Jana Duļevska: “Es dēliem mācu cilvēcību”

“Martins nupat beidza vidusskolu, bet Niklāviņš – pirmo klasi mūzikas skolā un ceturto klasi skolā. Niklāvs klavieres spēlē jau kādu laiku, nu viņš apguvis saksofona spēli. No kurienes viņam šī muzikalitāte? No manis. Es diemžēl to sevī neattīstīju, toties dēls gan. Savukārt vecākajam puikam, protams, ir hokejs. Ļoti labi, ka bērnu interesēs ir šī dažādība, jo nevajag spiest darīt to, ko negrib. Vajag ieklausīties bērnos un ļaut viņiem attīstīt to, kas viņus pašus patiešām interesē. Starp citu, mazo ļoti interesē futbols, nesen izteica interesi apmeklēt futbola treniņus. Nu redzēs, kā viņam tur veiksies!

Hokejā gan Niklāvs negrib trenēties, viņš īsti neizprot, kāpēc nepieciešama agresīva kontaktcīņa, kāpēc kādam jādara pāri, ja var vienkārši tāpat uzspēlēt. Viņš nav tik azartisks. Taču futbols gan viņam patīk, skatās spēles, interesējas par rezultātu. Un tas arī laikam viņā ir no manis, jo mans opītis bija liels futbola fans. Hokejs gan Niklāvu neinteresē, viņš skatās tikai brāļa spēles un dažreiz Latvijas izlasi. Viņi viens otru ļoti, ļoti atbalsta.

Astoņu gadu starpība – manuprāt, tas ir labākais, kas starp brāļiem var būt. Man brīžiem ir liels prieks, ka tā gadu starpība ir tik liela, jo tā abu brāļu mīlestība ir vārdos neizsakāma. Jaunākais gaida vecāko brāli mājās, vecākais vienmēr interesējas, kā Niklāvam veicas. Martins klausās Niklāva koncertus, Niklāvs skatās Martina spēles,” stāsta Jana, bijušā Latvijas izlases hokejista Rodrigo Laviņa sieva.

Vaicāta, kā fiziski visu var paspēt – pašas darbs, tad vēl izvadāt bērnus pa treniņiem un skolām, jo Rodrigo taču pats ir ļoti aizņemts savā trenera darbā, Jana atbild, ka nav nemaz tik traki: “Jā, kaut Rodrigo jau beidzis spēlēt hokeju, viņš tik un tā bieži nav mājās, jo trenē arī Jēkabpils hokeja komandu. Bet ar visu jau var tikt galā, mums kaut kā izdodas veiksmīgi visu saorganizēt. Nav tik traki. Apbrīnoju tos, kuriem ir trīs vai četri bērni, kā tad visu var paspēt? Turklāt Martins ir jau liels un patstāvīgs – trenējas un mācās Amerikā. Tagad uz vasaru atbraucis mājās, bet pēc mēneša jau sāksies lielie treniņi ar U-20 Latvijas hokeja izlasi, un tad atkal atpakaļ uz Ameriku.”

Protams, ka Jana ir lepna par saviem bērniem un priecājas par to, ka viņi ir ļoti labsirdīgi un sirsnīgi, nevienam nedara pāri: “Vismaz es cenšos viņos ieaudzināt cieņu pret apkārtējiem. Viņi ir puiši ar plašu sirdi. Un tas ir pats galvenais. Bet tas, ko viņi izvēlēsies savā profesionālajā karjerā, tās ir viņu pašu vēlmes. Nedod dievs, es kaut ko ietekmēšu! Nē, es atbalstīšu viņu izvēli.”

Kad Janas vīrs Rodrigo Laviņš spēlēja hokeju, Jana daudzus gadus juta viņam līdzi, pārdzīvoja, bet tagad hokeju spēlē Janas vecākais dēls, kurš jau iekļuvis junioru izlasē. Kad Jana tiks vaļā no hokeja un pārdzīvojumiem par savējiem? “Tagad tas ir pavisam citādi. Kad vīrs spēlēja, es ļoti emocionāli pārdzīvoju par izlases sniegumu, rezultātu. Par Martinu ir pavisam citi pārdzīvojumi, es vairāk uztraucos par viņa paša sajūtām.

Protams, hokejs ir komandas spēle, protams, es pārdzīvoju par Martina komandu, bet man kā mammai vairāk raizes ir par to, lai bērnam viss būtu labi, lai viņš un visi pārējie puiši būtu laimīgi, bet spēles rezultāts mani tik ļoti neuztrauc. Es pat īsti nezinu, kā precīzāk to formulēt, bet mātes uztraukums ir pavisam citāds. Protams, ka gribas, lai ir sasniegumi, ir uzvaras, bet man vairāk ir prieks, ka puiši izbauda pašu spēli,” atbild Jana.

Vai Rodrigo iesaistās vecākā dēla hokeja spēles prasmju pilnveidošanā? “Martins jau ir pieaudzis un pats lieliski saprot un apzinās, kas ir jādara. Bet, protams, Rodis viņu izglīto hokejā, dalās ar savu pieredzi, pamāca niansēs. Es jau to nevaru, es varu tikai atbalstīt emocionāli kā mamma, jo junioru vecumā emocionālais atbalsts ir ļoti svarīgs. Bet kaut ko ieteikt hokejā? Domāju, ka viņš pat manī neklausītos,” smejas Jana un piebilst: “Taču viņš respektē manu viedokli. Prasa – mammu, kā es nospēlēju? Jo, kaut arī es vienmēr saku, ka neko no hokeja nesaprotu, tomēr pa šiem 23 gadiem kaut ko jau saprotu.”