Dzīve ratiņkrēslā Guntai Ančai neliedza iegūt augstāko izglītību un izveidot karjeru, par kādu daudzi var tikai sapņot

Pēc konsultācijas ar ārstiem tapa zināms, ka meitiņai ir ģenētiski iedzimta neārstējama slimība, kas skar muskuļus – tie neattīstījās, jo nekas no tam vajadzīgā, ar ēdienu uzņemtā, neaizgāja līdz muskuļiem. Līdz ar to Gunta ratiņkrēslā tika iesēdināta tā arī neuzzinājusi, kā tas ir – staigāt. Bet tas viņai nav liedzis iegūt augstāko izglītību un veidot tādu karjeru, par kādu varētu sapņot daudzi fiziski veselie.

Jau daudzus gadus Gunta Anča vada Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju SUSTENTO, kas apvieno 55 cilvēku ar invaliditāti organizācijas, tādējādi tieši pārstāvot vairāk nekā 50 000 cilvēku ar invaliditāti vai/un hroniskām saslimšanām. Organizācijas darbības mērķis ir panākt šo cilvēku tiesību un vajadzību ievērošanu mūsu valstī, un tā jau 20 gadu pārstāv Latvijas nevalstisko sektoru invaliditātes politikā Eiropas Savienībā. SUSTENTO darbs Guntas vadībā tika pamanīts un novērtēts, viņai uzticēja Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma (EDF) viceprezidentes amatu. Pēc vairāk nekā desmit gadu darba Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā Gunta no šīs pārstāvniecības ir mazliet atkāpusies. “Beidzot man vairs katru nedēļu nav jālido uz Briseli. Šādā režīmā strādāju tik ilgi, ka nu gribas tā mierīgāk padzīvot,” smaida Gunta. Lai gan darba viņai tāpat pārpārēm.

Tas, ka sēdi ratiņkrēslā, nevienam nerūp – tev ir jāiet un jādara!

SUSTENTO tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – atbalsts. Jūs tiešām darāt svētīgu darbu, jo iestājaties par būtībā ļoti neaizsargātu cilvēku interesēm.

Esmu arī viena no SUSTENTO izveidotā mācību centra trenerēm, mūsu uzdevums ir izglītot valsts iestādēs strādājošos un citu profesiju pārstāvjus jautājumos par invaliditāti. Piemēram, arhitektam, projektējot māju, ir jāzina, cik ratiņniekiem ir svarīgi tie nieka pāris centimetri, lai viņš tajā mājā ietiktu. Pati esmu piedzīvojusi situāciju, kad netieku jaunuzceltā pansionātā. Viss skaisti un jauki, pa speciālo uzbrauktuvi ratiņniekiem uzbraucu līdz durvīm, bet pirms tām ir pakāpiens!

Uz jautājumu, ar kādu domu būvēta uzbrauktuve, ja tā beidzas ar pakāpienu, man atbildēja – mums teica, ka vajag uzbrauktuvi, bet par pakāpienu neko neteica... It kā smieklīgi, bet... Tas nebija Latvijā! (Pasmaida.) Cilvēkam jāsaprot, jādomā līdzi tam, ko viņš dara. Tāpēc arī šādi kursi, semināri ar praktiskām nodarbībām ir nepieciešami, un man prieks, ka par tiem ir liela interese.

Turklāt ne tikai Latvijā. Tā kā pārvaldu krievu valodu, esmu tos vadījusi daudzās bijušās Padomju Savienības valstīs. Pirms kovida laika biju Kazahstānā, tagad braukšu uz Tadžikistānu. Situācija šā reģiona valstīs jūtami mainās, jo aizvien plašāk paveras iespējas redzēt pasaulē notiekošo. Līdz ar to rodas izteikta griba dzīvot vismaz pietuvināti šim līmenim, ieelpot brīvību.

Runājot par cilvēku ar invaliditāti dzīvi Vidusāzijas valstīs, jāsaka – būtībā tā katram indivīdam rit tikpat dažādi kā pie mums. Daudzi dzīvo ļoti aktīvu, normālu dzīvi, ir ievēlēti šo valstu parlamentos u. tml. Savukārt daļa dzīvo ļoti, ļoti bēdīgi.

Mani ārkārtīgi pārsteidza vienā konferencē redzētais – uz grīdas bija noklāts paklājiņš, uz tā nosēdināta meitene, kura ļoti slikti staigāja, bet ratiņkrēsla viņai nebija. Meitene rāpoja pa grīdu un 400 konferences dalībniekiem demonstrēja, ka viņa māk tamborēt... Man tas šķita pilnīgi nepieņemami, Eiropā neko tādu jau sen vairs nevar pat iedomāties. Savukārt šai auditorija tas bija pieņemami – viņu priekšā taču bija cilvēciņš, kurš neko vairāk par tamborēšanu nevar izdarīt. Tātad viņu atliek tikai žēlot. Bet šī attieksme nav pareiza, jo tā izslēdz spēju un gribu cilvēkā ar invaliditāti ieraudzīt Cilvēku, personību. Un kuram gan patīk, ka viņu žēlo.

 Ir, ir, kam patīk!

Labi, piekrītu, ir tādi. (Gunta izmoka smaidu, kas liecina, ka neko diži labu par šādiem žēlošanas pieprasītājiem viņa nedomā.) Zentai Mauriņai ir eseja par žēlošanu, kurā viņa uzsver, ka nav nekā sliktāka kā kādu žēlot – vajag līdzi just. Un ne jau tādā nozīmē, ka sēdēt blakus un turēt rociņu, bet kaut ko darīt, lai palīdzētu. No tā, ka “iebāž roku kabatā, dabūn nēzdodziņu un noraud asariņu”,  kā saka Rainis, nekas nemainās. Manuprāt, žēlošana cilvēku degradē – norāda, ka viņš ir nabadziņš, kurš nekad neko nevarēs. Līdz viņš tāds arī paliek. Savukārt žēlotāji paši savās acīs tad paceļas – es taču biju labs, žēloju, tikai no viņa tāpat nekas no nesanāca!

Jūs neviens nežēloja?

Mamma tika teikusi: “Piedod, mīļā, bet tas, ka sēdi ratiņkrēslā, nevienam nerūp – tev ir jāiet un jādara, jo neviens cits tavā vietā neko nedarīs.” Un vienmēr ar nešaubīgu pārliecību uzsvēra, ka es esmu vislabākā. Tas bija ļoti svarīgi, es to sevī iekodēju un gāju, un darīju.

Man vispār ar vecākiem bija ārkārtīgi veicies. Mamma pēc izglītības bija inženiere, bet, lai pēc iespējas vairāk laika varētu pavadīt kopā ar mani, strādāja par apkopēju. Būtībā viņa savu dzīvi ziedoja man. Arī tētis bija brīnišķīgs. Elektriķis ar tehniski radošu garu, ļoti gudrs. Pateicoties tam, es elektriskajā ratiņkrēslā ar mašīnas akumulatoru sēdēju jau tad, kad neviens par to vēl nebija dzirdējis, iespējams, pat Eiropā. Ārā iešanai tētis man uzmeistaroja citus ratus, un mēs divatā gājām staigāt – tas bija laiks tikai mums abiem.

Tāpat man ļoti paveicās, ka dzīvojām mazā ieliņā un mazā mājiņā Rīgas ostas rajonā. Divi stāvi, desmit dzīvokļi, un visi kaimiņi ļoti draudzīgi. Pagalms vienmēr bija bērnu pilns, un nevienam no viņiem nebija nekādu problēmu pieņemt meiteni, kas sēž ratiņkrēslā. Droši vien tas bija vēl viens no iemesliem, kas man ļāva uzaugt par pašapzinīgu cilvēku bez kompleksiem. Turklāt par labu cilvēku, jo arī man visapkārt bija tikai labi cilvēki. Dauzoties citi bērni mani dažkārt izmeta no ratiņkrēsla, tad smiedamies stūma tajos atpakaļ. Piedalījos visās delverībās, arī ābolu zagšanā! Nekad netiku atstāta malā tikai tāpēc, ka sēdēju ratiņkrēslā. Labi, es nevarēju lēkt gumijiņas, bet turēt gumiju varēju. Domāju, ka šī ir mana veiksmes stāsta otrā lappuse – nākamā aiz lappuses par vecākiem. Draugi teic, ka mani vispār pavada veiksme, un es nevaru viņiem nepiekrist.

Sarkano diplomu neiedeva – tas pienācās tikai komjauniešiem

 Arī skolas laiks pagāja bez problēmām?

Padomju laikā bērni ar invaliditāti uz skolu negāja, pie manis uz mājām nāca mājas apmācībai sagatavota skolotāja. Neraugoties uz to, ka zināšanu apguvē nebūt nebiju čakla un uzcītīga – parasti cēlos stundu pirms skolotājas atnākšanas un aši pārskatīju uzdoto –, ar mācībām man gāja pat ļoti labi. Jo man no dabas dota māka runāt – ne no kā varēju izstāstīt visu ko. Un, tā kā ļoti gribēju rosīties un darboties – arī tas man dabas dots –, tad sapņoju būt starp pionieriem. Tikai mani neuzņēma, jo es taču mācījos mājās. Tomēr pie sarkanā kaklauta tiku – dīcu mammai tik ilgi, līdz viņa neizturēja un nopirka. Un es tad sajutos ļoti lepna.

Vēlāk pārcēlāmies dzīvot uz Purvciemu. Tikko biju beigusi 8. klasi, mācīties turpināju 85. vidusskolā – pie manis uz mājām nāca skolotāja no skolas. Vidusskolu beidzu kā teicamniece, bet sarkano diplomu neiedeva – tas pienākoties tikai komjauniešiem. Uz īsu brīdi pavīdēja jautājums, ko darīt pēc skolas beigšanas, bet mamma nelokāmi uzstāja, ka man jāturpina mācīties augstskolā. Tam vajadzēja daktera izziņu. Viņa viedoklis šajā jautājumā bija ļoti interesants – nē, tu nevari mācīties augstskolā, jo pēc tam nevarēsi strādāt, tātad padomju valsts nedabūs atpakaļ to naudu, ko būs ieguldījusi tavā izglītībā! Tad nu mamma kļuva pikta – ko jūs iedomājaties, mana meita ir teicamniece, viņai jāturpina mācīties, lai šajā dzīvē kaut ko varētu darīt!

Tāda uzstājīga uzdrīkstēšanās dakteri darīja pielaidīgāku, un viņš man atļāva studēt filoloģiju, jo ar šādu izglītību varot strādāt arī mājās – rediģēt grāmatas un tamlīdzīgi. Sajūsmā nebiju, jo latviešu valoda un literatūra nebija mans mīļākais priekšmets. Tomēr universitāti pabeidzu – arī mājmācībā, jo ar ratiņkrēslu ietikt fakultātes mājā nebija iespējams. Un LU vecajās ēkās joprojām nekas nav mainījies. Ratiņniekiem pielāgota ir RSU un jaunuzceltās LU un RTU fakultātes.

Kāda ir situācija citās Eiropas augstskolās?

Situācija dažādās valstīs ir atšķirīga, bet ir virzība uz to, lai visas augstskolas būtu pielāgotas visiem cilvēkiem. Ja valstij ir svarīgi, lai cilvēki ar invaliditāti strādātu, nevis pārtiktu no tās maksātā – kaut arī niecīgā – pabalsta, tad atbalstīt viņu iespējas iegūt augstāko izglītību būtu valsts interesēs. Jo tādi kā es, tāpat daudzi cilvēki ar citu invaliditāti nekad nevarēs darīt fizisku darbu. 

Ar vidusskolām stāvoklis ir labāks, daļa ir pielāgota ratiņniekiem, bet te parādās vēl viena grūti risināma problēma – ar šiem bērniem nav gatavi strādāt skolotāji. Lauku skolās situācija ir mazliet labāka, jo tur skolotājiem rūp bērnu skaits klasē. Savukārt Rīgā tas nav aktuāli, tāpēc skolotājiem vieglāk pateikt – nē, mums šādus bērnus nevajag. Ko mēs iesāksim, ja klase viņus nepieņems?

Bet izglītot bērnus taču ir pedagoga darbs – arī jautājumos, kas skar savstarpējo attiecību kultūru, cilvēcību vispār.

Protams, bet aizejiet un pamēģiniet par to parunāt Izglītības ministrijā! Tāpēc arī mūsu mazajā valstī ir daudzas speciālās skolas. Vieglāk taču bērnus ar kustību traucējumiem aizvest uz skolu meža vidū, nost no visu acīm, un pateikt – priecājieties, te jums būs svaigs gaiss, dzīvojiet, ēdiet un mācieties, ko gan jums vairāk vajag! Bet nav nekā sliktāka par speciālām skolām bērniem, kuri var mācīties parastajās, jo tas viņiem atņem ļoti daudzas iespējas dzīvot pilnvērtīgi. Tas ir absurds, ka bērniem tikai ar kustību traucējumiem jāmācās atsevišķi; tas nedrīkst būt šķērslis!

Diskutējams varētu būt tikai jautājums par bērnu ar intelektuālās attīstības traucējumiem mācīšanos parastajās skolās, jo viņiem mācības notiek pēc īpašām programmām. (Runājot par šo tēmu, Guntas acis met zibeņus.) Diemžēl sabiedrība, turklāt visos tās slāņos, joprojām nav pietiekami izglītota. Pati esmu piedzīvojusi – māte, redzot, ka viņas bērns pienāk pie manis, kas sēž  ratiņkrēslā, cenšas novērst viņa uzmanību, lai nerastos lieki jautājumi.

Vadot seminārus, nesapratu, kurš tiešām manī klausās, kurš cep kotletes

Kā jums pagāja visādu draudu un baiļu pilnais kovida laiks?

Tā kā biju pieradusi katru dienu iet uz darbu, katru nedēļu kaut kur lidot, sākumā bija diezgan grūti. Tomēr ātri pielāgojos, iekārtoju mājās darba vietu ar labu datoru, videokameru un, līdzko parādījās pirmās iespējas, daudz un dikti dzīvojos pa videokonferencēm. Protams, ļoti pietrūka kontakta ar dzīvo cilvēku. Ekrānā var dabūt un nodot informāciju, bet tas nepārraida enerģiju.

Diezgan daudz attālināti vadīju arī kursus, seminārus un jutu, ka ļoti nogurstu; līdz tam šo sajūtu nepazinu. Pārdomājot situāciju, sapratu, ka iemesls slēpjas tieši tajā, ka man trūkst atgriezeniskās saites – enerģijas apmaiņas, kā tas notiek, stāvot dzīvu cilvēku pilnā zālē. Man tā ir ļoti vajadzīga. Traucēja arī tas, ka īsti jau nesaproti, kurš semināra dalībnieks tiešām manī klausās, kurš cep kotletes.

Bet šim laikam bija arī labā puse – tas man dāvāja ilgus gadus iztrūkstošo mājās būšanas un nesteidzīga miera izjūtu. Ja esi daudz dzīvojis viesnīcās, tad īpaši novērtē savu māju, gultu un iespēju rīta kafiju baudīt no savas kafijas krūzes. Līdz ar to man tas savā ziņā pat patika.

Kovida laikā paņēmu arī jaunu suni – tagad man ir Zuze, ļoti mīļš suns. Mēs runājamies – saprotamies no pusvārda. Iepriekš man bija kaukāzietis Cēzars, kurš arī uzvedās kā Cēzars. Arī labs, bet ne tik ļoti mans suns, jo nopirkām viņu komplektā ar māju. Mēdz būt arī tādi saimnieki... Līdz ar to viņš mums ar mammu vienmēr lika saprast – ziniet savu vietu! Mammas jau vairākus gadus nav... Zuze mājās atkal ienesa dzīvību. Kura kuru ved pastaigās? Tādās doties nav vajadzības, ir gana liels dārzs, kur sunenei izskrieties.

Pati kovidu izslimojāt?

Jā. Ne ļoti viegli, bet ciešami.

Bijāt/esat par vai pret vakcinācijām?

Man ir dažādas domas par šo tēmu, bet es vakcinējos. Jo tiešām domāju, ka vakcinētie neslimos. (Pasmaida.)

Vislielāko pretestību izraisīja ne tik daudz aicinājums vakcinēties, cik tas, ka to lika darīt obligāti. Cilvēkam tomēr jāļauj pašam uzņemties atbildību par savu izvēli.

Problēma jau ir citā – labi, cilvēks uzņemas šo atbildību, bet, ja viņš saslimst, tad par viņu maksāju es, jūs un citi. Kopā tie jau ir daudzi tūkstoši no nodokļu maksātāju naudas.

Dzīves skrējienā svarīgi iemācīties nošķirt svarīgo no mazsvarīgā, tiešām vajadzīgo no tā, bez kā var iztikt.

Man to līniju novilkt ir grūti, es nemāku. Reizēm pati sevi sabaru – ak, stulbā, varēji taču to nedarīt! Jā, varēju, bet kāds tad būtu bēdīgs... Vai – ko sestdienā, svētdienā sēdi pie datora , labāk ej dārzā āboļos, pakusties! (Gunta iesmej par sevi.) Tikai tā arī līdz tam netieku. Tāda nu es esmu, un ne jau tāda vienīgā.

Āfrikā ir pērtiķīši, kuru medīšanai izmanto krūkas – lamatas, tajās ieberot nedaudz riekstu. Kad pērtiķītis tajā iebāž roku un saujā paņem riekstus, viņš to laukā dabūt nevar. Ja pērtiķītis riekstus no saujas izlaistu, lamatas atlēktu vaļā un viņš varētu skrietu tālāk. Tikai viņš ir tāds duraks, ka ne par ko neatsakās no vēl tikai sataustītā guvuma, viņš tik ļoti grib riekstus! Un tad atnāk mednieks un pērtiķīti savāc. Ar cilvēkiem ir gluži tāpat. Tas ir stāsts gan par mantu, gan amatiem, gan prestižām darbavietām un tamlīdzīgi. Bet, kad esi tai ritenī līdz ausīm, no tā izkāpt tiešām nav viegli.

Cilvēks ar invaliditāti kara apstākļos kļūst vēl bezspēcīgāks

Ziema nav aiz kalniem, un sadārdzinājums gaidāms it visā. Esat interesējusies, vai cilvēki ar invaliditāti, kuriem nav darba vai ir mazapmaksāts darbs, saņems tādu pašu valsts atbalstu kā citi, vai arī būs arī kāds papildus?

Cik zinu, pagaidām tādi nav paredzēti. Tikai pielāgojot visiem vienādus, netiek ņemts vērā – un to arī nevar izdarīt –, ka ir cilvēki, kuri, piemēram, par elektrību nevar tērēt mazāk kā līdz šim. Arī es. Man ir elektriskais ratiņkrēsls – tas katru nakti jālādē. Man mājās ir elektriskais pacēlājs, tas katru dienu jāpieslēdz pie elektrības. Ja mājā ir ļoti auksts, es nevaru strādāt pie datora, jo man ātri nosalst rokas un nav spēka. Tātad jāieslēdz sildītājs.

Kad vienam paziņam pasūkstījos par auksto dzīvokli, viņš negaidīti nopietni atteica – tu vismaz savā dzīvoklī esi drošībā, bet Ukrainā daudzi sala un sals bumbu patvertnēs! Daļa cilvēku ar invaliditāti droši vien netika arī līdz tām...

Protams! Mana laba draudzene, arī ratiņniece Tatjana Barancova no Luhanskas, kura kara sākumā dzīvoja Kijivā, tagad ir Ukrainas premjera padomniece cilvēku ar invaliditāti jautājumos. Mēs ar Taņu sazūmojām, šķiet, 22. februārī, un viņa teica, ka ir sajūta – kaut kas būs... Atteicu – ja kas, tad zini, ka Latvija tev vienmēr ir atvērta. 25. februārī Taņa piezvanīja – visapkārt skanot sirēnas, bet viņa ar vīru, arī ratiņnieku, sēžot savos krēslos pie pagraba durvīm un netiekot lejā. Un viņu dēls, četrpadsmit gadus vecs puika, viens iet patvertni atteicies – kā viņš atstāšot vecākus. Taņa izmisumā raudāja...

Sapurināju viņu, teicu, lai visi brauc uz Latviju. Viņa ātri apzvanīja citus sev zināmos cilvēkus ar invaliditāti, un pēc dažām dienām 24 cilvēki sēdās mašīnā, lai mērotu ceļu uz Latviju. Pirmās četras dienas tas veda cauri Ukrainai – bez iespējas aiziet uz tualeti. Taņas vīrs dēļ tā sabojāja nieres. Mazākais bēglis mašīnā bija pirms trim nedēļām dzimis bērniņš. Pa ceļam mašīna salūza. Kamēr bēgļi nakts pārlaišanai iekārtojās neapkurinātā bērnudārzā, es Latvijā meklēju meistaru, kurš telefoniski būtu gatavs palīdzēt salabot mašīnu. Un atradu.

 Tā kā man Eiropā ir daudz pazīstamu cilvēku, sarunāju bēgļiem normālas naktsmājas gan Polijā, gan Lietuvā. Un tad cik nu vairs līdz  Rīgai. Nu šī grupa jau pašķīdusi – kāds palicis te, kāds devies tālāk, kāds atpakaļ uz Ukrainu. Bet mēs pēc šīs pieredzes aktīvi sākām strādāt ar Ukrainu. No viena pansionāta cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem apņēmāmies atvest 141 cilvēku – uz visiem bija palikusi tikai viena aprūpētāja... Saorganizējām desmit mūsu brīvprātīgos sociālos darbiniekus, kas brauca viņus uz robežas sagaidīt, tad izmitinājām pansionātos. Kā organizācija gādājam arī par no Ukrainas atbēgušo cilvēku ar invaliditāti – tādu ir apmēram 600 – atbalsta nodrošināšanu.

Kopā ar Taņu izdarījām vēl vienu labu darbu – Ļvivā iekārtojām centru cilvēkiem, kuri pilsētā ieradās no dažādiem Ukrainas reģioniem ar mērķi tālāk doties uz Eiropu. Lai viņiem būtu vieta, kur atjēgties no pārdzīvojumiem, nomazgāties un izgulēties. Taņa atrada telpas, savukārt mēs ar ziedot.lv un Eiropas atbalstu nopirkām un uz šo bēgļu centru aizsūtījām gultas, matračus. Centrā ir vieta 150 cilvēkiem.

Cilvēks ar invaliditāti kara apstākļos kļūst pavisam bezspēcīgs. Un labi, ka palīdzību viņiem organizējam mēs, kas zinām, kas ir invaliditāte. Jo mēs viņus saprotam no pusvārda un zinām ieteikt, ko un kā darīt.

Ticu – mans sargeņģelis zina, ko man vajag

Cik noprotu, jūs esat pieņēmusi un pieņemat visus dzīves dotos izaicinājumus un iespējas.

Man to tiešām bijis daudz, un nešaubīgi saku – ja cilvēkam tādas tiek dotas, tad nav nekā muļķīgāka, kā no tām atteikties. Ja vienreiz pateiksi nē, tad nez vai tev otrreiz ko tādu piedāvās. Protams, cilvēks vienmēr cīnās ar šaubām – nezinu, vai esmu tam gatavs, vai tikšu galā... Bet, ja nepamēģināsi, tā arī neuzzināsi, ko īsti spēj paveikt. Ir jāsabužina sava uzņēmība, jāuzdrošinās un jāmēģina! Vismaz man tas sanāk labi! (Teikto pavada par sevi pārliecināta cilvēka smaids.)

Savu pirmo lidojumu atceraties? Arī tas ratiņniekiem laikam nav viegls pasākums.

Tieši tāpēc pirmajos lidojumos devos kopā ar mammu, bet tāpat gāja visādi. Tika solīts, ka nokļūt līdz lidmašīnai un tajā ietikt man palīdzēs lidostas darbinieki, bet finālā pie darba pielika puišus – ugunsdzēsējus. Bet nekāda vaina – spēcīgs, stalts vīrietis paņem uz rokām un ienes lidmašīnā... Tagad, protams, viss mainījies. Lidostās ir speciāls dienests, kas atbild par cilvēku ar kustību traucējumiem nokļūšanu līdz pat savai vietai lidmašīnā. Šo dienestu, starp citu, uztur visi, kas dodas lidojumos, no katras biļetes tam tiek novirzīti apmēram 50 centi.

Atvainojos, bet uzdošu delikātu jautājumu – ko tad, ja garāka lidojuma laikā rodas nepieciešamība apmeklēt labierīcības? Pati taču nevarat pārvietoties...

Teorētiski cilvēkiem ar kustību traucējumiem nokļūt līdz tualetei jāpalīdz kādam no ekipāžas, bet šis process sagādātu neērtības daudziem. Tāpēc par to labāk nopietni piedomāt pirms došanās ceļā.

Tāds laiks, kad jūs pēc augstskolas beigšanas strādājāt mājās, vispār bija?

Nē! Es vienmēr zināju, ka nekad nebūšu mājās sēdoša grāmatu redaktore. Pēc studijām ātri vien nodibināju cilvēku ar īpašām vajadzībām un viņu draugu apvienību Apeirons. Skolotājas pieredze gan gūta – laikā, kad ļoti vajadzēja naudu, pasniedzu privātstundas latviešu valodā.

Latvijas skolās vispār ir kāds skolotājs – ratiņnieks?

Es zinu tikai vienu. Turklāt viņš ir sporta skolotājs. Bet vispār šis jautājums liek atgriezties pie nupat pieminētās uzdrošināšanās un uzņēmības. Ja cilvēks darbā pieteiksies ar pārliecību – esmu zinošs un gatavs darbam, mani nebaida grūtības –, tad potenciālais darba devējs, visticamāk, viņu pieņems. Īpaši šajā laikā, kad ļoti trūkst skolotāju.

Mūsu valstī ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ar invaliditāti sūdzējies par savu pamattiesību un cilvēktiesību neievērošanu?

Neredzīga meitene prasību tiesā iesniedza tāpēc, ka kāda veikala apsargs viņai neļāva ieiet veikalā suņa-pavadoņa pavadībā, un tiesu vinnēja. Neticu, kas šis apsargs kaut reizi bija dzirdējis par suņiem-pavadoņiem, un tas tikai apliecina, cik aktuāli ir cilvēkus izglītot jautājumos par invaliditāti. Tāpat tiesu uzvarēja puisis – ratiņnieks, kuru neielaida naktsklubā, jo viņam tur “neesot ko darīt”. Bet cilvēkiem ar invaliditāti ir tādas pašas tiesības kā jebkuram, arī tiesības dejot, iedzert, izklaidēties un meitenes mīlēt!

Ratiņniece Baiba Baikovska kādā intervijā pirms vairākiem gadiem uzdrošinājās runāt par to, ka arī cilvēkiem ar invaliditāti ir sekss.

Un kāpēc lai nebūtu? Mēs visi esam normāli cilvēki, kurus interesē un kuri dara visu to pašu, ko citi normāli cilvēki. Eiropā par šo tēmu runā ļoti daudz, Latvijā krietni mazāk, jo cilvēki, redz, tam vēl nav gatavi. Tāpat kā nav gatavi atzīt seksuāli citādas orientācijas cilvēkus, viņu ģimenes. Ziniet, gluži vai jājautā – kam tad viņi ir gatavi?

Kāds, jūsuprāt, ir vismaldīgākais uzskats par cilvēkiem ar invaliditāti?

Ka mēs katru rītu paraudam spilvenā par to, ka nešpetnais liktenis mums atņēmis kādu spēju, varēšanu. Bet, ja cilvēks nekad nav staigājis, redzējis, dzirdējis, tad viņam par to nav iemesla raudāt, jo viņš pat nezina, kā tas ir. Ja jūs teiktu, ka gribat lidot kā putns, bet tajā pašā laikā saprastu, ka tas nav iespējams, vai tad katru rītu par to raudātu? Tāpat maldīgs ir uzskats, ka mūs vajag žēlot. Nē! Mums vajag ļaut darīt, lai mēs varētu apliecināt savu varēšanu.

Un manī mīt dziļa pārliecība, ka man ir savs sargeņģelis, kurš ļoti labi zina, ko man šajā dzīvē vajag. Ja gadās iespraukties ne tur, viņš vienkārši sadod pa degunu un noliek atpakaļ savā vietā. Piemēram, par kandidēšanu iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās no partijas Progresīvie. Tomēr process, tām gatavojoties, man patika. Bija ļoti interesenti, guvu milzīgu pieredzi, nostiprināju prasmes sevi prezentēt un iemācījos atbildēt uz jautājumiem par lietām, par kurām pat neko nezināju. Protams, man palīdzēja Eiropas rūdījums, tur strādāju jomās, kuras pārzinu. Tomēr beigās sargeņģelis, uz to visu noskatījies, teica – sēdi vien, mīļā, tur, kur esi! Un es klausu, man tāpat pietiek darāmā. Vispār jau mēs varam tikai minēt, kāds dzīves scenārijs kuram labāks un kādas mācības, jau debesīs to katram uzrakstot, mums lemts apgūt šeit, uz Zemes. Es neticu, ka mēs paši visu izlemjam.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".