vīrietis – mednieks. Dabiski, ka senos laikos pienākumu sadalījumu noteica fiziskās īpatnības, kas vēlāk atspoguļojās arī kultūrā un dzimumu lomu iedalījumā. Tomēr taisnības labad jāteic, ka mums līdz galam nav skaidrs, kā aizvēsturiskos laikos dzīvoja cilvēki. Ir tikai minējumi. Tāpēc mūsdienās zinātnieki pēta ciltis, kuru tradīcijas un ieradumi nav mainījušies tūkstošiem gadu. Viena no tādām ir zoe cilts Amazones džungļos, un, lai gan viņu ikdienas pienākumi ir strikti sadalīti starp cilts vīriešiem un sievietēm, no šā paša apvidus nāk sieviešu karotāju – amazoņu – ciltis ar kardināli pretēju dzīvesveidu. Tātad cilvēks tomēr ir sociāla būtne, kura smadzenes pielāgojas sociāliem nosacījumiem, un dzimuma uzvedību nosaka ne tik daudz daba, cik kultūrvide.
Smadzenes lietojam atšķirīgi
Bērnu ballītē sešām no desmit meitenēm ir rozā kurpītes vai vismaz zeķbikses, trijām rozā kleitas, matos sārtas bantes vai sprādzes. Tā taču meiteņu krāsa! Vienai mammai idiotiski rozā telefons apvīts ar ziedu vītēm – “radīts tieši viņai”, sarkanas laka augstpapēdenes – “izcili sievišķīgs pirkums”! Kaitinoši, vai ne? Tomēr izrādās, ka šim stereotipam ir sena izcelsme – sievietes spēj atšķirt daudz vairāk sārto, oranžo un rozā toņu nekā vīrieši. Eksperimentos ir pierādīts, ka sievietes redz desmit vai septiņas sārtā nokrāsas, kamēr vīrieši – tikai trīs. Bioantropoloģe Helēna Fišere skaidro, ka miljons gadu tālā senatnē sievietes vāca ēdamus augļus un dārzeņus, kas bija lielākoties sārtos toņos, tāpēc viņām ir attīstītāka sarkanās krāsas uztvere.
Klīstot pa lielveikalu, svešas pilsētas ielām vai mežā sēņojot, būsim pamanījuši, ka vīrieši telpā orientējas labāk. Zinātnieki domā, ka tas ir tāpēc, ka senlaikos vīrieši no rītiem aizklīda pa bizonu pēdām, piebeidza zvērus ar akmeni un vakarā atgriezās mājās. Tam bija vajadzīga telpiska domāšana, orientēšanās prasmes. Arī mūsdienu vīrietis labāk saprot GPS norādes – uz ziemeļiem, pēc tam uz austrumiem, bet sieviete labāk uztver orientierus no sērijas – veca banka, zila māja. Vīriešiem nepatīk taujāt, kur atrodas meklējamais objekts, jo viņi ir pārliecināti, ka paši labāk zina.
Tas nozīmē, ka vieniem un tiem pašiem mērķiem vīrieši un sievietes izmanto atšķirīgas smadzeņu zonas. Sievietes izmanto telpas stratēģijas, kas veidojas hipokampā – galvas smadzeņu centrālajā daļā – un atbild par atbalsta punktu izvēli telpā. Tieši tāpēc šī smadzeņu daļa sievietēm ir lielāka nekā vīriešiem. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī taksistiem ir izcils hipokamps, bet sievietes šo profesiju izvēlas reti. Varbūt tomēr miljoniem sieviešu ar ģeogrāfisko kretīnismu sirgst tāpēc, ka ceļus izdomājuši un pēc sava prāta būvējuši vīrieši?
Vīrieši ir cīnītāji, bet sievietes ievēro noteikumus. National Geographic dokumentālajā filmā Dzimumu cīņa vīriešiem un sievietēm tika piedāvāti desmit vienādi sarežģīti uzdevumi. Uzvarēs tas, kurš pirmais izpildīs. Daudz nedomājot un, galvenais, neizlasot noteikumus līdz galam, vīrieši sāka tos steigšus pildīt un zaudēja. Turpretī sievietes saglabāja mieru, izlasīja noteikumus līdz galam un uzvarēja, jo pēdējais uzdevums bija – nepildīt visus iepriekš minētos, bet vienkārši parakstīties. Kad vīrietis grib uzvarēt, viņa organismā paaugstinās testosterona līmenis un viņš metas cīņā. Arī sievietes organismā pieaug testosterona, bet vienlaikus arī estrogēna līmenis, tāpēc viņām sacensību gars nav tik spēcīgs. Tātad daba katram dzimumam ir uzlabojusi tās īpašības, kas senos laikos bija vajadzīgākas, lai izdzīvotu.
Puisēni piedzimst pārguruši
“Neprotam novērtēt to, kas mums dots,” atzīst psiholoģijas zinātņu doktore Gaļina Fiļipova. Fantastikas žanra literatūrā ir aprakstīta planēta, uz kuras dzīvo sešu dzimumu būtnes. Lai izveidotos pilnvērtīga ģimene un rastos pēcnācēji, kopā ir jāsavācas visām sešām. Arī pie mums tā varēja gadīties. “Mēs necienām situācijas izdevīgumu un dusmojamies par otra dzimuma dīvainībām, ko pirms miljons gadiem ir ielikusi daba,” saka psiholoģe.
Sieviešu un vīriešu reakcijas ir iedzimtas, mēs tās varam kontrolēt vai pastiprināt, bet gaidīt no pretējā dzimuma tās pašas izpausmes ir velti, jo jau sākotnēji mūsu attīstība atšķiras. Jau pirmajās grūtniecības nedēļās jautājums – puisītis vai meitenīte – tiek atrisināts kardināli. Populārās Džona Greja grāmatas nosaukumā Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Veneras ir daļa taisnības.
Zināt, kāpēc vīrieši ir vājais dzimums? Ne jau tāpēc, ka daži no viņiem ir memļaki. Puisēni dzimst pārguruši no cīņas ar estrogēniem mātes organismā. Neonatologi apgalvo, ka jau pirmajās dzīvības dienās zēnu un meiteņu uzvedība atšķiras. Puikas ir nepacietīgi, činkstīgi, viņiem patīk siltums, bet meitenes ir pacietīgas, solidāras ar māti, it kā intuitīvi justu, kādas grūtības viņa pārvarējusi. “Meitenes ir no citas mīklas, bioloģija cita,” teic dakteri. Tikai sieviete pēc pārciestas aknu transplantācijas ir gatava iznēsāt un laist pasaulē bērnu, lai gan zina, ka var aiziet bojā. Mātes instinkts ir tik spēcīgs mehānisms, ka idejas vārdā viņa ir gatava ziedot savu dzīvību.
Lai gan smadzenēm no ģenētikas viedokļa dzimuma nav, gēni dažādās šūnās, īpaši smadzeņu, darbojas atšķirīgi. Zinātnieki uzskata, ka gēnu sadarbību nosaka ārkārtīgi daudz faktoru – mātes nervu sistēma grūtniecības laikā, iedzimtība, ārējā vide. Jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka ieņemšanas brīdī nosacīti tiek likts pamats augļa centrālajai nervu sistēmai, kurā tieši atspoguļojas tas, kādā stāvoklī bijusi mātes un tēva centrālā nervu sistēma dzimumakta laikā. Tas nozīmē, ka atbrīvotā, baudas pilnā mīlestībā radīts cilvēks atšķirsies no tā, kas ieņemts vardarbīgā, agresīvā dzimumaktā.
Tagad zinātniekiem ir skaidrs arī tas, ka stress agrīnā vecumā programmē gēnu darbību uz visu dzīvi. Tā Krievijā veidotajā multimediālajā zinātniski izglītojošajā projektā Zinātniskā pirmdiena pauž ģenētiķe Svetlana Borinska. Pirmo četru dzīves gadu laikā bērna centrālās nervu sistēmas stāvokli nosaka tā dēvētā mazuļa attīstības ekoloģija – mātes klātbūtne. Pētniece skaidro, ka psihiskā dzimte tiek ielikta smadzenēs un veidojas jau divu gadu vecumā, bet cilvēka intelektuālā bāze – līdz 12 gadu vecumam.
Rīcības brīvība un izvēles iespējas bērnībā nosaka turpmākās cilvēka psihiskās kvalitātes, uzskata Krievijas Medicīnas akadēmijas Neonatoloģijas katedras profesore Natālija Ahmina. “Lai smadzenes pareizi un ilgi funkcionētu, tām visu laiku jādarbojas, jo dažas smadzeņu daļas ieslēdzas un izslēdzas atkarībā no mūsu aktivitāšu lauka plašuma. No tā izriet mūsu spēja orientēties apkārtējā pasaulē.”
Vīrieši ir eksperiments
Kāpēc sievietēm patīk lielākoties gara auguma vīrieši, stūrainām formām, muskuļoti, spēcīgām rokām? Mēs kļūdāmies, ja domājam, ka trijstūra torsus un vīrišķīgo smukulīšu modi mums kārtējo reizi uzspiedusi Holivuda vai glancētie žurnāli. Patiesībā mēs paklausīgi ejam virzienā, kurā mūs ved senseni instinkti.
Antropologi atzīst, ka mūs pievelk vaibsti un formas, kas atšķiras no mūsējiem. Vīriešus piesaista sieviešu apaļās formas (smilšu pulksteņa), kas stāsta par auglību un spēju nosargāt pavardu, lielas acis un pilnīgas lūpas, kas liecina par estrogēnu pārpilnību. Izrādās, ka vīriešus piesaista blondīnes, jo pavisam jaunām, tikko nobriedušām meitenēm mati lielākoties ir gaiši. Tātad tie simbolizē jaunību, veselību un auglību. Sievietes matus esot balinājušas jau Senajā Ēģiptē. Sievietēm vīriešos patīk izcils žoklis, šauras lūpas, stūrainas formas, spēcīgas rokas, kas spēj atnest medījumu un pasargāt no ienaidnieka uzbrukuma. Sievietei ir jāsajūt, ka viņa var uzticēties vīrietim, paslēpties aiz viņa, ka viņš nenodos, nepametīs, nemetīsies bēgt, ieraudzījis mamutu.
Dzimumu attiecību psiholoģija ir smalka joma – mēs tik dažādi uztveram pasauli! Kāpēc vīrieši necieš melodrāmas un saldus seriālus, ko skatās sievietes? Tāpēc, ka tie vīriešos pazemina testosterona līmeni, bet spriedzes filmas ar kaušanos, pakaļdzīšanos un šaušanu to paaugstina līdz pat 30 procentiem. No testosterona līmeņa vīrieša organismā ir atkarīga viņa vēlme vispār dzīvot.
Kāpēc dabai vispār bija vajadzīgs triks ar diviem dzimumiem? Visticamāk, dzīviem organismiem tā bija vienkāršāk. Biologs Vjačeslavs Dubiņins uzskata, ka vīrieša organisms ir kā eksperimentāls materiāls, kurā daba meklē jaunus attīstības ceļus, bet sievietes – stabilizē. “Ja daba reiz izlems, ka mums vajadzīga aste, pirmajiem tā parādīsies vīriešiem, bet, vai tā iedzīvosies, būs atkarīgs no sievietēm,” saka pētnieks.
Katrā no mums dažādās proporcijās ir kaut kas no vīrieša un no sievietes, bet jautājums nav tikai par hormonu līmeni organismā – mūsos spēlējas dažādas identitātes ar savām vēlmēm, rakstura īpašībām, spējām. Statistika liecina, ka ASV 60 000 cilvēku gadā sev jautā: kas es esmu? Un jautājums nav filozofisks, jo aptuveni deviņiem tūkstošiem piemīt transseksuālisms – formas un satura konflikts.
Savukārt Krievijas Valsts humanitārās universitātes Psiholoģijas institūta diferenciālās psiholoģijas un psihofizioloģijas katedras pasniedzējs Sergejs Macs pauž viedokli, ka psihiatrijā indivīda ģenētiskajam dzimumam nav nekādas nozīmes. “Cilvēka psihe ir savdabīgs cilvēcisks uzstādījums, kas pretēji vispārpieņemtajam viedoklim nekādi nav saistīta ar bioloģiskiem nosacījumiem. Neraugoties uz lielo operāciju skaitu, kas saistītas ar transseksuālām problēmām, speciālisti apgalvo, ka nav tāda dzimuma diskomforta, ir tikai neapmierinātība ar savu ķermeni.”
Pēc psihoterapeita domām, vēlme iegūt tetovējumu un vēlme kļūt par sievieti vai vīrieti ir viena veida vēlmes, kas atšķiras tikai ar apjomu. Vispārzināms ir tas, ka cilvēka instinkti kļūst vājāki, bet progresīvās sabiedrības pārstāj uzspiest stingrus uzvedības modeļus. Vai iespējams, ka nākotnē tehniskā un ekonomiskā attīstība reiz izspiedīs no sabiedrības mūžseno vīriešu un sieviešu lomu iedalījumu? Sergejs Macs saka: “Nākotnē dažādu uzvedības, sadarbības, attiecību, pārdzīvojumu variantu un iespēju būs vēl vairāk. Tāda ir mūsu adaptācija. Fizioloģiski no tā maz kas mainīsies, bet uzvedība dažādosies.”
Visaugstāk kotējas koķetērija
Nav jau tā, ka starp dzimumiem būtu bezdibenis. Tiek uzskatīts, ka mūsu smadzenes darbojas vienādi un domāšana atšķiras tikai par pāris procentiem. Zinātniekiem nav vienprātības par to, kāpēc visām zīdītāju mātītēm smadzenes ir mazākas nekā tēviņiem. Daži uzskata, ka vīriešu smadzenes vienkārši ir labāk iepakotas. Tāpat ir viedoklis, ka vīriešu vidū ir vairāk ģēniju, bet arī vairāk garīgi un psihiski atpalikušu cilvēku. Mūsu vidējie rādītāji esot vienādi, lai gan līdz šim augstākais IQ konstatēts sievietei.
Cilvēka morfoloģijas pētnieks profesors Sergejs Saveļjevs atzīst, ka sievietes neuztraucas, kas ar planētu notiks pēc diviem miljardiem gadu. Pēc viņa domām, sievietes iekšējā loģika pat visspārnotāko ideju vienmēr mēra pēc lietderības bērniem, ģimenei, mājai. Arī stereotipā, ka sievietes mīl ar ausīm, bet vīrieši ar acīm, ir liela daļa evolucionārās taisnības, jo vīrieša smadzenēs dzimuma centri saistīti ar redzes nerviem, sievietes – ar dzirdes. Kad sievietes dzird tīkamus glaimus, smadzenes izmet dzimumhormonus.
Kāpēc vīriešu skatienus piesaista sieviešu kājas augstpapēžu kurpēs? No evolūcijas teorijas viedokļa tas ir kā divreiz divi. Lai cik neglaimojoši tas arī izklausītos, mūsos ir daudz kas no primātiem un citiem zīdītājiem. Primātiem garas ekstremitātes nes informāciju, ka mātīte ir nobriedusi, un pirmais pērtiķis, kas to pamanīs, varēs nodot tālāk savus gēnus. Pētnieki uzskata, ka arī mūsu smadzeņu dzīles glabā šo informāciju. Savukārt sievietes izceļ garas kājas un valkā augstpapēžu apavus, jo to sajūt dziļi intuitīvi. Arī skaistam kažokam ir visai primitīva funkcija – biezas, spīdošas spalvas apliecina, ka mātīte ir veselīga, labi ēd un tātad sekmīgi iznēsās mazuli. Jūs saviebāt degunu? Es arī, bet jāņem vērā, ka miljoniem gadu smadzeņu struktūras attīstību nevaram tā vienkārši paņemt un izmest miskastē.
Varam dzīvot nezin cik psiholoģiski sarežģītu dzīvi, bet, ja nespēsim izturēt tuberkulozes vai banālas angīnas baktēriju uzbrukumu, mūsu sugai un gēniem tā būs katastrofa. Par iespējamā partnera veselību un reprodukcijas spējām smadzenes informāciju saņem caur degunu – mums vai nu patīk otra cilvēka smarža, vai nepatīk. Lūk, cik sarežģīti ir iekārtota bioloģiskā sugas attīstības sistēma! Tomēr feromoni, kas uz pretējo dzimumu iedarbojas pozitīvi, pret savējo izraisa agresiju. Tieši tāpēc kolektīvos, kur lielākā daļa darbinieku ir viena dzimuma, mēdz būt konflikti un gaisotne ir saspringta. Ar to arī skaidrojami mūžvecie sievas un sievasmātes konflikti – šīs jūtas nevaram ne aptvert, ne vadīt ar prātu.
Psihoanalītiķis Vitālijs Zimins parausta plecus: attiecību spriedze starp vīrieti un sievieti, objekta izvēles grūtības un konflikts ir norma, jo pieder pie mūsu būtības. Savukārt psiholoģe Jūlija Kačalova apliecina, ka iezīme, kas dabā kotējas visaugstāk, ir koķetērija. Lai cik skaista un gracioza sieviete arī būtu, ja viņa būs vīrišķīgi un pavirši ģērbusies, bez kosmētikas un rotām, vīrieši viņai nepievērsīs uzmanību. Daba vīrietim čukstēs ausī: netērē laiku, kāda jēga skatīties uz sievieti, kas nav seksuāli ieinteresēta. Tomēr uzbudinošākas par dekoltē, zeķēm un augstpapēžu kurpēm ir dabiskas koķetērijas bultas.
Jūlija Kačalova skaidro: “Mātītes uzdevums ir izvēlēties labāko tēviņu pēcnācēju radīšanai. Tēviņa uzdevums ir iespējami plašāk izplatīt gēnus, tiecoties pēc evolucionārās nemirstības. Tās ir divas dažādas stratēģijas. Zemapziņas līmenī sieviete vienmēr izdara izvēli par labu pēcnācējiem. Kā saprast gudras, skaistas meitenes jūtas, kad viņa iemīl savu kaimiņu Vasju – pļēguru un kausli? Ja notiks kataklizma, būs jādzīvo alā un jācīnās par izdzīvošanu, Vasjas gēni lieti noderēs.” Lūk, dabai un gēniem ir sava, ļoti gudra, mums neizprotama un globāla izdzīvošanas stratēģija!
Stereotips vēsta: stulbajām sievietēm patīk bagātie, kas braukā ar jaunākās markas autiņu un dzīvo villā pie jūras. Vai: sievietes visvairāk uzbudina biezs naudas maks. Izrādās, no gēnu viedokļa šīs sievietes nepavisam nav dumjas. Pat pētnieki atzīst, ka vīrieša bankas konts nosaka sievietes labsajūtu. Kā? Neapzināti domājot par pēcnācējiem un viņu iespējām turpināt savus gēnus.
Mēs nevaram saprasties. Punkts
Debora Tanena, lingvistikas profesore Džordžtaunas universitātē Vašingtonā, kas pētījusi cilvēku uzvedības pamatprincipus un ietekmes, par dzimumu valodu izsaka zīmīgu tēzi: ja divi cilvēki – vīrietis un sieviete – patiesi grib saprasties ar vārdiem, viņi to nevar izdarīt. Punkts. Ar saziņas instrumentu – valodu – mēs galā netiekam. Secinājums: ja vīrietis un sieviete nespēj saprasties bez vārdiem, tad nekādi vārdi nelīdzēs.
Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka sieviete ikdienā izmanto 2–3 reizes vairāk vārdu, žestu, skaņu, mīmikas elementu, galvas kustību nekā vīrietis. Šīs iemaņas izveidojušās sensenos laikos, kad vīriešiem klusējot bija jākoncentrējas lāča medībām, kamēr sievietes meklēja tējiņas un attīstīja valodu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ vīrieši retāk apmeklē psihoterapeitu vai meklē psiholoģisko palīdzību. Sievietes valoda ir jutīgāka, realitātei pietuvinātāka, konkrētāka, viņa izmanto piemērus no privātās dzīves. Sievietes pat lamājas citādi nekā vīrieši. Vīrieši to dara abstrakti, sievietes – mērķēti.
Tomēr pamatatšķirība slēpjas tā dēvētajā saziņas iemeslā, kāpēc viens vai otrs dzimums atver muti, lai kaut ko teiktu. Sievietes sarunas galvenais iemesls ir pats runāšanas process, kontakts ar otru cilvēku, tuvināšanās fakts. Kamēr runājam, esam kopā! Vīriešus kaitina, ka sievietes ilgi un tukši runā, jo viņiem tas nav saprotams. Turpretī vīrieša sarunas iemesls ir personiskā statusa demonstrēšana. Viņi runā, lai apliecinātu gudrību un spēku. Ir izpētīts, ka publiskas uzstāšanās laikā vīriešu replikas ir garākas, pārdomātākas un daiļrunīgākas.
Vīrietim ir svarīgi, ka viņā klausās, jo tā viņš sevi apliecina. Piemēram, kad sievietei ir nepatikšanas un viņa pārdzīvo, vīrietis saka: nepārdzīvo, nomierinies, tā demonstrējot abstraktu spēku. Sievietei tas nepatīk, jo viņa grūtā brīdī gaida tuvību. Ja problēma ir vīrietim, sieviete saka: zini, citiem tā arī ir bijis, es jūtu tev līdzi. Vīrieti tas kaitina, jo kā gan var teikt, ka arī citiem tā ir bijis. Viņš grib pārvarēt grūtības un iziet no tām kā varonis. Viņš drīzāk no mīļotās sagaida ko tamlīdzīgu: o, šausmas, vēl ne ar vienu tā nav gadījies! Tātad nesaprašanās iemesls ir nevis otrā cilvēkā, bet uztverē un valodas lietojumā.
Tālab pētnieki turpina smīkņāt: visas sieviešu un vīriešu attiecības patiesībā ir dzimumattiecības. Līdzko divi cilvēki satiekas, neatkarīgi no tā, vai viņu saziņa ir tikai draudzīga un koleģiāla vai arī seko seksuālas attiecības, 80 procentus veido emocionāls kontakts un tikai 20 procentus – seksuāls. Līdzko sākam runāt, parādās emocionālā valoda, un gaisā sāk izdalīties feromoni. Tas nozīmē, ka automātiski iedarbojamies viens uz otru un tos 80 procentus nu nekādi neizdosies novākt.
