Kāpēc sievietes neļauj sevi glābt - psiholoģe Diāna Zande par varmācību un mīļotā smago roku

Žurnāls "Kas Jauns", veidojot materiālu par muzikanta Andra Kiviča un viņa mīļotās Lienes Skulmes beidzamajā laikā skaļi izskanējušajiem ķīviņiem un incidentiem, kas beigušies, visticamāk, ar varmācību, aptaujājis vairākus ekspertus, kas izteikuši profesionālu viedokli šajā jomā.

Viens no aptaujātajiem profesionāļiem ir psiholoģe Diāna Zande. Norobežojoties no konkrētas situācijas un neanalizējot kādu atsevišķu gadījumu, Diāna Zande atklāj savu profesionālo skatījumu par vardarbības tēmu ģimenē. Varmākas un upura attiecības Zande raksturo kā sadarbību un spēli, kurā ir iesaistīti abi divi. „Tas ir konkrēts attīstības loks, kas šajās attiecībās notiek,” uzsver psihoterapeite, piebilstot, ka bieži vien vardarbība iet rokrokā ar atkarībām, jo ķīmijas ietekmē mainās apziņas stāvoklis un tiek noņemtas iekšējās agresijas bremzes.

Ir vairāki iemesli, kas cilvēkā rada neadekvātu un antisociālu uzvedību pret citiem, norāda psihoterapeite, paskaidrojot: „Katram varmākam šis komplekts var būt ļoti individuāls – kāds vienkārši nav nobriedis, ļoti primitīvā veidā reaģē uz stresu un vienkārši visu laiž pāri citu galvām; kādam tā ir bērnības traumu pieredze, un viņš nezina, kā citādi tikt galā sarežģītās situācijās; vēl kādam ir psihiski traucējumi. Un, ja klāt ir atkarība, tā to visu vēl pastiprina.”

Vardarbība kā traumatiskas pieredzes sekas

„Pārsvarā tā ir ļoti agrīna pieredze, kas nostiprina cilvēkā šādu dzīves un uzvedības modeli – ka kāds vienmēr ir stiprāks, kāds vājāks, ka stiprākais pakļauj vājāko, darot pāri. Bieži vien ģimenē vērojama tipiska situācija: tētis ir atkarīgs, mamma ir līdzatkarīga – kad tētis ir piedzēries, viņš sit mammu; mamma mēģina bērnus kušināt, jo „tētis ir noguris”; mamma novāc visas „ziepes” aiz tēta, zvana uz darbu, paziņo, ka viņš ir slims; ja viņai ir sasista seja, stāsta visādus pekstiņus, ka ir pakritusi... Būtībā viņa glābj varmāku un viņa reputāciju.

Meitenes ar šādu bērnības pieredzi biežāk (ne vienmēr, protams) identificē sevi ar upuri, līdz ar to viņām var būt lielāks risks izveidot attiecības, kurās viņas būs tās, kurām dara pāri. Savukārt puiši sevi biežāk identificē ar varmāku.

Visādi citādi varmāka var būt ļoti patīkams cilvēks, bet ķeza ir tāda, ka tie iemācītie modeļi mums ir tik spēcīgi, ka mēs neapzināti meklējam attiecības, kurās varam turpināt savu pazīstamo dzīves modeli. Bieži vien tas notiek tad, kad cilvēki ārkārtīgi ātri, kaislīgi iemīlas, un par šiem gadījumiem mēdz stāstīt: „Mīlestība atnāca kā zibens spēriens” vai „Mēs viens otru ieraudzījām, un vienkārši radās klikšķis”. Šādās reizēs varētu būt nepatikšanas, jo ļoti iespējams, viņi sajuta – šis varētu būt cilvēks, ar kuru varēšu dzīvot tā, kā esmu pieradis. Ir liels risks, ka sieviete, kam ir bijusi vardarbības pieredze, ātrāk iemīlēsies vīrietī, kuram arī ir bijusi vardarbības pieredze.

Tad viņi sāk veidot attiecības. Tās var būt brīnišķīgas, jaukas un sirsnīgas līdz brīdim X. Un brīdis X vienmēr pienāk. Vai nu tāpēc, ka pāris pamazām pierod viens pie otra, vairs nav tās novitātes un sākas ikdienas prasības – kurš mazgās traukus, kurš nesīs mājās naudu, kurš vedīs bērnu uz dārziņu. Vai nu rodas situācija, kurā ir konflikts. Ja bērnībā konflikti ir risināti ar roku palaišanu, verbālu aizvainošanu vai priekšmetu mētāšanu, šis modelis var atdzīvoties. Gribam vai ne, bet tā tas ir – mēs augam, un tas, ko piedzīvojam, veido mūsu pieredzi. Gribam vai ne, noliedzam to vai ne, bet ir vērtīgi to saprast. Cilvēki, kam ir laba pašrefleksija, spēj to saprast – manā ģimenē bija tā, es saprotu, ka esmu riska zonā, man būtu jāpadomā. Nevis, ka es nekad tā nedarīšu, bet gan – kā es varētu dzīvot veselīgāk? Bet to jau dara tikai retais,” stāsta Diāna Zande.

Vardarbība kā psihiski traucējumi

„Cits stāsts ir par cilvēkiem, kuriem ir psihiskas novirzes jeb personības traucējumi. Tur parasti pamatā ir kaut kādas problēmas attīstības gaitā. Vieni no tiem ir antisociālas personības traucējumi, un cilvēki, kam tie piemīt, brīžos, kad ir dusmīgi, reizēs, kad nevar dabūt to, kas viņiem ir svarīgs, mēdz pakļaut otru – tā vienkārši ir viņu personības iezīme. Ārēji šis cilvēks var būt brīnišķīgs, ļoti foršs un patīkams.

Jāuzsver, ka cilvēki ar antisociālas personības traucējumiem ir visos sabiedrības slāņos – tie nav tikai bandīti, kas atņem maziem bērniem naudu. Tas tikpat labi var būt cilvēks visaugstākajos vadības līmeņos, tikai viņš izskatīsies glītāks – būs uzvalkā, kamēr kāds cits būs tā sauktajās „urlenēs”. Bet princips ir tāds, ka šādām personām ir grūti saprast citu cilvēku sāpes un ciešanas, viņiem ir grūti iejusties otra ādā, un viņiem ir diezgan grūti saprast arī pašiem sevi – ko daru, kā rīkojos. Viņa rīcības motivācija ir par katru cenu dabūt to, kas viņam ir vajadzīgs. Un bieži vien šie cilvēki izmanto vardarbīgas metodes – jo viņi ir intelektuāli attīstītāki, jo metodes izsmalcinātākas: sist tā, ka neredz citi, sist tur, kur nav redzami zilumi, pazemot tādā veidā, ka sacītais pat izklausās kā joks, un darīt to nemitīgi. Jo cilvēkam zemāks personības briedums, jo vairāk viņš lieto vienkāršākās agresijas metodes – kā brutāla sišana, mantu plēšana, lamāšanās, bļaustīšanās, lietu mētāšana pa gaisu.

Un, ja šim visam klāt ir kāda bērnības trauma vai plašāks negatīvas pieredzes virknējums, tad var būt ne tikai šie personības traucējumi, bet vēl klāt arī atkarība. Vai arī atkarība viena pati. Un kas notiek, kad cilvēks dzer? Brīdī, kad viņš ir piedzēries, diemžēl viņš nekļūst intelektuāli stabilāks, emocionāli empātiskāks. Gluži pretēji – viņam slūžas ir vaļā. Viss, ko ikdienā apvaldām, jo vēlamies iekļauties sabiedrībā, justies pieņemti, mīlēti, atbilstoši noteiktai sabiedrībai, brīdī, kad cilvēks ir sadzēries, nāk uz āru, visas bruņas nokrīt. Un tad parādās cilvēka daba. Kāds kļūst ļoti mīļš, kāds ielien stūrī un raud, bet cits kļūst agresīvs. Var teikt, viņš vairs neaizkavē savus impulsus. Protams, šādos brīžos cilvēkiem, kam ir tendence uz agresivitāti, tā nāk ārā.”

Vardarbība kā atbrīvošanās no stresa

„Ir vēl viena lieta, ko pazīst pilnīgi visi cilvēki, un tā ir spriedze, kas mūsos uzkrājas darbā, mājās, attiecībās, finansiālā spriedze. Ir gana daudz lietu, par ko mums kreņķēties. Visi vecāki saprot, ka tad, kad viņi ir izgulējušies un atpūtušies, viņus netraucē tas, ka bērni mājās taisa traci. Bet, ja darbā ir problēmas, pieaugušie ir stresaini un neizgulējušies, tad viņi to bērnu traci nevar izturēt un ir viegli aizkaitināmi. Kad uzkrātā spriedze sasniedz kaut kādu līmeni, tā laužas ārā. Un spriedzi mēs mēdzam izlādēt dažādos veidos. Piemēram, fizioloģiski – mēs raudam, drebam, kustamies vai citādā ķermeniskā veidā izlaižam laukā sasprindzinājumu.

Vēl mums ir sociāli pieņemamie un vēlamie spriedzes novadīšanas mehānismi, kā varam rīkoties, lai samazinātu stresu tā, ka spējam izturēt paši sevi un citus. Šie veidi ir fizisks darbs, sports, fanošana par sportu, sekss, hobiji, draugi, tā ir psihoterapija. Un tad ir destruktīvie spriedzes izlādes veidi – visa veida atkarības, mantu laušana, lamāšanās, fiziska, emocionāla, seksuāla vardarbība, vardarbība internetā, agresīva braukšana, spļaušana uz ielas.

Kad esam mazi bērni, mēs sitam durvis, un tas ir normāli, jo mēs vēl neprotam citādi. Ja mazs bērns dusmās sasit krūzīti, arī tas ir normāli. Arī tīņa gadījumā durvju pieciršana ir pieņemama. Bet, kad kļūstam pieauguši, šādi spriedzes izlādes mehānismi vairs nav īsti derīgi. Kur tad slēpjas tā destruktivitāte?

Destruktīvie spriedzes samazināšanas veidi ir tie, kad cilvēks dara pāri sev vai kādam citam. Un diezgan bieži cilvēki, kam ir tendence krasi nelabvēlīgi izreaģēt savu stresu uz pārējiem, sevi attaisno un saka: „Es tur neko nevaru darīt, es tāds esmu. Vai – kas tad tur tāds, es tikai saplēsu šķīvi. Vai arī – tas otrs mani izprovocēja. Te man nāk prātā tāds salīdzinājums: skaista sieviete kaila var gulēt uz ielas izplestām kājām un ļoti provocēt, bet NEVIENS viņu nedrīkst izvarot! Viņa atbild par to, ka viņa provocē, bet tas, kurš viņai pieskaras, atbild par to, ko dara viņš. Tātad, lai arī kā kāds cits mani provocētu, tas nav attaisnojums, lai es kādam sistu, lauztu priekšmetus, pazemotu, piedzertos, pievemtu kopīgo gultu un tā tālāk.”

Vardarbības rotaļa var beigties letāli

„Ir ļoti svarīgi saprast, ka stress ir normāla lieta. Nepatīkama, bet normāla. Dzīves problēmas – nepatīkama, bet normāla lieta, konflikti ģimenē – nepatīkama, bet normāla lieta. Ja esam pieauguši un psihiski veseli, mums jāmācās risināt šīs lietas, jāapgūst spēja savaldīt sevi cieņpilnā veidā. Vai arī, ja paši to nespējam, jāmeklē profesionāļa palīdzība.

Parasti ir tā, ka vardarbīgie cilvēki ārkārtīgi grūti spēj saskatīt savu rīcību attiecīgajā konfliktā. Taču ļoti, ļoti saasināti uztver otra cilvēka rīcību. Piemēram, es nespēju reflektēt to, ka patiesībā, kad mans partneris ierodas ar piecu minūšu nokavēšanos, es šausmīgi uzvelkos. Un tad, kad es tik ļoti uzvelkos, man ir grūti sevi valdīt. Ja es netieku ar to galā, man ir jānoskaidro, kur varu saņemt palīdzību,” uzskata Diāna Zande, piebilstot: „Vardarbības scenāriju jeb vardarbības deju bieži vien patiešām uztur abi iesaistītie. Bet tas nenozīmē, ka varmāka ir attaisnojams. Jo vienā brīdī šī rotaļa var beigties letāli, kaut nejaušības pēc. Un diemžēl tā gadās pietiekami bieži. Latvijā šī statistika patiesībā ir ļoti drūma.”

Kāpēc sievietes neļauj sevi glābt no varmākas?

Diāna Zande uzskata, ka Latvijā vardarbībai regulāri pakļautas sievietes par savu problēmu un pāridarītāju policijā lielākoties nevēršas baiļu un vainas apziņas dēļ. „Viens aspekts ir arī tas, kā bērnībā sieviete, vēl meitene būdama, ir audzināta risināt problēmsituācijas. Vai viņa bērnībā drīkstēja vērsties pēc palīdzības, ja viņai kāds darīja pāri? Ko teica vecāki – vai sacīja, lai tiek galā pati vai ka pati ir vainīga. Vai painteresējās, kas notika, un atzina, ka ir labi, ka par šo problēmu pateica? Varbūt vecāki aprunājās ar bērnu, kas darīja pāri, un nevis viņu nostrostēja un sabāra, bet noskaidroja, kas ir noticis. Tādā veidā meitene vai nu iemācās to, ka viņas sāpes un ciešanas nevienu neinteresē, vai apgūst, ka par problēmām ir vērts runāt, un tad šīs situācijas var atrisināt. Un vēl, protams, ir jautājums par to, ko meitene redzēja bērnībā – ka tētis sit mammu un par to jāklusē, lai ģimenei nebūtu negods.

Otra lieta – upuris visbiežāk izjūt vainas sajūtu, viņš jūtas atbildīgs. Mūsu kultūrā ir ļoti izplatīts teiciens, ka sieva vai nu ceļ savu vīru, vai gremdē. Šis ir ārkārtīgi nožēlojams stereotips, jo ne tas vīrietis sievas dēļ dzer, ne sievas dēļ atmetīs. Tā ir katra paša izvēle – sākt dzert, turpināt dzert; iet ārstēties, neiet. Bet, ja sieviete jūtas vainīga vai atbildīga, ja arī vardarbīgais partneris saka, ka viņa ir vainīga – ka viņa ir tā, kuras dēļ viņš jūtas tik briesmīgi, ka viņas dēļ viņa dzīve ir pagalam –, nu kā lai tā sieviete ietu kādam sūdzēties, ja pati ir vainīga?

Trešais iemesls ir kauns. Bieži vien šīs sievietes domā, ka viņām nav, kur iet, ka viņas nevar savu dzīvi atrisināt, ka nekas cits neatliek, kā ciest. „Kādos vāģos iekāpj, tādos jābrauc”; „Katram savs krusts jānes” – šie ir klasiski teicieni, kurus saka sievietei par attiecībām.

Vīrieša darbības biežāk tiek attaisnotas – tas atkal ir vēsturiski izveidojies. Sieviete var baidīties ziņot par pāridarītāju arī finansiālu apsvērumu dēļ vai bīstoties saņemt atriebību no varmākas. Lai gan patiesībā ir tā, ka visbiežāk varmāku aptur tieši cietušās vēršanās policijā, kur pāridarītājs tiek brīdināts par sekām – ja viņš ko tādu atkārtos, būs sods.

Sieviete baidās – ja vīram darbā būs nepatikšanas un viņu atlaidīs šā iemesla dēļ, nebūs vairs naudas, un tad būs vēl sliktāk. Šie šķiet ļoti pamatoti un racionāli iemesli, lai neziņotu, bet pamatā ir balstīti vienīgi bailēs, ka būs vēl sliktāk,” secina psihoterapeite Diāna Zande.

„Mums katram var gadīties nespēt saturēt sevi grožos – pacelt balsi uz vīru vai sievu. Ja tā gadās, mēs varam ļoti atvainoties, mēģinām saprast, kāpēc tā notika, un cenšamies to samazināt – tā ir viena lieta. Es arī esmu pacēlusi balsi uz saviem bērniem, uz vīru un dažreiz izdarījusi ko absolūti neloģisku – tā ir, tā gadās. Taču, ja tā gadās vienreiz, tas ir gadījums. Bet, ja tā „gadās” reizi nedēļā, tas jau ir sistemātiski, un par to ir jāsāk domāt nopietni,” uzskata Diāna Zande.

Citu ekspertu viedokļus un to, kādas Andra Kiviča zvērības piedzīvojusi aculieciniece, lasiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!