Iedvesmojošs stāsts: kā albīna ķīniešu meitene no bērnunama kļuva par žurnāla “Vogue” modeli

Albīnisms ir reta ģenētiska saslimšana, kuras rezultātā daļēji vai pilnībā trūkst ādas pigmenta, kā rezultātā āda un mati ir ļoti bālā tonī. Turklāt šāda tipa āda ir ļoti jutīga pret saules stariem.

Taču Sjueli neparastais izskats, ko vecāki uzskatīja par lāstu, ir pavēris meitenei karjeras iespējas un viņa kļuvusi par modeli. Meitenei ir tikai 16 gadu, un viņas fotogrāfijas jau rotājušas prestižā modes žurnāla “Vogue” lappuses. Viņa arī piedalījusies pasaulē vadošu modes dizaineru reklāmas kampaņās.

Lūk, kāds ir neparastās ķīniešu meitenes dzīves stāsts.

Bērnunama darbinieki man deva vārdu Sjueli. “Sjue” tulkojumā no ķīniešu valodas nozīmē “sniegs”, bet “Li” – “skaistums”. Trīs gadu vecumā mani adoptēja: es kopā ar mammu un māsu pārcēlos uz dzīvi Nīderlandē. Mamma teica, ka nevarētu pat iedomāties man piemērotāku vārdu. Viņa arī uzskata, ka ir svarīgi nepazaudēt saikni ar manu ķīniešu izcelsmi.

Kad es nācu pasaulē, Ķīnā valdība popularizēja viena bērna politiku ģimenē. Ja kādam piedzima bērns ar albīnismu, to uzskatīja par ļoti lielu nelaimi. Dažus bērnus, to skaitā mani, pameta likteņa varā. Citus ieslēdza mājās, bet, ja viņi apmeklēja skolu, matus krāsoja melnā krāsā.

Vairākās Āfrikas valstīs albīnus cilvēkus pat medī kā dzīvniekus: viņiem var nocirst kājas un rokas vai pat nogalināt. Zintnieki izmanto viņu kaulus, lai gatavotu zāļu uzlējumus, jo vietējie iedzīvotāji tic, ka šo cilvēku kauli ir spējīgi izārstēt dažnedažādas kaites, bet tas, protams, nav taisnība. Šādi uzskati ir mīti. Varu būt priecīga, ka mani tikai pameta.

Mani bioloģiskie vecāki neatstāja nekādu informāciju par mani, un es nezinu, kad ir mana dzimšanas diena. Pirms gada man veica rokas rentgena uzņēmumu, lai precīzāk noteiktu manu īsto vecumu. Dakteri secināja, ka man tobrīd varēja būt 15 gadu.

Manas modeles gaitas aizsākās ar nejaušību 11 gadu vecumā. Mana mamma kontaktējās ar modes dizaineri, kas ir no Honkongas. Šīs sievietes dēlam bija zaķa lūpa, un viņa nolēma bērnam šūt ļoti modīgu apģērbu, lai cilvēki pārstātu skatīties tikai uz zēna muti. Viņa savu kolekciju nosauca “Ideālie trūkumi” un apvaicājās, vai es nevēlētos piedalīties viņas tērpu modes skatē Honkongā. Tā bija brīnišķīga pieredze.

Pēc šīs skates mani uzaicināja piedalīties pāris fotosesijās, to skaitā pie fotogrāfa Broka Elbenka viņa studijā Londonā. Viņš manu portretu publicēja savā “Instagram” lapā. Ar mani drīz pēc tam sazinājās modeļu aģentūras “Zebedee Talent” pārstāvji un apvaicājās, vai es vēlētos pievienoties viņu misijā, lai cilvēki ar ierobežotām iespējām būtu pārstāvēti modes industrijā.

Vienu no maniem attēliem, kuru uzņēma Broks, 2019. gada jūnijā publicēja žurnāla “Vogue” itāliešu izdevumā, kam uz vāka bija Lanas del Rejas fotogrāfija. Tolaik es vēl nezināju, cik ietekmīgs ir šis žurnāls un man bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kāpēc cilvēki jūtas tik sajūsmināti par to.

Modeļu biznesā atšķirīgs izskats ir Dieva svētība, nevis lāsts, turklāt man ir dota platforma, lai es pievērstu sabiedrības uzmanību albīnismam. Apavu zīmola “Kurt Geiger” reklāmas kampaņa bija brīnišķīgs piemērs tam, kā parādīt savu atšķirību. Viņi man atļāva izvēlēties pašai savu stilu un iestudēt fotosesiju kopā ar māsu, jo koronavīrusa ierobežojumu dēļ fotogrāfam nebija atļauts atrasties studijā. Tas nozīmēja, ka varu izpausties un parādīt sevi, kā vēlos. Esmu ļoti lepna un gandarīta par rezultātu.

Protams, joprojām ir ārkārtīgi tievas divus metrus garas modeles, taču tagad cilvēki ar invaliditāti un ierobežotām iespējām aizvien biežāk redzami žurnālu lappusēs, un tas ir jauki. Tam vajadzētu kļūt par normu. Modeles ar albīnismu bieži pakļauj stereotipam, aicinot viņas fotosesijās pozēt kā eņģeļus vai spokus, un tas mani dara bēdīgu. Īpaši tāpēc, ka šādi tiek saglabāti maldīgie mīti, kuru dēļ tiek apdraudētas albīnisma skarto bērnu dzīvības tādās valstīs kā Tanzānija un Malāvija.

Mans albīnisms nozīmē, ka man ir tikai aptuveni 10% redzes, es nevaru skatīties uz tiešu gaismas avotu, jo no tā man sāk sāpēt acis. Reizēm fotosesijās izmanto spilgtu apgaismojumu, un es tad lūdzu, vai varētu uz brīdi pievērt acis vai samazināt gaismas intensitāti. Vai arī piedāvāju: ‘Labi, varat uzņemt trīs fotogrāfijas ar zibspuldzi, kad man acis ir plati vaļā, taču ne vairāk.”

Sākumā viņiem šķiet, ka tas būs grūti, taču vēlāk, pēc dažiem uzņēmumiem, viņi saka “oho” un ir apmierināti ar rezultātu. Mana aģentūra klientiem saka: ja nevarat izpildīt šīs prasības, Sjueli ar jums nevarēs strādāt. Aģentūrai ir svarīgi, lai es justos komfortabli.

Cilvēki teic, ka redzes traucējumi ļauj man paskatīties uz apkārtējo pasauli citādi: es redzu detaļas, kam citi nepievērš uzmanību. Tas man palīdz mazāk satraukties par skaistumu tā tradicionālajā izpratnē. Iespējams, ka tāpēc, ka ne vienmēr varu saskatīt skaidri, es vairāk uzmanības pievēršu balsīm un cilvēku domām. Man daudz svarīgāks ir viņu iekšējais skaistums.

Man patīk strādāt par modeli, jo ir tik jauki iepazīties ar jauniem cilvēkiem, praktizēt savu angļu valodu un novērot, kā apkārtējiem patīk manas fotogrāfijas. Es vēlos savu karjeru izmantot kā platformu, kas sabiedrībai izskaidro albīnisma problēmas. Es vēlos pateikt, ka albīnisms – tā ir ģenētiska saslimšana, nevis lāsts. Pareizāk būtu teikt “cilvēks ar albīnismu”, jo vārds “albīns” izklausās kā jūsu personības raksturojums.

Cilvēki teic, ka man vajadzētu pieņemt un palaist vaļā savu pagātni, bet es tam nepiekrītu. Manuprāt, ir svarīgi saprast, kas ir noticis un kāpēc, bet to nav obligāti pieņemt. Es nesamierināšos ar to, ka bērnus nogalina tikai tāpēc, ka viņi piedzimst ar albīnismu. Es vēlos mainīt pasauli.

Es vēlos, lai bērni ar albīnismu vai jebkuru citu invaliditātes formu vai atšķirībām zinātu, ka viņi var darīt visu, ko vēlas. Kas attiecas uz mani, ar kaut ko es atšķiros, bet ar kaut ko esmu tāda pati kā visi. Man patīk sports un alpīnisms, un varu to izdarīt ne sliktāk par citiem. Cilvēki var teikt, ka jums nekas neizdosies, taču tā nav – jums viss izdosies, vajag tikai mēģināt!