Vai ir normāli, ka vecāki katru bērnu mīl atšķirīgi?

Sāksim ar to, ka ikviens cilvēks, domājot par to, ka viņu mīl mazāk (vai kādu citu mīl vairāk), izdara šos secinājumus, balstoties uz subjektīvo pieredzi. Ja bērnam šķiet, ka kāds no vecākiem viņu mīl mazāk nekā brāli vai māsu, jāsaprot, ka tas ir tikai un vienīgi bērna subjektīvais viedoklis, kas neatspoguļo ne vecāku, ne brāļa vai māsas viedokli.

Vecāku izpausmes, kas vienam bērnam liek nospriest, ka viņu mīl mazāk nekā otru, bieži vien ir saistītas ar praktiskām lietām. Proti, bērni kā mīlestības apliecinājumu izprot visparastāko pirkšanas/došanas aktu. Jaunākais bērns pārdzīvo, ka vecākajam tiek pirkts/dots vairāk, un otrādi. Rodas jautājums: kā bērni saprot jēdzienu „mīlestība”? Vai vecāki to ir pietiekami saprotami izskaidrojuši?     

Ir ļoti būtiski, lai vecāki ar bērniem sarunātos un izskaidrotu savu viedokli. Tas attiecas arī uz jau minēto praktisku lietu iegādi un došanu. Piemēram, paskaidrojiet, ka vecākajam bērnam tiek pirktas jaunas slidas, jo viņa vecumā kāja aug straujāk un vecās slidas vienkārši spiež, savukārt jaunākajam šoziem vēl der iepriekšējās, tāpēc jaunas nav vajadzīgas. Ja vecāki iztiek bez paskaidrojumiem, bērns, kuram pirkums netiek, jūtas apdalīts un subjektīvi nospriež, ka viņu mīl mazāk.

Kad ģimenē ienāk otrs bērns, vecākiem lielākais darbs jāveic tieši ar lielo bērnu, nevis zīdainīti. Pirmkārt, lai mazinātu vecākā bērna sindromu, rūpes par ģimenes jaunpienācēju nedrīkst likt vecākajam bērnam sajusties atstumtam. Otrkārt, pārdomāta vecāku rīcība mazinās vecākajā bērnā subjektīvo pārdzīvojumu par to, ka viņu mīl mazāk nekā otru. Reizēm pietiek ar vienu vienīgu starpgadījumu, kas vecākajā bērnā rada izjūtu, ka mamma viņu mīl mazāk nekā jaunāko, lai visa turpmākā mammas rīcība summētos un ar katru mammas uzmanības apliecinājumu jaunākajam bērnam vecākajā nostiprinātos pārliecība — viņa mani mīl mazāk.

Viens no bērnu savstarpējās plēšanās iemesliem ir vēlme izcīnīt savu vietu un parādīt savu nozīmību ģimenē. Paskatīsimies, kuru no mums vecāki mīl vairāk! Šādā situācijā vecākiem jācenšas izturēties vienādi taisnīgi pret visiem bērniem, nenostājoties neviena pusē. Ar savu izturēšanos jāparāda, ka mīlestība pret vienu bērnu nemazina mīlestību pret otru.

Gadās, ka vecāki patiešām vienu no bērniem mīl vairāk. Enerģētiskajā līmenī bērni to jūt arī tad, ja abiem vienmēr tiek identiski praktiskie labumi. Ja, piemēram, pirmais no bērniem ir ļoti plānots un gaidīts, iemieso visas vecāku cerības, kaisli un vēlmi turpināties trešajā cilvēkā, šis bērns noteikti no vecākiem saņem spēcīgāku enerģētiku. Ja otrs bērns turpretim gadījies nejauši vai bijis plānots, bet vairāk ar prātu un mazāk kā savstarpējās mīlestības apliecinājums, enerģētiski šis bērns var izjust pārdzīvojumu, ka viņu mīl mazāk.

Ne visi uzvedības modeļi veidojas cilvēka apziņā. Patiesībā lielākā daļa uzvedības modeļu veidojas zemapziņā — kā galaprodukts iegūtai informācijai un pieredzei. Var gadīties, ka ar apziņu vecāks bērnu mīl, bet zemapziņā traucē ar bērna pieteikšanos un ierašanos saistītās sāpes, komplikācijas, aizvainojums, vilšanās (piemēram, smagākas dzemdības, nerealizēti mērķi, izjaukti plāni u. tml.). Apziņas līmenī vecāks par bērnu ļoti rūpējas, bet enerģētiskajā līmenī joprojām izjūt protestu, kas bloķē daļu no enerģētikas, kura izpaužas kā viņa mīlestība pret bērnu. Šādā situācijā palīdzēt var terapija. Jāsaprot, kāpēc zemapziņā izveidojušies bloki, kas kavē mīlestības plūsmu uz vienu no bērniem, kamēr attiecībās ar otru nav tādu problēmu; jāizprot, kāpēc pieķeršanās saikne ar vienu bērnu nav tik liela, cik ar otru.