Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

 

Marija Naumova pēc kara sākšanās raudājusi trīs dienas: "Tagad daudzus ieraugu citā gaismā"

Intervijas
6. maijā 07:01 2022. gada 6. maijā 07:01
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Tik daudz asaru kā šajā intervijā nav pieredzēts nekad. “Karš sākas mūsu sirdīs un dvēselēs,” saka Marija Naumova. Viņas vīrs Raitis palīdz ukraiņu bēgļiem pie Polijas robežas. Marijai būtu jādomā, kā skaisti nosvinēt savus 50, bet, kamēr ieroči dārd, mūzas klusē.

Gadu desmitiem tevi pazīst kā cilvēku, kuram nav vienalga… Kā tu jūties?

Tikko fotosesijā teicu, ka esmu laimīga par šo interviju, iespēju parunāt par sievišķīgām lietām. Protams, sirds sāp nenormāli. Pārdzīvoju, cenšos darīt visu, kas manos spēkos. Mūsu ģimenei vienmēr ir aktīva pozīcija – palīdzēt tiem, kam vajadzīgs atbalsts. Vienlaikus vēroju, kas notiek ar cilvēkiem. Daudzus ieraugu citā gaismā. Savā ziņā ir interesanti vērot, kas norisinās cilvēkos. Uz jebkuru situāciju var skatīties kā no fiziskās, tā smalkās – garīgās puses.

Tu savos projektos vienmēr esi centusies saliedēt dažādas kultūras – franču, romu, krievu, latviešu…

Esmu pati sev jautājusi – kāpēc tā notiek? Kāpēc man patīk dziedāt dažādās valodās, kāpēc mani interesē dažādas kultūras, es pat teiktu – visa pasaule? Reiz aizgāju uz sava drauga Edžus Aruma uzvedumu No zobena saule lec un man no pirmās sekundes acis bija pilnas asarām, un tās tecēja pār vaigiem pusotru stundu. Tad sapratu – man kā krievu izcelsmes meitenei Latvijā nebija bijis lielas iespējas iepazīt folkloru, kas ir katras tautas pamats. Mājās, svētku reizēs pie galda, kopā ar māsu klausījāmies romances un tautas dziesmas, ko dziedāja vecvecāki un draugi, bet tas arī viss.

Foto: Oļegs Zernovs

Tolaik to skolā nemācīja?

Skolā pulciņu nebija, arī ārpus skolas krievu folkloras pulciņi nebija populāri.

Es sportoju, gāju gravēšanas pulciņā, vairākus gadus dziedāju VEF Kultūras pils vokālajā  ansamblī Rondino. Tur dziedājām latviešu, gruzīnu, krievu un citu tautu dziesmas. Bet tagad sajūtu, ka man pietrūkst bāzes – tās, ko dod tautas kultūra, – varbūt tāpēc visur to meklēju.

Atceros tevi no kluba Bimini deviņdesmito vidū – tie bija tavi pirmie solo iznācieni?

Mana pirmā skatuve bija Krievu drāmas teātrī, tikai tad –  VEFā un Vērmaņdārzā. Ansamblī mēs visi bijām solisti. Paralēli es bieži vadīju koncertus. Braukājām apkārt, bijām Artekā. Tāds unikāls bērnu vokāli instrumentālais ansamblis – bērni gan dziedāja, gan spēlēja mūzikas instrumentus. Arī Normunds Jakušonoks tur bija, Uģis un Ivo Krūskopi, kuri tagad spēlē Operas orķestrī, Ivars Bajaruns – viens no labākajiem saksofonistiem. Bimini bija vieta, kur iepazinos ar mūziķiem, kuri piedāvāja profesionālu sadarbību.

Biji gatava latviskajai videi, nekādu barjeru nebija?

Feisbukā nesen redzēju ierakstu, ka uz Zemes ir viena nacionalitāte – cilvēks. Tā arī jūtos, nesaprotu dalīšanu.

Pēkšņi tas kļuvis ļoti aktuāli…

Manā uztverē ir cilvēki ar tīru sirdi un tādi, mazliet apmaldījušies. Manā dzīves un dziedātājas ceļā bijuši visādi gadījumi. Reiz labdarības koncertā bērniem no maznodrošinātajām ģimenēm, ko organizēja mūsu radošo aktivitāšu centrs MarieN Studio, palūdzu pamest zāli  krievu ģimenei, jo vecāki bija manāmi iereibuši un koncerta laikā skaļi ar lamuvārdiem sāka izteikt savu pretenziju: “Kāpēc te viss ir latviski?!” Tāpat ir gadījies arī ar latviešu cilvēkiem. Es neatbalstu agresiju šajā jautājumā.

Nedrīkst arī ignorēt, jo aptaujas rāda, kuri atbalsta karu Ukrainā.

Jā, domāju, starp latviešiem tādu cilvēku ir maz. Krievu tauta ir sadalīta. Priecē, ka ir ļoti daudz krievu, kuri ir gatavi palīdzēt gan cilvēkiem no Ukrainas, gan arī krievu cilvēkiem izbraukt no Krievijas. Vienkārši – vai nu tev pretī stāv cilvēks, vai arī… cilvēks, kurš mazliet pazaudējis virzienu.

Mēģini runāt, skaidrot savu viedokli?

Nenormāli daudz! Ļoti sāpīgs process. Nesen uzsāku apmācības vēdiskajā astroloģijā, tur runājām, ka būs ļoti sarežģīts laiks. Tas vajadzīgs, lai mēs aizdomātos par to, kas notiek ar pašiem. Karš sākas mūsu sirdīs. Mēs visi karojam – cits vairāk, cits mazāk – paši ar sevi. Es ticu, ka esam viens vesels. Līdzīgi kā Jeruzalemē Lieldienās, kur no vienas liesmiņas iededzina miljoniem svecīšu. Tā pati uguntiņa ir miljons svecītēs: tie esam mēs – dvēseles. Un katram no mums ir tāds kā skafandrs, kas sastāv no mūsu ego, pārdzīvojumiem, aizvainojumiem, sāpēm.

Ceļš no dzimšanas līdz aiziešanai ir dots, lai mēs to skafandru noņemtu slāni pa slānim. Lai spētu pieņemt visu un visus. Tie, kuri šo stāvokli sasnieguši, zina, ka tad viss top skaidrs un nekas šajā pasaulē vairs nespēj sāpināt. Cieš tikai ego, tādēļ mums ir jāstrādā ar sevi, lai tiktu no tā vaļā.

Bet, kad 24. februāra rītā atver ziņu lapu…

Es raudāju. Trīs dienas raudāju kā traka. Tad sapratu, ka kaut kas jādara. Pieteicu feisbukā uzaicinājumu meditācijai – lūgšanai. Tā notika 26. februārī, sestdienas vakarā. Cilvēki pieslēdzās kopējai enerģijai. Katram savs – lūgšana, meditācija, labas domas. Svarīgi, ka visi bijām un esam kopā. Man ļoti palīdzēja. Bija paredzētas 15 minūtes, bet es atrados procesā 45 minūtes. Sapratu, ka esmu atradusi savu centru. Raudot nevienam nepalīdzēsi.

Vari noformulēt, ko sajuti, saprati?

Ka viss, kas notiek, nāk no Dieva. Tam es ticu.

Arī asinsizliešana?

Arī. Atceros Beslanu – toreiz arī raudāju, bet sapratu, ka kaut kas jādara. Aktīva pozīcija atvieglo dzīvi, jo, koncentrējoties uz darāmo, esi tagad un šeit. Toreiz ar meitenēm ļoti ātri saorganizējām labdarības koncertu Ķīpsalā. Tur bija gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Prāta vētra, gan Mārtiņš Freimanis, gan daudzi citi. Divos naktī pārrados mājās, sešos jau sēdēju lidostā, lai dotos uz Indiju. Tur biju trīs nedēļas un uzdevu sev svarīgu jautājumu – kas man no tā visa jāsaprot? Vienā brīdī fiziskā līmenī sajutu – pasaule ir absolūtā līdzsvarā.

Pieļauju, ne visi sapratīs manu domu, bet es tiešām to sajutu fiziski. No vienas puses ir milzīga traģēdija, no otras – mēs, cilvēki, tajā skafandrā esam paslēpuši mīlestību. Nelaimes notiek, kad Visumam vajadzīga mīlestības un līdzcietības enerģija, lai cilvēki atvērtu sirdi un palaistu šo enerģiju Visumā.

Foto: Oļegs Zernovs

Visumā ir palaista arī milzīga sāpju deva.

Protams. Bet joprojām esmu pārliecināta, ka vislielāko ļaunumu pasaulē var uzvarēt vēl lielāka mīlestība. Neviens man neiestāstīs, ka ļaunums ir stiprāks. Redzu, kas notiek klasesbiedru un kaimiņu čatos – karš ir visur. Viss, kas cilvēkos sēdējis iekšā, sprāgst ārā. Tās strutas ir jāiztīra. Mums jāatver sirdis! Šajā brīdī nedrīkst ienīst, bet cilvēki krīt galējībās. Jāatrod iekšējais centrs un miers.

Ja kāds karu atbalsta, tu spēj šo faktu ignorēt?

Ko nozīmē – ignorēt?

Izlikties, ka to nezini, un runāt par ko citu…

Katram ir tiesības domāt tā, kā viņš domā. Apziņa mainās, kad cilvēks piedzīvo sāpes. No sīkumiem uztaisīt karu ir vienkārši, bet aizvest uz mieru – tur jābūt viedumam.

Piekrīti, ka Putina propaganda ir nozombējusi ļoti daudz cilvēku?

Man šķiet, ka zombēšana ir visur, tikai katrā vietā savādāka, jo tā ir vieglāk pārvaldīt lielas cilvēku masas. Bet, protams, Putina propaganda ir ļoti spēcīga. Tiesa, arī tepat, Latvijā, ir daudz cilvēku, kuri nespēj paskatīties uz lietām citādāk.
Man ir tuvi radinieki Rostovā, ar kuriem  dotajā  brīdī ir ļoti grūti komunicēt, jo katram ir sava vīzija. Viņi dzīvo citā informatīvajā pasaulē.

Tantes draudzene, kura dzīvo Krievijā, stāstīja – ienākusi istabā, kur viņas mamma skatās ziņas. Tur rāda, kā ukraiņi bombardē Harkivu un krievu spēki cenšas to aizstāvēt. Meita prasa: “Mammu, tu tiešām tici, ka ukraiņi bombardē savu pilsētu, savējos?” Mamma, cilvēks gados, ar pilnīgi tukšām acīm saka: “Es nespēju noticēt, ka viņus bombardējam mēs.”

Tā ir viņu valsts, kurai viņi ticējuši, atdevuši spēkus, darba gadus. Ja viņi tagad noticētu, ka viss ir pilnīgi citādāk, nekā viņiem stāsta un rāda, tad, manuprāt, lielākajai daļai pazustu zeme zem kājām. Šī brīža stāvoklis ir aizsardzības pozīcija.

Es nekad neesmu interesējusies par politiku, tā nav mana tēma. Es nespēju noticēt politiķiem. Ir tikai daži cilvēki no politiskās vides, kurus es ļoti cienu, bet uzskatu, ka lielā politika ir neaprakstāms melu pinums. Kaut ko pateikt par to visu būtu nepateikt neko. Man atliek tikai pieņemt to kā procesu.

Atskatoties pagātnē, jāatceras, ka ASV spēki bija iesaistīti karadarbībā Sīrijā, Irākā, Afganistānā un pret to protestēja ļoti maz cilvēku. Mēs nepārdzīvojam arī par to, ka vairākos Āfrikas apgabalos joprojām pastāv verdzība, ka tur diennakts laikā iznīcina pilsētas un ciematus. Karš visu laiku kaut kur notiek, bet mēs nereaģējam, jo tas ir kaut kur tālu un šķiet, ka tas mūs neskar. Kas zina, varbūt, ja mēs jau agrāk būtu bijuši aktīvāki, šodien viss izskatītos citādāk.

Tas ir mūsu kaimiņš, esam saistīti ciešām saitēm.

Jā, un ir loģiski, ka arī mēs baidāmies, jo tas var ienākt mūsu pagalmā. Mans vīrs 27. februārī neizturēja, teica: “Man kaut kas jādara.” Aizbrauca uz Ukrainas-Polijas robežu. Viņš organizē bēgļu izvešanu, ar autobusiem ved cilvēkus no Vinnicas līdz robežai un arī uz Eiropu. Raitis saka – ukraiņi prasa, lai dodam vairāk transporta, jo prom no Ukrainas vēlas tikt nenormāli daudz cilvēku. Ir tādi, kuri gatavi šim mērķim ziedot naudu. Viss notiek, un cilvēki tiek glābti!

Kā tu domā, vai pastāv krievu šovinisms kā tautas rakstura īpašība?

Kādam cilvēkam ir, kādam nav.

Bet kā mentalitātes iezīme…?

Domāju, ka ne. Varu runāt par tiem, kuri man ir apkārt.

Tavi vienaudži, klasesbiedri prot latviski?

Visi mani draugi runā latviski. Man šķiet, ka visi domājoši un inteliģenti cilvēki, kuri uzskata Latviju par savām mājām, mazāk vai vairāk runā latviski un mīl šo valsti.

Bieži izskan, ka krievi ir okupanti, bet, ja tā padomā, padomju vara bija okupējusi arī Krieviju. Mums rados ir Solžeņicins, daļa no mūsu ģimenes kopā ar viņu aizbrauca uz Ameriku. Mans vecaistēvs bija civilais oficieris Vladivostokā, cēla BAMu. Mūsmājās nāca disidenti, Solžeņicina draugi – tas bija risks.

Jūsu Rīgas dzīvoklī?

Vasarnīcā. Mans tētis viņus filmēja, mums bija daudz tā laika video materiālu. Kad 1987. gadā tētim bija iespēja aizbraukt pie tiem radiniekiem uz Ameriku, viņam, protams, bija jāparaksta kāds papīrs. Tā bija norma. Kad  tētis vēlāk gribēja naturalizēties, viņam atteica, jo esot sadarbojies ar VDK. Tētim bija tāds aizvainojums! Otra vectēva brālis kara laikā sargāja sēklu banku. Pēc tam viņu ielika cietumā uz gadiem desmit. Viņš bija no Rostovas. Tāpēc es baidos, ka arī tagad visa vaina kritīs uz krievu tautu, kaut gan tā atkal ir sistēmas vaina.

Skaidrs – tas nav nacionalitāšu karš.

Diemžēl mūsu politiķi bieži vien runā tieši šādā kontekstā, sistēmu nosaucot un iedalot kā visu nāciju. Tas nav pareizs ceļš.

Foto: Oļegs Zernovs

Vai tu lepojies ar Barišņikovu un Akuņinu, kuri uzrakstījuši atklātu vēstuli pret Putina karu?

Kāpēc ir jālepojas? Viņi tikai izteica viedokli. Drīzāk brīnos par sievieti, kura ziņu laikā izskrēja ar plakātu. Brīnos par cilvēkiem, kas iznāca uz ielām izteikt savu pretkara pozīciju, zinot, kas viņus sagaida. Brīnos par tiem, kuri ir valsts iekšpusē un cīnās… Barišņikovs dzīvo pāri okeānam, Okuņins – Londonā… Es arī nesaprotu, kāpēc cilvēki saka: “Man ir kauns, ka esmu krievs.” Kāpēc?! Krievu valodā rakstīja Puškins, Tolstojs, Dostojevskis…Tā taču nav Krievija, bet sistēma, konkrēti cilvēki, kas to dara. Pie mums tagad visur ir ukraiņu karodziņi, bet kur ir Latvijas? Man šķiet, ka mums ir jāapvienojas arī ar simboliku.

Cilvēki uzvelk dzeltenu džemperīti vai zilu cepurīti – tas ir simboliski.

Karš paceļ daudz slāņu no purva, kurā esam. Taču neko nedrīkst vispārināt, ir jāpalīdz. Nespējat iedomāties, kā cilvēki Krievijā cieš, kas notiek ar tiem, kuri nespēj izbraukt no valsts, jo viņiem nedod vīzas. Viņi nevar iet ielās protestēt pret karu, jo viņus ieliks cietumā. Ir milzīgas bailes. Gribētos, lai mūsu politiķi un mediji atrod veidu, kā tautas nomierināt, samierināt, saliedēt. Jau tā vienmēr esam dalīti, tagad viss saasinājies. Latvijā dzīvo tik daudz krievu, kuri ir par šo valsti gatavi iet blakus gan novembrī, gan maijā. (apraudas) Ļoti baidos, ka vārds “krievs” būs lamuvārds.

Tieši tagad būtu jāpalīdz izbraukt no Krievijas tiem, kuri grib aizbēgt. Arī viņi ir bēgļi – no tās sistēmas. (raud) Gaidu, ka atbrauks man ļoti tuvi cilvēki no Severodoņeckas, kas atrodas 40 kilometrus aiz Donbasa. Zvanīju viņiem divas nedēļas pirms kara sākuma. Teicu: “Varbūt brauksiet?” Viņi ir ukraiņi, vīrietis ir dienējis specbataljonā Kalnu Karabahas karā. Meitām divi un četri gadiņi, viņš saka: “Beidz, Mašuņ, mēs nebaidāmies, te kara nebūs. Tā nevar būt!” Pēc tam, kad karš sākās, viņi desmit dienas nosēdēja savas tikko pabeigtās mājas pagrabā, glābjoties no sprāgstošajām bumbām. Tikai nesen ir tikuši prom.

Tev puika uzdod jautājumus?

Protams, jo mēs runājam un viņš redz, ko vecāki dara, dzird sarunas ar draugiem un radiem… Bet bērniem ir sava aizsardzība, jo viņi vēl nav gatavi uztvert visu pasaules sāpi. Viņi runā, ka Putins ir muļķis, vai dalās ar Tik Tok vizualizāciju – Putins ir kaka… Tā reaģē bērni. Es cenšos izskaidrot, kāpēc tā notiek, kāpēc šis cilvēks tā dara. 

Tā nav neremdināma varas kāre?

Domāju, ir tā – cars neiet uz tirgu. Viņš nezina, kā dzīvo cilvēki. Viņš zina tikai to, ko viņam atnes mapītē. Pieļauju, ka viņš dzird tikai to, ko vēlas, vai arī viņam mapītē ir tikai tas, ko viņš vēlas dzirdēt…. Varbūt viņš tiešām domāja, ka Ukraina grib, lai to atbrīvo, un bija par 200 procentiem pārliecināts, ka viņu tur gaida. Varbūt šis cilvēks domāja, ka 28. februārī pulksten vienos būs atbrīvošanas parāde ar ziediem, taču viss aizgāja citu ceļu.

Tagad viņš nezina, ko darīt tālāk. Lai ietu atpakaļ, jābūt ļoti stipram, bet laikam tik stiprs viņš nav. Noteikti ir vēl citi iemesli, jo aizsākums meklējams 2014. gadā un vēl pirms tam. Sāpes Ukrainā ir bijušas klātesošas visus šos astoņus gadus. Ir daudz jautājumu, daudz neskaidrību, taču tam, kas notiek tagad, nav attaisnojuma. Kas izdarīts, izdarīts…

…un joprojām dara.

Jā. Neviens nezina, kā viss beigsies. (nopūšas) Lielākais ļaunums ir bombardēšana un apšaude – kaut to pēc iespējas ātrāk apstādinātu! Atliek tikai lūgties un cerēt…

Vai tev, gaidot pandēmijas beigas, tapa arī kāda koncertprogramma?

Ideju bija daudz, bet notiek tā – tu domā, kā realizēt projektu, tas neīstenojas, otro un trešo reizi tas pats… Vienu brīdi bija sajūta, ka radošā enerģija ir aizgājusi gulēt. Tā lēnām sāka atgriezties decembrī. Man ir ļoti skaista ideja, bet, protams, tagad atkal viss nolikts uz pauzes. 5. martā bija koncerts Saldū, un esmu laimīga, ka tas notika. Cilvēki bija atnākuši ar sāpi sirdī. Bija klusēšanas brīdis, lūgšana, asaras. Tad viss aizgāja tādā lielā pacēlumā. Mūzika dod spēku. Karavīri dzied, lai iedrošinātu gan citus, gan sevi. Dziesmai ir milzīgs spēks, tāpat kā vārdam. Ļoti gribas ticēt, ka ļaunums tiks uzvarēts. Pēc tam būs ļoti smagi laiki.

Kad ukraiņi vāks kara drupas, bet mēs – savas iekšējās?

Jā. Karš sākas cilvēka sirdī. Katrs konflikts, kad mēs mājās lamājamies, kad kādu nosodām vai sakām rupjus vārdus, vai domājam sliktas domas, – tā ir maza kara sastāvdaļa. Ticu, ka viss ir enerģija, un šī ir ar mīnusa zīmi. Tā pa kripatai krājas tādā kā mākonī, un tad pēkšņi – dabas katastrofas, karš… No katras mūsu domas, vārda un darbības ir atkarīga nākotne, arī šodiena.

Tu esi rīkojusi tikšanās ar garīgajiem skolotājiem, darbojas budistu centri Baltezerā un Miera ielā; mācītāji, gaiši cilvēki runā, raksta grāmatas – likās, ka audzējam garīgumu kā dārzu. Bet atnāk viens primitīvs tanks, dzelžu gabals, un izjauc visu līdzsvaru.  

Tas ir eksāmens, kas parāda, cik tālu esam tikuši, ko tajā brīdī darām, kā reaģējam. Viens bēg, otrs sāk ienīst, trešais mēģina apstādināt tanku kailām rokām, ceturtais sāk sist visus apkārtējos, piektais lūdzas, sestais skrien palīgā... Mans tētis mēdza teikt, ka pasaule ir mūsu sajūtu komplekss. Lielos vilcienos nav nekā – nav arī kara, ir tikai enerģija. Tas, kas notiek mūsos, notiek arī ap mums. Tas ir eksāmens, lai redzētu, kādi esam šajā brīdī, cik liela ir mūsu sirds. Mīlestības nemēdz būt par daudz.

Foto: Oļegs Zernovs

Neesat domājuši atgriezties Francijā?

Tad jau labāk uz Indiju. Tāds būtu virziens šodien…

… būtu prātīgāks?

Nē, es runāju par mūsu iekšējo stāvokli.

Jūs būtu gatavi?

Mēs, jā. Taču negribas raustīt bērnu, lai pabeidz skolu, nav pareizi viņu mētāt. Viņam patīk stabilitāte, viņš labi jūtas skolā, savā kolektīvā, un par to ir jāpriecājas.

Vai pandēmijas rimtais laiks, kad daudz kas bija apstādināts, tev iekšēji derēja? Kā bija Raitim?

Ļoti interesanti. Vairākus gadus rekonstruējām māju, un paveicās, ka pirmajā pandēmijas gadā varējām pabeigt. Otrais gads bija smagāks, tāds kā radošais bads. Interesanti, ka Raitis pēc sava tolaik vienīgā brauciena uz Indiju aizsāka jaunu, skaistu projektu, kas saistīts ar šo zemi. Kad sākās pandēmija, mēs bijām tur, atgriezāmies ar repatriācijas reisu. No mūsu ciemata uz Rīgu devās deviņi cilvēki, un katram mājupceļš izvērtās citādāks.

Mums viss atrisinājās skaisti – kā pa sarkano paklāju. Raitis riskēja un nopirka biļetes uz prāmi, kas no Helsinkiem izgāja 16.30. Ielidojām 14.45, un precīzi četros aiz mums aizvērās prāmja durvis. Savukārt citiem mājupceļš bija kā trilleris. Ideja tāda: divi cilvēki iziet no mājām, viens līdz luksoforam aiziet smaidot, priecājas par skaistu laiku – saulīte, putniņi –, bet otram, kurš iet blakus, neveicas – viņš paslīd, nokrīt, salauž kāju... Katram savs ceļš. Man patīk ideja par reinkarnāciju, jo tā ietver lielu atbildību – ar katru domu, katru sīkumu  tu veido savu nākotni.

Jūti atbildības nastu vai varbūt esi iemācījusies dzīvot tik dzidri…?

Nē, protams! Man vēl jāmācās un jāmācās. Taču jūtu, kā tas darbojas – fiziski.

Kā jūties kā sieviete savos gados?

Oi, ļoti skaisti! Viens no projektiem, par ko pašlaik domāju, ir mana apaļā jubileja – jau nākamgad.

 Un ko izdomāji?

Nestāstīšu. Galvenais, lai būtu iespēja iecerēto realizēt. Gaišs projekts.

Vai atkal būs arī kāds starpnacionāls projekts?

Neko neteikšu. (smejas) Galvenais, lai apkārtesošais smagums ātrāk beidzas. Lai cilvēki atrod sevī spēku neienīst.

21. gadsimtam piestāv diplomātija, nevis tanki un bombardēšana.

Man patīk, kā teicis Ošo, ka cilvēki ir unikāli – sazīmēja kartes, sadalīja Zemi un pat uz Mēness nolika savus karodziņus. Feisbukā ierakstīju par to. Vieni kliedz: “Tā ir mūsu Zeme!” Citi: “Nē, šī ir mūsu Zeme!” Bet zeme nočukst: “Jūs visi esat mani.” Tur ir tā lieta – visi esam cilvēki, vienas zemes bērni. Kāpēc vispār aizgājām ceļu, ka uz kartes sazīmējām līnijas un par tām cīnāmies? Un tā bijis vienmēr. Tas ir cilvēces stāsts.

Lai spētu dzīvot citās iekārtās, jābūt augstākai, attīstītākai civilizācijai. Rakstām likumus, ir skolas, policija, tiesas – tās ir tādas pašas robežas.

Jā, tā mēs arī dzīvojam. Un visi esam nelaimīgi, bet turpinām šo ceļu iet. Laikam jau tā vajag. Pēc numeroloģijas tagad bērnos ir cita enerģija. Tūkstoš gadu dzīvojām spēcīgā Saules jeb vieninieka laikmetā, dzimām gadsimtā, kad bija 19… –  ļoti stipri cipari, raksturi. 9 – spēcīgs karavīrs, bet var būt arī agresīvs. Tagad viss mainās, divnieks ir sieviešu enerģija, tagad dzimst bērni ar 2–22, pilnīgi cita enerģija. Daudz kam ir jāmainās. Daudz kas jāiztīra, tāpēc arī tā notiek.

Šobrīd līst daudz asaru.

Šausmīgi… (apraudas) Piedod, lūdzu! Pirms dažām dienām atbrauca autobuss, atveda bērniņus, kuri šajā karā zaudējuši vecākus, un vedīs vēl… Vienkārši  sāp, bet laikam  jau esam to visu nopelnījuši. Teikšu tā. Esam aizgājuši par tālu mūsu egoismā, mūsu vienaldzībā, patērnieciskumā, divkosībā…

Tu pievērsi Raiti Indijai, un viņš pat savu biznesu pārorientēja?

Nē, tas ir kaut kas cits. Būs interesanti, dod, Dievs, lai piepildās! Mums jānes gaišas domas. Draugs osteopāts man mācīja – ja tev kaut kur sāp, necenties domās to samazināt, bet atrodi blakus punktiņu, kas nesāp, un mēģini to palielināt! Tā arī cenšos meklēt prieku ikdienā – šodien fotosesijā biju priecīga – beidzot man jāuzvelk augstpapēžu kurpes, kleitiņa… Divus gadus tas nebija aktuāli.

Bet arī tas, par ko runājām, ir sieviešu lieta, vai ne?

Protams! Viss ir sieviešu lieta. Mēs varam pasauli padarīt skaistāku, audzinot laimīgus bērnus un līdzcietīgus bērnus. No mums atkarīgs, kāda būs nākamā paaudze. Sievietes enerģija spēj padarīt laimīgu gan vīrieti, gan bērnus.

Jāsastop vīrietis, kam esi gatava to dot un kurš šo enerģiju spēj pieņemt?

Par to ir vesels stāsts – kādus uzdevumus dvēsele šai dzīvē ir ieplānojusi izdzīvot.

Tu Raiti nesatiki agrā jaunībā.

Es nesteidzos. (nosmejas) Kad satikāmies, ieraudzījām otrā kaut ko sev ļoti svarīgu. Cilvēku, ar kuru esi gatavs iet līdz galam.

Bet kā tam var noticēt? Pieaudzis cilvēks ir tik daudz aplauzies, varbūt gājis cauri postošām attiecībām…

Nedrīkst aizvērt sirdi. Čehovs ir labi pateicis: “Ja gribat saprast, kas notiek, neklausieties, ko runā citi. Vērojiet un mēģiniet sajust!” Diemžēl mums īsti nav laika sev. Cik bieži mēs pasēžam klusumā tikai ar sevi? Cik daudz mēs runājam ar sevi? Tas ir tas, ko mācos, – sadzirdēt  savu sirdsbalsi.

Kas vēl nodarbina tavu prātu?

Kāpēc mēs tikai tagad esam kļuvuši tik aktīvi? Ko es pati darīju visu šo laiku? Mana atbilde – es katru dienu lūdzos par mieru pasaulē. Es tiešām to daru katru dienu. Citādāk vairs nevaru iedomāties savu dienu. Tā nav lielīšanās. Man ir ļoti žēl, ka es to sāku darīt tikai pirms dažiem gadiem, un man ir skumji, ka es tā nedzīvoju visu laiku. Nesen aizdomājos, cik daudz cilvēku tā dara. Arī tie, kuri iet baznīcā, – cik no viņiem katru dienu lūdzas par mieru pasaulē, par citiem, nevis tikai par sevi un savu ģimeni?

Baltkrieviem ir īsas filmiņas Притчи par reliģiju. Viena saucas Ņemaja moļitva. Par ko cilvēki baznīcā lūdzas – par mašīnu, veselību, bagātību… Lūgšanai ir milzīgs spēks, un mums jāmācās iet šo ceļu ikdienā, nevis tikai tad, kad ir klāt karš. Mums jāmācās domāt, ka esam viens vesels.

Dzīve ir ceļš pie sevis. Labi apzinos, ka nepārtraukti ar sevi jāstrādā, lai atvērtu sirdi vēl vairāk. Bieži jūtu, ka neatrodu pareizos vārdus, kļūdos vai emocijas nav pareizas, vai spontānas reakcijas ir egoistiskas… Ļoti cenšos izprast, kā man trūkst, lai vienmēr ietu ar mīlestību. Zinu, ka absolūti viss atgriežas, viss nāk atpakaļ, tāpēc mūsu dzīve sastāv no tām enerģijām, ko esam palaiduši gaisā. Viss veidojas no tā, kā dzīvojam, elpojam, domājam.

Ja es kaut ko nesaprotu, tad dzīve mani aizvedīs punktā, kur es būšu spiesta saprast savas kļūdas un būs jāmainās, – tas būs sāpīgi. Vēl mācos būt atklāta. Krieviem ir labs teiciens – kieģeļus uz galda! – šis ir mans dzīves princips. Pirms daudziem gadiem pašķīros ar draudzeni tikai tāpēc, ka neizrunājāmies. Bija pārpratums, tad aizvainojums… Cilvēks  nebija spējīgs pateikt, kas viņam kaiš. Un viss!

Es nemāku klusēt, man vienmēr viss ir jāizrunā. Man nav grūti saprast, ka esmu kļūdījusies, es māku palūgt piedošanu, bet, lai tas notiktu, ir jārunā. Kristietībā ir svarīgi aizvainojumu piedot. Tam paredzēta lūgšana vakarā, lai nepaņemtu aizvainojumu līdzi uz rītu. Vēl viena gudrība, kuru praktizēju:  ja dzirdi kaut ko sliktu, nevajag to stāstīt tālāk. Musulmaņiem ir  teiciens – neizplati slikto, lai sliktais apstājas šeit! Lūk, tas ir svarīgi arī tagad.

Saistītās ziņas

"Esam liecinieki tam, ka top vēsture," teic Marija Naumova, aicinot vienoties lūgšanās 3
Marija Naumova: "Laimīgai būt – tas ir darbs"
"Te visas meitenes gatavojas sevi pārdot" - Marijai Naumovai skumji par Latvijas sievietēm

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; krievi okupētajā Mariupolē mēģināšot sarīkot Ukrainu diskreditējošu preses tūri 25
Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
FOTO: Ronalds Ķēniņš pirms treniņa noliek pie vietas Latvijas hokeja spilgtāko zvaigzni