Attiecību etīde. Pianists Andrejs Osokins un dziedātāja Katrīna Gupalo

Viss sākas ar iepazīšanās stāstu.

Andrejs: – Mēs zinājām viens par otra eksistenci jau no skolas gadiem. Bet romantiskas attiecības mums sākās vēlāk, Parīzē, kur abi bijām meistarklasēs. Parīzes gaisotne, pastaigas – un tad jau attapāmies, ka sarunas vairs nav tikai par mūziku. Sapratām, ka mums patīk būt vienam ar otru.

Katrīna: – Un vispār Andrejs mani iemānīja ar ēdienu. Viņš tik garšīgi mani baroja, tas bija tik sirsnīgi. Viņš mani kā tādu putniņu baroja, baroja, kamēr pieradināja.

Tā arī turpina?

Andrejs: – Nu jau biežāk, sarežģītāk un arī garšīgāk gatavo Katrīna. Man patīk pagatavot brokastis. Man vispār ir visai interesanta gaume uz ēdienu. Patīk gatavot rīsus, pastu, griķus un salātus. Gaļu es vispār negatavoju, kaut tā man ļoti garšo.

Katrīna: – Mēs kādu laiku dzīvojām Londonā, tur bija tāda svaigo garšaugu izvēle! Latvijā tolaik vēl tā visa nebija. Tieši garšaugu dēļ tā aizrāvos ar ēst gatavošanu Andrejam, ka laika ziņā noteikti tam veltīju tikpat daudz stundu, cik mūzikai. Gribējās to visu izmēģināt un arī iepriecināt Andreju.

Cik ļoti pirmais iespaids atbilda tam, ko tagad viens par otru domājat?

Katrīna: – Man visu laiku mainās tas, ko es par Andreju domāju. Tāpēc man ir interesanti, un varbūt tieši tāpēc mēs vispār esam kopā. Jo tā nepārejošā interese ir abpusēja. Mainās Andrejs, mainos es, un pasaule arī. Andrejs ir ļoti noslēpumains. Iepazīstot viņu, var iet arvien dziļāk un dziļāk. Un tik un tā paliek sajūta, ka kaut kas ir vēl neatklāts. Man ļoti patīk šī bezgalības sajūta.

Tagad pat liekas, ka sākumā man nebija ne mazākās nojausmas, kas un kāds viņš ir. Viņa enerģija un skaistums – iekšējais un ārējais – mani paņēma un ievilināja šajā lielajā noslēpumā, kuru es turpinu minēt.

Piemēram, kad Andrejs spēlē kamermūziku kopā ar kādu instrumentālistu vai vokālistu, tas notiek pēc notīm, un kādam šīs notis ir jāpāršķir. Citreiz nav variantu, un tas jādara man. Kad koncertā esmu 30 centimetru attālumā no Andreja, viņš ir tāds... Man ir sajūta – ja es viņam pieskaršos, viņš uzsprāgs! Tik daudz enerģijas tajā brīdī viņā ir. Kā lauva lēcienā, kaut kas neiedomājams!

Andrejs: – Katrīna ir apbrīnojami daudzveidīga. Gan ļoti sievišķīga, gan ļoti mērķtiecīga, gan ļoti muzikāla un savā mūzikā ārkārtīgi neparasta. Viņai ir sava vīzija, kā mūzikai jāskan. Tas man ļoti patīk, un katru reizi man patīk atklāt viņu kā no jauna. Saredzēt jaunu personības šķautni. Man vienmēr ir tāda interesanta atklāšanas sajūta attiecībās ar Katrīnu. To visu var pateikt arī ar vienu vārdu – talants. Viņa ir talantīga. Bet es esmu ļoti temperamentīgs cilvēks, man svarīgi, lai visu laiku ir interesanti. Un ar viņu ir. Jau kopš paša sākuma mēs sākām kopā arī muzicēt. Tas bija un ir ļoti aizraujoši – būt kopā uz skatuves. Milzīga enerģijas apmaiņa!

Ko otrs jums ir atklājis pašiem par sevi?

Andrejs: – Katrīna mani iepazīstināja ar teātra pasauli. Viņas ģimenē ir brīnišķīgi teātra mākslinieki. Mūsu pirmā kopīgā programma – 100 gadi ar Piafu – bija ne tikai mūzika, bet arī aktiermeistarība. Sākumā man nemaz nebija ar to tik viegli, bet jau toreiz ļoti iepatikās šī teātra klātbūtne.

Katrīna dod man padomus, kad es spēlēju. Un ir tik svarīgi, ka padomus un idejas dod cilvēks, kas ir ieinteresēts, lai man sanāk maksimāli labi. Jo ļoti bieži kritiķis grib parādīt, cik viņš pats ir gudrs, parādīt pats savu erudīciju un smalko jūtu pasauli, bet Katrīnai galvenais ir, lai es attīstos. Lai es atklāju sev jaunus komponistus un caur viņiem jaunas pasaules. Man tas ir ļoti vērtīgi, gandrīz visi mani projekti ir Katrīnas iedvesmoti.

Katrīna: – Kad mēs sākām draudzēties, man bija tāda kā dubultā dzīve. Viena bija profesionālā, saistīta ar klasisko mūziku, ar klavierspēli. Un vēl man bija pagrīdes dzīve, kas saistīta ar dziedāšanu, ar rok- un popmūziku, ar franču šansonu, ar teātri. Un šīs manas dzīves gandrīz nekad nesatikās. Man no tā bija liels diskomforts, visu laiku likās, ka ir jāizdara izvēle. Bija brīži, kad gribēju pamest klasisko mūziku, un bija brīži, kad likās, ka jāpaliek tikai tajā.

Es visu laiku biju meklējumos un galīgi nebiju mierā ar sevi. Liela spriedze. Bet Andrejs mani kaut kā maigi virzīja un turpina virzīt pašu pie sevis. Gan mākslā, gan kā cilvēku. Es pati jūtu, ka kļūstu labāks cilvēks Andreja ietekmē. Neesmu vairs tik dadzīga, esmu maigāka, sievišķīgāka, mīļāka. Andrejs ar savu harmonisko personību kaut kā ļoti dabiski palīdzēja man aiziet pašai pie savas būtības un savienoja manī klasisko mūziku, popmūziku un teātri. Andrejs ir pirmais, kuram parādu, ko esmu sakomponējusi. Un viņš arī ir tas cilvēks, kura viedoklis man ir vissvarīgākais.

Andrejs uzskata, ka vajag tiekties uz ļoti augstiem mērķiem un uz savu mākslu skatīties nevis mazā kontekstā, bet likt sevi starp lielajiem un tiekties pie viņiem. Tas ļoti labi iet kopā ar manu viedokli. Jo man ir tāda ekoloģiskā pieeja mākslai. Tas ir – nepiesārņot pasaules informatīvo lauku ar... Piesārņojumu. Lai, gadījumā ja rīt kaut kas notiek un tas ķieģelis tomēr uzkrīt uz galvas, man nav kauns par sevi, bet ir prieks par padarīto. Lai nav tiekšanās pēc ātra veiksmes stāsta, bet nav kauna par sevi arī pēc desmit un divdesmit gadiem. Lai viss, ko darām, ir ar jēgu.

Andrejs: – Es ļoti atbalstīju Katrīnas pirmos dziesmu rakstīšanas mēģinājumus. Un šī bumbiņa atnāca pie manis atpakaļ – mūsu programmā 100 gadi ar Piafu es pirmoreiz sāku improvizēt un aranžēt mūziku. Centos panākt, lai klavieres skan kā orķestris, maksimāli parādot visas klavieru iespējas. Un nu jau es sāku arī mazliet komponēt. Ļoti maigi un uzmanīgi, bet Katrīna man visu laiku palīdz. Jūtu, ka drīz būšu gatavs šo jauno radošo šķautni atklāt arī saviem klausītājiem.

Katrīna: – Jo es jau tagad zinu, cik vārīga ir komponista dvēsele!

Kurš no jums vairāk piekāpjas otram? Piemēram, mājsēdes laikā – kuram priekšroka pie klavierēm spēlēt?

Katrīna: – Mēs vienlaikus spēlējam, katrs savā istabā. Andrejs pie lielā flīģeļa, bet es spēlēju pie elektroniskajām klavierēm un ar austiņām. Mēs abi visu laiku mēģinām, kā dejā just viens otru. Jo ir skaidrs, ka vienkārši ar tādu egoistisku pieeju divi mākslinieki kopā dzīvot nevar. Nevar viens pēkšņi izdomāt pateikt, ka viņa māksla ir svarīgāka nekā otra. Tas ir ceļš uz attiecību iznīcību. Visu laiku svarīgs ir gan mans, gan Andreja darbs.

Andrejs: – Darba process ir darbība, kas pielīp. Kad viens strādā, tad otram arī gribas strādāt. Man kauns neko nedarīt, ja Katrīna otrā istabā raksta jaunu dziesmu. Tad es arī sēžos pie klavierēm un mācos vēl vienu Šopēna noktirni vai Bēthovena sonāti.

Katrīna: – Vai arī mēs abi kopā neko nedarām.

Andrejs: – Katrīna var saprast, kāpēc man pēkšņi mainās garastāvoklis un es stundu sēžu, skatoties vienā punktā. Domāju, vairumam cilvēku tas liktos ļoti dīvaini. Katrīna brīnišķīgi saprot, ka es tādā veidā vingrinos, domāju par skaņdarbu. Tāpat es viņai neteikšu: “Sacerēsi savu dziesmu rītdien, šodien mums bija ieplānotas vakariņas restorānā!” Es zinu, cik rets un svarīgs ir iedvesmas brīdis un ka tas jāizmanto.

Ko jūs labprāt kopā darāt?

Katrīna: – Andrejs mani ir pieradinājis skatīties labu kino. Tas gāja rokrokā ar garšīgajiem ēdieniem, ar kuriem viņš mani iebaroja. Varu to ieteikt citiem vīriešiem, šī savienība – labs kino un labs ēdiens – nostrādā. Andrejs mani ir vedis cauri visiem lielajiem režisoriem. Mums bija Kubrika periods. Es pat nesaprotu, kā agrāk varēju dzīvot bez Kubrika! Brāļi Koeni, Deivids Linčs, franču jaunais vilnis.

Andrejs: – Un vēl mums kopā ļoti patīk ceļot. Tikko atgriezāmies no koncerta Frankfurtē. Koncerts bija man, bet pusi no nedēļas kopā baudījām iespēju apskatīt un izstaigāt Berlīni.

Katrīna: – Bijām arī Berlīnes zoodārzā, tur tieši bija pelikānu barošanas laiks. Bet man ir dziesma par pelikānu, tā vēl nav ierakstīta, bet jau tagad tas viss kaut kā ļoti saslēdzās.

Andrejs: – Ceļošana divatā ir daudz lielāka bauda nekā braukšana uz koncertu vienam. Tad es jūtos vientuļš, domāju, ka vajag vēl un vēl pavingrināties, labāk sagatavoties koncertam, un varu pat vispār neko no pilsētas neredzēt. Pēc koncerta jūtos noguris un atkal vientuļš... Pianists vispār parasti ir viens. Viņam nav ne orķestra, ne grupas. Tā vientulība, no vienas puses, ir mūsu daba, jo vajag daudz strādāt ar savu instrumentu, lai kaut ko sasniegtu. Bet, no otras puses, ir svarīgi iziet no šīs vientulības, jo tas ir sarežģīts emocionālais stāvoklis. Mēs pavadām viens otru koncertos, izbaudām tos. Man patīk redzēt, kā cilvēki pēc Katrīnas koncertiem mainās, kļūst acīmredzami enerģiskāki un laimīgāki.

Kurš no jums ir ātrākas dabas? Man likās, ka Katrīna, bet nu jau sāku domāt, ka Andrejs.

Katrīna: – Mēs abi esam ļoti temperamentīgi, abiem ir karstas asinis. Bet mēs abi esam arī racionāli cilvēki. Ne tikai emocijas, bet arī loģika ir klātesoša. Ir brīži, kad es esmu tā, kas saka, ka tagad vajag saņemties, viss būs labi. Un ir brīži, kad Andrejs paņem iniciatīvu savās stiprajās rokās. Un es nomierinos.

Andrejs: – Man liekas, māksliniekam ir jābūt ar temperamentu, ar harismu. Jo uz skatuves, īpaši, ja esi solists, tu esi viens un uz tevi skatās daudzi. Ir jābūt iemeslam, kāpēc viņi visi skatās un klausās, kā tu izpildi Imanta Kalniņa dziesmu – jo to varētu kaut kā nebūt nodziedāt katrs no viņiem. Bet viņi klausās tieši tevi.

Katrīna: – Ir par maz ar tehnisku varēšanu. Vajag klāt arī to X faktoru. Un es nezinu, vai to X faktoru var sameklēt pavisam mierīgos ūdeņos. Uz skatuves vajag sprādzienu.

Andrejs: – Māksliniekam jābūt ar ļoti jūtīgiem nerviem. Viņam ātri ir jāsaprot cita cilvēka sāpes – komponista, varoņa. Jāsaprot, kā cilvēks jūtas ekstremālos apstākļos. Mīlestība, tās zaudējums – tie ir ekstremāli apstākļi.

Dažreiz pēc koncerta ļoti grūti nomierināties. Stāvoklis tāds, it kā tūlīt jāskrien maratons. Īpaši, ja koncertam bijuši lieli panākumi.

Katrīna: – Tad četros no rīta Katrīna konstatē, ka Andrejs vēl neguļ...

Andrejs: – Dažreiz pēc ļoti atbildīgiem koncertiem visu nakti nevaru gulēt.

Kādi ir jūsu aizliegtie temati, par kuriem zināt, ka var sanākt strīds?

Andrejs: – Teikšu mazliet kaut ko dīvainu. Manuprāt, strīdi ir veselīgi. Īpaši attiecībās. Ar piebildi, ka tie ir karsti un ātri strīdi. Jo, ja turi sevī neapmierinātību, tā krājas un kļūst arvien sliktāk. Un galvenais – tu sāc atdalīties no otra cilvēka, tev sāk veidoties savas sāpes, ko negribi un nevari izstāstīt. Tā sākas vientulība attiecībās. Tāpēc strīdi – tas ir labi. Un arī negatīvās enerģijas izlaišana, jo arī tā ir enerģija, to nevar noslāpēt.

Katrīna: – Es pilnīgi piekrītu. Ir svarīgi pašam saprast, kas tevi besī, un pateikt to otram laikus. Ja tu ar savu besi turpināsi dzīvot un klusībā vārīties, tas padarīs dzīvi gandrīz neciešamu. Tā ir atziņa, pie kuras es ne uzreiz atnācu. Bet es ļoti priecājos, ka atnācu. Jo ikdienas dzīve kļuva daudz patīkamāka. Es pasaku Andrejam, ja man kaut kas nepatīk. Viņam nereti sākumā ir pretī runājoša attieksme, bet viņš saprot un nākamajā dienā atzīst: jā, varbūt var pamēģināt citādāk. Jo parasti jau tie ir sīkumi, sadzīve.

Andrejs: – Man ļoti nepatīk kaut ko pazaudēt. Piemēram, notis.

Katrīna: – Un viņš man nesaka, ka ir pazaudējis! Viņš vienkārši kļūst skumjš, un es jūtu, ka kaut ko noteikti ir pazaudējis... Tad man jāizvelk no viņa, kas ir pazudis, jo galu galā es to parasti arī atrodu.

Andrejs: – Es saprotu, ka tas pat ir mazliet smieklīgi, jo notis taču vienmēr var dabūt, tās nav vienā eksemplārā. Problēma nav liela, un to atrisināt var ļoti viegli, bet man nepatīk, ka neplānoti kaut kas notiek ne tā. Un ka es varbūt stāvu šīs pazudušās lietas priekšā, bet to neredzu! Tagad jau visam ir nosaukums, varbūt arī šim ir kāda diagnoze izdomāta. Bet svarīgi, lai Katrīna man palīdz meklēt, nevis ironizē. Ja ironizē, es vispār kļūstu dusmīgs. Saprotu, ka nav jēgas mest telefonu jūrā, piemēram, pazaudēta centa dēļ, bet tajā brīdī gribas gan mest. Tāda dīvaina mana rakstura īpašība.

Katrīna: – Bet tāpēc jau tu sāki komponēt. Komponēšana ir bezmaksas psihoterapeita konsultācija jebkurā laikā. Uzraksti mūziku – un viss atkal ir kārtībā, kā ar roku noņēma.

Turpinot kulinārijas tēmu, tur mums arī dažreiz ir domstarpības. Andrejam garšo tas, kas garšo, un es zinu, kas viņam garšo. Bet man katru vakaru gribas ko citu! Viņš saka: “Mums jau viss ir, nevajag veikalu.” Bet man pēkšņi sagribas greipfrūtu, un tāpēc tam noteikti jābrauc pakaļ. Viņš pilnīgi nesaprot, kā tas tā var būt, ka man katru vakaru gribas kaut ko pilnīgi citu.

Un kā otru iepriecināt?

Andrejs: – Katrīnai ļoti patīk ziedi. Īpaši lokdaunā ir vērtīgi viņai tos dāvināt, lai taču saprot, ka to dara ne tikai sveši vīrieši koncertos, bet arī es to varu. Viņai arī ļoti patīk rūpēties par ziediem. Viņa zina noslēpumus, kā tos ilgāk saglabāt skaistus. Viņai nez kāpēc ļoti patīk, ja ziedi stāv ilgi. Man savukārt tas šķiet ļoti diskutējams jautājums, jo taču vienalga tie mirs. Un, ja tie stāv ilgi, varbūt tās ir ziedu ciešanas?

Katrīnai patīk pastaigas. Arī tepat Rīgā, pa kādu parku, bet aizbraukšana uz dabas takām viņai noteikti ļoti uzlabo garastāvokli. Ja viņa ir skumja, pastaiga viņai vienmēr palīdzēs. Un kā man uzlabot garastāvokli – pat nezinu...

Katrīna: – Iedot bučiņu! Pienākt klāt un samīļot. Tāda fiziskā iedarbība bieži vien nostrādā labāk par vārdiem, ar tiem vienmēr nenotrāpīt. Bet ar pieskārienu situāciju var uzlabot vienmēr.

Un ko jūs otrā nesaprotat?

Andrejs: – Es pilnīgi nesaprotu, kā Katrīna var tik ātri pārslēgt emocijas. Gan mūzikā, gan dzīvē. Īpaši šajos divos beidzamajos gados, kad ir ļoti daudz arī skumju notikumu, un tie ir tuvu cilvēku lokā. Kā viņa nenokļūst depresijā, bet tieši otrādi – atrod dzīves enerģiju. Enerģija ir tas, ko es viņā apbrīnoju, un ne vienmēr saprotu, kur viņa to ņem.

Katrīna: – Es ļoti daudz domāju par nāvi. Mans tētis agri aizgāja no dzīves, es tolaik piedzīvoju pat tādu pašiznīcinošu posmu. Bet tagad tieši šīs domas man varbūt arī dod enerģiju dzīvot. Man ir skaidrs, ka dzīve ir piedzīvojums. Un, ja reiz tāda iespēja dota, to vajag izbaudīt. Un darīt tā, lai arī citiem cilvēkiem, ar ko satiecies, šis piedzīvojums būtu skaits un lai tu viņa ceļojumu papildini, dodot kaut ko skaistu un labu. Pasaule ir brīnišķīga! Daba, cilvēki, dzīvnieki – manuprāt, šī pasaule jau ir paradīze, tikai mums jāspēj to saskatīt un arī adekvāti šajā paradīzē uzvesties, nevis visu bojāt.

Jūsu leksikā ir bijis vārds “šķirties”?

Andrejs: – Neatceros neko tādu. Mēs abi esam tādi cilvēki, kuriem interesantāk ir kaut ko uzlabot un salabot, nevis iznīcināt. Es zinu cilvēkus, kuriem ļoti patīk šķirties kaut katru nedēļu. Viņi pat nedomā to darīt, bet runā, ka to darīs, viņiem vajag to drāmu.

Katrīna: – Sākumā jau mums arī negāja tik gludi. Es nebiju tā noskaņota, ka nu meklēšu un arī atradīšu sev džeku uz ilgu laiku. Es vienkārši baudīju, cik labi, ka esam satikušies. Bet es uzreiz arī jutu, ka attiecības ar Andreju velk uz kaut ko nopietnu. Un es baidījos. Varbūt arī nebiju īsti gatava. Teicu Andrejam par šīm savām sajūtām, bažām, bet viņš atbildēja: “Nē, es tev nepiekrītu!” Es biju tādā šokā! Jo pirms tam man bija līdzīga situācija – un ar to arī viss beidzās. Bet Andrejs pateica, ka viņš nepiekrīt,un es tiku pilnīgi izsista no savas vieglprātības. Pēc šā gadījuma paskatījos uz Andreju jau ar citām acīm. Man burtiski kā lampiņa virs galvas izgaismojās: bet kāpēc bojāt kaut ko, kas ir tik labs? Ka nevajag baidīties un vajag iet uz priekšu. Un varbūt kopā ir interesantāk nekā atsevišķi?

Jūs speciāli neprecaties vai nejauši tā sanāk?

Andrejs: – Tā vairāk ir Katrīnas tēma.

Katrīna: – Labi, mēģināšu izstāstīt. Tā ir sanācis, ka man tiešām nekad nav bijis ne mērķa, ne domas: kad tad beidzot mani kāds apprecēs?! Tas nekad nav bijis svarīgi. Man nevajag ierakstu dokumentos, ka esmu precēta dāma. Mums arī nav bijusi tāda vajadzība juridiski. Varbūt, ja būtu kāds ekstrēms ceļojums naktī uz Lasvegasu, mēs kaut ko tādu varētu izdarīt. Bet tā speciāli organizēt kāzas – nu, es nezinu... Ir taču tik daudz citu skaistu notikumu, ko organizēt. Un mums ir tik labi kopā, ka nevajag nevienam neko pieradīt. Ne citiem, ne sev.

Man nevajag pierādīt, ka Andrejs tagad ir mans. Man patīk, ka Andrejs katru rītu pamostas un izvēlas palikt ar mani tāpēc, ka viņš to grib. Lai gan viņš taču varētu izdarīt arī citādāk, viņš varētu nenākt mājās, bet viņš izvēlas nākt pie manis. Man tas šķiet vērtīgāk. Es negribu daudz par to izpausties, bet man liekas, ka apprecoties kaut kas paliek nedabiskāk un sliktāk. Laikam jau man no tā ir bail, un es negribu riskēt un kaut ko mainīt.

Kā jūs pieņēma otra ģimenē?

Katrīna: – Andrejs manai mammai uzdāvināja ļoti skaistu juvelierizstrādājumu koka veidolā. Mana mamma noreaģēja ļoti pozitīvi un uzreiz saprata, ka Andrejs ir nopietns kadrs. Savukārt es pie Andreja tēta mācījos, mēs bijām pazīstami. Arī Andreja mamma ir pianiste, un brālis. Tur nebija pārsteigumu. Man ļoti patīk gaisotne Andreja ģimenē, īpaši, kad satiekas gan tuvāki, gan tālāki radi. Viņiem ir cieša saikne, ko daudzas ģimenes ir pazaudējušas. Un es ļoti priecājos, ka viņi mani ir pieņēmuši. Tā ir sajūta, ka neesi viens pats pasaulē kaut kur izmests.

Kādas ir Katrīnas sievišķīgākās, bet Andreja vīrišķīgākās īpašības?

Andrejs: – Vai mūsdienās drīkst uzdot tādu jautājumu? Es bieži vien runājot gribu izteikt kādu komplimentu par sievišķību, piemēram, meistarklasēs, bet saprotu, ka tas tagad ir kaut kā nepolitkorekti, un noklusēju.

Katrīna: – Andrejs ļoti labi vada auto. Viņam patīk braukt, un viņam tas sanāk. Man tas liekas ļoti vīrišķīgi. Vīriešiem piestāv mašīnas.

Mēs dzīvojam un arī strādājam kopā, un ļoti dabiski sanācis tā, ka Andrejs man ir tāds kā direktors. Viņš saprot visu, kas saistīts ar līgumiem, rēķiniem, nodokļiem, viņam tas patīk un padodas. Tad es sievišķīgi varu pacelt ķepiņas un atzīties, ka neko no tā nesaprotu un arī negribu saprast. Varu par to visu nedomāt un zināt, ka viss būs kārtībā.

Drīkst, tagad es par sevi mazliet pateikšu? Es esmu pa pusei ukrainiete. Bet Ukrainā sievietes ļoti rūpējas par saviem vīriešiem sadzīviski. Es arī ļoti sevī jūtu šo stīgu. Man patīk gatavot ēst, man patīk mazgāt traukus un veļu, man tiešām no sirds tas viss patīk! Un, pieļauju, ja Andrejs nebūtu Andrejs, es varbūt nemaz nenodarbotos ar mākslu, bet būtu mājsaimniece ar lielo burtu, kas pati to izbaudītu.

Tāpēc esmu ļoti pateicīga Andrejam, ka viņam patīk šīs manas ukrainiskās izpausmes, bet viņš to ļaunprātīgi neizmanto. Viņš ir 21. gadsimta vīrietis un brīžam pat bīda mani karjeras virzienā vairāk, nekā es pati to darītu. Plus viņš mani vienmēr uzklausa, palīdz ar ieteikumiem brīžos, kad man rokas nolaižas. Viņam ieslēdzas ļoti analītisks šahista piegājiens, viņš izanalizē situāciju un atrod ceļu, pa kuru man iet tālāk. Te satiekas viņa vīrišķība un mana sievišķība.

Andrejs: – Katrīnā brīnišķīgi savienojas sievišķīgs mīļums, pat paklausība, un mērķtiecība. Viņa gandrīz vienmēr saka “jā, protams!”, bet visā, kas attiecas uz skatuvi, viņa ir prasīga un ir dīva vislabākajā nozīmē. Uz viņu gribas skatīties. Viss, ko viņa dara uz skatuves, ir tik interesants, ka es nevaru novērst acis. Tas ir tik sensuāli un seksuāli. Viņa ir ļoti draudzīga ar cilvēkiem, kas, manuprāt, arī ir sievietes spēks – ātri un viegli sadraudzēties.

Katrīna: – To gan es no tevis iemācījos. Agrāk es vispār biju maniakāla vientuļniece. Ne ar vienu nerunāju, tikai smēķēju un spēlēju klavieres. Andrejs ir aizvedis mani pie cilvēkiem un parādījis, ka viņi ir jauki un pat brīnišķīgi, ka no viņiem nav jāslēpjas.

Andrejs: – Mums arī vienam ar otru ļoti patīk sarunāties un tajās sarunās izgudrot kaut ko jaunu. Kad starp diviem cilvēkiem izveidojas ciešs kontakts, arī viņu prāts sāk darboties kopā. Un tas strādā daudz ātrāk nekā vienatnē. Es agrāk domāju, ka viens plus viens ir divi. Bet tagad man liekas, ka tas var būt arī četri un pat astoņi.

Nopietnākais lēmums, kas jums kopā bijis jāpieņem?

Katrīna: – Pirmais – mēs nolēmām braukt studēt uz Ameriku. Andrejs doktorantūrā, es maģistrantūrā. Mēs abi iestājāmies slavenajā Džuljarda skolā, viss jau bija nolemts. Bet tad mums sākās koncerttūre 100 gadi ar Piafu, tā bija pirmā reize, kad es sevi nopietni pozicionēju kā dziedātāju, nevis pianisti. Es sajutu tādu klausītāju mīlestību šeit Latvijā! Biju tik pārsteigta par to, ka mēs nolēmām palikt Latvijā, neaizbraucām uz Ameriku.

Tagad es domāju, ka taču vienalga, kur tu dzīvo. Visur var aizbraukt, aizlidot. Bet Latvija ir vieta, kur mēs jūtamies labi, te ir mūsu draugi, ģimene. Te ir klausītāji, ar kuriem runājam savā dzimtajā valodā. Te ir visi apstākļi, lai ērti radītu savu mākslu. Pēc tam taču var aizbraukt uz to pašu Ameriku jau ar gatavu darbu kā mākslinieks. Nevis atkal no nulles būt par studentu un censties kādam sevi pierādīt. Mēs jau esam tajā stadijā, kad paši zinām, kas esam un ko gribam. Mums vairs nav jābūt paklausīgo studentu, iesācēju pozīcijā.

Andrejs: – Spēlēt saviem cilvēkiem ir patīkamāk. Viņi saprot mūsu koncertprogrammas, tēmas dziļāk. Sāku arī vadīt savu klavieru klasi Mūzikas akadēmijā, man ir svarīga šī iespēja dot tālāk zināšanas citiem.

Esmu liela Katrīnas cienītāja tajā ziņā, kā viņai izdodas iedziedāt mums labi zināmas dziesmas – Viņi dejoja vienu vasaru, Apvij rokas, Par pēdējo lapu un citas – tik ļoti savā stilā, tik ļoti savos aranžējumos. Vai ir plāns turpināt?

Katrīna: – Mūsu jaunajā koncertprogrammā Mēness starus stīgo tas turpinās vēl ķecerīgāk. Tā ir programma, kurā būs latviešu tautasdziesmas, latviešu klaviermūzika, bet, kas visinteresantāk, tajā būs arī latviešu klasiskās solo dziesmas un kora dziesmas, ko mēs izpildīsim savās aranžijās. Tā ir liela uzdrīkstēšanās un arī atbildība. Īpaši man, jo parasti šīs dziesmas dzied vai nu koris, vai solists ar operas balsi.

Andrejs: – Tā ir izcila mūzika, kas skan ne tik bieži, kā būtu pelnījusi. Un īpaši tagad, kad koru darbība ir ierobežota. Varbūt arī šī mūzika būs kādam atklājums. Jo mums jau šķiet, ka visi šīs skaistās dziesmas zina, bet mēs tomēr esam mācījušies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, mums tas bija obligātais repertuārs klavieru pavadījumā.

Katrīna: – Man ļoti patīk, ko dara Lady Gaga. Viņa ir popzvaigzne ar trakiem tērpiem, bet tad uzvelk skaistu vakarkleitu, lai kopā ar Toniju Benetu taisītu džezīgu programmu. Viņa runā par to, cik svarīgi, lai jauni cilvēki iepazīst arī zelta klasiku un nepaliek tikai radio mūzikas klausītāji. Man arī šķiet, ka cilvēks var būt ļoti mainīgs un atšķirīgs, īpaši māksliniekam nav sevi jāievieto rāmjos.

Ko jūs vēl noteikti gribat kopīgi izdarīt?

Katrīna: – Ir viens, kas mums jāizdara, bet Andrejs tam vēl pretojas. Ceru, ka viņš sapratīs – citas izejas nav. Proti, man ir sapnis par korgiju. Par suni. Man pat ir dziesma par korgijiem! Ar šiem suņiem man ir īpašas attiecības, un sākās tās ar nepatiku. Es pat skaļi izteicu savu viedokli, cik nesimpātiski ir šie suņi. Sunim taču jābūt kā dobermanim vai retrīveram, vai spanielam... Bet reiz es gāju pa ielu, un divi korgiji ar savu saimnieci apstājās pie sarkanās gaismas. Viņi pagriezās pret mani un ieskatījās man acīs. Viss. Viņu atvērtais, naivais, siltais skatiens mani nohipnotizēja, un es tajā izkusu.

Kopš tā laika es diezgan maniakāli sekoju visiem korgijiem, kas dzīvo mūsu rajonā. Kad braucam ar auto, es dažreiz lūdzu Andreju braukt lēnāk, lai paspēju nofilmēt kādu pa ielu ejošu korgiju savai kolekcijai. Un sapņoju, ka kādreiz mums būs savs korgijs. Andrejs saka, ka ar mūsu dzīves ritmu to nedrīkst, suns tiks atstāts novārtā. Es savukārt domāju, ka vienmēr un visur savu korgiju ņemšu līdzi. Un ka man būs koncerti, kuros sēdēšu pie klavierēm, bet tām līdzās sēdēs mans korgijs un brīnišķīgi uzvedīsies.