"Es taču teicu, ka ar viņu tev laimes nebūs..." Sarežģītās attiecības - māte un pieaugušie bērni

Tas nudien nav retums, ka mātēm ar meitām un dēliem veidojas psiholoģiski neveselīgas attiecības. Kas par to liecina? Fakts, ka jaunietis, sasniedzot pilngadību, netiek palaists vaļā veidot savu dzīvi pēc saviem ieskaitiem.

Parasti cēlonis tam ir viens: mātei vai nu vispār nav attiecību, vai arī ar vīru viņa dzīvo kopā kā kaimiņi. Bikšainis, kas izved sabiedrībā, ir, taču būtībā abi ir svešinieki – ne dvēselisku sarunu, ne normāla seksa. Ko dara šādas mātes? Viņas bērnu padara par savu “draugu”.

Un šāds “draugs” nedrīkst būt patstāvīgs cilvēks – viņam jāatbilst mātes priekšstatiem un jārīkojas tā, kā diktē viņa. Tā bērnam tiek atņemta normāla bērnība un iespēja izaugt par patstāvīgu cilvēku. Jau kopš agras bērnības meitai vai dēlam skalo smadzenes, viņi tiek nemitīgi pamācīti. Pat iegādājoties meitai kleitu, māte uzskata, ka zina labāk, kāda krāsa un fasons piestāvēs.

Tieši mātes ar mums prot manipulēt vislabāk. Tā dabā iekārtots, viņas ir ar mums kopā no pirmajām dzīves minūtēm, viņas nekļūdīgi redz visas mūsu vājās un stiprās puses. Turklāt kopš senlaikiem katrā no mums ieliktas neapzinātas bailes no cilvēkiem, kas ir par mums stipri lielāki. Milzu tēls uz mums nostrādā tādējādi, ka rodas sajūta, paši esam mazi un bezspēcīgi. Ja māte demonstrē varu, šīs neapzinātās sajūtas nostiprinās, un bērns aug pakļāvīgs.

Privātā dzīve – kā izrullēts tepiķis

Ja bērnībā attiecību patieso dabu diagnosticēt ir pagrūti, tad studiju laiks ir tas, kas parāda, cik cieša ir mātes un jau pieaugušās meitas vai dēla saikne. Jo tad jaunietis meklē savu dzīves ceļu. Un, ja viņš nevar atrast darbu, dzīvo mātes mājā un maizē, arī iepazīšanās ar pretējo dzimumu ir problemātiska, tā nav nejaušība. Visbiežāk dzīvi nav iespējams nokārtot tieši tāpēc, ka to visiem iespējamiem līdzekļiem koriģē mātes.

Piemēram, jaunai sievietei nav sava dzīvokļa un naudas, jo māte netic, ka meita šo naudu varētu nopelnīt. Viņa faktiski stimulē šo situāciju, jo vēlas meitas dzīvi pilnībā kontrolēt. Dažkārt meitai izdodas no mātes mājas izrauties, taču seko nākamais posms – tā zvana piecas reizes dienā: ko tu dari, kur tu vēlāk iesi, kad tu būsi mājās, ko darīsi vakarā?

Zvanīts tiek, nerēķinoties, vai meitai tobrīd sapulce darbā, vai randiņš ar puisi. Ja tava māte ir lietas kursā par visu, kas tavā dzīvē notiek, vari būt diezgan droša, jūsu abu attiecības ir visnotaļ neveselīgas. Jo, kad privātā dzīve ir izrullēta kā tepiķis kāpņu telpā, tu nekad nevari zināt, vai tava māte uz tā uzkāps ar netīrām vai dubļainām kājām.

Vārdu negatīvais spēks

Līdz ar gadiem mātei jau izveidojies dzelžains priekšstats par šo pasauli, viņai ir sava uzskatu sistēma. Turklāt, jo vecāka viņa paliek, jo stagnātiskāks un dogmatiskāks tas kļūst. Ja māti neinteresē garīgā pasaule, viņa nesaprot, ka viss šajā dzīvē ir mācības.

Tāpēc viņa, dzīvē vīlusies, arī meitai māca uz pasauli apvainoties – redz, kā mums, nabadzītēm, tēta bērnībā nebija, naudiņas ar nekad nav pieticis, cilvēki mūs nekad nav novērtējuši, nu nav taisnības! Šie uzskati meitā burtiski tiek iepotēti. Piemēram, meitai veidojas attiecības ar mākslinieku. Ko dara māte? Katrā tikšanās reizē viņa nober: “Viņi visi taču bohēmisti, dzērāji, tev ar viņu laimes nebūs!” Ar vārdiem māte uzbur konkrētu tēlu, bet cilvēks ir tā iekārtots: atliek tēlu tikai acu priekšā iztēloties, kā tas jau kļuvis dzīvs.

Retā no mums tēlus spēj šķirt no realitātes. Un brīdī, kad mākslinieks svinēs dzimšanas dienu un alkoholu būs ieņēmis vairāk nekā parasti, šis tēls atdzīvosies, un jaunā sieviete ar viņu runās kā ar pēdējo dzērāju. Sieviete nespēs paraudzīties objektīvi, ka puisis patiesībā nav ne dzērājs, ne bohēmists. Mātes ieliktā programma ātri vien sašķobīs meitas attiecības ar mākslinieku, un pirmā varēs priekā berzēt rokas: “Man bija taisnība! Vai es tevi nebrīdināju!”

Meita un viņas vīrs – divi mazulīši

Daudzas sievietes nevar izveidot attiecības ar vīrieti, jo mātes ar visu spēku cenšas to nepieļaut. Māte cīnās, lai meita būtu viena vai arī viņas attiecības ar vīru būtu līdzīgas kā pašai (lasi – kā ar kaimiņu). Māte apzinās: tiklīdz meitai sekmēsies, viņu nešķiramā savienība izjuks. Meitas vīru māte ar atplestām rokām pieņems tikai tajā gadījumā, ja viņš būs otrs mazulītis, par kuru rūpēties un kurš piekritīs visiem viņas norādījumiem. Taču, ja vīrietis būs pieaudzis un neatkarīgs, bez konfliktiem neiztikt.

Ja meitai nav spēka no mātes ietekmes atbrīvoties, viņas dzīves scenārijs kļūst līdzīgs mātes dzīvesstāstam. Tas attiecas gan uz naudu, gan attiecībām, gan veselību. Parasti abas slimo ar vienām kaitēm. Arī ģērbšanās stils abām līdzīgs. Ja māte ir apaļīga, arī meita jau pēc trīsdesmit pamanās miesās izplūst. Visur, kur skaties, meitas dzīvē ir mātes greizais modelis. Psiholoģiski sieviete savos trīsdesmit vai četrdesmit faktiski turpina būt meitene. Ja viņai pajautā, kādas attiecības tu gribi, viņa nevar atbildēt, taču dvēseles radiniekus varam sastapt tikai tad, ja pašas zinām, ko vēlamies.

Kā atbrīvoties no mātes ēnas?

Savas mātes nereti uzskatām par nozīmīgākajām dzīves skolotājām, bet tas ir greizi. Brīžos, kad tev šķiet, ka tava māte kaut zina labāk, pajautā sev: “Ko es varu iemācīties no viņas? Vai viņa prata nopelnīt lielu naudu? Vai viņai ir ļoti laba veselība? Vai viņai ir nevainojama gaume?” Ja nevari uz to atbildēt ar kaut ko pozitīvu, tad kāda jēga klausīties viņas padomos?

Kad māte jau atkal uzbur kādu tēlu, piemēram, par tavu vīrieti, centies to atsaukt atmiņā un ļoti rūpīgi analizēt un kritiski aplūkot. Nākamreiz, izdzirdot viņas “veco plati”, centies jau uz šo tēlu nereaģēt, jo, tikai to ignorējot, ar tevi nevarēs manipulēt.

Tāpat, runājot ar māti, ir svarīgi justies pieaugušai. Tad viņa nevarēs uz tevi raudzīties kā mūžīgo bēbi. Dažkārt attiecības ar māti ir pārāk sarežģītas un viņas manipulēšanas taktikas – turpat vai “neatkožamas”. Lai spētu turēties tam pretim, vajadzīgs neitrāls cilvēks, kas uz notiekošo spēj paskatīties no malas un arī tev palīdzēt bez emocijām ieraudzīt, kas ir kas.