Kurā vecumā bērnam atklāt, kas ir viņa īstie vecāki? Un kas notiek, ja nepasakām? Stāsta psiholoģe

Konsultē nodibinājuma Centrs Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma.

Pieredze:
„Ar īsto bērna tēvu izšķīros, kad maziņajam bija nepilns gadiņš. Tā viņš arī gāja un aizgāja, un nekad mūsu dzīvē nav rādījies — dzīvo citā Latvijas pilsētā. Kad meitiņai bija apmēram pusotrs gadiņš, iepazinos ar citu vīrieti, un viņiem izveidojās ļoti, ļoti labs kontakts.

Pēc pāris gadiem apprecējāmies, vīrs meitai deva savu uzvārdu. Tagad meitenei ir jau 13 gadi, bet... Mēs nekad viņai neesam stāstījuši par bioloģisko tēvu. Apzinos, ka Latvija ir maza un viņu dzīves ceļi tomēr var krustoties. Kā mums rīkoties? Pusaudža vecums visticamāk nav labākais, kad atklāt patiesību...”

Jāpastāsta pašiem tuvākajiem cilvēkiem!

Bērnam noteikti ir daudz labāk zināt patiesību par savu dzīvi, nekā nezināt. Pat situācijās, kad vecākiem šķiet, ka bērns nekad neuzzinās noklusēto faktu par savu izcelšanos, pastāv iespēja, ka bērns to uzzina un tieši tā arī visbiežāk notiek.

Ir būtiska atšķirība, vai bērns patiesību par savu dzīvi uzzina no vistuvākajiem cilvēkiem, vecākiem, vai neprognozējamā veidā no citiem — paziņām, svešiniekiem. Bērns tādā veidā var piedzīvot ļoti spēcīgas negatīvas emocijas. Šāda situācija būtu traumatiska, jo viņam vistuvākie cilvēki nav teikuši patiesību, tas ir, melojuši, un līdz ar to bērnam zūd drošības izjūta, uzticēšanās, var teikt, zūd pamats zem kājām.

Protams, vislabāk patiesību atklāt jau ļoti agrā vecumā. Pusaudža vecumā jārēķinās, ka bērna reakcijas var būt arī negatīvas, un tomēr labāk ir teikt patiesību, nekā turpināt klusēt.

Vēstulē aprakstītajā gadījumā ir svarīgi, ka vecāki bērna priekšā atzīst savu kļūdu — mēs nedarījām pareizi, ka tev to savlaicīgi nepastāstījām. Un tad paskaidrot, kāpēc pirms daudziem gadiem viņi ir izlēmuši jautājumu par meitas bioloģisko tēvu noklusēt.

Kas notiek, ja nepasakām?

Tā kā visbiežāk tiek slēptas sliktās lietas, par ko jākaunas, arī šādas izjūtas, visdrīzāk, bērns attiecinās uz savu dzīvi un sevi, proti, tas ir šausmīgi, ka esmu cita tēta/mammas bērns, tas ir briesmīgi, ka esmu nācis no bērnu nama.

Pat, ja pieņemam — kaut arī realitātē tādu garantiju nav —, ka bērns 100% neuzzinās par saviem bioloģiskajiem vecākiem, šāda nozīmīga fakta noklusēšana atstāj negatīvu iespaidu uz attiecībām, jo grūti iedomāties tuvas attiecības, kurās nav atklātības.

Kad atklāt patiesību?

Kad un kā bērnam stāstīt par citu mammu/tēti? Sarunu noteikti nevajadzētu atlikt ar domu, ka bērns paaugsies un tad labāk visu sapratīs. Gluži otrādi - vislabāk to darīt jau ļoti mazā vecumā un darīt to tieši tāpat, kā mēs runājamies ar mazuli par citām norisēm viņa dzīvē. Protams, tas uzreiz nebūs detalizēts situācijas izklāsts, bet pavisam vienkāršots, bērna vecumam atbilstošs stāsts. Bērnam ir svarīgi saprast savu dzīves stāstu.

Vecāki var veidot foto albumu, kurā būtu kādas bildes, piemēram, no bērnu nama vai rokās citai mammai/tētim, kā arī īpašas tās dienas bildes, kad bērniņš nonāca ģimenē. Tas palīdz bērnam saprast savu dzīves stāstu un bērns jūt arī to, ka vecākiem nav kauns par viņa pagātni.

Skatoties šādas bildes un runājot ar jau pavisam mazu bērniņu, kurš varbūt vēl tikai norāda uz bildi ar pirkstiņu, vecākiem ir iespēja pašiem pierast pie šādām sarunām. Protams, valodai attīstoties, bērns sāks uzdot arī pirmos jautājumus un uz tiem vajadzētu atbildēt pēc iespējas atklāti, bet mazam bērnam ne pārāk detalizēti, jo tās arī viņu parasti neinteresē.

Lai arī vecāki bieži ir ļoti satraukti pirms šādas sarunas, kad vēlas atklāt bērnam ziņu par vienu vai abiem īstajiem vecākiem, parasti uztraukumam nav pamata. Mazs bērns pasauli uztver daudz vienkāršāk un parasti viegli pieņem šo informāciju.

Bērnam nav tāda priekšstata, ka kāds no veidiem, kā bērns nokļūst pie saviem vecākiem, būtu sliktāks vai nepareizāks par citiem. Ir labi, ja arī vecāki adopciju uztver tieši tā, kā savu ceļu, lai satiktos ar savu bērniņu.