Patiesība par sieviešu draudzību. Ilze Dzenīte: "Rēzija nav atņēmusi man vīru"

Kad aktrise un režisore Rēzija Kalniņa apprecējās ar diriģentu Aināru Rubiķi, daudzi bija neizpratnē – kā gan pēc vīra “nocelšanas” Rubiķa bijusī sieva Ilze spēja Rēziju aizvien dēvēt par savu sirdsdraudzeni un dvēseles māsu. Intervijā Kas Jauns dziedātāja un vokālā pedagoģe Ilze Dzenīte atklāj patiesību par attiecību līkločiem un draudzību, kas uzplaukusi arī skaistā radošā kopdarbā – Ziemassvētku laikā notikušajos koncertos Meklētāja Roze.

Iepazīstināja Artūrs Skrastiņš

Šogad aprit desmit gadi kopš Ilzes iepazīšanās ar Rēziju, un zīmīgi, ka abas draudzenes, kas jau gadiem viena otru uzskata par savu dvēseles māsu, toreiz iepazīstināja aktrises bijušais dzīvesbiedrs aktieris Artūrs Skrastiņš.

„Ļoti labi atceros dienu, kad dzīve mani saveda kopā ar Rēziju. Tas bija 2005. gada 13. augustā – tieši Rēzijas vārdadienā. Biju aizbraukusi uz Stāmerienas teātra festivālu, un mans labs draugs Artūrs Skrastiņš, kurš jau sen mani gribēja iepazīstināt ar Rēziju, teica: „Jūs esat tik ļoti līdzīgas, tik ļoti līdzīgas! Jums jāiepazīstas!” Tā nu iepazināmies, un tiešām varu teikt, ka no tās dienas esam gandrīz nešķiramas draudzenes,” stāsta Ilze Dzenīte.

Viņa teic, ka abām ir ļoti interesanti pavadīt laiku kopā un arī radošajā kopdarbībā ir lieliska saskaņa. „Mēs domājam vienā virzienā, jūtam vienādi emocionālās lietas, kā arī sastrādāšanās, komunicēšana par darba lietām noris ļoti viegli. Koncertprogramma Meklētāja Roze nav pirmais projekts, kurā kopā darbojamies. Nesen Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde Rēzijas iestudētajai izrādei Cilvēks, kas smejas, kur biju vokālā pedagoģe, Dailē esam līdzdarbojušās daudzās izrādēs, kur esmu Rēzijai palīdzējusi sagatavot muzikālo materiālu. Bet Kristīgajā centrā bijušas Ziemassvētku un Lieldienu Mistērijas, ko Rēzija režisēja un kurās es piedalījos. Ir ļoti patīkami un viegli strādāt kopā ar cilvēku, kurš domā un jūt līdzīgi. Mēs saprotamies no pusvārda,” atzīst Ilze Dzenīte.

Mūķene klosterī nodomā, ka abas ir māsas

Ilze teic, ka bieži cilvēki apbrīno viņas un Rēzijas vizuālo līdzību. „Tiekam pat dēvētas par dvīņumāsām. Ir arī gadījies, ka cilvēki mūs sajaukuši, turklāt ne tikai Latvijā. Grieķijā bijām klosterī un aizgājām pie mūķenes, kas nerunāja ne angliski, ne krieviski. Mūķene pienāca mums klāt, katrai uzdāvināja nelielu svētbildi un visu laiku teica: „Sisters, sisters!” Centāmies izskaidrot, ka neesam māsas, bet viņa neko nesaprata. Mūķenes dāvātā ikoniņa kopš tā laika glabājas manā kora mapē un uz katru koncertu ir līdzi kā talismans,” stāsta Rēzijas draudzene.

Vaicāta, vai nav vecākiem taujājušas, vai viss kārtībā, Ilze smejot saka: „It kā šķiet, ka nevarētu būt nekādu pārpratumu, tur viss ir kārtībā... Es sliecos domāt, ka mūsu līdzīgās dvēseles atspoguļojas arī vizuāli.”

Draudzenes arī priecāties un skumt mēdz par līdzīgām lietām. Tāpat ar aizkustinājuma brīžiem – arī tie viņām var rasties, spēlējot pa tām pašām dvēseles stīgām. „Varam klausīties mūziku, skatīties filmu un kopā raudāt. Ir bijis tā, ka Rēzija lasa dzeju, un abām tas rada tik spēcīgu emocionālu saviļņojumu, ka asaras līst pār vaigiem,” neslēpj Ilze Dzenīte, atzīdamās, ka Rēzijai uztic teju visus savus noslēpumus.

Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa atzīstas, ka pati vēl nespēj rast izskaidrojumu dievišķajai saiknei, kas viņu vieno ar draudzeni Ilzi Dzenīti.

„Domāju, ka mūsu kopā esība šajā dzīvē ir likumsakarīga, jo, manuprāt, mēs esam kā dvēseles no vienas kopas, no viena ķekara. Vairumam cilvēku, iespējams, tā ir līdz galam nesaprotama saikne, un arī es vēl to īsti nespēju izskaidrot. Pieļauju, ka to nokomentēt varēšu tad, kad būšu atstājusi šīs dzīves ķermeni. Mūs ar Ilzi kopā vieno Dievs. Tas ietver gan profesionālo, gan cilvēcisko dzīvi. Vienojošais aspekts ir tas, ka neesam patēriņa attiecībās,” uzskata Rēzija.

Viņa stāsta, ka ar draudzeni tiekas ļoti bieži. „Pārsvarā gan saistībā ar darbu. Un tas ir saprotami, ja visa dzīve ir kā viens liels darbs vai kā viena liela darbavieta. Mūsu draudzēšanās nav tāda sēdēšana pie kafijas un klačošanās par cilvēkiem. Tas mums nav interesanti. Reiz mums bija sapnis – nosvinēt gadumiju pidžamās pie televizora, ēdot visu ko garšīgu, un mēs to brīnišķīgi realizējām. Domāju, ka tādu Jauno gadu pidžamās noteikti vēl kādreiz sagaidīsim. Vismaz es to ļoti vēlētos,” sirsnīgi teic māksliniece.

Lai arī Rēzija beidzamajā laikā daudz ir ārpus Latvijas, viņa allaž prombūtnē atceras par draudzeni un no ārzemēm vienmēr Ilzei pārved kādu mīļu nieciņu. „Mana mīlestības valoda ir dāvināšana un dāvanu saņemšana. To zina gan Ilze, gan pārējie mani mīļie, tuvie cilvēki. Parasti cilvēkiem dāvinu to, ko pati vēlētos saņemt.”