"Krūts vēzis? Nenolaid rokas," savām likteņa biedrēm saka Zinta

Zinta atzīst, ka pie ārsta gājusi regulāri. Kādu reizi ginekoloģei šķitušas aizdomīgas viņas krūtis, un ārste nosūtījusi uz pārbaudi. Tā Zinta nonākusi pie daktera Arvīda Irmeja.

Ļaundabīgs viltnieks

Zintas vēzis slēpās kā rūdīts noziedznieks – neparādījās vienā izteiktā bumbulī, bet izklaidus un vēl pusotru gadu spēlēja ar ārstiem paslēpes. Tikai pēc trešās biopsijas audzējs bija atklāts, un tas izrādījās ļaundabīgs. „Man nekas nesāpēja. Tikai pēc tam, atskatoties atpakaļ, sapratu, ka svara zudums, ko norakstīju uz spriedzi darbā, patiesībā drīzāk bija pirmās vēža izpausmes,” atminas Zinta.

Dakteru nojausma bijusi pareiza, un vēzis jau bija paguvis izplatīties uz padušu limfmezgliem – trijos no pieciem izoperētajiem limmezgliem vēzis bija izsējis metastāzes. Tāpēc pēc pirmās operācijas bija skaidrs – jāņem nost abas krūtis un padušu limfmezgli.

Pirmā operācija bija 2013. gada jūlijā un nākamā – jau septembrī, pēc tam starošana un ķīmijterapija. „Kad man pēc pirmās operācijas paziņoja diagnozi, biju šokā. Tas bija smags trieciens,” atceras sieviete. Tajā vakarā pie Zintas ieradās gan māsa, gan brāļasieva, gan bērnības draudzene no Anglijas – latviete, kas apmāca turienes slimnīcās medmāsas. Nākamajā dienā uz ārstu konsīliju ieradušās visas trīs.

„Sajūta, ka būs jāiet cauri tik smagai ārstēšanai, bija briesmīga. Konsīlijā jautāju, kāds psiholoģiskais atbalsts paredzēts sievietēm, kam noņem krūtis. Salīdzinot ar Angliju, gandrīz nekāds. Var izmantot slimnīcas kapelāna palīdzību, var meklēt onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību Dzīvības koks.

Vingrošana un darbs

„Man laimējās – pirms tam gāju uz ārstniecisko vingrošanu Raivja Aršauska fizioterapijas centrā. Es izvirzīju sev mērķi, ka, cik vien ātri varēšu, atgriezīšos pie vingrošanas. Un tā bija sestā diena, kad atkal vingroju, lai gan piektajā dienā biju tik vārga, ka līdz tirgum nebija spēka aiziet. Paldies manai fizioterapeitei Gitai Ginterei-Ķikustei – viņa mani ņēma pretim jebkurā laikā un jebkādu. Gan sākumā, kamēr vēl pārsēji nebija noņemti, gan ķīmijterapijas kursa laikā, gan tad, kad mani staroja,” ir pateicīga Zinta.

Ar vingrošanu un kinestezioloģisko teipošanu izdevās mazināt tūskas un izvairīties no roku mazkustīguma, kas šajos gadījumos parasti piemeklē sievietes. Mūsdienu pieeja paredz slimnieku pēc iespējas ātrāk izrakstīt no slimnīcas, un Zinta brauca mājās jau nākamajā dienā pēc operācijas. Viņai bija iedots medmāsas Daces Lapiņas telefona numurs, viņai varēja zvanīt jebkurā mirklī.

„Es gribēju pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā, nevis sēdēt mājās un bēdāties, cik man ir slikti. Mans darba devējs, Rīgas Starptautiskās skolas direktors Lī Čolklijs (Lee Chalkly) bija ārkārtīgi atbalstošs un pretimnākošs un atļāva man strādāt tik, cik es spēju. Sākumā bija diezgan grūti, gāju kopā ar bērnudārza grupu dienā nedaudz atlaisties.” Arī kolēģi bija ļoti atbalstoši, un tas ir svarīgi veiksmīgai atlabšanai. Daudzi ārsti brīnījās gan par to, ka Zinta tik ātri atsākusi strādāt, gan par to, ka viņa pēc operācijas tik ātri spējusi pacelt rokas. „Nenolaid rokas!” savām bēdumāsām grib atgādināt Zinta. Pēc operācijas sāpošās paduses vingrināt ir grūti, taču svētīgi. Nekustinātas tās aizvien vairāk mēdz savilkties, un tad jau pacelt rokas ir daudz grūtāk. Vingrošana ir svarīga arī tāpēc, lai neveidotos nesmukas rētas.

Tad Zinta izgāja ķīmijterapijas kursu – sešas reizes ik pēc trijām nedēļām. To, ka izkritīs mati, viņa bija brīdināta, bet, ka tas notiks tik strauji, – negaidīja. Vienu rītu, mazgājot galvu pirms došanās uz darbu, vanna bija pilna ar matiem. Tajā dienā sieviete uz darbu neaizgāja, bet zvanīja savam frizierim, kas atlikušos matus noskuva uz nullīti. „Bija sajūta, ka esmu atbrīvojusies no vecā un gatava jaunai dzīvei, līdzīgi kā Austrumu filozofijās,” smaida Zinta. Pēc ķīmijterapijas kursa sekoja starošana, kas ir ārstēšanai vajadzīga, bet smaga procedūra.

Un tomēr psihologs

Pašai jau šķita, ka smagajai ārstēšanai viņa iet cauri varonīgi un psihologa palīdzība nav nepieciešama. Tomēr gadu pēc operācijas viņa nonāca pie psihologa. Operācijas gadadienu Zinta bija paredzējusi pavadīt ar tuviniekiem un aizvest brāļadēlu uz Zooloģisko dārzu. Tomēr dažas dienas pirms tam viņa saslima un nolēma, ka tajā dienā brīvdienu neņems, bet ies strādāt. Visu laiku gribējās raudāt, un pat trolejbusā pa ceļam uz darbu asaras nebija valdāmas. Atkal atnāca Zintas māsa un brāļa draudzene, lai viņu stiprinātu. Bez psihologa atbalsta tomēr nevarēja. Ar psiholoģi Mariju Ābeltiņu Zinta tikās trīs reizes. „Būtu bijis labi, ja ar viņu tiktos jau agrāk,” atzīst sieviete. Latvijā gan ir biedrība VITA, kura organizē atbalsta grupas sievietēm, taču sapulces notiek pa dienu, un tas nebija savienoams ar Zintas darbalaiku. „Tajā brīdī, kad gāju tam cauri, pats pēdējais, ko gribēju sēdēt kopā ar citām tādām pašām sievietēm,” atzīst Zinta.

Labdarības vilciens

Tagad ik pēc trijiem mēnešiem Zintai jāatrādās pie savas ķīmijterapeites. Valsts apmaksātās analīzes gan ir diezgan nosacīti pieejamas – laikus tās izdarīt var vien par pilnu samaksu. Tomēr Zinta atklājusi, ka valsts apmaksā vienu lielisku lietu – ar savu otrās grupas invalīda apliecību viņa var braukt ar vilcienu pa visu Latviju bez maksas.

Sākumā Zinta brīvdienās ceļoja viena pati – brauca uz Saulkrastiem un Jūrmalu un par biļetēm ietaupīto naudu atlika. Bija doma, ka to ziedos labdarībai. Tad Zintai sāka piebiedroties kompānija – radi un draugi. Jau apceļotas Cēsis, Carnikava, Sigulda, Turaida, Jelgava, Daugavpils un Marka Rotko centrs. Katrā vietā ir organizēts gids, kas ceļotājus sagaida. Daugavpilī Dzīvības koka pārstāve bija pārsteigta – vai jūs visi esat vēža pacienti? Tad nu bija laiks atklāt, ka vēzi ārstējusi tikai Zinta, bet pārējie ir atbalstītāji. Lai gan viņiem par vilciena biļetēm bija jāmaksā, bet biļešu cenai atbilstošu summu viņi vēl ziedoja. Tā radās biedrība Rozā vilciens – tāpēc, ka krūts vēža simbols ir rozā lentīte un vilciens – kā ceļošanas līdzeklis.

Šādas nelielas labdarības organizācijas ir populāras Zintas dzimtajā Anglijā. Sākotnēji bija domāts labdarībai savākto summu ziedot jau kādai esošai organizācijai, taču Rozā vilciena ceļotāju klubiņš nolēma dibināt savu biedrību un paši atbalstīt sievietes pēc krūts vēža, apmaksājot psihologa konsultācijas un nodarbības ar fizioterapeitu Raivja Aršauska centrā. Zinta cer, ka pēc pāris gadiem šādu rehabilitāciju katrai sievietei, kas pārcieš krūts vēža operāciju, varēs piedāvāt valsts. Rozā vilciens gatavojas izdot bukletu ar vingrojumiem, kas sievietēm būtu jāveic pēc operācijas.

Naudas piesaiste turpinās, arī iesaistoties Rīgas maratonā. Par katru noskrieto kilometru ir iespēja ziedot vienu eiro. Liela daļa Rozā vilciena ceļotāju skrējuši piecu kilometru distanci. Daži ziedo vairāk nekā vienu eiro par kilometru, un ir arī ziedotāji, kas ziedo, kaut maratonu neskrien. Zinta ir apņēmības pilna kopā ar saviem domubiedriem kļūt par Rozā lentītes vēstnešiem, kas uzrunātu sievietes pārbaudīties un laikus atklāt vēzi. Parasti laicīgas pārbaudes vēzi atklāj ātrāk nekā Zintas gadījumā un ļauj iztikt ar minimālu ārstēšanos. Diemžēl Latvijā ir daudz sieviešu, kas nepārbaudās, ielaiž slimību un no tās mirst. Gadā no 1000 atklātajiem gadījumiem apmēram 400 atklāj vien tad, kad neko vairs nevar darīt.