Māra Mennika par meitu, kura filmējas TV seriālā "Radiņi": "Nejaucos viņas darbā kā aktrise, esmu mamma"
Bērni it visā cenšas atdarināt vecākus, un bieži vien uz jautājumu – kas tu būsi, kad izaugsi liels? – tiek sauktas vecāku profesijas. Bet ir bērni, kas jau kopš mazotnes ir iepazinuši vecāku profesijas priekšrocības un trūkumus un kuriem vecāki kļuvuši par kolēģiem.
Aktrises Māras Mennikas un Māras teātra direktora un aktiera Nika Ērgļa meita Rasa Estere (10) jau iepazinusi vecāku profesijas daudzveidību – filmējusies "Amigo" reklāmā, spēlējusi mistisko tēlu "Kaķis" Mihaila Bulgakova darbā "Meistars un Margarita" Valmieras Drāmas teātrī un pašlaik filmējas televīzijas seriālā "Radiņi".
“Jau skolas laikā zināju, ka vēlos būt aktrise, un, ja man būtu šādas iespējas kā Rasai, priecātos tās izmantot. Man bija tikai ļoti liela vēlme kļūt par aktrisi, un es to panācu ar smagu darbu un lielu neatlaidību. Aktierim ir jābūt ar krampi, jādomā ar galvu, ne tikai ar sirdi.
Teātris mēdz būt nežēlīgs, un lomas dažkārt ir ļoti postošas – ir izrādes, kurās mirstam, cilvēku dzīves izdzīvojam pāris stundās. Taču aktiera profesijā ir arī daudz skaistu mirkļu, un tā ir aizraujoša un uz augšu virzoša profesija. Ja Rasa nākotnē gribēs kļūt par profesionālu aktrisi, mēs, vecāki, viņu noteikti atbalstīsim.
Lai kļūtu par labu aktieri, sevi daudzpusīgi jāattīsta, un bērnībā to vislabāk izdarīt, apmeklējot ārpusskolas nodarbības. Rasa apgūst klavierspēli pie privātskolotājas, mācās dziedāšanu, dejo tautiskās un laikmetīgās dejas, gadu nodarbojas ar daiļslidošanu. Ik pa laikam ārpusskolas nodarbēs kaut ko pamainām, jo Rasai mainās intereses. Varbūt nodarbību saraksts šķiet mulsinoši liels, bet Rasa mācās privātskolā Zaļā skola, kur klasē ir tikai astoņi skolēni un nav mājasdarbu, jo viss tiek paveikts skolā. Vēlamies, lai pēc skolas Rasa laiku izmanto sevis attīstīšanai.
Rasa ļoti labi jūtas gan filmējoties, gan uz skatuves. Cenšos nejaukties viņas darbā kā aktrise, bet būt mamma. Uz provēm seriāla aktieru atlasei Rasa neļāva man iet līdzi. Gaidīju viņu atsevišķā telpā. Arī filmējoties manā klātbūtnē Rasa nejūtas tik brīvi, tāpēc bieži vien filmēšanas procesu neredzu. Esmu to pieņēmusi un respektēju. Vienīgi pirmajā filmēšanas reizē, kad režisors Sigitas Račkis ar viņu strādāja un bija apmierināts ar paveikto, es ar savu profesionālo un mammas pieredzi zināju, ka Rasa var vēl daudz labāk, ka netiek izmantots viss viņas potenciāls. Pasaucu Rasu malā un iedrošināju – pateicu atslēgas vārdus un pamudināju.
Skatītājs redz tikai aktiera darba rezultātu, bet viss lielais darbs notiek aizkadrā, aizskatuvē un mēģinājumos. Rasa daudz laika ir pavadījusi teātrī, vērodama manu un kolēģu uzvedību, un tagad neapzināti to kopē. Tāpēc par daudziem procesiem nav jautājumu – viņa vienkārši dara.
Pašsaprotami ir, piemēram, tas, ka viens un tas pats skats ir jāatkārto 15 vai pat 20 reizes, jo viņa ir redzējusi, ka man tā ir jādara. Dažkārt tas ir ļoti nogurdinoši pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam! Rasa zināja visu, kas notiek, līdz rezultāts nonāk līdz skatītājam, viņai tas nebija nekas jauns, nebija jautājumu par mēģinājuma procesu, līdz ar to varēja pievērsties tikai savai lomai.
Protams, slodze, dažkārt ir ļoti liela, un tās dēļ ir bijuši lūzuma punkti, kad ir grūti no rītiem agri celties un braukt uz Rīgu, kad ir jāmācās gari teksti, kad ir jāpaliek ilgu laiku Rīgā pie radiem. Lai cik brīnišķīgi manas māsas ģimene par Rasu rūpējas, viņas bērna sirsniņa tomēr ilgojas pēc mājām. Bet, paldies Dievam, man izdevās atrast pareizos vārdus, lai viņu iedvesmotu un radītu prieku par aktiera darbu. Uzskatu – lai cik grūts ir iesāktais darbiņš, tas vienmēr jāpadara līdz galam.
Esmu ļoti priecīga, ka Rasa nav saslimusi ar zvaigžņu slimību. Ik pa laikam kāds vēlas ar Rasu nofotografēties, bet viņa par šādu uzmanību mulst. Arī man pašai bija mulsinošs mirklis, kad pie mums ar Rasu pienāca vīrietis ar bērnu un jautāja vai drīkst nofotografēties. Sapratu – šoreiz man ir jāpaiet malā, ne jau ar mani grib fotografēties!
Būšu priecīga, ja Rasa savu nākotnes profesiju saistīs ar aktiermākslu, bet neskumšu, ja viņa izvēlēsies citu profesiju. Savukārt, ja mūsu vecākā meita Rute teiktu, ka viņa grib būt aktrise, es censtos viņu atrunāt, jo viņa šim darbam ir par trauslu. Rute šobrīd sapņo par filologa profesiju, kaut ies tikai 9. klasē. Esmu ārkārtīgi lepna, ka Rute visdažādākajos veidos atbalsta mazo māsu un viņai palīdz. Arī uz filmēšanu bieži dodas līdzi un uzmana Rasu.
Par ko nākotnē kļūs Edvarts, radīs laiks, jo viņam ir tikai divi gadi un viņš ļoti daudz laika pavada ar manu brīnišķīgo mammīti, kas ir mūsu ģimenes lielais atbalsts.”
