Rita Lasmane: "Mana paaudze lielākoties atdevās mīlestības dēļ"

­

Neesmu no tiem, kas bārsta komplimentus, bet, tevi satiekot, nevaru noturēties, nepasakot, ka brīnišķīgi izskaties. Ar katru gadu kļūsti arvien skaistāka!

Paldies, es to augstu novērtēju.

Kā tev klājas? Sen neesam redzējušies.

Droši vien tāpēc, ka es nekur neeju. Esmu atklājusi, ka patiesībā esmu ļoti introverts cilvēks. Man patīk dzīvot pašai ar sevi. Un vēl ar saviem mazbērniem. Man ir divas skaistas meitas un vēl skaistāki mazdēliņi.

Jā, divi puikas, meitas Agneses bērni. Abi nosaukti karaliskos vārdos – Ričards un Henrijs. Vecākajam ir pieci gadi, bet jaunākajam tūlīt būs gadiņš.

Ar ko nodarbojies? Neticu, ka esi līdz ausīm iekšā vecmāmiņas pienākumos.

Lasu lekcijas vecpuišu un vecmeitu ballītēs. To varētu arī nosaukt par tādu stand up izrādi. Tās, varētu teikt, ir atskaņas no manas iepriekšējās nodarbošanās. Esmu studējusi vēsturi, pārējais apgūts pašmācības ceļā.

Domāju, ka cilvēces vēsture ir viena liela seksa vēsture. Tas karalis apprecējās ar to karalieni, viņiem piedzima bērni. Kā rezultātā?

Nu jā, jā! To mēs ļoti labi saprotam. (Abi smejas.) Kāpēc vairs neizdod žurnālu Princese?

Ai, nu cik tad var?! Pie šā žurnāla tika strādāts vairāk nekā 20 gadu. Kaut kam vienam tas ir ļoti ilgi.

Man cilvēki sociālajos tīklos raksta vēstules, ka viņiem pietrūkst Dāvidšova. Esmu nācis pie secinājuma, ka ļaudis interesē sekss un atbildes viņi var atrast tikai internetā, kas diemžēl ir visai piesārņota vide.

Kāda, tavuprāt, ir mūsdienu jaunatne seksuālās izglītības jomā?

Tāda pati kā jebkurā citā izglītības jomā – ļoti dažāda. Īstenībā būtu dīvaini, ja sabiedrība būtu viendabīga. Aizvien sastopos ar cilvēkiem, kas man uzdod ļoti naivus jautājumus.

Piemēram?

Daudzi vīrieši joprojām nezina, kur tieši sievietēm atrodas klitors. Ir daļa, kas, skatoties pornofilmas, it kā nojauš, bet precīzi nezina. Vai arī sieviete saka: „Man nekad nav bijis orgasma.” Kad iztaujāju, minot visas pazīmes, viņa atbild: „Jā, tas viss ir!” Nu? Un ko tad jūs gaidījāt?

Jā! Apmēram tā. Ja sprādziena nav, tātad ir palikusi bez orgasma. Ir dažādi. Ja sievietei bijuši nemākulīgi partneri, kas savu seksuālo izglītošanos guvuši no pornofilmām, tad sievietei  rodas maldīgi priekšstati par pašas personīgajām reakcijām. Viņas nāk pie manis un prasa: „Vai esmu normāla, ja nekaifoju, kad man pusstundu no vietas laiza klitoru?” Esi normāla, jo nekas tāds sievietei nav vajadzīgs. Ir citi paņēmieni, cita tehnika. Pirms pāris gadiem izstādes Erots kontekstā vadīju semināru par orālo seksu. Visu sāku ar aptuveni šādiem vārdiem: „Visu, ko esat redzējuši pieaugušo filmās, aizmirstiet! Jo patiesībā ir tā un tā...”

Kā tad ir patiesībā?

Filmas lielākoties tiek ražotas vīriešu auditorijai, jo vīrietis seksuālo impulsu vairāk uztver ar acīm. Sievietēm ir citi ceļi. Izejot no šā kritērija, filmu veidotāji izvēlas tēlus, kas iedarbojas uz vīriešu apziņu. Visas sievietes uzreiz ir gribošas, gatavas, uzreiz ir jāķeras klāt pie konkrētajām vietām, jāuzskrūvē krūšu gali, jāpakasa starp kājām, uzreiz jāmetas laizīt un pēc tam jābāž loceklis sievietei mutē... Nu parastais scenārijs. Ja sieviete ar normālām reakcijām šo scenāriju noskatās, izmēģinot dzīvē šo bildīšu secību, viņa neizjutīs baudu un pat ne prieku. Vienīgais prieks par to, ka vecis ir gultā. Bet tā pati sieviete pēc tam izdara secinājumus, ka viņa ir frigida, jo pie orgasma nemūžam nevarēs tikt. Mūsu mammas jau kādreiz mācīja, ka sekss ir vajadzīgs tikai vīriešiem... Un, ja viņiem vajag, sakod zobus un pieciet, jo vīrietis ir vajadzīgs blakus, lai nodrošinātu ģimeni, radītu bērnus un tā tālāk.

Pareizās atbildes nav. Tikai jāpatur prātā – lai mēs varētu uzbudināties, vienalga, vīrietis vai sieviete, ir vajadzīgs seksuālais impulss. Kāda asociācija, kas saliekas smadzenēs un izraisa hormonu izdalīšanos, kuru uzdevums ir likt mūsu asinīm pieplūst iegurnī. Atšķirība ir tāda, ka sievietei ir nepieciešams ilgāks laiks, lai no seksuālā impulsa iedarbošanās viņa varētu veikt dzimumaktu. Vīrietim šis laikposms ir četrreiz īsāks.

Kas pēdējā laikā tavā skatījumā ir bijis tik kliedzošs, ka esi nodomājusi – daļa mūsu sabiedrības ir gandrīz vai kā analfabēti?

Protesti pret imigrantiem!

Hmmm, tas gan, manuprāt, nav nekas kliedzošs.

Ir gan kliedzošs! Manuprāt, te ir tāds izteikti freidisks moments šajos protestos. Ja pavērtējam tos vīriešu kārtas pārstāvjus, kas protestē, ir skaidri redzams, ka viņi baidās no konkurences. Meitenes man piekritīs, ka no Austrumiem nāk vīrišķīgi, lielākoties jauni un stalti džeki... Un, ja jau viņi ir tik tālu atkūlušies, tātad ar  testosteronu, adrenalīnu viss ir kārtībā. Viņi  ir uzņēmīgi. Es nerunāju par tiem mērķiem, kā dēļ viņi te ierodas, bet skaidrs, ka viņi ir uzņēmīgāki un enerģiskāki par lielo vairumu mūsu vīrietīšu.

Jā, varbūt. Nu paskatieties uz tiem tipāžiem, kas uzstājas protesta pasākumos!

Kādus tipāžus tu redzi?

Ļoti nepārliecināti, ar pazeminātu testosterona līmeni, kas baidās aktīvi piedalīties partnerattiecību tirgū. Nu tas ir tirgus – es eksponēju sevi, viņš eksponē sevi... Un tad tas dīls notiek.  Skaidrs, ka nav tā, ka Dievs no debesīm bīda mūs vienu ar otru kopā. Mūsos ir ieliktas programmas, ar kuru palīdzību meklējam saderīgus partnerus.

Bet, par imigrantu staltajiem puišiem runājot, daudzi Latvijas vīrieši satraucas par iespējamo izvarošanas vilni, kas varētu piemeklēt mūsu sievietes.

Kāpēc vīriešiem par to jāuztraucas? Es pat tik tālu neaizdomājos...

(Domā.) Tomēr savā ziņā taisnība. Labi, ejam tālāk!

Man bija 40 gadu ar mazu plusiņu, kad vadīju Dāvidšovu. Parasti tēmas iepriekš nezināju. Atnācu reiz uz studiju, un tēma bija par seksa veikalu piedāvājumu. Man bija pilns galdiņš nokrāmēts ar mīlas prieku pričendāļiem. Cik labi, ka man bija bieza grima kārta un brilles uz acīm, jo šķiet, es pat nosarku. Nebija ne jausmas, kur pusi no tā visa paredzēts ietuncīt. Vai tev pēdējā laikā ir gadījies redzēt ko tādu, par kā pielietojumu esi palikusi neziņā?

Godīgi sakot, pēdējos gados esmu atgājusi no šīs tehnoloģiskās puses.

Protams, ir redzētas lietas, par kuru pielietojumu teorētiski ir skaidrība, bet nav saprotams, kā to fizioloģiski var dabūt gatavu. Uz to visu tā mierīgi raugos. Mūsdienu  tehnoloģiju laikmetā iespējas ir visdažādākās.

Otra lieta – pēc TV reitingiem, tā paša Dāvidšova laikā skatītāju lielākā interese bija par tēmām, kas saistītas ar seksuālajām minoritātēm. Secināju, ka Latvijā ļaudis ir ļoti kautrīgi un vientuļi, un rodas iespaids, ka seksa rotaļlietas viņiem ir vienīgā iespēja iegūt kādu psiholoģisku un fizisku komfortu.

Nez vai vientuļai sievietei vibrators mazinās vientulības izjūtu. Sekss ir tikai šaura joma no kopābūšanas. Seksa prece pati par sevi neko nedod. Šīs lietas var izmantot, ja ir atraktīvs partneris un ja abiem ir interesanti lietot šīs rotaļlietas. Bet, ja cilvēki dzīvo vieni, un nu tik nopirks vibratoru vai vīrietis – mākslīgo vagīnu... Svarīgākais ir tikt pie seksuālā impulsa, un vienīgais, kas to sniedz, ir partnera ķermeņa smarža. Ja dzīvo ar pastāvīgu partneri, tad, ieelpojot viņa aromātu, tas pavelk.

Jā, ir liela atšķirība. Tāpēc, ka manā jaunībā nebija, kur to darīt. Tagad ir pieejamas viesnīcas, jaunieši dzīvo atsevišķi. Jaunība viņos līdz ar to saglabājas ilgāku laiku. Piemēram, manā jaunībā 30 gadu vecs cilvēks jau skaitījās vecis, onkulis. Mūsdienās šajā vecumā viņš ir čalis, pat sīkais. Tikai vīrieti pēc 40 sāk uztvert kā tādu, kam ir pieredze.

Kādreiz izteikta aktivitāte bija jūtama vasarā, bet ziemā tā samazinājās. Labākajā gadījumā pa kaktiem spaidījās jaunieši, kam vecāki bija devuši atļauju rīkot mājas ballītes.

Bet tolaik, man liekas, jaunieši vispār tik daudz neseksoja. Atceros, manā vidusskolā viena meitene, teicamniece, palika stāvoklī. Ak, šīs rupjības! Viņu pārējie saukāja par zilpuķu mauku, jo viņai bija skaistas zilas acis. Vēl tā kaunināšana no skolas  puses...

Padomju laikos liekuļošana un melošana bija norma. Tikai neviens jau nerunāja par to, ka maukas nepalika stāvoklī, jo viņas zināja, kā izsargāties. Tās, kas neko nezināja, iekrita. Mana paaudze lielākoties atdevās mīlestības dēļ.

17 gados.

Kādreiz bija topā svingeru klubi. Tagad arī ir modē iet kopoties bariņos?

Nedomāju, ka toreiz tikai pie mums šī lieta kā aktualitāte uzvirmoja. Tas bija tāds vilnis, kas vēlās pāri daudzām valstīm 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā. Seksuālā revolūcija, atraisītība... Visiem bija interesanti un tā tālāk. Man joprojām dažs labs raksta, vai nevaru ieteikt labu svingeru klubu.

Atbildu, ka, nē, nevaru ieteikt. Mani tas vairs neinteresē. Izmēģināju, pārliecinājos, kas tas ir, un man pietiek. Tā tomēr ir samērā šaura sabiedrība.

Tādā ziņā, ka negribas kaimiņam virsū uzskriet?

Mana reputācija jau ir pietiekami “samērcēta”, tāpēc nebiedētu uzskriešana virsū kaimiņam. Bet, jā, tās ir slēgtas sabiedrības lielākoties tamdēļ, ka negribas uzskriet virsū kaimiņam.

Es tagad dzīvoju un baudu attiecības ar vīru. Mums ir ļoti cieša draudzība, protams, arī mīlestība, bet ne tajā banālākajā izpratnē. Esmu pārliecinājusies, ka ne mazāku baudu var gūt no kopā izdzīvotiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem. Tāpat kā kopā piedaloties svingā. To kopā esam izdzīvojuši, un tā ir mūsu kopīgā pieredze. Tagad ir citas lietas.

Cik ilgi esi precējusies ar savu vīru?

Precējušies esam desmit gadus, bet kopā esam teju trīsdesmit.

Kur joprojām rod­i to īpašo dzirkstelīti?

Dzirkstelītes uzturēšana ir kopīgie piedzīvojumi, jaunas zināšanas. Regulāri ir nepieciešams adrenalīns. Viss ir šausmīgi vienkārši. Kad iemīlamies, mūsu smadzenes ļoti bagātīgi izdala adrenalīnu, jo tās ir jaunas attiecības. Šis stāvoklis nav dabīgs un nevar saglabāties mūžīgi. Viņi iemīlējās, apprecējās un laimīgi nodzīvoja līdz kapa malai. Nu tā nenotiek! Adrenalīna līmenis krītas, kļūst garlaicīgi, un pie jaunas adrenalīna devas tiek ne jau no tā, ka paskatās atkal uz to pašu ģīmi. Ir jānododas kopīgiem piedzīvojumiem, kas šo adrenalīnu sniedz.