Kritiķe Silvija Radzobe slavē aktrisi Lilitu Ozoliņu par drosmi nebaidīties būt neglītai

Kā uzskata Radzobe, šajā izrādē teicami spēlē visi aktieri, bet īpaši spoža savā lomā ir Lilita Ozoliņa. „Beidzamo trīs četru gadu laikā Lilita Ozoliņa ir nospēlējusi divas izcilas lomas – Lauras Grozas-Ķiberes izrādē "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta", kam pirmizrāde bija 2017. gadā, un šajā 2020. gadā tapušajā jaunajā izrādē "Māte", kurā māksliniece patiešām ir izcila!” paziņo kritiķe.

Kad pārmērīgā mīlestība balansē uz perversijas robežas

„Darbs šajā izrādē apliecina, ka jaunībā puspasaulē par skaistumu apjūsmotā Lilita Ozoliņa ir ļoti drosmīga aktrise, kura dažā situācijā nebaidās izskatīties neglīta, dažā – pat pretīga, jo viņas pārmērīgā mīlestība pret dēlu balansē uz tādas slimīguma un perversijas robežas. Tajā pašā laikā viņas sūrais dzīvesstāsts, viņas absolūtā vientulība, viņas vājums, kas saistās ar to, ka viņa nespēj dot savam dēlam patstāvību un neatkarīgu dzīvi, – tas viss ir cilvēcīgs temats. Tas ir aktuāls katram, tikai ir cilvēki, kas ar šo problēmu vieglāk tiek galā, bet te, protams, situācija ir ārkārtīgi sakāpināta. Šī svārstīšanās no tā, ka viņa rada pievilcīgu, emocionāli aizkustinošu iespaidu līdz punktam, kur viņa rada pretīgu iespaidu – tā ir ārkārtīgi augsta aktrises meistarība. Turklāt viņas spēle, tāpat kā visa izrāde, ir ieturēta ļoti lakoniskā stilā; runājot tieši par Lilitas veikumu – nav nevienas liekas ne fiziskās, ne emocionālās kustības, viss ir ļoti mērķtiecīgi, perfekti noslīpēts. Savu vīru, ko spēlē Pēteris Liepiņš, gan dēlu, ko viņa neprātīgi mīl un kuru atveido Kaspars Dumburs, Lilitas Ozoliņas atveidotā māte gan pievelk, gan atgrūž, un ir grūti iztēloties, kāds būs viņas nākamais solis un kāda būs viņas reakcija. Tieši tas, ka nav iespējams paredzēt aktrises spēli un viņas tēlu, ļoti piesaista.”

Pārspēj sevi karjeras spožākajos gados

Teātra kritiķe norāda, ka Lilita Ozoliņa savā meistarībā tagad ir pārāka nekā laikā, kad spēlēja skaistās sievietes kino lomās. „Jo tur no viņas prasīja vairāk vai mazāk pozējošu pieeju lomas veidošanai. Un tas ir saprotams, jo viņa bija apburoša gan no profila, gan priekšskata; viņai vajadzēja nolaist acis un atkal pacelt, un savu skaisto seju, ko ierāmē blondās matu cirtas, visbiežāk rādīt tādā melanholiski skumjā izteiksmē. Taču tagad spēles dziļums ir apbrīnojams, meistarība ir daudz izkoptāka, un grūti iedomāties kādu citu viņas paaudzes aktrisi, varbūt tā varētu būt vēl Skaidrīte Putniņa Valmieras Drāmas teātrī, kura varētu spēlēt tādā līmenī,” domā Radzobe.

Tāpat, pēc kritiķes domām, novērtējams un drosmīgs solis no Lilitas Ozoliņas puses ir arī piekrišana spēlēt kamerzālē, kur skatītājs un aktieri ir burtiski soļa attālumā. „Skaidrs, ka gadi nāk arī ar pārmaiņām sejā, un, spēlējot tik tuvu skatītājam, ir redzamas krunciņas, ko neredz, ja spēlē uz lielās skatuves. Un tas tiešām ir drosmīgi no aktrises puses.

Un tad, ja viņām tiek doti šādi uzdevumi un ja režisors savā līmenī ir viduvējs, tad aktrises tik ļoti pārspīlē savu spēlēto varoņu vecumu un negatīvismu, lai tikai publika „pareizi” saprastu un redzētu, ka viņa pati tāda nav. Lai arī tas, protams, liecina par tādu mietpilsonisku attieksmi, diemžēl šādi gadījumi ir bieži redzēti. Bet šeit, izrādē "Māte", ne par ko tādu nevar runāt! Un paldies Lilitai Ozoliņai, ka viņa atļaujas būt īsta!”

Radzobe: „Izcils darbs!”

Nupat pirmizrādi piedzīvojušais režisora Intara Rešetina jauniestudējums "Māte", kas ir noslēgums Floriana Zellera ģimenes triloģijas iestudējumu sērijai, kļuvis par Dailes teātra hitu – visas izsludinātās izrādes līdz pat aprīļa beigām ir izpārdotas.

Par izrādi sajūsmu pauž kā skatītāji, tā profesionāli teātra eksperti. „Domāju, ka "Māte" kopā ar izrādi "Dēls" ir labākās Rešetina izrādes, un, manuprāt, beidzamajā laikā Latvijas teātru dzīvē abas šīs izrādes ir nozīmīgs notikums. Šie darbi apliecina, ka Intars Rešetins no cilvēka, kurš grib iestudēt, sevi ir pieteicis kā režisoru, kurš var iestudēt izrādes. Abi šie darbi ir ārkārtīgi smalks psiholoģiski izstrādāts veikums.

Izrādē "Māte" būtiski ir tas, ka tādā neizprotamā, bet ārkārtīgi aizraujošā veidā savijas reālais ar šķietamo, tas, kas ir pa īstam, ar to, ko var iedomāties, apziņa ar zemapziņu, skaistais ar neglīto, un šīs pretējo pušu sadarbības rezultātā skatītājs ir ļoti aizrauts ar izrādi, jo pūlas notvert, kāda tad īstenībā ir patiesība. Tas ir zināms psiholoģiskais detektīvs,” uzskata teātra kritiķe Silvija Radzobe, kas izrādē saskata ļoti dziļu un tuvu režisora sadarbību ar galvenās lomas atveidotāju Lilitu Ozoliņu.

„Un šis gadījums raisa ne tikai izteiktu prieku par Lilitas Ozoliņas veiksmi, talantu, bet arī parāda, ka daudzos mūsu aktieros slēpjas ļoti lielas radošās rezerves un neizmantots talants, kas var atklāties, ja režisors šos aktierus ierauga un viņiem uzticas. Ir cita atdeve un motivācija, jūtot, ka ir vajadzīgi, ka izrādes, kurās viņi piedalās, risina visai sabiedrībai nozīmīgus, aktuālus jautājumus. Jā, šis ir diezgan precīzā kontekstā ar to, kāpēc Dailes teātrī notika lielās pārmaiņas,” spriež teātra kritiķe, atzīdama: „Šis ir meistardarbs, ko novēlu redzēt ikvienam!”

„Ja kādreiz viņas aktrises skaistums bija tas, ko primāri apjūsmoja un izmantoja, tad nu ir tas brīdis, kad ar lielu un īstu baudu var novērtēt viņas aktrises meistarību, cilvēcisko dziļumu, jo bez sapratnes par šiem sarežģītajiem jautājumiem viņas darbs arī neizdotos tik augstā līmenī,” par Lilitas Ozoliņas sniegumu izrādē "Māte" teic teātra kritiķe Silvija Radzobe.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!