Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm
Pasaulē ir miljoniem krustceļu, un cilvēki, ik dienas tās šķērsojot, pat neiedomājas, cik maģiska ir ceļu krustošanās vieta. Kopš senseniem laikiem krustojumu uzskata par portālu starp redzamo un neredzamo pasauli, par vietu ne šeit, ne tur, kurai piemīt varens spēks.
Viena no interesantākajām senvietām Baltijas valstīs ir Jerlepas krustceles Igaunijas ziemeļos, netālu no Jerlepas ciema. Kopš senseniem laikiem šīs krustceles izmantotas dziedināšanai un maģijai, un atšķirībā no citām krustcelēm, kurās šī prakse aizmirsta, Jerlepā joprojām šī tradīcija tiek uzturēta. Tādēļ arī šajā vietā bieži vien stāv kāds autobuss un apkārt klīst tūristi ar fotoaparātiem vai videokamerām, kas cer iemūžināt kādu Jerlepas krustceļu brīnumu.
Sievietes šajās krustcelēs ieradās slepeni, tērpušās baltās drānās, ar līdzi paņemtu vērpjamo ratiņu. Maģiskais brīdis, kad Jerlepas krustceles atvēra savu portālu, bija pilnmēness ceturtdienā. Runā, ka šajās maģiskajās naktīs arī mūsdienās šeit darbojas balti tērpušās sievietes, kas veic maģiskus rituālus.
Nostāsti vēsta, ka igauņi nesuši uz krustcelēm dažādas lietas, tādā veidā veicot ārstēšanās rituālus vai lūdzot palīdzību, turklāt viņi mēdza paņemt sev līdzi no krustcelēm sauju grants. Vecie ļaudis zināja teikt, ka Jerlepas krustcelēs vienmēr kaut kas notiek.
Šo maģisko vietu bieži izmantoja krata (kratt) izgatavošanas maģijai. Krats ir maģisks radījums seno igauņu mitoloģijā, dārgumu nesējs. To parasti izgatavoja no salmiem vai siena, lupatām un nosēja ar sarkanu dzīparu. “Lai pagatavotu kratu, dodies uz krustcelēm trīs ceturtdienas un ziedo trīs piles asiņu no sava rādītājpirksta velnam,” sacīts igauņu folklorā. “Pēc tam, kad būsi atdevis šīs asinis, kļūsi par viņa pavēlnieku, un, kad nomirsi, no tevis nepaliks nekas cits, vien trīs asins lāses.”
Krats bija vieglākais veids, kā kļūt bagātam. Tas izpildīja visas sava saimnieka vēlmes, galvenokārt zogot un nesot tam visādas mantas. Uzskatīja, ka krats spēj lidot apkārt. Interesanti, ka kratu vajadzēja nepārtraukti nodarbināt, citādi tas kļuva bīstams pašam saimniekam. Kad krats kļuva lieks vai no tā vēlējās atbrīvoties, saimnieks tam uzdeva nereālu uzdevumu, piemēram, izgatavot kāpnes no maizes. Nespēdams to paveikt, šis problemātiskais radījums saķēra uguni un sadega.
Vispār igauņu reliģiskajos priekšstatos krustcelēm ierādīta svarīga vieta līdzās pirtij, svētbirzij un kapsētai, jo šeit visvairāk varēja sastapties ar pārdabiskām parādībām. “Neviens neuzdrošinās apstāties krustcelēs ceturtdienas vakarā – vismazāk jau spoku stundā [pusnaktī], kad pats Vecais Velns parādās vēja virpulī,” vēsta kāds 1906. gadā pierakstīts ticējums. Lai krustcelēs nepazaudētu galvu un atrastu pareizo ceļu, igauņi ieteica šādu paņēmienu: “Iespļauj plaukstā un papliķē ar otras rokas rādītājpirkstu. Dodies tajā virzienā, uz kuru pusi izšļakstās lielākā daļa siekalu.”
Līdzīgi latviešiem arī igauņi mēdza krustcelēs zīlēt nākotni. “Jaunā gada naktī meitenes paņēma nedaudz sniega no krustcelēm, un, kad tas izkusa, tās skatījās, cik tīrs tas bija; ja bija tīrs, nākamais gads būs labs, bet ja netīrs un zemjains – gads būs slikts.” Cits ticējums par jaungada zīlēšanu: “Ļaudis iet uz krustcelēm un klausās; kurš sadzird koka dēļu grabēšanu, tas mirs.”