Repše atklāti par savu smago slimību: "Ja gribu dzīvot, ir jācīnās"

„Šī izstāde man ir ļoti, ļoti īpaša. Tajā ir gan pavisam svaigas bildes, gan senākas. Lepojos, ka ar savu pasaules redzējumu esmu bijusi tāda mazliet jocīga, man patīk būt māksliniecei," Madaras sacīto citē žurnāls "Kas Jauns".

"Katram kalnam ir arī lejas, un dzīve ir viens noslēpumains okeāns. Tu nekad nezini, kad tevi ieraus dzelmē vai kad viļņi uznesīs virsotnē. Galvenais vienmēr ir – nekad nepadoties un turpināt cerēt. Līdz ar to es izvēlos visur, kur vien iespējams, redzēt krāsas. Pozitīvā un skaistā redzēšana sev apkārt mani dara laimīgu. Šī izstāde daļēji ir tāda dvēseles atvēršana,” fotogrāfiju izstādē klātesošos viesus uzrunāja Madara Repše, kas jau 15 gadu dzīvo ārpus Latvijas, no kuriem pēdējos gandrīz septiņus cīnās ar nopietnām veselības problēmām, uzticoties Nīderlandes mediķiem.

Madara, izrādās, kopš 15 gadu vecuma sirgst ar iedzimtu gremošanas orgānu sistēmas daļas jeb zarnu defektu, un tikai pirms dažiem gadiem ārsti Holandē noteica precīzu diagnozi un uzņēmās ārstēšanu. Nu jau veiksmīgi pārciestas sešas operācijas, par Madaras dzīvību īkšķus turēja tuvie cilvēki, draugi un svešinieki ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Priekšā septītā operācija, bet to holandiešu mediķi vairs neuzņemas, apzinoties pārāk lielo risku. Tāpēc Madara sākusi apzināt alternatīvas otrpus okeānam.

Bet tagad viņa uz mīļo Latviju atvedusi savus jaunākos fotomākslas darbus – košus un krāsainus mirkļus no saviem pēdējiem ceļojumiem. Izstāde līdz 14. decembrim aplūkojama Aspazijas mājā Jūrmalā.

Madara: „Vairs nav variantu – ja gribu dzīvot, ir jācīnās”

„Līdz ar šo izstādi esmu sākusi ticēt brīnumiem. Tas ir pilnīgi neaprakstāmi, kā šī izstāde tapa. Man bija tikai ideja, un pavisam sveši cilvēki savācās komandā, un rezultātā ir šī izstāde Aspazijas muzejā. Protams, arī pati centos, cik vien spēju, piedalīties, kaut no attāluma.

Ļoti lūdzu, nedramatizējiet manu veselības stāvokli. Tas, ko vēlējos pateikt ar šo izstādi un par ko pārliecinājos, to atklājot, ir atziņa: lai arī cik slikti klātos, nedrīkst padoties – vajag darīt! Šis viss pilnībā atjauno pasauli un dod spēku turpmākam. Es negribu, lai kāds mani žēlo, lai vēršas pie manis ar ierosinājumiem un padomiem, – to nevēlos. Esmu no tā jau nogurusi. Daudzi cilvēki zina, ka ar veselību man nav labi.

Šis ir unikāls mirklis – esmu visu ģimeni savākusi kopā. Nebiju viņus visus redzējusi septiņus gadus, atskaitot mammu, māsīcu un mammas māsu. Un mazais brālis ir tāāā izaudzis! Latvijā pēdējoreiz biju 2012. gadā. Tēvu arī pa šo laiku nebiju satikusi, kontaktējāmies tikai virtuāli.

Regulāri sazinos ar draugiem un tuviniekiem Latvijā, vienīgi dažreiz kādu nedēļu neatbildu, jo vai nu negribas ne ar vienu runāt, vai nevaru. Ir periodi, kad mana dzīve ir tikai eksistēšana. Pilnīgi neliekuļojot, tas ir katru dienu. Un ne tikai dienu, bet arī nakti. Reizēm ir labāk, citreiz pagalam traki, un tam pat īsti vairs nav nozīmes. Bet mīļie, tuvie cilvēki mani sāka iedvesmot, jo pašai likās – ai, nu ko tad es vairs. Galvenais – jebkurā gadījumā prioritāte ir tikt kaut nedaudz uz pekām, lai gan zinu, ka nekad mūžā nebūšu pilnīgi vesela. Bet vismaz nodrošināt labāku dzīvi – par to gan esmu noskaņojusies pacīnīties. Cīņa gan ir smaga, un tā paņem gandrīz visus manus spēkus. Un tad mani tuvie cilvēki man saka: hei, tev ir kolosālas bildes – taisi izstādi! Piekritu, taču pašsajūtas dēļ nebiju domājusi pati braukt uz Latviju. Bet tad divas dienas pirms izstādes atklāšanas mammas māsa mani nostādīja fakta priekšā: „Madara, es tev ieskaitīju naudu, lūdzu, tagad nopērc biļeti! Tev jābūt Latvijā!” Es spurojos pretī, teicu, ka nespēju, bet, nu re, esmu te! Un uz kājām! Ak, kā es par to priecājos.

Visādi var būt...

Mamma ir mans labākais draugs un ceļojumu biedrs. Mamma zina, ka var būt situācijas, kad eju kā traka ar kameru, lielā tempā, bet rēķinās arī ar to, ka varu apstāties, jo vienkārši nespēju vairs tālāk kustēt.

Tieši šie braucieni man ir dziedinoši, abas ar mammu esam nonākušas pie secinājuma, ka ceļojumi ir man visefektīvākā terapija. Jā, domās esmu enerģiska – gribu skriet un darīt, bet tajā pašā laikā ķermenis mani uz priekšu nelaiž, it kā spītīgi teikdams: „Ahāāā, gribēji gan...”

Man ir jācīnās, nav citas iespējas. Es ticu Dievam, un katru dienu Viņam pateicos, ka esmu izturējusi...

Es zinu, ka visādi var būt, tieši tāpēc vēl jo vairāk novērtēju šos mirkļus un daru visu, lai dzīvotu. Un ļoti ceru, ka būšu labākā stadijā un Dieviņš man dos vēl ilgu mūžu. 1. augustā man palika 35. Tagad būs manējais – Žurkas – gads. Ceru, varbūt man veiksies.

Esmu iemācījusies novērtēt ikvienu brīdi savā dzīvē – ikkatru sarunu, smaidu, skatienu, apskāvienu, klātbūtni. Visu! To, ka pati stāvu, runāju. Mana sirds ir pilna emociju, esmu izraudājusies no laimes, un tas nekas, ka zinu – tagad uz divām dienām būšu off. Visticamāk. Jo jau iepriekšējās dienās esmu ļoti daudz darījusi. Un manam ķermenim vairs nebūs spēka. Man parasti ir tā – uz vienu dienu gūstu spēku pieplūdumu, spēju sevi motivēt, saņemties un būt aktīva, bet turpmākās divas dienas lielākoties ir tādas, ka varu izstiepties vai sarauties, bet nespēju pilnīgi neko. Tā ir tāda tīri fiziska eksistēšana, un viss. Taču šīs emocijas, tas piepildījums, ko esmu guvusi šajās dienās, liek ķermenim saņemties un man ticēt, ka viss būs forši.

Nevarēju ne ēst, ne dzert ilgi, ilgi. Tagad jau esmu uhh! Neslēpšu – kaut kādā ziņā tas ir brīnums, ka šodien esmu šeit, jo man pie visa vēl sākušās arī problēmas daudzo medikamentu un arī nepareizu zāļu lietošanas, ko sākumā ārsti deva, dēļ.

Nīderlandē īrēju istabiņu pie ģimenes drauga un pa vasaru pati dārziņā audzēju visu sev nepieciešamo pārtikai – gurķus, tomātus, visādus dārzeņus un garšvielas. Tā man ir laba terapija.

Ļoti labi apzinos, ka mans ķermenis ir pārpūlēts. Lai Dievs dod kaut drusciņ uzlabot fizisko labsajūtu. Rēķinos, ka rītdienu neviens man nav apsolījis. Un tā taču ir ikvienam no mums, arī pilnīgi veseliem cilvēkiem. Mana devīze ir – rītdiena tev nav apsolīta. Nevienam (aizlūst balss – KJ). Un tieši tāpēc, cik vien varu, es ķeru visus šos momentus, tveru emocijas, daru...

Priekšā ir vēl viena operācija. Rēķinos, ka pastāv iespējamība, ka nāksies vākt tai līdzekļus. Pašlaik domāju par vēršanos pēc palīdzības organizācijā "GOAL Foundation", kas aptver vairāk ārzemnieku, līdz ar to cerība lielāka. Bet vispirms jau jātiek līdz vizītei ASV, un tas vēl nav tik ļoti drīz. Priekšā vēl ir ērkšķu ceļš (nopūšas – KJ). Bet, no otras puses, tam ir jānotiek iespējami drīz, citādi var nebūt labi.

Šā brīža veselības stāvoklis nav atstājams uz ilgāku laiku, jo es jau ļoti ilgi cīnos. Vēliet veiksmi un novērtējiet savu dzīvi un veselību!” teic Madara Repše.

Kā ar meitu lepojas vecāki - ekspremjers Einars Repše un ērģelniece Inguna Putniņa - , to lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!