“Tā ir milzīga iespēja!” Aleksandrs atgriezās Latvijā, lai būtu kopā ar Matildi, kurai ir Dauna sindroms
“Bērniņš ar īpašām vajadzībām ir milzīga iespēja attīstīties mīlestībā un pieņemšanā un būt piemēram, iespēja, ko Dievs tev uzticējis,” tā intervijā portālam Jauns.lv saka Matildes tētis Aleksandrs. Viņš stāsta, kā meitiņa, kurai ir Dauna sindroms, mainījusi savu vecāku un līdzcilvēku dzīvi. Aleksandrs bērnu ar īpašām vajadzībām uzskata par lielu svētību.
Sarunas brīdī meitenītei bija 4,5 gadi, bet par Dauna sindromu vecāki uzzināja tikai pēc viņas piedzimšanas.
“To uzzinājām, kad meita piedzima. Grūtniecības laikā mēs nezinājām, ka būs bērniņš ar Dauna sindromu un ka var būt tāda varbūtība.” Grūtniecības laikā mammai veica visas standartā paredzētās pārbaudes, bet tajās neuzrādīja nekādas pazīmes par bērna iespējamām veselības problēmām. Matilde ir pirmais bērns saviem vecākiem.
Meitenīte priecē vecākus un līdzcilvēkus
“Izrādījās, ka meitai Dauna sindroma pakāpe nav tik izteikta. Gadās, ka tā ir daudz izteiktāka. Jā, viņai ir ievērojama attīstības atpalicība. Viņa ilgāk nemācēja staigāt, šobrīd mācāmies runāt.
Bet viņa ir ļoti aktīva, sabiedriska. Mums liels prieks, ka vismaz pagaidām viņai nav autisma pazīmju, kas bieži gadās kopā ar Dauna sindromu. Meita attīstās un priecē mūs un apkārtējos.”
Par laimi, kad meitenīte piedzima, viņai nebija jāveic nekādas operācijas, kā tas mēdz notikt ar citiem Dauna sindroma bērniem, kuriem vajadzīgas sirds operācijas. “Mūs brīdināja, ka tāda iespēja ir, pārbaudīja, bet viss bija labi.”
Nekas! Ejam tālāk!
Aleksandrs atzina, ka pašā sākumā bija neliels šoks, ka piedzimis bērniņš ar īpašām vajadzībām, taču tas nevilkās ilgi saistībā ar vecāku attiecībām, kas tieši tobrīd bija īpaši sarežģītas. Pāris domāja, vai palikt kopā vai šķirties. “Līdz ar to šoks par bērnu nebija tik liels, manuprāt.”
“Mammai šoks bija lielāks. Es to uztvēru normāli. Nekas! Ejam tālāk! Ja tā, tad tā! Mammai un viņas ģimenei bija lielāks šoks, tas bija jāpārvar, jāpieņem. Tam vajadzēja kādu laiku.”
Uz notiekošo raudzījās no garīgā viedokļa
Kā Aleksandram izdevās tik viegli pieņemt to, ka bērns ir ar īpašām vajadzībām? “Neteiktu, ka esmu tāds pēc būtības. Esmu nemierīgs, pozitīvs, un manī ir tieksme pēc attīstības. Man ir tieksme virzīties garīgajā, tikumiskajā attīstībā.”
Sarežģītā situācija, kas bija izveidojusies ar sievu, viņu vēl vairāk pamudinājusi raudzīties uz īpašā bērna piedzimšanu no attīstības, garīgās, karmiskās, Visuma likumu puses. “Caur to man bija daudz vieglāk to pieņemt un arī palīdzēt citiem.”
Kad piedzima meitiņa, pieaugušajiem bija diezgan daudz citu svarīgu jautājumu, par ko uztraukties, piemēram, vecāku attiecību nokārtošana un nesaskaņu mazināšana. “Bija diezgan traka situācija. Varbūt tā daļēji novērsa uzmanību no tā, ka bērniņš piedzima ar Dauna sindromu.”
Negribēja būt tikai brīvdienu tētis
Pēc laika dzīvesbiedri izšķīrās, taču tagad viņiem ir ļoti labas attiecības. “Mēs uzturam attiecības ne tikai tāpēc, ka mums ir kopīgs bērns. Es biju vienmēr gatavs palīdzēt, ļoti aktīvi pieslēdzos bērna audzināšanā.”
Lai arī patlaban Aleksandrs nedzīvo kopā ar Matildes mammu, viņš uzsver, ka noteikti nav uzskatāms tikai par brīvdienu tēti. Ikdienā nedaudz vairāk laika ar meitu pavada mamma, bet tētis bērnu pieskata aptuveni 40% laika.
“Mums palīdz arī asistente, kurai mēs esam ārkārtīgi pateicīgi, viņu nodrošina valsts atbalsta programma. Nav tā, ka esmu brīvdienu tētis! Galīgi tā nav! Man ir pilna atbildība par bērnu tāpat kā mammai. Tāpat man ir visi vecāku pienākumi.
Matildes klātbūtne maina cilvēkus
Mums ir grafiks, kurās dienās bērns ir pie manis un kuras dienas pavada pie mammas. Ja meita pie manis saslimst, tad es darbojos ar viņu, vedu pie ārsta un sēžu ar viņu. Mēs esam ļoti draudzīgi, saprotoši, viens otram palīdzam.
Bērniņš mūs attīsta. Dzīvojot šķirti, viņš mūs vieno kaut kādā citādā veidā. Bērns ir svētība. Es to skaidri redzu un saprotu. Viņš māca un maina dzīvi visiem apkārtējiem cilvēkiem, kas saistīti ar šo bērnu. Pakāpeniski vai diezgan strauji, bet maina uz labo pusi. Viņš maina cilvēku domāšanu.”
Ir jautājumi, bet nav negāciju
Aleksandrs pastāstīja, ka sev tuvo cilvēku lokā nav jutis negatīvu attieksmi tikai tāpēc, ka viņam ir bērns ar īpašām vajadzībām. “Man tuvo cilvēku lokā es šo nejūtu. Protams, no sākuma bija jautājumi, piemēram, ko tas nozīmē. Protams, visi bija dzirdējuši un redzējuši cilvēkus ar Dauna sindromu, bet daudzi jautāja, ko tas īsti nozīmē, kā tas izpaužas šim bērniņam, kāpēc es pieņēmu tādu lēmumu. Bērniņš man nenāca ļoti viegli.
Kopumā apkārtējos cilvēkos nav negāciju saistībā ar to, ka bērnam ir Dauna sindroms. Daži draugi pajautā par to, interesējas par manu psiholoģisko stāvokli, attieksmi, bet noteikti nav negāciju par šo faktu.”
Matildes klātbūtne liek aizdomāties par svarīgākiem jautājumiem
Tētis novērojis, ka Matilde un viņas dzīve ietekmējusi ne tikai viņu, bet arī apkārtējos cilvēkus, pat tos, kas tikai paviesojas pie Aleksandra.
“Kad viņi atnāk ciemos un es esmu ar meitiņu, cilvēki aizdomājas par to un redz mūsu attiecības. Cilvēki redz, kā es esmu mainījies. Domāju, ka viņi to redz no labās puses un tas liek viņiem aizdomāties par kaut ko spēcīgāku, svarīgāku.”
Mācās baudīt īstos prieka brīžus
Tas viss ceļ cilvēku domas augstāk par ikdienas materiālo līmeni, liekot aizdomāties par garīgākām, plašākām lietām.
“Jā, protams, mums vajag iet un pelnīt naudu iztikai un maizei, bet īstie prieka mirkļi ir tie, kurus mums jāvēro te, tepat, it sekundi, ik minūti. Ar šādu bērnu, man liekas, to var iemācīties ātrāk.”
Nebija domas atteikties no īpašā bērna
Aleksandrs uzsvēra, ka viņam nekad nav bijusi doma atteikties no meitas tikai tāpēc, ka viņai ir Dauna sindroms, taču atklāja, ka lielu baiļu dēļ no tā, ka pastāv iespēja palikt vienai ar īpašu bērnu, kā arī citu baiļu un nesaskaņu dēļ meitenītes mammai bijis vājuma periods ar visādām ne tik jaukām domām. Tas bija saistīts arī ar vecāku savstarpējām attiecībām.
“Tajā laikā es vēl biju profesionāls sportists. Bieži biju prom no Latvijas, līdz ar to nebija liela atbalsta no manas puses, jo es vienkārši nebiju klāt. Jā, sievai bija visādas domas par turpmāko dzīvi. Arī man, protams, bija trakas domas, bet domu par atteikšanos nebija.”
Meitas mamma vēlāk esot atzinusi, ka vīra noskaņojums, attieksme pret šo situāciju palīdzējusi viņai pieņemt pareizo lēmumu un neiet tālāk domās par atteikšanos.
“Atskatoties atpakaļ un vērojot dzīvi šobrīd, skaidri redzu un saprotu, ka grūti iedomāties Matildei labāku mammu. Apbrīnoju to, ko spēj paveikt šis cilvēks meitas labā un cik stipri viņu mīl,” Aleksandrs saka labus vārdus par Matildes mammu.
Bērns izvēlas vecākus
“Uzskatu, ka tieši bērns izvēlas vecākus, nevis otrādi. Vecāki var aicināt, lūgt atnākt, bet neizvēlas. Līdz ar to paliek skaidrs, ka jebkurš bērniņš nenāk tāpat vien. Katrs vecāks ir pelnījis savu bērnu. Katrs vecāks var iedod vislabāko tieši savam bērnam. Katrs vecāks var tikt galā ar visiem vecāku pienākumiem un grūtībām tieši ar to bērnu, kāds ir atnācis pie viņa.”
Aleksandrs šo uzskata par ļoti svarīgu aspektu. Tas arī var palīdzēt citiem pieņemt īpašos bērnus un citas grūtības.
Krasi mainīja profesionālo dzīvi
Lai pavadītu vairāk laika ar Matildi, Aleksandram vajadzēja mainīt arī savu profesionālo dzīvi. “Jā, es jau gandrīz četrus gadus neesmu profesionāls sportists, bet Matilde nebija vienīgais faktors, kas ietekmēja manu lēmumu mainīt dzīvi.
Es jau biju par to domājis, piemēram, kāda tam visam jēga, ko darīt tālāk. Lai gan profesionālais sports bija mana sirdslieta, tomēr radās vairāku faktoru kopums [kas pamudināja no tā aiziet].
Atbrauca atpakaļ uz Latviju
Protams, Matilde bija viens no lielākajiem faktoriem. Man bija liels izaicinājums. Es uzskatu, ka pieņēmu pareizu lēmumu, atbraucot atpakaļ uz Latviju. Vairs nesportoju profesionāli, bet daudz laika pavadu ar meitu.”
Iepriekš Aleksandrs profesionāli spēlēja volejbolu, bet tagad to vairs nespēlē pat prieka pēc. “Vismaz pagaidām ne. Es sportoju, es fiziski trenējos, man patīk citas aktivitātes, bet pagaidām nevelk [pie volejbola], taču es par to neuztraucos un esmu ļoti pateicīgs savai sportiskajai dzīves daļai.”
Aicina nesteigties ar secinājumiem
Runājot par citiem vecākiem, kuri grūtniecības laikā vai pēc bērna piedzimšanas uzzina par mazuļa īpašajām vajadzībām, Aleksandrs aicināja nesteigties ar secinājumiem uzreiz pēc smagās diagnozes izdzirdēšanas. “Pirmais ieteikums ir nesteigties ar kaut kādiem secinājumiem, jo uzreiz nevar redzēt un saprast, cik liela ir šī svētība būt par vecāku tādam bērnam.
Ja cilvēks ir tuvs garīgam aspektam, Dievam, tad noteikti vajag vērsties tajā virzienā un meklēt atbalstu un palīdzību psiholoģiskā aspektā. Caur garīgumu, Dievu var atrast ļoti daudz atbilžu, kas arī palīdz.
Milzīga iespēja attīstīties
Varu teikt, ka bērniņš ar īpašām vajadzībām ir milzīga iespēja attīstīties un būt piemēram. Tā ir vēl lielāka iespēja nekā ar parastu bērniņu. Tā ir liela iespēja attīstīties pašam un veicināt bērna attīstību, apkārtējo cilvēku attīstību, sabiedrības attīstību, bet, galvenais, darīt to caur mīlestības un pieņemšanas prizmu.
Es biju un joprojām esmu dažādos meklējumos. Vienā brīdī kādam gudram cilvēkam jautāju, kā uztvert šādus bērnus, cilvēkus. Viņš atbildēja: “Uztver viņu kā mācītāju, guru, dievkalpotāju.” Tā arī ir īstenībā, un tas ļoti palīdz. Es to redzu katru dienu, pavadot laiku kopā ar meitu. Pat bez bērna es redzu un jūtu, ka tā arī ir. Domāju, ka tas man bišķiņ palīdz.”
Dzīvi ar īpašo bērnu noteikti var uztvert kā mācībstundu.
Cilvēki ar Dauna sindromu ir ļoti mīļi un bez naida
Sarunas izskaņā Aleksandrs uzsvēra, ka bērni un pieaugušie cilvēki ar Dauna sindromu ir ārkārtīgi mīļi un patiesi. “Viņi ir gandrīz nevainojami. Daudzos no viņiem nav naida gēna vai arī tas ir ļoti mazs.
Viņos vispār nav vai arī ir ļoti maz visa tā sliktā, kas šobrīd ir mūsu sabiedrībā un ko veicina materializētā pasaule: liekulība, nepatiesība, negodprātīgums.
Līdz ar to mums visiem būtu jāsargā šie cilvēki, jo viņi ir liela svētība mūsu ļoti kropļotajā un sabojātajā sabiedrībā,” tētis aicināja.
