Ulla Krūmiņa pēc pārdzīvotā cenšas nenolaist rokas: "Bērna dvēselīte var atgriezties. Tā doma mani mierina"

Kur tu ieguvi savu pirmo diplomu?

Mana pirmā izglītība ir Multimediju komunikācija Rīgas Stradiņa universitātē. Mācības bija nopietnas, un to kvalitāte – ļoti augsta. Stradiņos bija jāraksta daudz dažādu darbu – gan zinātniski pētnieciskie, gan kopsavilkumi –, bet man šķita, ka es varu vēl, jo, mācoties Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, biju pieradusi, ka nemitīgi kaut kas jāpēta, jāiet praksē un jādarbojas, visu laiku bijām kustībā. Kad sāku mācīties augstskolā, likās, ka darāmā ir par maz. Tāpēc paralēli mācījos fotografēt, bet tad paliku stāvoklī. Kad vienlaikus pabeidzu gan Stradiņa universitāti, gan fotoskolu, Karolīnai bija astoņi mēneši.

Un itin drīz uzsāki savu biznesu – darināji bērnu attīstošās rotaļlietas TakTil.

Jā! Izgāju šūšanas kursus, jo šūt galīgi nepratu. Likās, ka jāpamēģina. Man, starp citu, vienmēr gribas izmēģināt kaut ko jaunu, es nevaru nosēdēt uz vietas. Ja neattīstos, man kļūst garlaicīgi. Tas pat ir bīstami, jo tad es sāku “vārīt ziepes”. Tā nu sāku šūt bērnu rotaļlietas.

Populārākie un pieprasītākie produkti bija grāmatiņas, alfabēts un sedziņas. Ar to varēja ļoti labi nopelnīt, viss bija kārtībā, bet tad nonācu punktā, kad biznesā bija vai nu jāsper nākamais solis, vai tas jāmet pie malas. Sapratu, ka es viena spert nākamo soli nespēju, tam būtu vajadzīga lielāka komanda. Taču es nezināju, kā darbojas nodokļu sistēma, ja tu esi darba devējs, kā arī vēl daudz ko citu. Man gribas visu izdarīt pareizi, tāpēc sabijos un nolēmu paņemt pauzi. Bet, kad sāku strādāt skolā, tam vairs neatlika laika.

Neko nešuju jau pāris gadu, taču joprojām kāds pa reizei uzraksta: “Sveiki, vai var dabūt kādu grāmatiņu?” Nākas atteikt. Taču uzrunāju savu māsu, un mēs nolēmām to mazliet citā līmenī atjaunot. Būs cits stils, un noteikti būs papildinājums tiem produktiem, kas bija iemīļoti un noderīgi. Tos esmu pārbaudījusi arī uz saviem bērniem, tāpēc zinu – ja mani sāk kopēt, tas nozīmē, ka viss tiek darīts pareizi.

Kā tu atbildi, ja tev jautā, cik tev ir bērnu?

Es saku, ka man ir trīs bērni. Šeit, uz zemes, man ir divi, bet man ir arī viens mākoņu bērniņš. Patiesībā man bija arī viens spontānais aborts, taču tas notika ļoti agrā grūtniecības laikā, to bērniņu es nesajutu.

Rīgā vismaz divās vietās ir piemiņas vietas grūtniecības laikā vai īsi pēc dzemdībām  zaudētiem bērniem. Vai tev vajadzīga šāda piemiņas vieta? Kā tu domā, kur ir tava mākoņu bērniņa dvēsele?

Dvēseļu stāsts ir kaut kas ļoti interesants un fantastisks. Ir tāda filma Suņa ceļojums, kur suns Beilijs nobeidzas, bet tad pārdzimst citā sunī un atkal nonāk pie saviem cilvēkiem. Arī man, kad skatos uz saviem dzīvniekiem, ir sajūta, ka viņi manā dzīvē bijuši jau agrāk. Pirms gada nobeidzās mūsu sunītis. Viņa aiziešanas brīdī blakus bija Edgars un Karolīna (vīrs un vecākā meita – Aut.). Viņi piedzīvoja, ka sunītim jau pēc nāves esot pacēlusies galviņa un izplūdusi pēdējā gaisīgā dvaša. Pati to neredzēju, bet ticu tam, ko viņi stāsta.

Vai tu domā, ka aizgājušā bērniņa dvēsele varētu pie tevis atgriezties?

Visticamāk, jā. Pēc bērna zaudējuma es, meklējot atbalstu, pievērsos aromterapijai. Tur sarunu laikā nonācām pie tā, ka bērna dvēselīte var atgriezties pie mana mazbērna vai māsas bērniem, vai pie kāda cita no manas ģimenes. Tā doma mani mierina. Terapeite arī mani iedrošināja, ka es noteikti viņu atpazītu. 

Vai bērna zaudējums sadzīst un pāriet?

Sadzīt sadzīst, bet šaubos, ka tas var pāriet. Ir pagājuši trīs gadi, man nav pārgājis. Ik pa brīdim atgriežos domās, kā būtu, ja būtu, un, protams, arī pārdomās par to, vai tas bija pareizais lēmums. Manā gadījumā tā bija medicīniska iejaukšanās, bērniņš pats neaizgāja. Bija jāpieņem lēmums.

Ja vari, tad pastāsti vairāk, kas tas bija par lēmumu?

Es varu par to runāt, esmu ar to domu saradusi. Biju stāvoklī, viss bija labi, bet tad nodevu pirmās analīzes, kuras uzrādīja, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Pēc papildu pārbaudes izrādījās, ka viss tomēr ir kārtībā. Taču, kad nodevu nākamās analīzes, atkal parādījās sarkanie punkti, kas liecina – tomēr nav labi. Tad man sākās asiņošana, ko uztvēru kā spontāno abortu, jo man viens jau bija bijis. Toreiz pie manis atbrauca fantastiska ātrās palīdzības brigāde, kura teica, ka asiņošana uzreiz nenozīmējot spontāno abortu. Pēc tam gulēju slimnīcā, kur saņēmu zāles, sistēmas un šprices, līdz asiņošana apstājās, un mani palaida mājās. Bija noteikts saudzējošs režīms, lielākoties bija jāatrodas guļus.

Tad nonācu Ģenētikas centrā, kur sonogrāfija uzrādīja, ka bērniņš savam laikam esot pārāk mazs. Tad speciālisti novērtēja, cik lieli esam mēs ar vīru, cik gari ir mūsu bērni, un nosprieda, ka tomēr viss ir labi, jo mēs neesam nekādi NBA spēlētāji. Pēc kāda laika mani nosūtīja uz augļūdeņu analīzi un analīzes bija ideālas. Kad biju nogulējusi gultā jau trīs mēnešus, man piezvanīja un teica, ka viss ir labi, tikai jāaizbraucot pārbaudīt sirsniņa. Pēc sonogrāfijas speciāliste kļuva domīga, bet neko neteica. Es jautāju: “Sakiet, kā ir, – būs dzīvotājs vai nebūs?” Bet viņa, neko nepaskaidrojusi, mūs atkal nosūtīja uz Ģenētikas centru.

Ko tur uzzinājāt šoreiz?

Šoreiz mums paziņoja, ka ar tādu sirdi dzīvot nevarēšot. Es, protams, histērijā raudu, jo vēl tikko viss bija kārtībā, bet pēc piecām minūtēm atkal viss ir slikti. Tad nāca paziņojums, ka jābraucot pie ģimenes ārsta, lai dabūtu nosūtījumu uz dzemdību ierosināšanu. Labi, ka man bija līdzi mamma, kas palīdzēja aptvert, kas notiek, kas jādara.

Saņēmām arī ārstu konsīlija lēmumu ar ieteikumu tādā pašā veidā, kā noņem augļūdeni, iemidzināt bērnu. Caur vēderu ar adatu iedurtu viņa sirsniņā, lai viņš nomirst, un tad man būtu jādzemdē. Kad man to izstāstīja, man palika slikta dūša, aizgāju vemt. Bet... kas jādara, jādara.

Tad izrādījās, ka mana ģimenes ārste ir atvaļinājumā. Citu ārstu man nepiedāvāja un manu nepacietību nesaprata līdz brīdim, kad pateicu, ka nosūtījums vajadzīgs bērna nogalināšanai. Ārstei, kas aizvietoja manu ģimenes ārsti, arī jautāju, vai tas tiešām jādara, varbūt tomēr turpināt grūtniecību. Viņa, ņemot vērā, ka man divi bērniņi jau ir, ieteica grūtniecību pārtraukt, jo, viņasprāt, meitām tā būtu ļoti liela trauma, ja piedzimtu māsiņa, kura pēc mēneša vai gada nomirtu. Vai tas bija pareizi, joprojām nezinu.

Mamma izkaroja, ka uz bērna iemidzināšanu tiku jau nākamajā dienā, lai nebūtu jāstaigā ar apziņu, ka nēsāju mazuli, kas jānogalina. Uz procedūru braucu bez vīra. Iedūra vēderā to milzīgo adatu, skatījās ekrānā, lai trāpītu bērnam sirsniņā. Es, protams, ekrānā neskatījos. Slimnīcā diemžēl saskāros ar konveijera tipa attieksmi, cilvēcības elementa dramatiski iztrūka. Piedzīvoju absolūtu vienaldzību. Es saprotu, ka blakus zālēs dzemdēja bērnus, kuri bija dzīvotāji, bet arī es taču grasījos turpināt dzīvot. Kā nevienu var neinteresēt, vai ar mani viss ir kārtībā?

Kad prasīju, lai ielaiž piedzemdēt dzemdību zālē, man atbildēja: “Kāda dzemdību zāle, tev taču auglis miris, kaut kur izkritīs! Galvenais, lai podā neiekrīt, tad mēs nevarēsim neko izpētīt!” Kad beidzot biju vienatnē piedzemdējusi, slimnīcā neatradās pat sega, ar ko mani apsegt, kad mani no aukstuma un stresa sāka kratīt drebuļi. Tad sekoja tā sauktā tīrīšana pilnā narkozē. Anestēzija bija tik dziļa, ka nokļuvu tur, tajā siltajā gaismā. Ar vienu kāju biju aizgājusi līdzi savam bērniņam. Pamodos no tā, ka mani kratīja, lai mostos. Un interesanti, ka tagad man neizdodas palikt stāvoklī.

Izklausās, ka tev ir nopietni iebildumi pret ārstniecības iestādi.

Jā, man bija pat juriste, kura gribēja palīdzēt ar tiesu darbiem, visi papīri jau bija sagatavoti, taču viņa pazuda; kad zvanu, neatbild.

Kā noslēdzās notikumi slimnīcā?

Pa trim dienām līdz mājās braukšanai mēs ar vīru ar šo domu bijām apraduši, izstaigājušies, izrunājušies, izraudājušies. Un tad uz atvadām sekoja saruna, kas visas sāpes uzjundīja no jauna. Izrādījās, ka bērnam, par kuru visiem bija vienalga, kur un kā viņš man izkrīt, tagad ir piešķirts personas kods, tāpēc tagad man viņam jāiedod vārds un acumirklī jāizlemj, ko darīt ar viņa miesu. Ņemt līdzi un apglabāt vai atstāt to slimnīcas ziņā. Tad vēl iedeva kaut kādu grāmatiņu, kuras pēdējā lappusē bija iespiests mana mirušā bērna pēdas nospiedums, lai es nebiju lūgusi neko tādu darīt. Dzīvs vai miris – tas taču joprojām ir mans bērns. Tas izskatījās ļoti slikti un neētiski. To pašu varētu izdarīt arī sirsnīgi.

Vai tu paguvi bērniņu kaut paturēt rokās?

Jā, es paturēju viņu rokās, un man ļoti žēl, ka viņu nenofotografēju. Arī par apglabāšanu nezinu, kā būtu bijis labāk. Tobrīd nebiju gatava vēl arī rīkot bēres. Arī vīrs ne. Tas skanēja tik nepareizi, ka atstājām to slimnīcas ziņā.

Vai vārdu bijāt paguvuši izdomāt?

Jā, mums ir Millija Krūmiņa. Mums būtu Karolīna, Alvīne un Millija. Arī visas sistēmas, kurās ieeju, uzrāda, ka man ir trīs bērni.

Vai esi meklējusi izskaidrojumu, kāpēc ar jums tā notika?

Nedomāju, ka tajā var atrast kaut kādu jēgu. Jā, cilvēki ir teikuši, cik negodīgi, ka tā ir noticis ar mums, jaunu, veselīgu pāri. Dažs visu grūtniecības laiku lieto alkoholu un narkotikas, bet bērns piedzimst, un viss ir labi. Pasakiet, kur te ir godīgums? Jā, es izpētīju augļa attīstības posmus – kurā nedēļā veidojas sirsniņa ar kambarīšiem, arī visu pārējo.

Savilku kopā ar to, kas tajā laikā notika manā dzīvē, un secināju, ka bērna sirds attīstības nedēļā biju lielā stresā. Pieļauju, arī tas nospēlēja zināmu lomu. Neesmu mediķiem prasījusi, vai tā var būt, tomēr man šķiet, ka grūtniecei ir jādzīvo mierpilnā režīmā. Nav jāskrien, jādzenas kaut kam pakaļ.

Kā noritēja atgriešanās mājās, ikdienā?

Mājās mani sagaidīja divi priecīgi bērni. Es sevi nežēloju –  likās, ja tagad apsēdīšos un sākšu sevi žēlot, tad vispār būs auzas. Mēs ar meitenēm uzreiz braucām ar riteņiem, darījām visu back to reality, tā sakot. Viņas zina, ka bija jābūt māsiņai. Vienreiz arī prasīja, kā viņu sauktu, ja viņa būtu piedzimusi. Bet es nezinu, par kuru viņas jautā – par agro spontāno abortu vai par šo bērniņu. Kādā brīdī noteikti ar viņām to vajadzēs izrunāt, lai zina, ka var būt arī tā. Karolīna pamazām jau sāk jautāt, un es arī atbildu.

Tādi notikumi tomēr nevar palikt bez pēdām. Kā tu sevi glābi?

Mani glābj tas, ka es nekad nepadodos. Ir viegli nolaist rokas un teikt: “Ak, es nabadzīte. Man nekas nesanāk. Slikta karma, viss ir slikti.” Bet kuram no tā kļūst labāk? Nevienam! Arī man sākumā viss šķita bezcerīgi. Bija arī panikas lēkmes, man likās, ka nomiršu, gāju pārbaudīt, vai mani bērni elpo. Panikas lēkmes bija tiešām nekontrolējamas. Es kratījos, trīcēju, asaras pa gaisu, trūka elpas. Edgars rāva vaļā logus, nesa man ūdeni, bet es sapratu, ka neko nevaru padarīt. Man tā panikas lēkme vienkārši ir. Bija nemitīgas bailes no nāves.

Tad mana kolēģe, kura arī ir piedzīvojusi “gandrīz aiziešanas” fenomenu, lika man atcerēties brīdi, kad narkozē gandrīz aizgāju. Patinu filmu atpakaļ un sapratu, ka tur taču bija tik labi, ka no tā nav jābaidās. Tomēr man ļoti gribas dzīvot – es tik daudz ko vēl gribu piedzīvot! Gribu  darboties, gribu redzēt, kā aug mani bērni, gribu būt blakus vīram, gribu ceļot. Manī ir tāda degsme! Es gāju uz terapiju, gāju uz masāžām un uz aromterapiju. Aromterapija man ļoti palīdzēja, jo līdz brīdim, kad nonācu pie konkrētās aromterapeites, man likās, ka esmu nogalinājusi cilvēku; es dzīvoju ar domu, ka esmu slepkava. Pie viņas terapijā bija posms, kad man uz jautājumiem bija jāatbild tikai ar jā vai nē. Vienā brīdī viņa prasīja: “Bet vai tu nogalināji?” Es atbildēju –  nē. Es nenogalināju. Vienīgais, kas manī uzšķiļ uguni, ir tas, ka neviens tā arī nav atbildējis par izturēšanos pret mani un manu mirušo bērnu. Iespējams, tāda prakse joprojām turpinās.

Kā drūmo ziņu uztvēra paplašinātā ģimene un draugi?

Laikam esmu dzimusi laimes krekliņā, man ir fantastiska ģimene un draugi. Un, starp citu, mana ģimene ir mani draugi. Pēc tā visa vectētiņš atsūtīja tik pacilājošu īsziņu! Viņš ir sporta žurnālists un prot atrast trāpīgus vārdus. Viņš uzrakstīja apmēram tā, ka dzīve īstenībā ir sū..., briesmīgi, ka tev tas bija jāpārdzīvo, bet tu esi ļoti forša, un mēs tevi ļoti mīlam. Ahh... Es tieši tobrīd biju mašīnā, lasīju to ziņu un domāju – ak, Dievs, kā man ir laimējies, cik es patiesībā esmu laimīgs cilvēks, ka man ir tāda ģimene. Ikdienā nemaz tik bieži nesatiekamies, bet brīžos, kad ir slikti, es zinu, ka man ir tāda aizmugure. Atbalsts man bijis vienmēr, jebkurā dzīves situācijā. Nekad neesmu jutusies viena un pamesta.

Vai ir bijuši arī neveikli brīži ar attālākiem cilvēkiem? Arī ziņkārība var nospēlēt kādu lomu.

Jā, kad sastapu cilvēkus, kuri pat nezināja, ka esmu bijusi stāvoklī – jo trīs mēnešus taču biju gultā, nekur negāju un neviens mani neredzēja. Tā kā nebiju varējusi tik ātri dabūt nost vēderu (man tomēr bija bijis piektais grūtniecības mēnesis), saņēmu apsveikumus: “O, tevi var apsveikt?” Tad tā arī teicu, ka mani var apsveikt tikai ar mirušu bērniņu. Ja tev tikai liekas, ka cilvēks ir stāvoklī, labāk turēt muti ciet. Ja pamanu kādas draudzenes grūtniecību, nekomentēju – ja nesaka, tātad man nav jāzina. Gaidi, kad tev pateiks. Ja neteiks – tā nav tava darīšana. Ir taču arī sievietes, kuras nevar palikt stāvoklī, cenšas, bet neizdodas. Ja viņa aiz bēdām ir uzēdusi kādu lieku kilogramu un par to viņu kāds apsveic ar grūtniecību, tas ir diezgan briesmīgi.

Ko tu teiktu sievietēm, kas varbūt šobrīd piedzīvo šādu zaudējumu?  

Ļoti liela vērtība ir ģimene. Pat ja ģimene nav stipra un vienota, arī viens cilvēks var sākt to ģimeni veidot. Nezinu, kur es būtu bez savas ģimenes, sava atbalsta. Dažreiz mana mamma man šķiet par racionālu, dažreiz tētis par tiešu (smejas), bet paiet nedēļa, un es šos divus pretpolus salieku savā galvā kopā.

Tad vēl pievienoju māsas un vecmāmiņas teikto, arī tēta draudzene ir man tuva. To visu saliekot kopā, izveidojas kaut kāda viedokļu bumba, un es to paņemu sev. Ģimene ir baigais spēks. Draugi nāk un iet, bet ģimene paliek. Vēl arī jāatrod iemesls, kāpēc tev ir forši dzīvot. Kad to atrod, pārņem laba sajūta. Un humors! Bez tā dzīvot nav iespējams. Tiešām – es nezinu, kā var izdzīvot dienu bez humora!

Noprotams, ka tagad, trīs gadus pēc notikušā, jūs atkal cenšaties tikt pie bērniņa.

Es vienmēr esmu gribējusi vairākus bērnus. Kas pēc manis cits paliks, ja ne mani bērni? Man vienmēr licies forši, ka man ir māsa. Man ir arī mazais brālis un mazā māsa. Māsas un brāļi manā uztverē ir labākais, ko vecāki saviem bērniem var dot. Jā, kad viņi aug, viņi kašķējas, kaujas, strīdas, bet tad viņi izaug. Es arī savai māsai Līvai esmu metusi ar krēslu, un viņa mani ir tīšām kaitinājusi. Bet te nu mēs esam – izaugušas lielas! Ja man būs ļoti slikti, es zinu, kurp doties.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.