Kāda ir ideāla bērnistaba? Lai pieaugušajiem nav jāstāv blakus
Telpu iekārtošanā vienlīdz svarīgs ir gan funkcionālais, gan estētiskais aspekts. Gudri iekārtotā bērnistabā nāk klāt vēl vairāki svarīgi uzdevumi: drošība, bērna ērtības, vieta radošām izpausmēm un iespēja to visu bez piepūles uzturēt tīru un kārtīgu.
Tāpēc bērnistabas iekārtošana ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, kura labākais rezultāts ir droša vide, kas neprasa pastāvīgu pieaugušā klātbūtni. To risināt palīdz nekustamo īpašumu attīstītājs “Bonava Latvija” kopā ar kārtības eksperti Danu Gulbi (“Dana ar kasti”) un interjera arhitekti Kristīni Ribu.
Bērnistabas grīda – galvenā platforma rotaļām
Grīda ir viens no svarīgākajiem elementiem bērnistabā – līdz 6–8 gadu vecumam tā ir bērnu iemīļotākā rotaļu vieta. Tāpēc grīdai vajadzētu būt kvalitiatīvai un siltai. Ja izvēlaties laminātu, tam noteikti jābūt augstākas klases. Lamināts no lētākā gala ir ļoti plāns un ātri nolietojas, taču bērnistaba tiek iekārtota ilgam laikam. Tāpat arī paklājs kā mīkstais segums visai grīdai nav pats piemērotākais risinājums – bērnu regulāri kaut ko izlej, sakrāso, saplēš, lego klucīši ieķeras paklājā, un to visu ir grūti kopt. Cita lieta – paklājs pie gultas vai rotaļu paklāji, piemēram, ar alfabēta vai autoceļa dizainu.
Bērnistabai piemērotākais grīdas segums ir parkets vai koks, lielisks risinājums ir arī vinils, kas pēc sajūtas atgādina koku un atšķirībā no lamināta neuzburbst, ja gadās uz tā izliet ūdeni. Turklāt vinila grīdas ir viegli kopjamas un, kas ļoti svarīgi, neslīd, tāpēc mazie var droši skriet un lēkāt.
Sienas ir bērnistabas fons
Sarkanas, melnas vai ļoti spilgtas sienas nebūs labākā izvēle bērnistabai – tās ir nomācošas, agresīvas krāsas, kas satrauks mazo iemītnieku. Bērnistabas sienām piemērotāki klasiski, mierīgi toņi: balts, gaiši pelēks, bēšīgs, gaiši pasteļtoņi. Nereti vecāki jūt lielu kārdinājumu vienu sienu apgleznot vai aplīmēt ar dekoratīvām tapetēm – taurenīšiem, robotiem vai citiem elementiem, kas bēniem šķiet piemīlīgi. Taču bērnistabā raibuma vienmēr būs gana: to ienesīs mīkstās rotaļlietas, grāmatas, lego klucīši, paša bērna mākslas darbi. Ja tiešām sienas šķiet pārāk neomulīgas un kailas, prātīgāk ir izvēlēties atsevišķas uzlīmes vai kādu tematisku attēlu, ko viegli nomainīt, bērna interesei par dinozauriem mainoties uz aizraušanos ar starpgalaktiku ceļojumiem.
Vēl viens būtisks aspekts ir iespēja sienas uzturēt tīras pēc dažādiem sadzīviskiem negadījumiem vai neplānotiem mākslas plenēriem, tāpēc sienas būtu jākrāso ar noturīgu un mazgājamu krāsu. Īpaša uzmanība jāpievērš, lai krāsa ir gandrīz bez smaržas un bez šķīdinātājiem, kā arī piemērota alerģiskiem cilvēkiem un videi draudzīga. Arī tapetes var būt mazgājamas, taču jārēķinās, ka mazgājamās tapetes ir mazliet spīdīgas un neizskatās sevišķi mūsdienīgi.
Apgaismojums – redzei un noskaņai
Lai bērnam nebojātos redze, bērnistabai jābūt gaišai. Vasarā tas piepūli neprasa, bet gada tumšajā laikā ir jāpadomā par piemērotu apgaismojumu. Bērnistabas minimālais komplekts ir spēcīga griestu lampa, lai tumšos vakaros rotaļājoties bērnam nenogurtu acis, un maigāk apgaismojums, ko ieslēgt vakarā, lasot pasaku. Pakāpeniska pāreja no gaišas dienas uz nakti arī palīdzēs mazajam iemigt. Ja bērnam ir bail no tumsas, labs palīgs būs naktslampiņa. Tā kā bērni mēdz pamosties arī naktī, šādas lampiņas var izvietot gaitenī līdz vecāku guļamistabai, kas palīdzēs orientēties tumsā.
Mēbeles – jo mazāk, jo labāk
Iekārtojot bērnistabu mazuļiem līdz 6 gadu vecumam, jācenšas nepārblīvēt telpu ar mēbelēm – pietiek ar pašu svarīgāko. Bērnam augot, mēbeļu klāstu varēs papildināt, bet pašā sākumā bērni lielāko daļu laika pavada, labprāt rotaļājoties uz grīdas. Tāpēc pašiem mazākajiem pilnīgi pietiks ar gultiņu, kumodi un pārtinamo galdu.
Galvenais bērnistabas mēbeļu kritērijs ir kvalitāte, lai pēc pusgada kumode vai gultiņa nesabruktu. Vienlaikus jāatrod saprātīgs balanss, jo iegādāties masīvkoka gultu, no kuras bērns jau drīz izaugs, ir dārgi un ne sevišķi praktiski. Bērniem ir piemērotas pielāgojamas mēbeles, piemēram, gulta ar maināmu garumu, kam atliek vien pielāgot matraci. Īpaša uzmanība jāpievērš tādu detaļu k;a ritenīšu un atvilktņu kvalitātei, lai mēbeles ilgi kalpotu.
Pusotra, divu gadu vecumā bērniem ļoti patīk kāpelēt un rāpties. Klasisks grāmatplaukts mazajam var šķist šim nolūkam izcili piemērota mēbele, taču arī kritiena risks ir attiecīgi liels. Tāpēc bērnistabā labāk novietot televizora galdiņu plaukta vietā un kumodi, ko bērnam ir ērti lietot un kas vienaikus paslēpj skatienam visu lieko.
Ja bērnam ir atvērta tipa skapis, noteikti jāpadomā par aizkaru, kas piesegs skapja saturu. Reklāmas bukletos, protams, ļoti glīti izskatās pakarinātas trīs vienādu toņu drēbītes un divi kurpju pāri, bet realitātē skapis parasti ir daudz raibāks un pilnāks. Jāpadomā, kā šo raibumu noslēpt, lai iegūtu kārtīgas istabas sajūtu.
Bērnistabā svarīgākās ir bērna vēlmes
Pats galvenais, iekārtojot bērnistabu, ir tas, kas aktuāli bērnam. Nevajag bērnistabā acu priekšā turēt visu, kas bērnam pieder. Liekās drēbes un apavus, rotaļlietas un grāmatas, līdz kurām vēl jāizaug, labāk glabāt slēgtās kastēs skapjaugšā vai citā telpā. Jo mazāk bērnam lietu, kas jāuztur kārtībā, jo labāk. Pa tvērienam jābūt tikai tam, kas bērnam ir patiešām vajadzīgs un svarīgs.
Kamēr bērniņš vēl ir pavisam mazs, nav vērts aizrauties ar glezniņām, rāmīšiem, pulksteņiem, figūriņām, jo tas viss krāj putekļus un rada nekārtīgu sajūtu. Jaunajiem vai topošajiem vecākiem, kuriem gribas visu iekārtot kā žurnālā, vislabāk dziļi ieelpot, atslābt un novietot istabā vienu zaļu telpaugu. Laiks un bērns pats pateiks priekšā, kā istabu iekārtot. Tā “apaugs” ar rotaļlietām, grāmatām, spēlēm un bērna radošajiem darbiem, ko nedrīkstēs izjaukt, tāpēc galvenais, lai telpu ir viegli uzturēt tīru un kārtīgu.
Jo lielāks bērns, jo svarīgāks privātums
Ja brāļi un māsas ir puslīdz viena vecuma, iekārtot dzīves telpu ir vieglāk nekā tad, ja mājās ir piecgadnieks, tad piedzimst brālītis vai māsiņa un istaba ir jāsadala diviem dažāda vecuma bērniem. Šeit būtu svarīgi ņemt vērā, ka vairāk jādomā par vecāko bērnu. Viņam jaunā pieredze ir daudz grūtāka nekā mazākajam bērniņam. Lielākajam bērnam nedrīkst rasties sajūta, ka viņam pēkšņi viss tiek atņemts un visā ir jādalās.
Vecākiem šķiet dabiski vairāk sargāt mazāko un lielajam teikt – tu taču esi lielais brālis vai lielā māsa, tu taču zini, ka mazais nesaprot. Bet gan no pedagoģiskā, gan no kārtības viedokļa svarīgāk ir sargāt lielo bērnu un radīt viņam sajūtu, ka ir kāda zona, kas pieder tikai viņam – ja ne vesela istaba, tad vismaz istabas daļa, kaut vai atvilktne, plaukts, gulta vai galds, kas pieder tikai viņam un kur mazais brālis vai māsa nedrīkst neko aiztikt.
