Daudzbērnu māmiņa Liene, kas no VID darbinieces kļuva par šuvēju: "Jo vairāk bērnu, jo vieglāk!"

Covid-19 pandēmijas laikā pa mājām Stopiņu novada Ulbrokā dzīvojas lielākā daļa ģimenes. Darba dienās mājas atstāj tikai tētis Artūrs, lai dotos strādāt, un bērnudārzniece Amanda, kura bieži vien jau pēc pusdienām vēlas atgriezties mājās pie ģimenes.

Liene atzīst, ka šajā attālināto mācību periodā daudz laika, uzmanības un enerģijas jāvelta, lai palīdzētu bērniem ar skolas darbiem. Rīta pusē abi lielākie pieslēdzas tiešsaistes nodarbībām, bet arī to nodrošināšanā mammai nākas piepalīdzēt, jo ik pa laikam kaut kas noiet greizi, piemēram, izlādējas telefons, pazūd internets vai nepareizi nofotografēts mājasdarbs. Arī jaunākais dēliņš ik pa laikam prasa mammas uzmanību. Tāpēc ik pa brīdim no dažādām mājas vietām atskan sauciens: "Mammu!"

Brīvajos brīžos cenšas šūt, bet ne vienmēr tas izdodas

Šie it kā sīkie darbiņi ļoti apgrūtina Lienes darbošanos savā profesijā. Jau vairākus gadus viņa ir šuvēja, kas iztiku pelna, pieņemot individuālu klientu pasūtījumus un šujot viņiem skaistu apģērbu. Savai profesijai viņa šajā pandēmijas laikā pilnībā nevar pievērsties arī pēcpusdienās, jo tad jāpalīdz bērniem pulciņos un mājas darbos.

Liene nesūdzas par papildus slodzi un neērtībām attālināto mācību laikā, bet izsaka vērtējumu, ka dažbrīd tās šķiet nenopietnas, jo ļoti bieži ir dažādas tehniskas ķibeles un skolēniem mājās ir grūtāk noturēt uzmanību nekā skolā. Mājās bērniem ir daudz dažādu kairinājumu, kas novērš vērību no skolotājas stāstītā, piemēram, mazā brālīša spēlēšanās vai mājas celtnieku darbošanās.

Viņa atminas kādu nedēļu, kad dažādu tehnisku sarežģījumu un ikdienas aizķeršanos dēļ bērni pēkšņi saņēma vairākus sliktus vērtējumus par saviem darbiem, lai gan līdz tam vienmēr bija mācījušies labi. Mamma saprata, ka sliktās atzīmes nebija tāpēc, ka bērni būtu pilnībā palaidušies vai neko nesaprastu, bet gan dažādu sadzīves apstākļu dēļ.

Liene izsaka cerību, ka pandēmijas drīzumā beigsies un atsāksies klātienes mācības, jo bērni ir ļoti noilgojušies pēc tieša kontakta ar skolotājiem un klasesbiedriem.

Nav dzirdējusi aizskarošas piezīmes par savu daudzbērnu ģimeni

Liene norāda, ka viņiem apkārt ir vairākas daudzbērnu ģimenes, tāpēc Pļaviņi ar saviem četriem bērniem nejūtas kā īpaša saime. "Mums tā liekas norma. Kopš mums ir četri bērni, apkārt sarodas arvien vairāk daudzbērnu ģimeņu. Citi iedvesmojas, ka mums ir tik daudz bērnu, kas nozīmē, ka arī viņi varēs uzaudzināt vismaz trešo bērniņu. Mums nav sajūtas, ka mēs būtu retums, jo tuvējā apkārtnē es zinu vairākas četru bērnu ģimenes."

Tāpat arī no apkārtējiem nav dzirdēti nicinoši izteikumi par daudzbērnu ģimenēm. "Domāju, ka tas atkarīgs no tā, kā sevi pasniedz. Mums ar ienākumiem viss ir kārtībā, un bērni ir sapucēti. Es regulāri šuju meitenēm kleitas, un visiem bērniem ir kārtīgas ballītes ar dažādām svinību vietām. Nav tā, ka mūsu bērniem kaut kā trūktu. Tieši tāpēc mēs izlēmām par ceturto bērniņu. Ja reiz varam un mums ir, ko viņam dot, tad esam gatavi vēl vienam. Tāpat visi bērni izaug."

Jo vairāk bērnu, jo vieglāk

Liene ievērojusi - jo ģimenē ir vairāk bērnu, jo ar viņiem ir vieglāk. "Viens bērns ļoti prasa mammas uzmanību, bet divi bērni spēlējas savā starpā. Kad ir trīs vai četri bērni, tad ir vēl vieglāk. Ar ceturto bija visvieglāk, jo lielākie bērni kļuva par viņa labprātīgiem auklētājiem. Viņiem ne tik daudz interesē mantas, kā paspēlēties ar mazo brāli."

Kad piedzima ceturtais bērniņš, pirmo pusgadu par viņu ļoti interesējās vecākā meita, palīdzot, piemēram, pienest pamperus un pudelītes. Kad bēbītis kļuva aktīvāks, sāka vairāk līst un rāpot, ar viņu aizrāvās bērnudārzniece, jauki paspēlējoties, kamēr mamma gatavoja pusdienas. Savukārt kad jaunākais dēliņš sāka staigāt, par viņu rūpes uzņēmās lielākais dēls, kam patika mazo staigātāju pieskatīt.

"Kad piedzima ceturtais bērns, es nevienā mirklī nepārtraucu savus darbus. Man turpināja nākt pasūtījumi, jo sākumā mazais labi gulēja, bet pēc tam iesaistījās palīgi. Mēs ar visu varējām tikt galā bez īpaša stresa. Domāju, ka ar pirmo meitiņu man bija lielāks stress un sagurums un mazāk varēju izdarīt nekā ar ceturto bērnu," Liene saka.

Piemēram, ar ceturto bērniņu mamma psiholoģiski saprot, ka mazulim nekas nenotiks, ja viņš izvelsies no zema dīvāna. "Lai cik ļoti es uzmanīju pirmo bērnu, arī viņš aptuveni pusgada vecumā izvēlās no dīvāna."

Liene gan priecājas, ka neviens no viņas bērniem nav gulējis slimnīcā vai cietis no smagiem veselības traucējumiem. Ja arī gadījies saslimt, tad drusku pagulšņājuši, pamīļojušies ar mammu un devušies atkal savās ikdienas gaitās.

Tieši bērnu stabilais veselības stāvoklis bijis viens no argumentiem, kāpēc pāris nolēmis laist pasaulē vēl ceturto bērnu, Liene atklāj un skaidro, ka bērnu veselīgums varētu būt saistīts ar to, ka pirmos piecus gadus mazie dzīvojušies pa mājām un saņēmuši daudz mammas uzmanības.

Neiespringst uz bērnu kašķiem

Lienei ir arī sava recepte, kā risināt brāļu un māsu strīdus. Brīžos, kad bērni paši netiek galā, gadās kāda trauma vai saplīsis priekšmets, mamma, protams, iejaucas, bet lielākoties viņa ļauj bērniem pašiem tikt galā ar konflikta situācijām. "Ja redzu, ka viņi paši netiks galā vai strīds saasinās, tad iejaucos, bet lielākoties es neiejaucos. Esmu konstatējusi: ja mamma iejaucas, tad viņi savā starpā tiek izšķirti un neiemācās atrisināt konfliktu, un vairāk paliek viens uz otru dusmīgi. Bet, ja es neiejaucos, tad viņi pastrīdas, viens otram kaut ko atņem, bet pēc tam dzīvo tālāk."

Ja mamma risina bērnu kašķus, tad parasti pēc to izšķiršanas liek bērniem izdarīt kādu darbiņu, piemēram, sakārtot savu istabu. Ja bērni strīdas par kādu mantu un netiek galā, tad mamma to paņem nost, kamēr bērni atkal var spēlēties draudzīgi. "Es tā pārāk neiespringstu par brāļu un māsu strīdiem. Ar pirmajiem diviem bērniem es vēl iespringu, iejaucos, bet tad sapratu, ka iejaucoties nodaru lielāku ļaunumu, nekā tad, ja es neiejaucos."

Liene cenšas veicināt mājās mieru un nesaasināt konfliktus. Viņa atzīst, ka tik mierīga attieksme grūti panākama ar vienu vai diviem bērniem. "Kad bērnu ir vairāk, mammai vienkārši ir ar sevi jāpastrādā un jāizdomā, kā ar situāciju vieglāk tikt galā, lai nebūtu psiholoģiski grūti. Visu laiku kaut kas notiek, bet man ir jāspēj saglabāt veselīga, pozitīva un laba sajūta." Liene atzīst - tiklīdz ģimenē ir vairāki bērni, vecāki ir spiesti pārslēgties un vairs nevar stresot par katru sīkumu, piemēram, saplēsto mantu.

Ar pirmo un otro bērnu ir visgrūtāk

"Pirmie divi bērni ir smags pārbaudījums attiecībām. Bet tiklīdz ir trešais un ceturtais bērns, mamma jūtas citādāk un arī pret bērniem izturas citādāk. Pēc pusdienām netīro grīdu un citas lietas, kas bojā garastāvokli, mēs vairs neuztveram kā stresa avotu. Mēs tam izgājām cauri un mūs tas vairs nesatrauc. Mēs zinām, ka jauns bērniņš ienesīs jaunas netīrības un sarežģījumus, bet mēs to vienkārši pieņemam," Liene saka.

"Kad man piedzima ceturtais bērns, es priecājos un apbrīnoju, kā viņš raudāja. Man tas likās tik skaisti un mīlīgi! Kad pirmais raudāja, es stresoju un nezināju, ko darīt. Kad naktī bērns pamodās un raudāja, mēs ar vīru savā starpā stresojām, kurš un kā tagad nomierinās bērnu. Tagad mums pašiem ir pilnīgi cita attieksme."

Topošie vecāki jāsagatavo, ka būs grūti

Vienlaikus Liene piekrīt, ka topošajiem vecākiem vajadzētu vairāk informācijas par to, kas viņu sagaida pēc pirmā bērniņa nākšanas pasaulē. Arī viņa pati iepriekš zināja, ka grūtniecības un dzemdības var būt smagas, bet viņa nebija informēta, ka pēc dzemdībām ir daudz dažādu citu grūtību, dzīvojot kopā ar mazulīti, piemēram, negulētas naktis, rētu dzīšana, nespēja ātri atkopties, dažādas sāpes.

"Neviens neteica, ka pirmais mēnesis būs ārkārtīgi smags, ka daudz kur sāpēs, ka bērns raudās, ka viņš var neņemt krūti, ka mammai būs grūti atkopties. Bija milzīgs prieks un milzīgas sāpes un grūtības, neizgulēšanās. Reiz, kad piedzima pirmais bērns, vīrs izgāja pastaigā, kur sastaptais bijušais kolēģis jautāja, kā sauc viņa bērnu. Viņš toreiz neatcerējās bērna vārdu." Tagad vecāki ir pieņēmuši, ka dažreiz ir normāli neizgulēties un kaut ko aizmirst. Tas nekas - izgulēsies un pēc tam atcerēsies!

Krasi maina nodarbošanos

Kad runājam par Lienes spēka avotiem, lai tik mierīgi vadītu kuplo ģimeni, viņa atklāj, ka, gaidot trešo bērniņu, izdomāja mainīt nodarbošanos. Pirms tam viņa strādāja Valsts ieņēmumu dienestā, bet trešo gaidību laikā nolēma pievērsties šūšanai.

"Kad gaidīju trešo bērnu, es sapratu, ka līdzšinējais dzīves virziens nav tas pareizais, kurā biju izdomājusi strādāt un veidot karjeru. Trešais bērniņš radīja sajūtu, ka manī ir daudz mīlestības un es esmu gatava tajā dalīties, un man ir jāpārkārto dzīve šai mīlestībai. Kad ir liela mīlestība pret bērnu, ir jāatrod arī liela mīlestība pret sevi.

Tajā momentā es sevi sakārtoju un sapratu, ka man ir jānodarbojas ar kaut ko citu, nevis ar ekonomiku un matemātiku, tikai tāpēc, ka tas man padevās un ir pelnoši. Es izvēlējos darīt to, kas mani aizrauj un kas ir sievišķīgs. Es sāku ar parastākajiem šūšanas kursiem un tad pamazām pirku sev tehniku, audumus, materiālus, ka arī meklēju klientus.

Tas, ka man ir kaut kas, ar ko es aizraujos, dod radošo spēku, enerģiju, kas nāk atpakaļ. Kad redzu, ka klienti ir laimīgi, ka ļoti smuki sanācis, tas man dod ļoti lielu enerģiju. Tas ir līdzīgi, kā dziedātājiem, kas uzkāpj uz skatuves. Tāpēc ir ne tikai svarīgi, lai es ņemtos ar bērniem un mācītu viņus, bet arī lai man būtu kaut kas savs."

Liene norāda, ka pandēmijas laikā nav iespējams apmeklēt klātienes teātrus un kursus, tāpēc kopš pavasara viņa regulāri cenšas iegādāties dažādus tiešsaistes kursus, tostarp par pašizaugsmi. Viņa skatījusies arī adīšanas kursus, lai varētu sevi attīstīt un iemācīties kaut ko jaunu.

"Ja nav, par ko iedegties, kas aizrauj un kur sevi izpaust, tad cilvēkam ir vieglāk sabrukt. Radošā enerģija liek virzīties uz attīstību, mācīties, sevi pilnveidot. Man patīk arī psiholoģiskie kursi, kas palīdz sevi sakārtot iekšienē. Ja cilvēks ir sakārtots, laimīgs un izpaudies radoši, tad pat smagi ārējie apstākļi, krīze, neizdošanās viņu tā neuztrauc. Arī mēs būvējam māju, bet tā joprojām nav pabeigta, jo ar Covid-19 kavējas piegādes un citi darbi. Ir stress, bet tad es atnāku uz savu kabinetu, padarbojos un sakārtoju sevi. Tad man atkal ir labi. Es sevi sakārtoju un piepildu ar to, ko es daru. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu iespējas smelties enerģiju pat tad, kad viss ir nogriezts."

Šūšana - cietais rieksts, ko grib atrisināt

Gaidot trešo bērniņu, Liene nebija plānojusi kļūt par profesionālu šuvēju: "Toreiz es domāju, ko man tagad pamācīties? Ar otro bērniņu es aizstāvēju maģistra darbu. Man likās, ka kaut ko vēl vajag, lai man nav tikai bērni vien. Man radās sajūta, ka jāpamācās tas, kas man skolas laikā nepadevās, bet ļoti interesē. Šūšana man ilgi nepadevās, jo domāju: ārprāts, kuram cilvēkam vispār ir pacietība šūt? Bet tā kā man tas nepadevās, radās tāda kā intriga, interese un cietais rieksts, ko gribas atrisināt, kamēr sanāk."

Grūtniecības un pēcdzemdību laikā Liene saņēma atbilstošos valsts pabalstus un bija materiāli nodrošināta, tāpēc šūšanu sākumā varēja uztvert par savu vaļasprieku. "Sākumā es nedomāju, ka strādāšu šajā jomā, bet darīju to sev. Es gaidīju otro meitiņu, un domāju, ka meitenēm kleitas vajadzēs. Arī man pašai bija grūti atrast tieši tādu kleitu, kādu es gribu."

Sākumā viņa uzšuva dažādus apģērba gabalus sev un bērniem, bet, kad jaunākajai meitiņai bija 8-9 mēneši, sāka nākt pirmie pasūtījumi. Pirmās trikotāžas kleitas bija salīdzinoši vienkāršas, bet radīja dzirksti, ka Liene var uzšūt apģērbu arī citiem. Sākumā viņa par šūšanu prasīja simbolisku maksu. "Pēc tam tas mani aizrāva un radās arvien vairāk klientu." Šūšanas jomā Liene darbojas ar zīmolu "L’Ateljē".

Uzraksta atlūgumu Valsts ieņēmumu dienestā

Kad otrā meitiņa bija pusotra gada veca, Liene aizgāja uz darbu un uzrakstīja atlūgumu, kā arī piereģistrējās kā pašnodarbinātā persona. Iepriekš veiktais darbs Valsts ieņēmumu dienestā bija stabils un pamatīgs, bet "es sapratu, ka, darot tādus darbus, manī īsti nav radošā un sievišķā enerģija. Ja es daru tādu darbu, tad, atnākot mājās, man vajag kādu sievišķīgu hobiju. Bet šūšana ir tik laikietilpīga, ka droši vien man tam nesanāktu laika, jo mājās būtu bērni un mājas rūpes".

Tajā brīdī Liene bija izvēles priekšā. Viņa izvēlējās pievērsties šūšanai, nevis atgriezties pie ekonomikas, jo šūšanu varēja apvienot ar mājas dzīvi un bērnu pieskatīšanu.

Izvēlējās bērnu veselību

Viņa novēroja, ka mammām, kuras ik dienu dodas uz klātienes darbu, atvases bieži slimo. "Bērnudārza vecuma bērni (neatkarīgi, cik bērnu ģimenē) vispār bieži slimo, ja vecāki strādā pilnu slodzi ārpus mājām un nevar izņemt bērniņu saīsinātās dienās vai iedot brīvdienu no dārziņa, kad bērns izrāda vēlmi pēc atpūtas.

Man bija izvēle: esmu mājās un bērni ir veselīgi vai arī es eju uz darbu un regulāri ņemu slimības lapas. Ar trīs bērniem man būtu regulāri jāņem slimības lapas. Tad es justos nepilnīga, jo nevarētu izdarīt savus darbus, uzgrūstu tos kolēģiem."

Var veiksmīgi strādāt no mājām

Liene atzīst, ka pirms 10 gadiem viņai ļoti trūka iedvesmojošu piemēru, ka var strādāt no mājām un tikt galā ar vairākām atvasēm. "Ja ir vairāk par diviem bērniem, kādam no vecākiem ir jāuzņemas rūpes par bērniem un mājas lietām no mājām, lai otrs varētu pilnvērtīgi nodoties darba lietām. Mums sanāk, ka bieži vakaros vīrs pārņem stafeti - gatavo ēst, palīdz bērniem mācībās, ja pa dienu nav veicies, jāuzlabo lasītprasme vai jāapgūst dzejolis, un es tikmēr pilnībā nododos saviem darbiem. Tagad zinu, ka, pārim veiksmīgi sadarbojoties, visu var paspēt: gan savus darbus paveikt, gan bērnus aprūpēt, ballītes noorganizēt, atpūtu ieplānot, gan vēl paralēli māju uzbūvēt," viņa klāstīja.

Noslēgumā Liene norāda, ka, neskatoties uz kuplo saimi, viņai izdodas saorganizēt arī kopīgus brīžus kopā ar vīru. Lai gan laulātie ir noslogoti darbā un dažādos pienākumos, viņi uzsver: ja grib, tad var sakārtot arī divvientulības mirkļus.